Internetu regulēt nozīmē rīkoties, kā to pasakā darīja īru sieva, kas okeāna paisumam pretī izskrēja ar slotu rokās – tā reiz kritiku par tīmekļa ietekmi uz medijiem, žurnālistikas un demokrātijas kvalitāti kādā profesionāļu sanāksmē komentēja tehnoloģiju žurnālists Juris Kaža. Tomēr tas mainās, varbūt minētās sievas simboliskajām kustībām ir nozīme? Iespējams, platformu regulējuma veidošana nozīmē sabiedrību mēģinājumus kaut ko darīt savā labā pirms Noasa Juvāla Harari pareģotā humāni orientētās cilvēces gala, kad sociālo mediju algoritmi mūs pazīs labāk, nekā to spējam mēs paši, un tā zaudēsim savu autonomiju, spēju patstāvīgi pieņemt lēmumus.
Ziņas liecina, ka platformu ietekmei veltītie militarizētie, ar pretestību saistītie vārdi "cīnīties", "ierobežot", "pārvarēt" noved pie darbiem. Bijušais ASV prezidents Tramps sūdzējās, ka vārda brīvību apdraudošs ir sociālā medija "Facebook" (FB) padomes lēmums neatjaunot viņa kontus FB un "Instagram". Austrālija nodzīvojusi vairākus mēnešus pēc tās Konkurences un patērētāju komisijas lēmuma ierobežot FB un "Google" ietekmi uz mediju ienākumiem un panākusi, ka globālās platformas maksā par mediju saturu.
Globālo digitālo platformu ieguldījums pārmaiņu veicināšanā ir grūti aptverams ietekmes un daudzveidības dēļ. Tie ir daudzi procesi, ko raksturo varas attiecību maiņa. Digitālo platformu izplešanās maina globālos un nacionālos tirgus, politiskās komunikācijas raksturu un valstu politiskās kartes, pārstrukturē daudzas uzņēmējdarbības jomas un profesijas. Platformas piespiež mainīties mediju vides spēlētājiem, ietekmē daudzu valstu sabiedrības paradumus un kultūru.
Vienlaikus interneta platformizācija pavērusi milzīgas iespējas, palīdzējusi ātrāk un labāk risināt daudzas problēmas, tāpēc jāiezīmē robežas. Tālāk izcelti galvenie jautājumi, kas akadēmiskās publikācijās pievērsti globālo platformu ietekmei uz publiskās komunikācijas vidi – neatkarīgiem medijiem un profesionālu žurnālistiku, vārda brīvības un demokrātijas attīstību, globālo platformu atbildību par ieinteresētu aģentu ieguldījumu dezinformācijas izplatīšanā un pilsoņu iespējām piedalīties godīgās vēlēšanās. Bet ir pārsteidzīgi skatīties uz globālajām platformām kā uz daudzu problēmu izraisītājām. Dezinformācija un politiskā propaganda, vēlēšanu falsifikācija, naida runa, autortiesību aizskaršana, cilvēku izsekošana un vajāšana pastāvējusi ilgi pirms interneta platformām.
Kas ir platforma?
Globālās digitālās platformas nav tikai sociālie mediji vai informācijas servisi, tās piedāvā pakalpojumus un nodrošina daudzas funkcijas. Tāpēc parasti līdzās "Google" vai FB tiek sauktas arī "Amazon", "Linkedin", "Uber", "YouTube", "Airbnb" un daudzas citas. Gandrīz vienīgā iespēja, kā ietvert iespēju, informācijas, funkciju, tehnoloģiju un ietekmju daudzveidību, ir platformas vērtēt kā sistēmu, kurā lietotāju līmenī tiek veidota sociālā un materiālā infrastruktūra [1]. Platformu attīstība sasniegusi tādu līmeni, ka tās kļuvušas neaizstājamas, dzīvošana bez tām ierobežo sociālo un kultūras dzīvi.
Publiskā komunikācija un sociālo mediju ietekme ir labi redzama, tomēr tikai daļa no šiem procesiem. Sociālo mediju un citu publiskās komunikācijas norisi vai mediju sistēmas ietekmējošo digitālo platformu nestās pārmaiņas lielākoties ir iedvesmojošas. Cilvēkiem ir iespējas aktīvāk sazināties, diskutēt, ātri iegūt informāciju. Cilvēki dalās idejās, palīdz, atbalsta, politiski aktivizējas, rada mākslu, attīsta biznesu, ziedo, organizē pasākumus, kopīgi sēro un dara vēl daudz ko citu digitālajās platformās.
Lai gan platformas un sociālie mediji nav viens un tas pats, šos vārdus nereti izmanto kā sinonīmus. Liela daļa no nacionālajām vai starptautiskajām regulācijas iniciatīvām, it īpaši par datu izmantojumu un privātumu, dezinformācijas ierobežošanu un nepilngadīgo aizsardzību, attiecas galvenokārt uz sociālo mediju un audiovizuālā satura platformām. Kopš to izveidošanas sociālie mediji uztverti kā tīklošanās un digitālo kopienu veidošanās un indivīdu pašprezentācijas vide [2]. Pirmās sociālo mediju definīcijas uzsver lietotāju centrālo lomu un to mijiedarbības sociālos, personiskos un politiskos apstākļus. Taču tie ir attīstījušies, kļūstot par sarežģītiem un funkcionāli daudzveidīgiem dažādu biznesu dalībniekiem. Kā raksta Kristīna Alamo ar līdzautoriem (2020), sociālie mediji nodrošina platformu dažāda veida apmaiņai, kurā katras puses dalībnieku ieguvumi ir atkarīgi no otras puses darbības. Tomēr tās nevar skatīt tikai tirgus kontekstā, ignorējot tehnoloģiju un kultūras nozīmi. Jau pirms vairākiem gadiem FB atzina, ka tā nav tikai tehnoloģiska struktūra, kas dod iespēju lietotājiem izplatīt saturu, un ka sociālajiem medijiem jāuzņemas atbildība par pieejamo saturu. Tāpēc radīti uzvedības kodeksi un satura moderēšanas procesi.
Prasības pret digitālo sociālo mediju platformām ievērot indivīdu tiesības un pildīt morālos pienākumus varētu būt saistītas ar priekšstatu par t.s. kopējo nesēju modeli [3]. Kopš seniem laikiem sabiedrībai bija jāvienojas un jārealizē pienākumi, kas attiecas uz visiem svarīgām būvēm – kanāliem, ceļiem un tiltiem, vēlāk mūsdienu komunikācijas tehnoloģiju veidotu un pastāvīgi mainīgu infrastruktūru.
Regulācija kā dievs Jānuss
Globālajām platformām ir savi biznesa mērķi un tādas iespējas, kādu nav citiem uzņēmumiem. Šo mērķu un platformu lietotāju darbība izraisījusi procesus, kas nav labvēlīgi sabiedrībai, nav vadāmi no līdzvērtīgas konkurences viedokļa un var aizskart nozīmīgas tiesības. Tāpēc attiecībā uz platformu ietekmi tirgū valstu vai indivīdu līmenī pats svarīgākais ir jautājums par atbildību. Šī diskusija ir ļoti sarežģīta, jo regulācijas idejas ir vērstas uz to, lai sabalansētu tirgus un sabiedrības intereses.
Antonios Vlasis (2020) Eiropas Savienības politiku globālo platformu darbību regulēšanā sauc par pretrunīgu un duālu kā divsejaino dievu Jānusu, jo ES digitālo platformu regulēšanas diskusija ir sekojusi divām politiskajām loģikām. Viena ir iejaukšanās politika, kuras pamatā ir sabiedrisko interešu nozīme un kas paredz finansiālu atbalstu nacionālajiem uzņēmumiem, tirgus un intelektuālā īpašuma tiesību regulēšanu, kultūras daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, kā arī atbalstu sabiedriskajiem medijiem, atzīstot kultūras preču un pakalpojumu specifiku. Otra pieeja ir ekonomikas regulēšanas modelis, kurā audiovizuālās preces un pakalpojumi tiek uzskatīti par uzņēmējdarbības jomu, ko nosaka brīvais tirgus, kurā Eiropas Komisijai nav jāiejaucas.
Jau 2018. gadā mainīta ES Audiovizuālo pakalpojumu direktīva, kas ietver arī globālo digitālo platformu (piemēram, "Netflix" un līdzīgu servisu piedāvātāju) pienākumus un liek tām ievērot dažādus nosacījumus, to vidū 30% Eiropas audiovizuālo darbu kvotu to piedāvātā satura katalogos. Eiropā Šveice un Norvēģija bija pirmās valstis, kas attiecīgi 2010. un 2011. gadā ieviesa nodokļu maksāšanas nosacījumus digitālajām platformām [4].
Lai attālinātu regulācijas iniciatīvu ieviešanu, vairākas globālās platformas 2018. gadā pievienojās Eiropas Komisijas piedāvātajam ētikas kodeksam, tādējādi cenšoties attīstīt programmas, kuras atbalsta neatkarīgu žurnālistiku un digitālās vides pētniecību. Tomēr paļaušanās uz platformu pašregulāciju nav bijusi efektīva [5]. Dezinformācijas novēršanas pasākumi sociālajos medijos ir bijuši novēloti, diskusija par algoritmu caurskatāmību ir iesprūdusi, pētniekiem ir ierobežotas iespējas iegūt platformu darbības datus.
Kopš 2019. gada diskusijas par platformu ierobežošanu notiek Austrālijā, ASV un Kanādā, daudzās ES valstīs un Lielbritānijā. Tā ir atbildes reakcija uz satraukumu, ko rada digitālo platformu ietekme uz demokrātisko procesu. Runa ir par virzienu, kurā attīstās digitālā publiskā sfēra, simboliska vide, kurā pilsoņi var sapulcēties un brīvi apspriest svarīgus sabiedriski politiskus jautājumus [6] [7]. Publiskās sfēras materiālās izpausmes ir mainīgas, raksta Manuels Kastells (2008) [8], norādot, ka digitālo publisko sfēru raksturo arvien lielāks fragmentārisms un emociju klātbūtne. Bet tā ir neizbēgama pilsoniskās sabiedrības un valsts attiecību veidošanas platforma, pilsoņu komunikācija tajā nodrošina līdzsvaru starp stabilitāti un pārmaiņām. Ja kāds no dalībniekiem nepiedalās vai kāds no komunikācijas kanāliem ir slēgts, visa sistēma nonāk strupceļā, raksta Kastells. Tāpēc Austrālijas lēmumi saistībā ar platformu ierobežošanu un atbildību par mediju ienākumu samazināšanos šāgada sākumā pievērsa visas pasaules uzmanību.
Reiz Austrālijā
Jebkādi digitālo platformu ierobežošanas plāni izraisa "alerģiskas reakcijas Silīcija ielejā" [9] un izskatās slikti, jo kontrole pār tīmekļa norisēm ilgu laiku asociējās ar autoritāru valdību darbību. Ķīnas, Krievijas vai Irānas centieni ierobežot globālo platformu darbību nozīmē vēlmi saglabāt kontroli pār pilsoņu iespējām brīvi komunicēt un izplatīt informāciju, bet liberālās valdības ar platformu regulāciju saprot nepieciešamību aizsargāt demokrātijai būtiskas institūcijas un vērtības – izteiksmes brīvību, neatkarīgus un ekonomiski pastāvēt spējīgus medijus, kā arī iespēju ierobežot dezinformāciju un naida runu.
Austrālijas valdība lēmumu par platformām atbalstīja pēc vairāku gadu ilgām debatēm. 2019. gadā tā saņēma ziņojumu, kurā līdzās konkurences situācijas analīzei tika apskatīti mediju un žurnālistikas attīstības jautājumi. Austrālijas situāciju ietekmēja fakts, ka platformu atbildību par mediju ienākumu zaudējumu aizstāvēja globālā mediju magnāta Rūperta Mērdoka uzņēmums "News Corp". Analizējot platformu ietekmi, Austrālijas Konkurences un patērētāju komisija regulācijas centienos koncentrējās uz FB un "Google", jo šie uzņēmumi darbojas daudzos digitālās ekonomikas tirgos [9]. Abu platformu dominējošais stāvoklis liek ziņu medijiem ar tām sadarboties. Komisija konstatēja, ka uzņēmuma "Google" īpatsvars veido 95% no visām informācijas meklēšanas aktivitātēm internetā Austrālijā, bet FB lietojums – 75% no laika, ko austrālieši pavadījuši visos sociālajos medijos. Ziņojums akcentēja nestabilo situāciju Austrālijas mediju tirgū, jo divu gadu laikā (no 2017. līdz 2019. gadam) par 25% samazinājās darba vietu skaits žurnālistikā.
Lai izveidotu platformu regulācijas mehānismus, komisija meklēja atbildes uz jautājumiem par to, cik lielā mērā platformu pakalpojumu sniedzēji izmanto savu tirgus ietekmi komercdarījumos ar medijiem un reklāmdevējiem; kāda ir platformu pakalpojumu sniedzēju ietekme uz ziņu un žurnālistikas patērētājiem pieejamo satura daudzveidības līmeni un kvalitāti; kā platformas ietekmē mediju un reklāmas tirgus [9]. Ziņojuma autori fiksēja acīmredzamo – mediju radīto saturu, ja tas pieejams sociālās tīklošanās platformās, saņem arī cilvēki, kas par to nemaksā, bet sabiedrības ieguvumu, izmantojot mediju saturu, arvien grūtāk monetizēt, jo platformas kontrolē lietotāju datus.
Ziņojumā iekļauto priekšlikumu vidū bija ar tirgus situāciju, datu vākšanu, algoritmiem un naida runu saistīti ieteikumi. Tie izraisīja "Google" un FB iebildumus, jo "lietotājiem, nevis regulatoram jānosaka, kas pieejams ziņu plūsmā" [9]. Tomēr Austrālijas Konkurences un patērētāju komisija uzsvēra, ka jāpanāk vienošanās ar digitālajām platformām par ietekmi uz tirgu, ko rada iegūtie lietotāju dati un to vērtība, jāuzlabo konkurences regulējums, jāveido rīcības kodeksi par mediju satura izmantošanu digitālajās platformās un jānosaka patērētāju privātuma aizsardzības nosacījumi.
Atpakaļ Latvijā
Šie jautājumi ir svarīgi arī citās valstīs un, protams, Latvijā, kur vēl pirms pandēmijas pētnieciskās žurnālistikas centrs "RE:Baltica" rosināja diskusiju par t.s. digitālo pakalpojumu nodokli, kas būtu piemērojams digitālajām platformām un no kura ieņēmumiem varētu sniegt atbalstu nacionālo mediju darbībai. Es atbalstu šo ideju, apzinoties, cik sarežģīti šādu regulējumu ieviest, pirms tāds atrasts ES līmenī.
Latvijas mediju tirgus ir pārāk mazs, ārējās ietekmes vieglāk ievainojams – tirgus likumi nevar atrisināt daudzveidības un satura kvalitātes problēmas. Reklāmas investīciju kritums profesionālo mediju saturā ir pārāk liels, lai to varētu kompensēt ar valsts atbalsta mehānismiem, kā tas kopš 2017. gada, piemēram, notiek ar Mediju atbalsta fonda projektu palīdzību. Minētajā diskusijā par digitālā nodokļa ieviešanu Latvijas Reklāmas asociācijas (LRA) izpilddirektore Baiba Liepiņa pieļāva, ka jau 2019. gadā dažas globālās platformas kontrolēja vismaz 50% no Latvijas reklāmas tirgus. 2020. gadā tas saruka par sesto daļu (16,4%) no 81,97 milj. 2019. gadā līdz 68,5 milj. 2020. gadā. Tikmēr vairāku lielo globālo platformu ienākumi, kas nosakāmi, izvērtējot Latvijā reģistrēto uzņēmumu PVN deklarācijas, 2020. gadā pārsniedza 226 miljonus, liecina LRA adresētā VID vēstule.
Advokātu biroja "Primus Derling" pārstāve Ingūna Ābele prezentācijā par digitālo pakalpojumu nodokļa ieviešanu konstatēja, ka regulējums neatbilst digitālās ekonomikas attīstībai. Starptautisko nodokļu tiesību pamatprincips ir tāds, ka peļņas nodoklis maksājams valstī, kurā rodas vērtība, bet digitālie uzņēmumi darbojas un peļņas nodokli maksā citās valstīs, lai gan viņu peļņu un vērtību rada Latvijas uzņēmumi un iedzīvotāji. ES kopīgs regulējums nav atrasts, lai gan ir izstrādāts digitālā pakalpojuma nodoklis, kas attiecas uz reklāmas izvietošanu, starpniecības pakalpojumiem internetā un lietotāju datu pārdošanu. Jauno nodokli jau ieviesusi Francija un Itālija, vairākās valstīs notiek priekšlikumu izstrādāšana, citas gaida uz starptautisku vienošanos OECD līmenī.
Tikmēr ES līmenī digitālā nodokļa ideja pārvērtusies par digitālo nodevu visām lielajām tehnoloģiju firmām. Šajās jūlija dienās gaidītais Eiropas Komisijas paziņojums par digitālās nodevas plānu, kas atvaļinājumu dēļ ļautu izvairīties no smagas tā kritikas, atlikts līdz oktobrim – pirms pāris dienām ironizēja "The Wall Street Journal".
[1] Mohan, S., & Punathambekar, A. (2019). Localizing YouTube: Language, cultural regions, and digital platforms. International Journal of Cultural Studies, 22(3), 317–333. https://doi.org/10.1177/1367877918794681
Plantin, J.-C., & Punathambekar, A. (2019). Digital media infrastructures: pipes, platforms, and politics. Media, Culture & Society, 41(2), 163–174. https://doi.org/10.1177/0163443718818376
[2] Alaimo, C., Kallinikos, J., & Valderrama, E. (2020). Platforms as service ecosystems: Lessons from social media. Journal of Information Technology, 35(1), 25–48. https://doi.org/10.1177/0268396219881462
boyd, d. (2015). Social media: A phenomenon to be analyzed. Social Media + Society, 1, 1–2.
[3] McQuail, D. (2010). McQuail’s Mass Communication Theory, 6th ed. Sage Publications.
[4] Vlassis, A. (2020). European Union and online platforms in global audiovisual politics and economy: Once Upon a Time in America? International Communication Gazette. https://doi.org/10.1177/1748048520918496
[5] Soriano, S. (2019) Taking aim at big tech. Intermedia 47(2), 10–15.
[6] Habermas, J. (1989) The structural transformation of the public sphere. Cambridge, UK: Polity.
[7] Dahlgren, Peter. (2005) The Internet, public spheres, and political communication: Dispersion and deliberation. Political Communication, 22, 147-62.
[8] Castells, M. (2008). The New Public Sphere: Global Civil Society, Communication Networks, and Global Governance. The ANNALS of the American Academy of Political and Social Science, 616(1), 78–93. https://doi.org/10.1177/0002716207311877
[9] Flew, T., & Wilding, D. (2021). The turn to regulation in digital communication: the ACCC’s digital platforms inquiry and Australian media policy. Media, Culture & Society, 43(1), 48–65. https://doi.org/10.1177/0163443720926044
Grygiel, J. (2919, July 24). Facebook algorithm changes suppressed journalism and meddled with democracy. https://theconversation.com/facebook-algorithm-changes-suppressed-journalism-and-meddled-with-democracy-119446
10