Psihoanalīzes apburtais loks

Cilvēks ir kaitinošs radījums, pilns māņu un klišeju, kurās tas atrod visu sev un savai iztikai nepieciešamo, dzīvo un rušinās tajās no dienas uz dienu, no viena gadsimta uz nākamo. Kopš šokējošajiem notikumiem, kas atainoti Deivida Kronenberga jaunākajā filmā "Bīstamā metode", ir aizritējis nosacītais gadsimts (tā sākas 1904. gadā, beidzas 1913. gadā), šajā laikā cilvēce ir iepazinusi un apradusi ar psihoanalīzes ideju, metodi un praksi, padarot to par vēl vienu parocīgu kultūras klišeju. Un šobrīd mūs vairs nemulsina tas, ka pavisam konkrēti un reiz dzīvojuši cilvēki – Zigmunds Freids un Karls Gustavs Jungs mākslas darba tēlu formā (filmā viņus attēlo Vigo Mortensens un Maikls Fasbenders) sāk strādāt kā abstrakti simboli kaut kam pārlaicīgam, Junga vārdiem sakot – arhetipiskam.

Tikai ar zināmu laika distanci mēs sākam pamanīt to, cik aizdomīgi seksiska ir psihoanalīzes tapšanas vēsture – tās veidotāji bija vīrieši, bet lielākā pacientu daļa – sievietes. Filmas sākuma ainas ar trakojošo Sabīnu Špīlreinu (daudzi uzskata, ka šajās izpausmēs Kīras Naitlijas aktierspēle ir samākslota un nebaudāma) nepārprotami pretstata "problemātisko" sievieti un racionālos, analītiskos vīriešus. 20. gadsimta sākumā tam bija noteikti vēsturiski priekšnosacījumi – bagāto vīru neirotiskās sievas, kas mājas aresta bezdarbībā kļuva neizturamas ar savām iedomām un slimībām, tika nodotas dārgu psihiatrisko klīniku aprūpei. Attieksme pret sievietēm kā pret infantilu un audzināmu radījumu, ar kuru "pa labam" tikt galā nav iespējams, bija dabisks vīriešu kultūras iznākums, taču, pateicoties psihoanalīzei (filmā Freids izlabo Jungu, kurš saka "psihanalīze" – "jāsaka psihoanalīze, tā ir pareizāk un arī labāk izklausās"), tieši sieviešu psihes mehānismi tiek izmantoti, lai skaidrotu cilvēka apziņu. Rezultātā tiek feminizēts priekšstats par cilvēku kā tādu, bet cilvēce padarīta ja ne labāka, tad vismaz krāsaināka.

Pretstatījums "vīrišķais–sievišķais" ir būtisks arī galvenā psihoanalīzes pāra "Freids–Jungs" attiecībās. Mēs redzam, ka Freids ir vīrišķīgāks, nosvērtāks, pārliecinātāks, bet Jungs – emocionālāks, mākslinieciskāks, vairāk pakļauts šaubām. Viņi paši šīs attiecības traktē kā tēva un dēla arhetipu sadursmi. Katram no viņiem filmā ir piemītoši savi untumi – Freids kolekcionē senatnes artefaktus, viņa galds un plaukti ir piekrauti ar arheoloģiskiem un vēsturiskiem suvenīriem, Jungs aizraujas ar burāšanu (laiva taču ir nepārprotams vagīnas arhetips) un mistiku. Klasiskais pretstatu pāris – iņ un jan ir piemērojams arī šajā shēmā. Sievišķais un mitrais Jungs pretstatā sausajam Freidam, kurš baidās no ūdens. Freids arī pats skaidri saprot, ka atkarība no cigāriem runā par fallisku pieķeršanos vīrietības atribūtiem, Jungs savukārt tiek rādīts kā atkarīgs no cita veida orālas apmierināšanās – neapzināti un pārspīlēti ēdot visu, kas pagadās pa rokai, it īpaši - ciemos.

Balstīta sieviešu apziņas klīniskos pētījumos, psihoanalīze kļuva atkarīga no dažādām reālām vai bieži vien izdomātām neirozēm, ar kuru palīdzību gadsimta sākuma sievietes slēpa no citiem un no sevis reālās problēmas, to skaitā – seksuālās. Filmā, šķiet, vērojami anahronismi – runājot par savu seksualitāti, masturbēšanu, fetišiem, fantāzijām, tās varoņi ir tik atklāti, kādi spēj būt vien mūsdienu popkultūras audzēkņi. Pēc nelielas minstināšanās un apmulsuma Jungs un Špīlreina ļaujas visai emancipētai savu seksuālo traumu ekspluatēšanai – tā vietā, lai ārstētu un apspiestu vēlmi tikt pazemotai un sistai, paciente itin drīz pierunā savu ārstu iesaistīties seksuālās spēlēs, kas par kultūras normu ir kļuvušas vien 20. gadsimta deviņdesmitajos gados. Ja vēl pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit par sadomazohismu runāja kā par "seksuālu novirzi", kas labākajā gadījumā turama grožos, bet sliktākajā ir jāārstē, tad šobrīd pret iepēršanu, saslēgšanu roku dzelžos, nelielu sāpju nodarīšanu izturas kā pret normālām pieaugušo rotaļām, par kurām drīkst runāt arī pie pusdienu galda.

Vēl viena klišeja, kas filmas sižetā kļūst par galveno dramatisko vadmotīvu, ir psihoanalītiķa un pacienta intīmās attiecības – nevēlamas un neizbēgamas. Psihoanalītiķis (vismaz tā mēs redzam popkultūras attēlojumā) ir tendēts "iegūt" savu analizējamo, viņš to izdara mentāli, sociāli, finansiāli vai seksuāli, šķiet, īpašas atšķirības tur nav. Un pacients neatvairāmi pakļaujas sava ārsta "vīrišķajam" pārspēkam, ļaujoties un atdodoties – tāda ir metode un tieši tur slēpjas tās spēks un bīstamība. Skaistākā vieta Freida un Junga dialogos ir tā, kur pieredzējušākais un jau mazliet skeptiskākais Freids saka savam entuziasma pilnajam skolniekam: "Izmetiet no galvas iedomu, ka jūs varat viņus izārstēt!" Būdams hroniskā naudas trūkumā, Freids visbanālākajā veidā uzskrūvēja maksu par seansiem, cenšoties noturēt pacientu pēc iespējas ilgāk, lai iegūtu no tā lielāku peļņu. Pasludinājis atbrīvojošo ideju par to, ka psihiskās kaites iespējams pārvarēt, izzinot sevi un savas apziņas slēptākos nostūrus, viņš tajā pašā laikā padarīja šo mērķi par neaizsniedzamu, liekot arī visiem saviem sekotājiem pieņemt vienkāršo patiesību, ka psihoanalīzes kurss ir ceļš mūža garumā. Bet psihoanalīzes būtība savā pašas radītajā mītā par sevi nav mērķī, bet gan procesā. Un šajā izpratnē tā ir kā čūska, kas nemitīgi cenšas ieķerties pati savā astē, tā arī nebeidzot dzīties pakaļ iedomātajam upurim.

P.S. No šīs nedēļas filma ir skatāma un analizējama arī Latvijas kinoteātros.