Kultūra
22.01.2015

"Rīga 2014". Kultūras gada skatlogs

Komentē
0
Saglabā

"Rīga 2014". Eiropas kultūras galvaspilsēta. Kamēr ļāvāmies viegli pieejamām un daudzveidīgām kultūras notikumu iepazīšanas baudām, bija grūti analizēt, izprast nozīmes, vērtēt. Tagad ir īstais brīdis reflektēt – kā viss notika, kas no tā palicis, kas turpināsies?

Rīga bija viena no 50 pilsētām, kuras kopš 1985. gada, kad Atēnas kļuva par pirmo ES kultūras galvaspilsētu, tikušas pie šī statusa. Lasot vairākus pētījumus par citu kultūras galvaspilsētu izvērtējumu, atpazinu arī "Rīga 2014" gada laikā piedzīvoto un pārdomāto. Vispirms nemitīgu pašprezentāciju un dekoratīvismu, jo kultūras gada notikumi kļūst par svarīgu pilsētas tēla veidošanas līdzekli, kas vienlaikus ļauj iedzīvotājiem izjust "atjaunotu lepnumu" [1] par savu dzīvesvietu. Tas saukts gan par "skatloga efektu" [2], gan "labsajūtas efektu" [3], kurā piedalās un kuru gūst konkrētās pilsētas un valsts kopienas pārstāvji. Kritiski autori uzsver, ka kultūras notikumi pierāda radošā elementa pieaugumu pakalpojumu ekonomikā un norāda uz pilsētas "festivalizāciju" [4], tās padarīšanu par notikumu tirgus laukumu ar galveno mērķi palielināt pilsētas konkurētspēju [5] un demonstrēt tās priekšrocības.

Vai Rīgas pieredze bija atšķirīga? To lielā mērā noteica "Rīgas 2014" komunikācija. Pārsteigumu nebija, bet bija daudz kultūras un mākslas žurnālistikas – tradicionālas, godīgas, kultūras galvaspilsētas rīkotāju naudas atbalstītas, notikumus un māksliniekus apjūsmojošas.

Pierunāšanas funkcija

Jums jābauda, jums jāiepazīst, jums jāpiedzīvo kultūras galvaspilsētas iespējas! Tā varētu īsi aprakstīt ikdienas mediju stratēģijas. Patiesībā tās atkārtoja ļoti pierasto un vienkāršo kultūras žurnālistikas formātu – paplašināta afiša. "Rīgas 2014" kalendārs bija notikumu pārpildīts.

Latvijas medijus kultūras informācijas viļņos var uzslavēt par ātrumu un par ražīgumu, par spēju piemēroties strauji mainīgajai situācijai. Žurnālisti šajā pārpilnībā pieņēma kultūrā ieinteresētās un arī ne pārāk aizrautīgās auditorijas pierunātāju un izglītotāju lomu. Šāda pieeja ir dabiska, ja notikumu ir tik daudz, ka gribas par tiem stāstīt un ļaut tos pieredzēt. Latvijas nedaudzie kultūras žurnālisti, pārstrādājušies un iedvesmoti, skrienot no viena pasākuma uz nākamo, pārsvarā informēja un mudināja savu auditoriju baudīt, nepalaist garām.

Būsim atklāti – liela daļa sniegtās informācijas bija līdzīga, tā pilnībā atbilda mūsdienu žurnālistikas realitātei, kurā ārpus redakcijām strādājošu komunikācijas profesionāļu sagatavota satura automātiska copy-paste izmantošana ir tikpat dabiska kā elpošana. Ātruma un steigas apstākļos informācijas apstrāde nenotika, mediji pārpublicēja tekstu sagataves. Tāpēc lielākā daļa publikāciju bija gan saturiski, gan intonatīvi identiskas. Ja neticat, varat pārbaudīt, piemēram, šos rakstus par ORLAN izstādi: Latvijā būs skatāma Francijas laikmetīgās mākslas ikonas – mākslinieces ORLAN izstāde, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Francijas mākslinieces "Orlan" izstāde un Rīgā būs skatāma Francijas laikmetīgās mākslas pārstāves "Orlan" izstāde.

Nozīmīgu kultūras notikumu izvēle, to popularizēšana ir leģitīma un svarīga kultūras žurnālistikas funkcija. Turklāt nodibinājuma "Rīga 2014" darbinieku sagatavotā informācija bija informatīvi pilnvērtīga un aktuāla. Vienlaikus lielākā daļa no "Rīgas 2014" atspoguļojuma medijos parādīja kultūras žurnālistikas vājumu, tās saplūšanu vai aizvietošanu ar sabiedriskajām attiecībām. Tas nebija profesionāls vājums, bet organizatoriska realitāte, ilustrējot spēcīgi izteikto mediju ekonomikas tendenci, ka nauda mediju satura veidošanai no redakcijām pārcēlusies pie labi apmaksātiem pasākumu rīkotāju komunikācijas speciālistiem. Kļūstot tikai par notikuma informācijas tālāknesēju, nepiedāvājot diskusiju, interpretācijas, alternatīvas idejas, žurnālistika kļūst mazāk vajadzīga un viegli aizvietojama. Aizrautīgajā kultūras galvaspilsētas notikumu stāstīšanā žurnālistiem resursu trūkuma dēļ bija grūti saglabāt neitrālu skatu, piedāvājot vismaz to objektivitātes un skatījuma brīvības pakāpi, kāda iegūstama, ja no pasākumu popularizēšanas līdzdalībnieka tiek iekāpts tā adresātu kurpēs.

Pasākumi un personības

No mediju informācijas mēs kultūras gadu Rīgā iepazinām kā nebeidzamu pasākumu virteni. Pasākumus raksturoja personības – mākslinieki, darītāji, rīkotāji. Šie divi akcenti padarīja "Rīgas 2014" informācijas plūsmu žanriski vienveidīgu. Par notikumiem stāstīja ziņas un ziņu apraksti, par personībām – intervijas. Mākslinieku domu uzklausīšana palīdzēja personificēt notikumus, padarīt tos atraktīvākus. Lielākā daļa no intervijām, kā tas raksturīgi Latvijas kultūras žurnālistikai, akcentēja kultūras notikumos iesaistīto cilvēku izjūtas, atziņas, daudz mazāk runājot par viņu mākslas būtību.

Arī Rīga tāpēc kļuva par nebeidzama festivāla pilsētu, kurā nepietiek laika analizēt un ielikt katru lielo notikumu citu pasākumu, citu mākslinieku, citu kultūras galvaspilsētu kontekstā.

Lai gan sabiedriskie mediji par "Rīgu 2014" radīja visvairāk oriģināla satura, LTV1 projekts "Kultūras dīvāns" akcentēja pasākumu pieteikumus. No vienas puses, tas centās padarīt kultūras notikumu afišu vieglāk uztveramu. No otras puses, raidījuma mainīgā kvalitāte un šaubas par tā formātu lika paskatīties "Kultūras dīvāna", iespējams, iedvesmotāju, vācu kultūras raidījumu "Das blaue Sofa", konstatējot, ka kultūras jomā aizraujoša forma nenozīmē satura virspusību. Lūk, "Zilā dīvāna" piemērs.

Kultūras gads ar pasākumu informācijas plūsmas palīdzību kļuva vairāk par aktivitāti, daudz mazākā mērā par saturisku mākslas izpratnes paplašinājumu, par dziļu kāda mākslas darba vai fakta izjūtu. Tā vienīgā varētu nest visvēlamāko kultūras gada efektu – ilgstošas pārmaiņas kultūras un mākslas izpratnē. Bet bija arī izņēmumi – analītiskas, mākslai veltītas publikācijas par izstādēm Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā, kā arī mākslas zinātnieku sagatavotie teksti par ORLAN – visticamāk, abu notikumu un iesaistītās personības neparastuma dēļ. Arī diskusijas par Vijas Celmiņas mākslu, filma, daudzi raksti un intervijas parādīja padziļinātas mākslas pieredzes interpretācijas iespējas.

"Rīgas 2014" efekti

Kaislīgā un steidzīgā informācijas izplatīšana radīja trīs nozīmīgus efektus. Pirmais – kultūras galvaspilsētas notikumi gandrīz nemaz netika daudzpusīgi vērtēti ne to norises laikā, ne pēc tiem. Piemēram, lieliskā ideja par grāmatu ķēdi un pats pasākums (kam nule atzīmēta gada jubileja) kā svarīgs kultūras galvaspilsētas gada atklāšanas notikums tika parādīts LTV1 tiešraidē un atspoguļots neskaitāmās publikācijas. Bet šī pasākuma organizatoriskās problēmas kā pieredze, kā nosalušu un pārgaidījušos cilvēku iespaidi, kā refleksijas parādījās pārsvarā sociālo portālu lietotāju individuālajos ierakstos. Ne tobrīd, ne tagad nav iespējams novērtēt ne šī pasākuma kvalitāti, ne kritisko vai apjukušo dalībnieku ierakstu nozīmi, taču notikums bija tā vērts, lai gan dalībniekus, gan visus, kurus grāmatu ķēde pamatoti sajūsmināja, iepazīstinātu ar analītisku skatu uz panākumiem un problēmām, kas, visticamāk, tika apspriestas "Rīgas 2014" darbinieku kabinetos. Izņēmums bija "Stūra mājas" projekts. Tas piedzīvoja sajūsminātu atspoguļošanu, plašu atskatu un pat ļoti enerģisku mediju aizstāvības akciju pirms projekta slēgšanas finansējuma trūkuma dēļ.

Vēl mazākā mērā tika vērtēta pašu "Rīgas 2014" mākslas faktu, mākslas darbu – koncertu, izstāžu, projektu – kvalitāte. Atsevišķi kultūras mediji, visaktīvāk "KDi", piedāvāja koncertu un izrāžu recenzijas, parādot, ka specializācija kultūras žurnālistikā vai atsevišķās mākslas žurnālistikas jomās ir ļoti nozīmīga. Diemžēl – līdzīgi kā objektīvā, neitrālā, kritiskā kultūras žurnālistikas pieeja – visa gada laikā netika pilnvērtīgi realizēta arī tās estētiskā pieeja, kuras uzdevums ir skaidrot kultūru un mākslu, izmantojot estētikas kritērijus, padziļināti reflektēt, uzrunājot īpaši ieinteresētas auditorijas, kas gatavas uztvert sarežģītu informāciju.

Novērtējuma trūkums skāra arī ļoti svarīgu notikumu, kas bija iespējams tikai "Rīgas 2014" situācijā. Runāju par LTV organizēto koncerta "Dzimuši Rīgā" ierakstu un translāciju uz daudzām pasaules valstīm, kas tapa ar BBC speciālistu atbalstu, pēc intensīvām Latvijas sabiedriskās televīzijas profesionāļu apmācībām. Tas bija ne vien pavērsiens koncertu atspoguļošanā un mūzikas vizualizācijā – ieraksta veidošanas gaitā iemaņas varētu ilgtermiņā izmainīt koncertu un pasākumu ieraksta režijas un producēšanas tradīcijas LTV, ietekmējot pierastos attēla veidošanas standartus un arī sabiedriskā medija radītās kultūras žurnālistikas kvalitāti. Koncerts bija skaists, un ieraksts ir novērtēts starptautiskā līmenī, bet LTV profesionāļu izcilība šajā projektā netika akcentēta tādā pakāpē, kādā uzslavas piedzīvoja dziedātāji, diriģenti un citi mākslinieki.

Otrs efekts: mēs visi piedzīvojām kultūras galvaspilsētu kā tās rīkotāju kontrolētas komunikācijas pieredzi. To radīja gan informēšanā ieguldītie līdzekļi, gan specifiski mediju formāti. Lai gan "Rīga 2014" izdeva saturīgu informatīvu avīzi, nauda tika ieguldīta arī televīzijas projektos, piemēram, veidojot raidījumus "Vai Rīga jau gatava?" LTV1 un "Runā Rīga" TV3. Ja pirmo var saukt par nodibinājuma "Rīga 2014" informatīvo videopielikumu, tad TV3 raidījums atbilda "TV veikala" žanram, jo piedāvāja viduvējā stilā sagatavotus reklāmas sižetus par notikumiem. Šie projekti atkal pierādīja, ka konkrēta pasūtījuma izpilde, imitējot žurnālistiku, sev līdzi nes apšaubāmas kvalitātes saturu. Ja abiem raidījumiem piešķirtā nauda tiktu veltīta kaut vai dažām kultūras žurnālistikas gada balvām, iespējams, šim rakstam būtu citi akcenti un, tāpat kā neskaitāmi kultūras projekti, pagājušā gada laikā kvalitatīvu palēcienu piedzīvotu arī kultūras žurnālistika.

Trešais efekts: žurnālistika kļuva par vēl vienu nozīmīgu kultūras galvaspilsētas daudzināšanas aģentu, nespējot laikus novērtēt ne pasākumus un to norises kvalitāti, ne mākslas notikumus – to estētisko vērtību, nozīmi un jēgu. Pirmais efekts saplūda ar trešo, jo mediju pārstāvji lielākoties darbojās informatīvā atbalsta režīmā. Tāpat kā rīkotāji, kultūras galvaspilsētas notikumu dalībnieki, tāpat kā rīdzinieki un pārējie Latvijas iedzīvotāji, arī žurnālisti piedalījās lepnuma izjūtas radīšanā. Par to liecināja gan ziņu un reportāžu intonācija, gan pašbildes vai citas fotogrāfijas sociālajos medijos. Man pieejamajā sociālo portālu jaunumu plūsmā mediju pārstāvju dalīšanās priekā būt kultūras galvaspilsētas notikumos, lepnumu tos piedzīvot, vadīt, pietuvoties slavenākajiem notikumu varoņiem bija nozīmīga kultūras galvaspilsētas komunikācijas daļa. Tā neatšķīrās no kopējās informācijas rakstura – pašu iesaistīto un darītāju nepārtrauktas pašprezentācijas.

Kultūras galvaspilsētas notikumu parādes raksturu, rūpīgi koptu ar mediju palīdzību, droši vien pamanīja daudzi. Tas palīdzēja priecāties par mākslas vērienu un izcilību, par kultūras ideju daudzveidību, pierādīt, ka neskaitāmi profesionāļi Rīgā spēj sarīkot skaistu kultūras galvaspilsētas gadu.

Komunikācijā dominēja skatloga efekts. Pieļauju, pēckrīzes izjūtās visiem kultūras gada rīkotājiem un baudītājiem tas bija ļoti nepieciešams. Vai to vajadzētu turpināt kā pieeju? Šaubos? Par to rakstu, jo, vērojot gatavošanos Latvijas ES Padomes prezidentūras komunikācijai, redzu "Rīgas 2014" modeli – valsts naudas atbalstītu, masīvu kontrolētas komunikācijas vilni, kurā rīkotāju vēstījumu plūsma pārspēj iespējas izprast šo vēstījumu saturu.

 

[1] Richards, G. and Wilson, J. (2004) The Impact of Cultural Events on City Image: Rotterdam, Cultural Capital of Europe 2001. Urban Studies, 41(10), pp. 1931–1951.

[2] Fredline, E. and Faulkner, B. (1998) Resident reactions to a major tourist event: the Gold Coast Indy car race, Festival Management and Event Tourism, 5(4), pp.185–205.

[3] Allen, J., O’Toole, W., McDonnell, I. and Harris, R. (2002) Festival and Special Event Management. London: Wiley.

[4] Harvey, D. (1991) The urban face of capitalism, in: J. F. Hunt (Ed.) Our Changing Cities, pp. 50–66. Baltimore, NJ: Johns Hopkins University Press.

[5] Zukin, S. (1995) The Cultures of Cities. Cambridge, MA: Blackwell.

 

 

 

Anda Rožukalne

Anda Rožukalne ir RSU profesore un Komunikācijas fakultātes dekāne. Viena no nedaudzajām, bet varētu būt pati aizrautīgākā mediju pētniece Latvijā. No dažādiem kustīgiem mērķiem izvēlējusies apņemšan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!