Proza
11.12.2015

Pirmais stāsts

Komentē
0
Saglabā

Ja kāds man jautātu, kāpēc iestājos literārajā pulciņā, es koķeti atbildētu: "Jo man neveicas ar vīriešiem." Skaidrības labad piebilstu, ka nē, neplānoju tur iepazīties ar kādu rakstnieku. Sieviešu žurnālos esmu lasījusi, ka ar rakstīšanas terapijas palīdzību iespējams izvētīt attiecības ar pretējo dzimumu un uzzināt vairāk par sevi. Tā kā tuvojos kritiskajam vecumam, esmu gatava ķerties pie radikālām metodēm. Uzrakstīšu par to stāstu.

Rakstīšana man padevusies kopš bērnības. Manas reportāžas pat publicēja skolas avīzē. Es gan pati biju tās redaktore. Neviens cits to darbu vienalga negribēja. Kopš strādāju juridiskajā birojā, darbabiedri, arī personāla nodaļa, bieži lūdz sacerēt viņu vietā tekstus, kuros negatīvs lēmums vai noraidījums būtu uzrakstīts maksimāli pozitīvā noskaņā, lai gan lietas būtību tas nemainītu. Īpaši pieprasītas ir atvadu zīmītes kolēģu irstošo attiecību partneriem. To sakarā pat esmu dzirdējusi baumas, ka tieši atvadu vēsti atraidītie uzskata par labāko, kas starp viņiem vispār esot bijis. Reiz notika kāzuss: advokāta Valda meitene atgriezās pie viņa ar somām un ceptām kotletēm, lai sāktu visu no jauna. Nopratu, ka pie atvadu paziņojumiem man vēl jāpiestrādā, lai to jēga būtu saprotama strikti un viennozīmīgi. Vienreiz man palūdza uzrakstīt nekrologu, bet to izbrāķēja. Neiekļāvos trijās rindiņās. Sirds bija pārāk pilna, jo tovakar izvācos no visās jomās gandrīz ideāla vīrieša dzīvokļa. Bet par nāvi vai nu labu, vai neko. Gribēju pa vidam. Sanāca gari.

Tā kā zināma pieredze civillietu žanrā man jau bija, nolēmu stāstam pieiet profesionāli.

Literārā pulciņa skolotāja Ieva sāka ar to, ka mums visiem uzstādīja diagnozi – mēs esot mazohisti. To viņa vispār par rakstniekiem. Tātad par tādiem, kas gatavi sabojāt dzīvi ne tikai sev, bet arī tuviniekiem, un vēl uzaudzēt lielu dibenu. To gan solīja skolotāja Nora. Vēl Ieva ieteica rakstīt ar tinti, nevis sirds asinīm, jo saturu, cik vien morāle atļaus, sākumā nevērtēšot. Saprotu, ko viņa ar to domā. Bet uz mani tas neattiecas. Es par rakstnieci kļūt netaisos. Man ir svarīgāks mērķis: noskaidrot, kāpēc man neizdodas apprecēties un kādēļ joprojām domāju  par viņu.

Iespaidojos arī no skolotāja Ronalda hipnotiski rāmajā balsī pasniegtās teorijas, ka visi jaunie autori sāk ar pirmo stadiju – dvēseles terapiju, kad vēstījums izlaužas krietni pārspīlēts vai naivs jeb, Ievas vārdiem runājot, autors risina savas perversās problēmas. Kā kulaks uz acs, nodomāju. Esmu īstajā vietā.

No visiem pulciņā aprunātajiem impulsiem palieku pie atmiņām – pie pirmās mīlestības tēmas, kas, kā noskaidroju, jau pašos pamatos draud ar treknām klišejām. Bet grūtības mani nebaida.

Brīdi pasvārstos, vai pirmais varētu būt zēns no bērnudārza, kurš man uzdāvināja rozā lācīti. Vai klasesbiedrs, kas tā arī neuzzināja, kurš veselu gadu lika viņam somā konfektes. Dzirdēju, ka tagad rok kapus un dzīvo ar divām sievietēm vienlaikus. Laikam izlutināju ar saldumiem. Vai tomēr palikt pie Rema? Nu, protams, pie Rema. Es jau tikai ākstos, jau sākumā bija skaidrs, ka rakstīšu par viņu.

Gatavojot sinopsi, labākam noskaņojumam ieskatos vietējā intelektuāļu portālā. Dienas citātā slavens franču balerīnu zīmētājs apgalvo, ka gleznot ir viegli, kad nezini, kā to dara, un ļoti grūti, kad zini. Nosvīstu.

Pieturos pie pulciņā ieteiktās krievu klasiķa metodes – rakstīt katru dienu, noteiktu laiku, konkrētu vārdu skaitu. Drošībai uzlieku modinātāju. Stingri apņemos izpildīt skolotāju ieteikumu – nerediģēt un arī nepārlasīt iepriekšējā dienā uzrakstīto.

Nenoturos. Pārlasu. Tā satraucos, ka izēdu visu ledusskapi un atsāku smēķēt.

Nomierinos. Esmu pieaugusi sieviete. Lai nesabojātu veselību, nolemju tikt skaidrībā ar problēmu rekordīsā laikā, šajā nedēļas nogalē. Paziņoju feisbukā, ka divas dienas nebūšu sasniedzama, izraisu nelielu konfliktu ar māti, lai varētu būt droša, ka vismaz nedēļu viņa man nezvanīs, un mierīgu sirdi atslēdzu telefonu.

Koncentrējos uz galveno jautājumu: kāpēc mana varone Keita, it kā veiksmīga un laimīga sieviete, visos potenciālajos partneros meklē Andreja – mana varoņa – atspulgu?

Nepiespiestā manierē atainoju abu iepazīšanos. Sāku ar to, ka pelēkā ziemas rītā, kad Keita raugās leduspuķēm aizaugušā vilciena logā, Andrejs apsēžas pretī un ar tiešu skatienu pienaglo viņu pie soliņa. Detalizēti aprakstu Keitas mulsumu, jo iepriekš tā uz viņu neviens nav skatījies. Interesanti, ka pēc izskata puisis itin nemaz neatgādina viņas vīrieša ideālu – gara auguma slaidu gaišmati ar zilām acīm. Andrejs laikam ir nedaudz īsāks par viņu, padrukns un tumšu skatienu. Turpinu ar ainu pie cirka. Tur, sveloša puteņa ieskauti, viņi mīņājas vairākas stundas. Keita neatceras, par ko viņi sarunājas, tikai to, ka nemitīgi atvadās, jo viņam jāiet uz darbu, viņai – uz skolu. Viņam ir divdesmit pieci, viņai septiņpadsmit. Abi todien neaiziet ne uz darbu, ne uz skolu. Viņš saķer iesnas, viņa bronhītu. Saruna ar Andreju ir tikpat dziļa kā viņa skatiens.

Cenšos izvairīties no banālām detaļām, tikai minimāli ieskicēju Keitas negulēto nakšu murgainās mokas. Gaiss ir smags un vielisks kā pirms negaisa. Dzirksts atkailinātajos nervu galos uzšķiļas ikreiz, kad viņa iedomājas par viņa ādu. Klausule pie auss zem segas izkūst Andreja rāmajā balsī. (Varbūt labāk – seksīgajā?) Neskaitāmas stundas izgaist "pasaules malā", tas ir, kafūžos ar skrūvi vai mokas kokteili. Kad tieku līdz jūras krastam, kad abi apskāvušies sapņaini raugās uz kaiju ieskautu gaišzilu zvejas laivu, mani beidzot nošķebina.

Eju pīpēt. Paciņa tūlīt beigsies. Kā lai ticami apraksta pirmās bezkompromisa jūtas tagad, kad pār cilvēci gulst neapmierinātu psihologu pasludinātais verdikts, ka mīlestības fāzes ir atkarīgas no bioķīmisku vielu svārstībām cilvēka smadzenēs? Tā vietā, lai baudītu dievišķu laimi, esam spiesti rēķināt: pēc trim mēnešiem taureņi vēderā nosals, pēc sešiem kaisle noplaks, bet pēc trim gadiem nāksies vai nu pieņemt to dīvaini sev blakus, kuru beidzot sāc pa īstam iepazīt, vai arī gļēvi atzīt raksturu nesaderību un inteliģenti atvadīties. Ja pietiks tolerances, protams. Izpūšot dūmus, izvirzu apsūdzību šīs teorijas radītājiem, piespriežu nāvi par noziegumu pret cilvēci un pašrocīgi izrēķinos, kopā ar cigareti nospiežot viņus pelnu traukā ar uzrakstu "Love is everywhere". Atkorķēju vīnu.

Ar dzelžainu jurista tvērienu tuvojos viņu pirmajai naktij. Aprakstu Andreja istabu. Tajā ir grāmatvediska kārtība. Pirms kāpj uz paklāja, viņš ar piemēru pamāca Keitai novilkt čības. Viņas jaku, kas nevērīgi nomesta uz gultas, Andrejs saudzīgi paceļ, izteiksmīgi notrauš tai pieķērušos matu un rūpīgi uzkar uz krēsla atzveltnes. Rāmi plūstošā balsī viņš saka: "Vai tad tā neizskatās labāk? Mīļā!" (Rakstnieku skolotājam Ronaldam ir līdzīga balss.) Tad viņš izvelk kasti no pagultes un lepni izrāda savas spēļmantiņas: līdz spīdumam nopulētu samuraja zobenu, Pirmā pasaules kara šautenes durkli, nunčaku un pārīti dunču. Magnetofonā skan drūms klasiskais skaņdarbs. Keitas skatiens bažīgi aizslīd līdz logam. Otrais stāvs.

Trauksme mazinās, kad kaste tiek iešļūcināta atpakaļ. Uztraukums izplēn pavisam, kad Andrejs viņu izmisīgi skūpsta.

Turpinu ar viņa skatienu, kas slīd pār Keitas rudajiem matiem un bālajiem pleciem, līdz sapinas krūštura atrisušajā špicē. Keita mazliet kautrējas no savām mazajām krūtīm. Vai no drudžainām domām par to, kas tagad notiks, vai no pārlieku spēcīgā satraukuma viņa ieritinās Andreja drebošajā līkumā un aizmieg kā bērns. Naktī Keita pamostas ar dīvainu sajūtu. Kāds tur plaukstu uz viņas auss. Viņa pagriežas un jautā: "Andrej, ko tu dari?"

"Gar logu rīb kravas mašīnu riteņi," viņš čukst, "guli mierīgi, es sargāju tavu miegu."

No rīta Andrejs svinīgi piedāvā Keitai dzert no sava kausa. Viņam vispār patīk citēt klasiķus. Keita nesaprot, ko viņš ar to domā, un sapinas vārdos. Nesaņēmis gaidīto atbildi, Andrejs lepni pazūd no viņas dzīves. Pēc gada Keita uzzina, ka viņš apprecējis citu sievieti – lielām krūtīm kā melonēm.

Viņš reizēm piezvana naktīs. Keita gaida šos zvanus. Pati nesaņemas nekad. Meitenes taču nepiesakās pirmās. Reiz viņš paziņo, ka esot brīva nedēļa un piedāvā Keitai aizbēgt ar viņu uz kādu klusu nostūri. Keita piekrīt. Lai arī Andreja balss skan pārāk satraukti, varbūt ir dzēris. Sakrāmējusi somu un izrāvusi televizora kontaktdakšu no rozetes, viņa ir gatava doties.

Andrejs piezvana. Pēc gada. Tajā pašā laikā. Ar smagu nopūtu paziņo, ka nenormāli ilgojas. Bet satikties tik drīz vien nevarēšot, jo esot daudz darba. Turklāt abiem ar sievu jāgatavojas konkursam par sakoptāko lauku sētu.

Aizveru datoru. Pīpēju. Kaut kā stulbi jūtos. Man nepieciešams uzmundrinājums.

Ieslēdzu telefonu un piesakos apciemot draudzeni. Kad atklāju viņai savu literāro ieceri, nožēloju momentāli. Viņas sejā ievelkas tikko jaušams mīklains smaids. Kā es varēju aizmirst, ka viņa ir psiholoģe? Tūlīt arī saņemu brošūriņu un ieteikumu palasīt par obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem. "Lai paspilgtinātu tavu varoņu raksturus," viņa uzmanīgi paskaidro. Grāmatzīmi ar uzrakstu "You can" ieliek arī pie nodaļas ar savādu nosaukumu "Kā rīkoties, ja esi iestrēdzis failā". Atvadoties abas ilgi apskaujamies un asprātīgi jokojam.

Pārnākot mājās, brošūriņu neatvērusi, iestumju to plauktā. Savācu lapiņas ar piezīmēm, sinopsi un izmetu miskastē, izdzēšu iesākto stāstu un ieleju sev vīnu.

Pēc divām vai trim vīna glāzēm atgriežos pie datora. Parakājos miskastē, atrodu nule izdzēsto dokumentu un ieglabāju jaunā mapē ar nosaukumu PROZA. Miglaini atceros rakstnieku pulciņā dzirdēto ieteikumu – nemest laukā neko afekta stāvoklī vai dzērumā sarakstīto. Gadījumā, ja es turpinātu rakstīt. Jācer tikai, ka veselība izturēs.

Domājot par Keitu, man šķiet, ka viņai nemaz tik slikti neklājas ar vīriešiem. Viņa tikai ilgojos pēc tās sajūtas, kad kāds no saviļņojuma nevar aizmigt un sargājot tur plaukstu uz viņas auss, kad garām logam rīb kravas mašīnu smagie riteņi.

Paņemu telefonu, izdzēšu Remu un nobloķēju ienākošos zvanus no viņa.

Dace Vīgante

Dace Vīgante 2015. gadā ir absolvējusi "Literāro akadēmiju". Debitējusi prozā ar stāstu krājumu "Ledus apelsīns". Brīvajā laikā aizraujas ar dzīves vērošanu un mākslu. Īpaši jūtīga pret franču kino.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!