Popkorna smarža

Par Tomasa Hiršhorna projektu Māksla=Patvērums Mākslas stacijā "Dubulti" (turpinās līdz 25. septembrim, no 13. jūlija notiks jauno mākslinieku prezentācijas).

Vispirms man likās, vai šo izstādi – kaut ko absolūti pretēju, piemēram, Purvīša izstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – vai to vispār var dēvēt par izstādi? Par konkrētu vietu izplatījumā, uz kuru skatītājs dodas, lai aplūkotu kādus noteiktus mākslas darbus noteiktā izkārtojumā, speciāli šim gadījumam radītu tekstu ierāmējumā? Šveiciešu izcelsmes mākslinieks Tomass Hiršhorns kopā ar ilggadējo Mākslas stacijas "Dubulti" vadītāju Ingu Šteimani radījuši brīvā piedāvājuma telpu – telpu, kurā jebkurš ir aicināts piedalīties burtiskā veidā: no esošajiem materiāliem salipināt kaut ko savu, sameklēt caur telefonu internetā un par brīvu uz vietas izprintēt vai sacerēt savus tekstus, vai palasīt tos, kas jau uzrakstīti un atstāti. Lai arī tas viss izskatās pēc vistīrākās ne-koncepcijas, Māksla=Patvērums ir izstāde, kas ne tikai reflektē savu atrašanās vietu (mēs zinām, kas var notikt ar staciju kara apstākļos), bet ir saistīta arī ar pārējām izstādēm, kas te notikušas un notiks. Māksla=Patvērums nav attīstījusies ārpus izstāžu prakses kādā vispār ar vizuālo mākslu nesaistītā vietā. Tās nav spontānas barikādes kādā šķērsieliņā, kam kā pēkšņai atklāsmei uzduras nejaušs garāmgājējs. Profesionāls mākslinieks te ir saorganizējis patīkamu cilvēciska mēroga telpu – laipnu telpu, kuru viņš pats pamet, aicinādams ikvienu nākt un izpausties, rakstot kaut pēdējās jēlības uz sienām un uz grīdas. Un tādu tur nav daudz. "Linda ir tizla" ir rupjākais, ko man izdevās sameklēt – un pat šim sakāmajam bija piezīmēta sirsniņa blakus. Pretputina saukļi, pat paši stiprākie, vairs nav nekādas rupjības, vien šodienas nepieciešamība un katra personīgā, mazā dzesēšanas iekārta. Tomēr, kaut šī ir īsta izstāde, tai pašā laikā tā ir ieplēsums ierastajā, paredzētajā izstāžu plūdumā – tā ir izkritusi cauri iepriekšējās dzīves režģim, karājas gaisā un kā neviena cita patlaban Latvijā pieejamā izstāde spoguļo to realitāti, kādā esam attapušies kopš februāra beigām. Tad nu varētu sagaidīt, ka atrasties Mākslā=Patvērumā būtu gluži vai nepanesami. Taču notiek pretējais – un tas ir galvenais paradokss, ko Mākslas stacija "Dubulti" demonstrē.

Vispirms jāsaka: šī nav nekāda drupu izstāde – pie kādām ir pieradusi Latvijas mākslas pasaule, un izmisuma brīžos liekas, ka tā tas arī paliks, lai gan drupu fons ir daudz patiesāks un mākslai draudzīgāks nekā uzpucēts viesnīcas gaitenis. Šķietamo drupu estētiku rada uz vietas pieejamie izejmateriāli – putu kartons, gofrētais kartons, līmlentes, papīrs, dažādi saplākšņa un koka latu atgriezumi. Radītie artefakti un to radīšanas pārpalikumi klājas slāņos cits uz cita un cits citu papildina horizontālā, antihierarhiskā mudžeklī – te nav meistara noteikta izejas punkta, kuram visi mēģina kaut kā pielāgoties, to komentēt, kopēt vai apspēlēt. Uz aci tā ir māksla bez jebkādām pretenzijām uz formas izsmalcinātību, nomierinoša ne-māksla, kas aug kā nezāle vienlaicīgi uz visām pusēm. Tomēr nav iespējams nepamanīt, ka visa šī bardaka pamats ir stingri režisēts – telpai ir noteikta, apzināti organizēta struktūra, kādu nevarētu radīt haotisks, izstādes telpai ātri caurskrienošs un, vienalga, cik ieinteresēti noskaņots dalībnieku pūlis. Abi izstāžu zāles stāvi ir izklāti ar kartonu un ar plēvju sienu nodalīti no biļešu kases zonas – tā ir apzināta un skaidra alas, noslēgtas telpas radīšana. Telpa ir pārsteidzoši nomierinoša un klusa – gofrētā kartona spēja absorbēt soļu un balsu skaņas ir gluži vai pārsteidzoša – un veido radikālu pretstatu caurvējainajai, nemierīgajai noskaņai, kāda parasti valda Dubultu stacijas izstādēs. Mēbeles, kas viscaur notītas ar brūno, spīdīgo skoču, nav ne aukstas, ne trokšņainas pieskārienam – tās ir ieskočotas tādēļ, lai turētos vispārējā "lēto" materiālu toņkārtā un, būdamas vienas no vismasīvākajiem telpu organizējošajiem elementiem, burtiski uzprasās uz caurskatīšanu metaforiskā, pārnestā nozīmē. Viena no nozīmēm varētu būt tāda, ka arī mums – ķermeņiem, kas spiesti pārvietoties un saskarties cits ar citu dažādās telpās, patlaban ir nepieciešama kaut kāda sargājoša skoča kārtiņa – lai turpinātu darboties un neizjuktu pa vīlēm. Pie kam izvēlētais skočs uz mēbelēm demonstrē savu caurspīdību – pirmajā acu uzmetienā klubkrēsli ir skočīgi brūni, tomēr nē, tiem cauri spīd sarkana, solīda krēsla āda. Tāpat arī otrā stāva vaļā atvāztās tahtiņas, nodalītas ar aizslietņiem, cauri skoča tinumam skaidri demonstrē savu īsto seju – tās ir mēbeles no astoņdesmito beigām, varbūt deviņdesmito sākuma – mīļas un neērtas. Tās kāds ir kaut kur uzpasējis visu šo garo laiku, līdz beidzot atvilcis uz stacijas telpu. Tas tomēr ir pārsteigums no mākslas tā saucamā formālā krasta – garlaicīgais, brūnais skočs – es nezināju, ka tas ir tik izsmalcināti, neuzbāzīgi caurspīdīgs, lai vienmērīgā tinumā noklātu mēbeli padarītu nevis par anonīmu, nomaskētu kara laika krāmu, bet maigi pasvītrotu tās savdabību. Tāpat arī no kartona un skoča gan pirmajā, gan otrajā stāvā ir sabūvēti grāmatplaukti; neuzbāzīgi, neliela izmēra, pilni ar visādiem skatītāju/dalībnieku izveidotiem krāmiņiem – bet tie tur ir.

Un tieši viena mazā grāmatplaukta saturs aizveda pie galvenā konceptuālā izstādes pagrieziena, pie pamatstraumes, kas plūst paralēli kara diktētajiem saukļiem uz sienām un notur izstādi rāmjos. Tā ir Simonas Veilas klātbūtne, viņas neredzamā, bet skaidrā klātbūtne. No "Philips" radio atskaņotāja iepakojuma uztaisītā grāmatplauktiņā es atradu atklātnes, uz kurām kāds ar roku bija sarakstījis un sazīmējis pārdomas par Simonas Veilas filozofiju un dzīvi. Tā kā teksts bija angļu valodā un organizēts vizuāli profesionālā veidā, piedēvēju šo veikumu Hiršhornam. Aizkustinošas, sirdi plosošas atklāsmes vēstīja, ka rakstītājs, kurš šad tad pat redzējis Veilu sapņos, tā arī nekad nav izlasījis visus viņas tekstus, līdz beidzot – tagad, pēkšņi – sapratis, ka "she is so powerfull, so revolutionary, so left-wing, so radical, [..] – she is an example for every artist". Simona Veila noteikti nav tik pazīstama kā viņas laikabiedri un tautieši Sartrs un de Bovuāra. Veilas radikālisms vienmēr izpaudās kādā konkrētā darbībā, viņa apvienoja šķietami nesavienojamas lietas – kritizēja katoļu baznīcas institucionālo sistēmu, bet bija kaislīga kristīgā mistiķe; piedzima pārtikušā, atbalstošā ebreju ģimenē, pārvaldīja sengrieķu valodu un sanskritu, bet pameta visu, lai strādātu Parīzes mašīnbūves fabrikās, jo nolēma iepazīt strādnieku šķiru un tās problēmas; Veila bija pacifiste, bet devās uz Spānijas pilsoņu karu, lai franču leģiona ietvaros piedalītos kaujas uzdevumos. Viņu gan visai drīz nosūtīja mājās, jo Veilas sliktā redze radīja apdraudējumu gan viņai pašai, gan citiem grupas biedriem. Lai vai kādas bijušas viņas filozofiskās nostājas, Veilas komentētāji vienmēr uzsver dzīvās klātbūtnes un līdzdalības principu – nevis reflektēt par karu no droša attāluma, bet būt karā tik ilgi, kamēr tevi no tā padzen; nevis kritizējot novērsties no kristietības, bet dzīvajā, par spīti baznīcas liekulībai, piedzīvot mistiskas atklāsmes. Daži Veilas laikabiedri dēvēja viņu par Sarkano Jaunavu, daži uzskatīja, ka viņa ir vienkārši traka – ne tikai viņas dzīvi, bet arī nāves apstākļus apvij leģendas. Līdz galam attīstot savdabīgu vainas un līdzdalības konceptu, viņa, atrodoties Lielbritānijā un ārstējoties no tuberkulozes, esot atteikusies ēst – vai piekritusi ēst tikai tik daudz, cik viņas tautieši okupētajās Francijas teritorijās. Kāds Veilas tekstu interprets rakstījis, ka viņa burtiski sevi nomērdēja badā mīlestības dēļ.

Šodienas medicīna Veilas gadījumu skaidrotu kā klasisku piemēru anoreksijai – slimībai, ar ko Veila, iespējams, sadzīvoja visu savu neilgo mūžu. Vēl kāda no leģendām vēsta, ka jau bērnībā viņa atteikusies no cukura pie tējas, solidarizējoties ar frontē esošajiem Pirmā pasaules kara karavīriem. Bet vai tiešām? Vai, izmantojot medicīnas vārdnīcu, ir iespējams nonākt tuvāk viņas un arī Hiršhorna konceptuālajam uzstādījumam? Un, ja nu visa jēga ir tieši tajā, ka Hiršhorns izmisīgi, īsti Veilas garā aicina atmest jebkāda veida cinismu – tai skaitā arī pret mākslu, pret to kā patēriņu (prece), pret tās izstādīšanu (smalka publika), pret tās radīšanu (tikai attiecīgi izglītotie), pret tās iegādāšanu (tikai pārtikušie) – un iedomāties, ka kaut kur vēl arvien dzīvo bērns, kas sešu gadu vecumā spējīgs atteikties no cukura sveša, noguruša kareivja dēļ. Ka no salduma, no prieka atsakās ne jau slimības dēļ, bet kāda maza, uzmanīga meitene neatkarīgi no slimības.

Kad pēc Veilas atklātņu izpētīšanas pāris soļu tālāk pie sienas ieraudzīju no putu kartona izgrieztus baltus burtus, kas kopā veidoja uzrakstu CUKURS, nemaz nebrīnījos. Lai arī sagadīšanās dēļ zinu, ka māksliniece Iveta Laure, kas izgrieza šo vārdu, veidoja autonomu darbu ar atsauci uz pilnīgi citu ideju, tomēr Dubultu stacijas izstāde ir ļāvusi sakrustoties diviem nesaistītiem pavedieniem. Darbiem, kas radīti mudžekļa vidū, piedien savīti, mudžekļaini lasījumi – vieni rada otrus. Tas ir gandrīz vai smieklīgi, un tam nav nekādas saistības ar profesionālu mākslas kritiku, bet man šķiet, ka Hiršhorna uzstādījums ir tieši šāds – mēs nezinām, kas vēl varētu izveidoties un attīstīties, ja atļautu visiem darīties mākslas ietvaros; mums vēl arvien jāturpina noskaidrot, tieši kādu glābiņu spēj radīt māksla.

Bez visiem neredzamajiem pavedieniem, kas kā asinsvadu tīkls vijas viscaur stacijas telpā, ir vēl kāda maņa, kas skatītāju nomierina un atbrīvo. Tā ir smarža. Savā termokrūzē par brīvu var ieliet ne tikai ūdeni vai karstu kafiju, var uzgrauzt arī popkornu – un popkorns smaržo tikpat spēcīgi kā kafija. Tā ir vēl viena neliela, bet izšķiroša detaļa sajūtai, ka skatītājs patiešām tiek gaidīts. Neskrien prom, piesēdi ar mums, palasi, paskaties. Es piesēdu un pamanīju apsargu – Mākslas stacijā "Dubulti" vienmēr klātesošo apsarga figūru; smaržu un kartona čaboņas ieaijāts, viņš iesnaudās noskočotajā klubkrēslā, sēdot tieši man pretī. Virs viņa galvas divos platekrāna televizoros skrēja ziņu lentes no Ukrainas un pārējās sarukušās, mazās pasaules. Pēdējo četru mēnešu laikā daudzi no mums ir publiski dalījušies ar kādu no izstādēm, kas "beidzot ļāvusi atvilkt elpu". Man likās, ka nekas tāds vairs nav iespējams. Ka glābiņa nav nekur. Ne veroties zelta Purvītī, ne lasot tekstus konceptuālās izstādēs par tekstu. Jo glābiņš vairs nepienākas. Tieši tāpat kā mazā Simona Veila nolēma, ka viņai vairs nepienākas cukurs. Taču Mākslas=Patvēruma aicinājums paņemt rokā šķēres un līmes pistoli kaut kā iepriecināja. Iepriecināja pat Endija Vorhola uzbrēciens "Don’t cry – work!" uz viena no izstādes auduma baneriem. Ar vēlmi izdzīvot būs par maz. Tā mēdz izsīkt. Tādēļ nāksies meklēt stratēģijas, kā tieši izdzīvot.