29. septembrī Šeteņos, Lietuvā, Česlava Miloša dzimtajā vietā Nora Ikstena nolasīja eseju, kurā šodienas sajūtas cenšas salāgot ar Česlava Miloša un Dzintara Soduma pieredzi. Tajā iekļauts arī neliels fragments no autores jaunā prozas darba "Jōna". Piedāvājam teksta pirmpublikāciju latviešu valodā.
Sākšu ar vārdu spēli, kura, manuprāt, ir ļoti dziļa, un uzdrošinos domāt, ka Česlavam Milošam tā būtu pa prātam. Ja latviešu valodā sakām "prieka vēsts" – tās ir patiesi labas ziņas. Bet nojaušama ir vēl viena nozīme – "priecas vēsts". Un tā nāk no kristietības pamatvērtībām. Priecas vēsts par labā uzvaru pār ļauno. Angļu vārds gospel nāk no grieķu vārda evangélio, kuram ir divas nozīmes. Pirmā – uzvara kaujā, kad godīgā cīņā izturīgākais vai gudrākais uzvar. Un otra nozīme – karalis ir miris, lai dzīvo karalis. Briti to lieto, kad monarhijā viens karalis vai karaliene nomaina otru, bet ikdienā mēs to dažkārt lietojam, lai teiktu, ka viss turpinās. Savukārt kristīgajā ticības apziņā tas nozīmē Kristus vēsts uzvaru pār sātanu. Tātad labās gaismas un mīlestības uzvaru pār naidu. Esmu pārliecināta, ka patiesi uzvarēt ir iespējams tikai ar mīlestību un gaismu. Atcerēsimies taču leģendāro Vudstokas bildi, kur hipiju meitene ieliek ziediņu bruņoto vīru šautenes stobrā. Atcerēsimies mūsu vectēvu un vecmāmiņu stāstus, kur blakus pārdzīvotajām šausmām Sibīrijas deportācijās viņi, izsūtītie, pazemotie, badinātie, atcerējās aukstās, zvaigžņotās naktis vai īsās, siltās vasaras, kad varēja iziet iluzorajā brīvībā, mežos saēsties pilnu muti lāceņu un sēņu. Mans vectēvs no tēva puses Jānis Sibīrijā apguva daudz dažādu jaunu amatu, iemācījās pat izsūtītajiem labot zobus, kaut gan iepriekš bija tikai stacijas apsargs Latvijas vidienē, kur palīdzēja no sliedēm nolaist padomju armijas militāro lokomotīvi. Otrs mans vectēvs, arī Jānis, no mātes puses, klusēja par piedzīvoto, izvests par to, ka bija virsmežzinis un neļāva padomju armijas okupantiem izcirst tikko iestādītu eglīšu jaunaudzi. Česlavs Milošs 1980. gadā, saņemot Nobela prēmiju literatūrā, rakstīja:
"Lai man piedod, ka es pieskaros atmiņām kā rētām. Bet šis jautājums ir ciešā sakarā ar manām pārdomām par bieži vien nepareizi lietoto, bet cieņu pelnījušo vārdu – īstenība. Ļaužu žēlabas, pakti – daudz nodevīgāki par tiem, kurus apraksta sengrieķu vēsturnieks Tukidīds, – kļavas lapas forma, saules lēkti un rieti okeānā, viss cēloņu un seku tīkls – vai nu saucam to par Dabu, vai par Vēsturi – norāda uz citu, mums nepieļaujamu īstenību, kurai es ticu un kuru tiecamies atklāt ar zinātnes un mākslas palīdzību. Reizēm man liekas, ka esmu atšifrējis to nelaimju jēgu, kuras piemeklējušas "otrās Eiropas" tautas, un ka šī jēga ir atmiņas saglabāšanā tad, kad Eiropā un Amerikā tā ar katru paaudzi iet mazumā. Varbūt ir tā, kā māca Bībele – smagā Izraēlas pieredzes hronika –, ka nav citas atmiņas kā atmiņa par rētām."
Kāpēc mums atkal un atkal nākas atgriezties pie šīm rētām? Kāpēc šī gadsimta pirmā ceturkšņa pēdējos gados to pieminēt ir aktuālāk nekā jebkad? Česlavs Milošs piedzima vēl pirms Pirmā pasaules kara, viņa un daudzu laikabiedru likteni noteica Otrais pasaules karš. Viņš kļuva par bēgli režīma dēļ un jau 20. gadsimta norietā paredzēja visu, kas šobrīd notiek. Citējot Džeimsu Džoisu: "Turies pie šejatnes, tagadnes, caur kuru visa nākotne joņo uz pagātni." Džoisu es šeit citēju, jo ar viņa leģendāro "Ulisu" man saistās kāds dziļi personisks stāsts.
1922. gadā Latvijā piedzima Dzintars Sodums, kurš visu savu mūžu veltīja "Ulisa" tulkojumam latviešu valodā. Viņa dzīves stāsts nav tādas slavas apvīts kā Miloša vārds, bet ir ļoti līdzīgs. Kā bēglis no padomju okupācijas režīma viņš devās pāri jūrai no Latvijas jūras krasta Sārnatē uz Gotska Sandēnes salu Zviedrijā, tālāk uz Gotlandi un pēc tam uz Stokholmu cietzemē. Tur viņš sāka tulkot "Ulisu", jo savā jaunekļa prātā iedomājās: ja to ir iespējams izdarīt zviedriski, kāpēc gan tas nebūtu iespējams latviešu valodā? Milošs nonāca Berklijā, Sodums pārcēlās uz dzīvi Itakā, Amerikā, tuvāk Itakas Universitātei, kur savulaik lekcijas lasīja vēl viens izdzītais – Josifs Brodskis. Var teikt, ka viņi visi veica savu lielo dzīves odiseju, ko Džoiss, tik meistarīgi noslēpdams pasaules kultūras neskaitāmajās atsaucēs, aprakstījis savā "Ulisā". Arī Džoiss bija bēglis, kurš aizbrauca no Īrijas, lai dzīvotu Triestā un tiktu apglabāts Cīrihē, klusajā Flunternas kapsētā blakus savai sievai Norai Bārnaklai. Milošs un Sodums atgriezās savu valodu dzimtenēs – Polijā un Latvijā. Sodumu es uzņēmu savās mājās pēc viņa 60 gadu prombūtnes emigrācijā, uzņēmu ar skolnieces bijīgu pateicību savam skolotājam literatūrā, lai dalītu ar viņu latvisko ikdienu vismaz pēdējos divus viņa dzīves gadus. Milošs savā Nobela lekcijā pateicas franču dzejniekam Oskaram Milošam, kurš arī nebija augstās slavas apvīts. Tāpat kā daudzi izcili latviešu, lietuviešu un igauņu rakstnieki, kuri turpināja būt strādnieki savās dzimtajās literatūrās, bet kuru darbi nav oficiālā literatūras olimpa izgaismoti, – lai minam Antanu Šķēmu, Sigitu Gedu, Vizmu Belševicu, Knutu Skujenieku, Janu Krosu.
Šo īstenības faktu dēļ joprojām ir vērts runāt par rētām. Tās atkal ir atvērušās. Karš ir kļuvis par mūsu ikdienu. Tas skan baismīgi. Mēs sekojam karam masu medijos. Tas skan vēl baismīgāk. Mēs šausmināmies par karu pastarpināti. Un uzelpojam – labi, ka tas īstenībā nenotiek ar mums. Bet kas tad īstenībā notiek ar mums? Viss, no kā mūs brīdināja gan Milošs, gan Orvels, gan Sodums, gan Džoiss. Viņi centās dzīvot savā – valodas un poētikas pasaulē, centās tajā saglabāt vismaz cilvēcības salu, uz kuras būvēja savas stiprās radīšanas pilis, kuras nespēj skart politiskas varas vai naudas alkatības aptumšoti prāti.
Tādu pašu cilvēcības un gaismas salu izmisīgi cenšas saglabāt mana romāna "Mātes piens" trīs galvenās varones – māte, meita un mātes māte. Brīžam viņas slīkst vēstures naida zupā, brīžam izķepurojas, jo viņām palīdz beznosacījumu mīlestība, kas viņas vieno šeit, uz zemes, un viņas nojauš, ka šai mīlestībai ir vēl augstāka izpausme – Dievs. Viņas cīnās ar ārējo naidu – meita glābj māti, mātes māte glābj meitu. No skaistām, zvaigžņotām naktīm un ūdens, silta kā piens, viņas attopas krātiņā, kur savus bērnus apēdis pēc skata nevainīgs un mīļš kāmītis. Apēd, lai, iespējams, nenovēlētu saviem bērniem līdzīgu likteni. Mātes piens – šis dzīvības eliksīrs – pārvēršas saindētā un zaudētā dzimtenes pienā. Tā vietā nāk kumelīšu tēja – dzidrais, smaržīgais, mazās Dieva radītās puķītes uzlējums, kas glābj. Tāpat arī pandēmijas laikā tūkstošiem cilvēku visā pasaulē glābās pie dabas, meklēja palīdzību kalnos, upēs, mežos, kur bija gaiss, ko elpot. Sarunājās ar saviem mājdzīvniekiem, jo tā bija vienīgā patiesības valoda iepretim sirreālajam ziņu ratam. Pasaule glābās cerībā, ka izglābties ir iespējams. Un dabas rits katru rītu rādīja: jā, tas ir iespējams – saule joprojām rītos uzaust un vakaros noriet, gadalaiki mainās, koki met lapas un atkal rieš pumpurus. Viss turpinās — karalis ir miris, lai dzīvo karalis. Gaismai jāuzvar tumsa. Un mums, Dieva puteklīšiem, taču jāmācās no šīs cīņas. Ar mīlestību un paļāvību. Ar drosmi palikt pēdējiem, kuri reiz varbūt būs tie pirmie. Tomēr ne jau atalgojuma gaidās, bet sekojot savai izvēlei, pārliecībai un ticībai. Te atkal būtu vietā citēt Milošu:
"Kas ir tas noslēpumainais dzenulis, kurš neļauj samierināties ar sasniegto, pabeigto? Domāju – tā ir īstenības meklēšana. Lietoju šo vārdu naivā un pienācīgi nopietnā nozīmē, kurai nav nekā kopēja ar pēdējo gadsimtu filozofiskajiem spriedelējumiem. Īstenība ir tā zeme, kuru Nilss redz, sēdēdams zoss mugurā, bet latīņu odas autors – Pegaza mugurā. Šī zeme neapšaubāmi ir, un neviens apraksts nespēs izsmelt tās bagātības. Šāds viedoklis nozīmē pilnīgu atteikšanos no mūsdienās tik bieži uzdotā jautājuma: "Kas ir īstenība?" – jo tas ir sensenais Poncija Pilāta jautājums: "Kas ir patiesība?" Ja starp pretstatiem, kurus sastopam katru dienu, tik nozīmīgs ir dzīves un nāves pretstats, tad ne mazāk svarīgi ir patiesības un maldu, īstenības un ilūzijas pretstati."
Kas ir īstenība? Par to savās vecumdienās mans skolotājs Dzintars Sodums, veldzēdamies atmiņās par savu dzimto vietu, gluži kā Česlavs Milošs savā prozas brīnumdarbā "The Isla Valley", kas veltīts Šeteņiem, uzrakstīja brīnumaini dziļu un vienkāršu dzejoli – "Griezes dziesma".
"Miglainas nakts
Rasotā rītā
Nosalis zirgs
Ilgojas māju
Dvēseļu putekļos
Gars nesatricināms
Krāsu ilgas
Bērnu prāts"
Lai tas ir kā veltījums visam klusējošajam laukam – tiem, kuru vairs nav, kuri aizgājuši bezgalīgajās vēstures cīņās vai – nesenajā tagadnē – neizturējuši pandēmijas slogu vai nobendēti Ukrainas reiz koši ziedošajos saulespuķu laukos. Kaut ko esmu mācījusies no sava skolotāja. Pietuvojusies šim tīrajam bērna prātam, rakstu romānu par vēstnesi, kurjeru Jōnu un labsirdīgo zilo Vali – šo lielāko starp Dieva radībām, kuru civilizācijas haoss pamazām izspiež no viņa brīvās dzīves teritorijas, izspiež tā, ka, solidarizējoties ar saviem brāļiem un māsām, viņš vēlas mesties krastā. Bet viņš ir Jōnas vadzvaigzne, un Jōna viņu izglābs ar savu cilvēka spēku, kuru vada Dieva roka. Tāpēc nobeigums lai ir veltījums mums, dzīvi palikušajiem, – neliels fragments no manas topošās grāmatas "Jōna", kuru, citējot Milošu, es beidzot rakstu ar prieku.
"Nebija jau pārāk tālu no pludmales līdz Psalmu restorānam, turklāt braucējs centās mīties pa viņam vien zināmiem celiņiem un taciņām, lai ātrāk sasniegtu galapunktu. Jōna kaut kā juta, ka neko nedrīkst nokavēt. Un, kā jau nereti gadās, – kad steidzas, tad ceļā nāk visādi šķēršļi. Jōnu uz mirkli apstādināja agrais lietus. Ne jau tāpēc, ka rīts, nepavisam ne tāpēc, ka agrs, jo tuvojās jau vakars, bet lietus bija tik maigs un smaržīgs, ka atvēra zemi atkal jaunam sākumam. Uz mirkli viņš atstutēja riteni zem liela koka. Cik reižu savā garajā mūžā tas jau bija riesis pumpurus, salapojis, cik reižu lapotnē bija uzziedējuši daži lieli, smaržīgi un skaisti ziedi? Jōna ļāvās šim apstādinātajam brīdim – agrā rīta lāšu skartais pumpurs bija tepat acu priekšā. Viņš nebija noslēpies no lietus, viņš bija apstājies, darot savu darbu. Radītājs tikām darīja savējo – tagad viss saplauks un ziedēs, pēc agrā lietus nāks vēlais lietus, kas pārstaigās zemi, pirms ienāksies raža. Iztēlē Jōna jau redzēja ļaudis līkņājam vīnogu laukos ar groziem plecos, priecīgi sasaucoties. Nereti arī tad viņš garāmbraukdams apstājās un uz mirkli piedalījās ražas svētkos. Ūdens no debesīm, cik reizēm laikā tas bija nācis, tomēr reizēm atkal tas nenāca un zeme izkalta, un ļaudis izlūdza agro vai vēlo lietu, bet reizēm tā bija par daudz, daudz par daudz, upes izgāja no krastiem, pārrāva dambjus, ieplūda pagalmos un mājās ne lūgtas, ne aicinātas. Radītājs kļuva par iznīcinātāju. Pat okeāns varēja iziet no krastiem ar prātam neaptveramu milzu vilni. Ļaudis tam visam tikai dzīvoja cauri, lāgiem trāpīdami laikā, lāgiem nelaikā. Reizēm viņiem izdevās būt līdzīgiem kokiem, kas stādīti pie ūdens upēm, kas savu augļus nes pareizā virzienā un kam lapas nesavīst, un viss, ko viņi dara, tiem labi padodas. Bet pat šeit, šajā idilliskajā, teju bezrūpīgajā vietā, kurā bija ietrāpījies Jōna, brīžiem šķita, ka nelaiks ir tuvu. Zeme reizēm mēdza ietrīcēties, kā ietrīcas cilvēka roka, kad viņš uztraucas, kad viņu pārņēmusi slimība vai kad viņš nav pamanījis robežu, kuru šķērsojot līksmība kļūst par tumsu, pēc kuras roka drebot sniedzas pie dzīvības ūdens kausa. Reizēm zeme saplaisāja kā cilvēka sirds, atvērās rētas, un tajās sabira dzīves laiks, kas jau tā bija tikai mirklis. Un ļaudis palika bez mājām un vietām, kuras tā bija mīlējuši, kurām pieķērušies kā dadzīši dzīves brunčos. Bet reizēm atkal viss nomierinājās, noklusa, zemes skaistums un krāšņums ieplūda ļaužu dvēselē, sirds rētas sadzija, un tā gavilēja priekā. Zeme piepildījās. Zeme turējās ar stipriem balstiem, lai nesvārstītos nemūžam, ūdeņi nepārkāpa robežas, strauti priecīgi burbuļoja dziļumos starp kalniem, zvēri tajos dzesēja savas slāpes, un augstu gaisā lidinājās putni, piemezdamies koku zaros, lai dziedātu savas dziesmas. Ar valgumu pildījās koki, kur putni taisīja savas ligzdas, ienācās vīns, kas iepriecināja cilvēku sirdis – viņu vaigi spīdēja no eļļas, un maize stiprināja viņu miesu. Mēness noteica laiku, un saule zināja pati savu gaitu. Un Jōna zināja savējo – agrais lietus bija mitējies, un viņš jau klauvēja pie Psalmu restorāna durvīm.
Delfīni, kas lāgiem piekļuva pavisam tuvu krastam un reizēm ar savu laimes signālu, kurā putna trellis bija sajaucies ar zvārgulīša skaņu, iepriecēja okeānā tālāk iepeldējušos ļaudis, atnesa valim ziņu, ka pludmale, viss krasts šovakar dārdēs. Kas tad man, domāja valis, viņš vienmēr var iepeldēt vēl dziļāk, mainīt virzienu, viņam ir brīvība darīt, ko viņš vēlas. Laika skalā valis varēja izvēlēties jebkuru punktu, un atkarībā no tā klāt nāca pieredze. Laiks nevienam nepiederēja, bet viņa pieredze piederēja viņam. Kā tad tur īsti bija – viņš domāja par pieredzi vai pieredze par viņu? Par vali domādama, tā bija uzsūtījusi viņam ne tikai trīs saules, dziļo brīvību un valeni, bet arī nokļūšanu cilvēku atkritumu kalnos un to izlaistajos tīklos un bēgšanu no zobenvaļiem slepkavniekiem. Tā bija uzsūtījusi viņam arī sapni par milzu kraukli, kurš viņu izglāba, un tagad tā viņam uzsūtīja pavisam dīvainu jōnas sajūtu – tajā sajaucās galējības: vai nu notiks kas neticami skaists, vai okeāns nodrebēs un izsviedīs viņu krastā, vai, vēl trakāk, viņš pats metīsies uz krastu, jo tā dārdoņa radīs sajukumu viņa galvā, bet, iespējams, viņš to darīs aiz solidaritātes. Tās retās reizes, kad, iekļuvis vaļu barā, viņš nolasīja neticamas zīmes, kuras vaļi padeva cits citam, viņš atcerējās nelabprāt. Jo tās nebija par kopīgu skriešanos ar viļņiem, laimīgu izniršanu un krāšņām strūklakām saulei par godu. Tās bija par kādu slepenu nodomu visiem kopā doties uz krastu un mesties laukā no dzīvības okeāna iznīcības smiltīs. Tās saklausījis, valis parasti baru pameta. Viņam nebija pieredzes mirt, tikai dzīvot, viņam nebija pat pieredzes cīnīties uz dzīvību vai nāvi. Kāpēc šī jōnas sajūta viņu pārņēma tieši tagad, kad priecīgs un jestrs delfīnu bars aiztraucās tuvāk krastam, lai noskatītos ļaužu izpriecās? Lai taču viņi priecājas, lai, saguruši paši no sava prieka, sēž krastā, gaida uzaustam sauli un sapņo par pasaules skaistumu, kas pienācis viņiem tik tuvu, tepat, acu priekšā. Valim drīzāk vajadzēja vēl papildināt viņu prieku, uznirstot saullēktā. Sagādāt viņiem neaizmirstamu brīdi, varbūt vienīgo tādu viņu zemes dzīvē."
1801. gada ziemā kādas pilsētas pastaigu dārzā Heinrihs fon Kleists satika vietējās trupas pirmo dejotāju, kurš augstāko aprindu publiku sajūsmināja ar izsmalcinātām kustībām un Dieva dotu talantu. Kleistu interesēja, kāpēc dejotājs visus savus brīvos brīžus pavada tirgus laukumā, kustinādams marionetes mazās, dramatiskās burleskās, kurās dziedošas un dejojošas lelles iepriecina tautu.
Kleista jautājumi un dejotāja atbildes kļuva par pamatu izcilai esejai ar vienkāršu nosaukumu: "Par marionešu teātri". Mākslas, radīšanas un vispār dzīves mistērija tur aprakstīta caur vienu vienīgu kustību – kā ar cilvēka rokas palīdzību atdzīvojas marionete. Katrai kustībai ir savs smaguma centrs, pietiek zināt, kā tas kustināms, lai pārējais notiktu pats no sevis. Tātad būtībā ir viena – galvenā kustība.
Dejotāju tirgus laukumā sajūsmināja šīs izjūtas – vadīt mistēriju, kuru viņā pašā uz skatuves vada kāds cits. Viņš juta, cik ļoti tieši no viņa rokas kustībām ir atkarīgas marionetes kustības, cik ļoti dzīvs, trausls un nepavisam ne mehānisks ir šis process. Un cik ļoti jāatbrīvojas no zināšanām par galveno kustību, lai tā izdotos un lai veids, kā marionete kustas, būtu dzīvs un dabisks.
Katra kustība, katrs mirklis ir absolūti vienreizīgs un neatkārtojams. Teiksim, šorīt agri no rīta putni dārzā pastaigājās tā, itin kā tas būtu viņu dārzs, itin kā viņi te dzīvotu, ligzdotu, saimniekotu, un tikai pārpratuma pēc te dzīvo arī cilvēki ar saviem rīta, dienas un vakara rituāliem.
Kāds tomēr visu vada, viss ir tik trausls un īslaicīgs, un šim augstākajam spēkam nevar pretoties. Tas skaidri rāda savas aprises, tomēr vienlaikus ir piedodošs, kad vēršam pret to tukšas kustības. Teiksim, cīņa par dzīvību, cerība līdz pēdējam brīdim, spēku meklēšana bezcerībā un cieņas pilna padošanās par mums augstākas varas priekšā.
Kleista esejā par to neaizmirstami stāsta dejotājs, kad viņš, izcilākais no paukotājiem, kas neskaitāmas reizes sajutis saldo uzvaras garšu, beidzot satiek cienīgu pretinieku – milzu lāci, kurš stāv uz divām ķepām, izslējis špagas atvairīšanai labo priekšējo ķepu. Lācim pietiek vien ar līganām kustībām, lai atvairītu pareizi tēmētos uzbrukumus, uz nepareizi tēmētajiem viņš vispār nereaģē. Īstenībā lācis, tāpat kā liktenis, nemaz necīnās pretī, tikai reaģē uz mūsu pašu dažkārt saprātīgiem, bet bieži muļķīgiem un tukšiem izaicinājumiem.
Kāds tomēr visu vada, viss ir tik trausls un īslaicīgs. Teiksim, visa šī neprātīgā ziedēšana – kastaņas, ceriņi, ābeles, balts ziedlapiņu sniegs pār mauriņu. Cik manī un katrā no mums šajā brīdī ir no Dieva, tik es to atdodu radīšanai. Cik manī un katrā no mums ir no marionetes, es cenšos saprast, kā un kāpēc kāds zina mūsu galveno kustību, kā un kāpēc kāds mūs vada un savā ziņā nav ne ļauns, ne nežēlīgs.
Tas spēks, kas kustina lelles gaisā, ir daudz lielāks par spēku, kas tās tura pie zemes – Kleistam sarunas beigās saka dejotājs. Tā ir prieka vēsts: mēs esam, mēs radām, mēs dzīvojam.
0