Recenzija
09.04.2012

Hermanis. Komentāri

Komentē
0

Par Jaunā Rīgas teātra izrādi "OŅEGINS. KOMENTĀRI". Pēc Puškina. Režisors – Alvis Hermanis. Mākslinieks – Andris Freibergs. Lomās: Kaspars Znotiņš, Ivars Krasts, Vilis Daudziņš, Kristīne Krūze, Sandra Zvīgule, Juris Baratinskis

Šķiet, jau ejot ārā no Jaunā Rīgas teātra, lejup pa Lāčplēša ielu uz Ozīrisa pusi, dzirdēju kādu telefona sarunu, kas visai precīzi atspoguļo lielas skatītāju daļas viedokli:

"Burvīga izrāde, nu ja, nupat beidzās, nē, nebija pārāk gara. Cik? Nu ja, es taču saku, ne par garu, ne par īsu. Tieši laikā. Nu ļoti, ļoti. Konfekte! Nē, ko es te runāju, kāda konfekte, vesela konfekšu kaste, tieši tā. Un tu nekad nevari zināt, kas būs iekšā nākamajā. Hermanis šajā ziņā garām nemēdz nošaut. Jā. Tāda līmeņa režisori jau vairs nemēdz kļūdīties. Kā saka, nevar atļauties. Nē taču! Hermanis tikai kā politiķis mums tāds brīvais radikālis. Teātrī viņš nav bijis radikāls nekad. Nu, vismaz, cik es viņu atceros. Katra izrāde kā perfekta vitrāža, kas sastāv no maziem, krāsainiem gabaliņiem. Pēc iespējas vairāk. Lai visiem tiek.

Nē, nevis virāža, bet vitrāža! Kompromiss lūk, kas ir Hermaņa panākumu pamatā. Viņš katrā izrādē saliek iekšā tik daudz visādu skaistu sīkumu, ka ikviens skatītājs tajā var atrast kaut ko sev pa prātam. Un aktieri var izspēlēties pēc sirds patikas. Paklau, nu tas Znotiņš taču ir viens! Un šitais – Aleksandrs Sergejevičs Daudziņš, tā es viņu tagad saukšu. Nu gatavais mērkaķis! Visu izrādi tāda sajūta, ka tūlīt ņems un iekodīs kādam rokā. Kas par enerģiju, kas par enerģiju! Pati redzēsi. Obligāti! Obligāti jāiet. Nu ja. Un, es saku, tā izrāde ir kā tāds kaleidoskops no sīkām detaļām. Scenogrāfija! Pareizi, pavisam aizmirsu… nu kā, tu sēdi skaties un jau pierodi pie tā visa, sāc justies kā mājās… citiem vārdiem sakot, mākslinieks arī varējis ņemties pēc sirds patikas, iekārtojis sev dzīvokli, visādus antikvariātus iepircis, es tev teikšu, tas viens krēsls noteikti kādu tūkstoti maksā. Galdiņš. Tāds sekreters. Zvilnis. Grāmatas – plauktos, uz grīdas, zem gultas…

Jā, paklau, par gultu runājot… tas Hermaņa skuķis, Kristīnīte, nu, cepuri nost! Kam nost? Hermanim cepuri nost! Tā skuķa priekšā. Izcili spēlēja. Tādu kā gazeli vai panteru ar garu asti. Nu, bizi taču, ne jau asti! Kā viņa lēkāja pa tiem grāmatplauktiem! Kas par mežonīgu, dzīvniecisku jutekliskumu. Ko? Tatjanu, protams. Tatjanu. Tu, ko – neesi lasījusi Oņeginu? Nav arī svarīgi. Viņi tur visu izstāsta un paskaidro. Zini, kā tādā labā Powerpoint prezentācijā – kliks, kliks, pa vienam kadram uz priekšu, apstājas un pastāsta, atkal parāda, un atkal pastāsta. Es domāju, cilvēkiem patiks.

Bet tagad – pats galvenais, man ir jauns mīļākais Jaunā Rīgas teātra aktieris! Uzmini, kurš? Nē, Znotiņš, tas pats par sevi, viņš ir ģeniāls. Bet aizej apskaties uz Ivaru Krastu! Fantastiski labs. Viņš tēlo to tur, nu, Ļenski. It kā neko daudz. Pieceļas, pastaigā, apsēžas. Tad vienā vietā tēlo, ka dzied. Tas ir, fonā skan krievu romance. Bet kā viņš sēž tajā lampas gaismā un virina muti! Ka es tev saku, nākamais Znotiņš. Paklau, es nezinu, kāpēc viņi ir atlaiduši tērpu mākslinieci, bet visi bija kaut kādās savās drēbēs, kurš uzvalciņā, kurš džinsos, nu, tāds iespaids, ka vispār nekādu kostīmu… bet! Tas ir mānīgs iespaids. Jo izskatās tas viss ļoti stilīgi, ļoti! Un Znotiņš savos džinsos un džemperītī patiešām izskatās pēc dendija.

Paklau, paskaties kaut kur internetā, kas ir dendijs. Nu tu taču esi pie datora tagad, paskaties kaut kur vikipēdijā, vai. No kurienes tas vārds, ko vispār nozīmē? Jā. Ko? Kā – "etimoloģija nav skaidra"? Atskaņa vārdam candy? Nu, labi. Whatever! Klausies, un zini, kas smieklīgākais? Kā viņi to krievu valodu iepinuši iekšā. Hermanis taču bija pret krievu valodu, vai ne? Nu, bija taču! Bet tagad pats ņem un saliek ik pa brīdim izrādē tos krievu tekstus. Un vienā vietā, vispār, sāk runāt tā, ka divi vārdi latviski, trīs krieviski, tad atkal latviski, skatītāji sēž ieplestām mutēm – kā tā vispār var parunāt! Bet var! Un efekts tāds, ka galva sagriežas. Ļoti labi, ļoti. Nu, tu pati redzēsi, klausies, es tagad vairs nevaru runāt, stāvu pie Ozīrisa. Jā. Skatos, tur jau mūsējie priekšā. Vilipsons arī. Nu, davai. Sazvanīsimies, ja?"

Tēmas

Rudīte Šteinere

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!