Kādas ir jūsu attiecības ar kritiķiem, kā jūs uztverat kritiku? Tie ir neciešamākie jautājumi jebkurā intervijā ar jebkādas mākslas pārstāvi. Bet kritika ir. Tās spēks un attiecības ir atkarīgas no medijiem.
Mākslas kritika (līdzās politiskajam komentāram) ir daļa no ļoti nozīmīgās korelācijas funkcijas, ko nodrošina masu komunikācija. Tas nozīmē, ka kritika palīdz vienoties par vērtīgo un mazvērtīgo, par svarīgo un viegli garām lidojošo, par jauniem sasniegumiem un par stagnācijas pazīmēm. Korelācija, vienošanās meklēšana un atrašana kā komunikācijas procesa daļa ir neiespējama, ja tikai minam vien faktus, ja priecājamies par radošām personībām (ieskaitot viņu dzīves dzelteno notikumu uzmanīšanu). Skaidrošanai, vērtēšanai, interpretācijai ir nepieciešama kritika.
Kritikas gals vai turpinājums. Kāds?
Mazāk, arvien retāk – tāda ir mākslas kritikas izzušanas līkne. Latvijā nav veikti tādi pētījumi kā citās valstīs par mākslas kritikas vietu mediju saturā. Vienā no šādiem pētījumiem, kurā 30 gadu laikā analizēts Somijas laikraksta "Helsingin Sanomat" saturs [1], konstatēts, ka samazinās kritiku publicēšanas biežums un to apjoms. Gan mākslas pārstāvjiem, gan sabiedrībai arvien grūtāk izsekot jaunumiem dažādās mākslas jomās, jo kopējais kritikai, mākslas notikumu vai personību izvērtējumam atvēlētais teksta apjoms ir sarucis. Tas pieaug uz populārās kultūras daudzināšanas rēķina, bet nopietni mākslas darbi tiek izvērtēti arvien īsāk, retāk, daļa – pavisam aizmirsti.
Lielās mediju organizācijas maina arī mākslas atspoguļojošo personālu, slēdzot kritiķu darbavietas. Tās pamazām aizpilda žurnālisti, tātad kritikas, mākslas notikumu recenzijas nomaina ar pieteikumiem, ziņām, aprakstiem un intervijām. Kritiķim paliek galvenokārt frīlansera loma. Ja mākslas kritiķis strādā redakcijā, tad radošās brīvības kļūst mazāk. Kritiķim jāpiemērojas medija menedžmenta struktūrai un satura rāmjiem. Rakstiem atvēlēto zīmju skaits samazinās, un kritika vairs nespēj būt kvalitatīva, tās kvalitāti ierobežo pēc auditorijas vairākuma uzvedības novērotais – lasītāji visu saturu vēlas apgūt ātrāk, īsāk, vienkāršāk.
Būtu vērtīgi to izpētīt Latvijas mediju saturā, bet viss minētais ir ieraugāms arī tuvākajā apkārtnē, ja ieskatāmies laikrakstos, žurnālos, portālu saturā. Precīzāk, pierasti ir mākslas notikumu afišas veida pieteikumi, reti vērtējumi, īsas atsauksmes. Mēs iegūstam kritikas fāstfūdu: teātra izrāžu vērtējumu ar ābolu virknes palīdzību, filmu nozīmes izcēlumu ar zvaigznītēm. Veselas mākslas jomas paliek ārpus izvērtējuma, jo arvien retākas ir tēlotājmākslas recenzijas, tikai nišas medijos varam ieraudzīt diskusiju par fotogrāfiju, par dizainu, par baletu, mūsdienu deju, par tēlniecību. Ne velti Boriss Groiss raksta [2], ka medijos rodamā kritika pievēršas jau reiz (ar pieteikumiem, ziņām, intervijām) par nozīmīgiem atzītiem notikumiem, tāpēc, var teikt, pārējos atstājot nenovērtētajā zonā. Ļoti daudz ir nepamanītu, nenovērtētu mākslas notikumu. Un ne tikai to. Dažādu jomu, arī starpdisciplinaritātes zonā esošie, fakti, kuru saturā rodama arī māksla vai kuru ietekme būtu vērtējama, skaidrojama, netiek publiski analizēti. Kur rast reklāmas vai zīmolu kritiku, pasākumu producēšanas kritiku, stāvizrāžu kritiku? Par populāro mūziku, kurai veltīta salīdzinoši plaša informācija un interpretācijas, grūti atrast neatkarīgu un kompetentu skatījumu (kā to spēj piedāvāt Jegors Jerohomovičs, piemēram, par "Prāta vētras" jauno albumu).
Protams, jāatdala kopējo interešu mediji, kas piekopj pakāpeniskas sarežģīto vai ārpus masu intereses esošo mākslas izpausmju ignorēšanas politiku, izceļot vien atsevišķus notikumus, kuru rīkotāji investējuši to komunikācijā. Talantīgi mākslas producenti ar citu talantīgu komunikācijas profesionāļu palīdzību nodrošina arī kritiķu interesi, kritikas rašanos un attīstību. Tā tas bija ar Alvja Hermaņa Brodska dzejas izrādi, kurā piedalījās Mihails Barišņikovs. Tā bija viena no nedaudzajām izrādēm, par kuru tika publicētas dažādas recenzijas, nodrošinot viedokļu daudzveidību. Ziņas par izrādes ažiotāžu tika līdzsvarotas ar kritiskās domas klātbūtni. Milzīgā interese par šo notikumu radīja pieprasījumu pēc kritikas, raisīja jautājumus, uz kuriem spēj atbildēt tikai kritiķi.
Kritikai vēl jo būtiskāki ir profesionālie dažādu mākslas jomu izdevumi un tiešsaistes vietnes, kas vismaz fiksē un vērtē galveno, uztur sarunu, nodrošina notikumu hroniku un vērtību pārnesi. Bet arvien mazāk, klusāk, tikai iekšējam konkrētās mākslas sfēras aktīvo cilvēku lokam.
Būtu normāli, ja no ierobežotā, ieinteresēto darītāju loka varētu izlauzties, ierunāties plašāk, jundīt domas. Tā, kā to dara "Kultūras rondo" LR1, tā, kā to spēj Latvijas Radio 3. Pateicoties LR3 kanālam "Klasika", akadēmiskā mūzika ir vienīgā joma Latvijā, kurā notiekošais tiek rūpīgi izvērtēts, kurā ir kritika, kompetence, daudzveidīgums. Būtībā LR3 ir ideālā vide, lai sekotu mūzikas attīstībai, saprastu procesus, tendences, uzzinātu, ko nozīmē mūsdienīgas mūzikas interpretācijas un kā attīstās mūzikas kritika.
Bet lielākoties gudras, aizraujoši pasniegtas, personību rakstītas kritikas pietrūkst. Kā pretruna tikko par LR3 teiktajam nāk prātā Raimonda Paula jubilejas laiks, kad netrūka apsveikumu, pelnītas apbrīnas, laba vēlējumu, bet pietrūka interpretācijas, pietrūka kritiskās domas, kas pievienota mīlestībai pret komponistu. Arī Maestro, jubilejas laikā noguris neskaitāmos pasākumos un koncertos, būtu pelnījis kompetentu radītās mūzikas izvērtējumu kā uzmanības un sapratnes žestu.
Kādas ir minēto aktuālo procesu sekas? Māksla dzīvo, attīstās, notikumi tiek piedzīvoti, tie kļūst par dažādu mākslas pārstāvju karjeras daļu un uztvērēja pieredzes daļu, bet lielai daļai notikumu netiek piešķirta publiski redzama nozīme, tie netiek apspriesti, interpretēti, izskaidroti.
Vai tas vispār ir vajadzīgs?
Ko var un nevar mākslas kritiķis?
Pārsteidza portāla "Satori.lv" kritikai veltītajā diskusijā "Kritikas loma Latvijas kultūrā" teiktais [3]. Atkal tika meklētas atbildes uz jautājumiem, kāda ir kritikas loma, kas kritiķim jādara, kāpēc vispār kritika ir vajadzīga? Likās, uz šiem jautājumiem jau ir atbildēts. Vai atkal jāmeklē kritikas jēgu?
Piemēram, amerikāņu mākslas kritiķis Terijs Barets [4] raksta, ka kritiķis var palīdzēt māksliniekam, atklājot nozīmīgo viņa darbā, tādējādi palīdzot arī pašam radītājam izprast sava mākslas darba nozīmi. To "Satori.lv" diskusijā, izrādot zināmu mākslinieka egoismu, prasa režisors Vladislavs Nastavševs.
Viņš diskusijā pārstāv to neizbēgamo, nepārvaramo konfliktu starp mākslinieku un kritiķi, ko komunikācijas zinātnē skaidro kognitīvās disonanses teorija. Ar informāciju bagātā un piepildītā sabiedrībā tā ilustrē sociālās psiholoģijas situāciju, kad esošo pārliecību neatbilstība ārējam vērtējumam rada psiholoģisku konfliktu, tā attiecas arī uz attieksmes veidošanos un pārmaiņām. Īpaši svarīgi tas ir gadījumos, kad atšķirīgas domas ietekmē pašapziņu. Kritika tā arī dara, jo piedāvā interpretācijas par mākslinieka ideju un tās izpildījumu. Kas var būt vēl sāpīgāk? Teorija skaidro, ka disonanse jeb konflikts ir pietiekami neērts, lai cilvēks censtos izvairīties no šādām situācijām, ja nav iespējams atrast kopsaucēju, sasniegt harmoniju. Tāpēc arī mākslas kritiķiem jāsastopas ar neizpratni, ar nesaprašanos, ar aizdomām un pārmetumiem, ka kritiķis neko pats nezina vai nespēj mākslā. Daļa no tā kā kritikas kvalitātes noliegums redzams arī "Satori.lv" diskusijā.
Ja paskatāmies ar vēsu prātu, kritiķim tiek adresētas ļoti augstas prasības. Viņš nekad nevar cerēt uz to, ko sev pieprasa mākslinieki: izpratni, pieņemšanu, mīlestību. Viedokļu kakofonijā, kurā ātri varam atlasīt to pozīciju, kurā jau esam vai kurai ērti pieslieties, rodas oriģinālās domas pārstāvja un aktīvākās auditorijas daļas vai kritiķa aizskartā autora pretrunas. Bet kritiska doma, uzreiz nepieņemama vai strīdīga, ir veselīga arī tāpēc, ka pieradina ieraudzīt skatījumu daudzveidību, neizvairīties no neizprotamā, uzreiz nepieņemamā. Kritiķis ar savu pastāvēšanu ik pa laikam izšūpo pat ieinteresētos un gudros no ierastās komforta zonas.
Mākslinieku un kritiķu neatrisināmais konflikts parāda arī to, ka nevajag cerēt uz kritikas objektivitāti, kritika vienmēr būs subjektīva. Kritiķis savienos savas unikālās zināšanas ar cita subjektīva autora izpratni un interpretāciju. Tāpēc velti pieprasīt objektivitāti, pietiks, ja prasīsim zināšanas konkrētajā mākslā, tās teorijā un vēsturē, saprotamus vērtējuma kritērijus, skaidrus argumentus interpretācijā, atklājumus formā un iespēju padomāt kritikas saturā.
Tāpēc es negribētu atteikties no pārliecības, ka kritika ir patstāvīgs literārs žanrs, ka tā nu gluži nav jebkura atsauksme, jebkurš viedoklis.
Kritikai jāsniedz auditorijai atbildes, jāskaidro mākslas nozīme, jāiepazīstina ar jauno un neizprotamo mākslā, raksta Ronans Makdonalds [5]. No savas puses gribētu piebilst, ka kritika aizpilda vairākas tukšās telpas sabiedrības un mākslas attiecībās. Tai nav tikai viens uzdevums un vienveidīga, plakana misija. Kritika var rosināt interesi par mākslas faktiem. Tā nodrošina arī mākslas pieprasījumu, uzmanību, kas pārvēršas ekonomiskos faktoros. Kritika var uzturēt sarunu, iejaukties domās pēc izrādes, pēc koncerta, izstādes laikā. Tā var likt salīdzināt izjūtas, pārdomas. Kritika izglīto un rosina diskusiju. Tā sakārto iespaidus, ļauj atklāt un izprast nezināmo. Nav vērts prasīt objektivitāti, bet varam prasīt, lai kritika atbilst labas kritikas kritērijiem. Kā raksta Terijs Barets, tai jāatbilst vismaz trijiem – apraksts, interpretācija, vērtējums. Noels Kerols piedāvā plašāku kritēriju sarakstu [6], aprakstam, interpretācijai un vērtējumam pievienojot klasifikāciju (lai skaidrotu mākslas darba žanru vai kategoriju), kontekstu (parādot darbu plašākā vēsturiskā un kultūras procesu mijiedarbībā), skaidrojumu (identificējot mākslas darba simboliskās nozīmes), analīzi (vērtējot darba sastāvdaļas). Profesionāli kritiķi to visu arī spēj piedāvāt, ja vien viņiem ir iespēja.
Kas nogalina kritiķi?
Nav iespējams godīgi reflektēt, ja kritikas publiski redzamo daļu neierauga kontekstā, mediju saturā, kas tiek veltīts mākslai. Tajā svarīga loma ir kultūras žurnālistikai. Kritiķim un kultūras vai mākslas žurnālistam ir dažādas lomas. Tomēr reizēm tās saplūst, kad kritiķis intervē, vada raidījumu, kad kultūras žurnālists savā apskatā ieliek vērtējumu. Šajā saplūšanā žurnālisti vērtētāji visbiežāk izskatās nepārliecinoši, bet kritiķi – nemākulīgi intervētāji, slikti tekstu strukturētāji, mākslinieku pieteicēji radio vai TV programmās.
Iedomājoties par kritikas izaugsmi, gribas piekrist Marikei Dubelborai [7], ka žurnālistika nogalina radošo brīvību un ģēnijus, arī mākslu kritikā. Rakstītais gan attiecas uz laiku pirms simts gadiem, bet arī pašlaik izskatās pietiekami aktuāls, lai teiktu, ka ātrums, nepieciešamība pelnīt, aizpildīt mediju telpu ar dažādiem tekstiem, pabarot auditorijas prasības iznīdē kritiķus un pieejamu, regulāru, aizraujošu kritisko domu.
Tāpēc man ir skaidrs, kāpēc muzikoloģijas izglītību baudījušu cilvēku piepildītajā LR3 redakcijā vienā mūzikas kritiķu sarunā dzirdu, ka vērtējums par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra atskaņoto Brāmsa 3. simfonijas un Vācu rekviēma koncertu būs pēc vairākām dienām, jo vajadzīgs laiks. Pārdomām, formulējumiem, detaļām. Visam, kas pretējs ātruma un paātrinājuma veicinātajam mediju satura radīšanas skrējienam, kurā ir viegli eksperimentēt un viegli pārbaudīt jaunas idejas, bet kurā maz vietas dziļām zināšanām, lēnākai domai, atklāsmēm, diskusijai.
Kritikai ir jāļauj augt to pieņemošā vidē, tā nevar pastāvēt un plaukt kā nejaušība, kā īsa lēkme. Labs kritiķis par mākslu zina vairāk nekā citi, bet zināšanu uzkrāšanai un pilnveidošanai vajadzīgs laiks. Ja daļu no šī laika aizpilda maizes pelnīšana dažādos citos veidos, tad kritiskā doma izplēn, tā zūd citu darbu kņadā. Tad dusmīgie mākslas pārstāvji, kuri pēc definīcijas necieš kritiku, sāk ilgoties pēc kritikas uzmanības un žēloties par tās trūkumu, par kritikas kvalitāti.
Te mēs varētu palikt pie viena pašreizējā stāvokļa attēla. Ja nebūtu cerība mūsdienu mākslas kritikas izdzīvošanas problēmu uzskaitījumā. Pašlaik ir daudz pazīmju, kas runā par unikāla un oriģināla satura pieprasījumu, par individualitātēm, kas rada šādu saturu, jo informācijas ir daudz, pārāk daudz, bet pietrūkst dziļuma, gudrības, atklājuma. Profesionāli kritiķi, kuri var piedāvāt intelektuāli un emocionāli neatkārtojamas domas, var radīt šādu saturu.
Tā vārdā arī medijiem vajadzētu aprūpēt kritiku un kritiķus. Bet kritiķiem vajadzētu meklēt kritikas jaunos formātus, tādus, kas domai piešķir to vieglumu un šarmu, ko gribas atkārtot, kopēt sociālajos medijos un salīdzināt ar savām domām.
Ja palasa Sūzenu Zontāgu un Umberto Eko, kritikai ir potenciāls pārvarēt noliegumu pret sevi, ļaujot mākslā iesaistītajiem un citiem piedzīvot atklāsmes. Ne velti jau ir mēģinājumi tiešsaistē dibināt vietnes, kurās ir telpa domām, arī kritiskai domai. Tādas Latvijā ir ne tikai "Satori.lv", bet arī "Kroders.lv", "Fold.lv", "Artteritory.com". Vairāki mākslas nišu žurnāli. Kritiku ne Latvijā, ne daudzās citās valstīs vairs neuztur lielo mediju redakcijas, to uztur kultūru un mākslu atbalstoši fondi. Kritiku balsta mākslas producenti, pārvēršot savu projektu komunikācijas mērķus negaidītā kritikas atbalstā. Varbūt tas ir profesionālas kritikas izdzīvošanas modelis? Būt par labprātīgi atstātu dzeguzes olu dažādu mākslas brīnumputnu ligzdās? Nezinu, bet turpinu lasīt kritikas, ieklausīties, meklēt un atrast, jo kritika nav mirusi.
[1] Hellman, H., Jaakola, M. (2012) 'From aesthetes to reporters: The paradigm shift in arts journalism in Finaland', Journalism. Vol. 13(6): 783–801.
[2] Groys, B. (2007) Critical reflections. In book: The State of Art of Criticisms. Ed. Elkins J., Newman W. New York, London: Routledge.
[3] Satori (2016) Satori diskusija: Kritikas loma Latvijas kultūrā.
[4] Barrett, T. (2011) Criticizing Art: Understanding the Contemporary. New York: McGraw-Hill Education.
[5] McDonald, R. (2007) The Dead of the Critics. London, New York: Contionuum.
[6] Carrol, N. (2008) On Critics (Thinking in Action). New York, London: Routledge.
[7] Dubbelboer, M. (2015) 'Nothing ruins writers like journalism': Colette, the press and belle époque literary life. French Cultural Studies. Vol. 26(1) 32–44.
0