Stāsta ilustrācija - Kristīna Raibarte
 
Proza
07.10.2016

Gika

Komentē
2
Saglabā

Paviršam garāmgājējam dūmakainajā vakara krēslā viņš atgādinātu kapu pieminekli – bālām, dziļi zem plakstu vākiem paslēptām akmens acīm un stīvu matu ērkuli, kas ap galvu veido sudrabainu vainagu. Bet, ja gājējs piestātu, lai vērīgāk to apskatītu, viņš pārsteigts noprastu, ka matu vainags vieglītēm trīc, tāpat kā kopā saspiestie stilbi un asie ceļgali saulē izdegušas sūnas krāsas biksēs; viena roka krampjaini sagrābusi izdilušo bikšu staru, otra balstās pret zemē iegrimušu koka soliņu. Vilnas žakete, iegādāta vēl tad, kad muskuļi bija formīgi un tvirti, karājas uz kaulainā ķermeņa kā aizlauzti spārni.

Viņš ir nokusis, spraukdamies starp begoniju ieskautiem pieminekļiem, nobrāzis delnu uz sarūsējuša metāla krusta, uzplēsis bikses uz dēļiem, kas pārlikti pāri tukšai kapa bedrei. Beidzot atslīdzis svešas mūžamājas priekštelpā, viņš kluknē kā pasažieris bez konkrēta galamērķa. Acis dursta smiltis vai veras tukšumā, kas laikam gan ir viens un tas pats.

Viņš vienmēr baidījies no tā brīža, kad apjuks kādā vietā un pēkšņi vairs nezinās, kur ir mājas. Līdzjūtīgiem svešiniekiem skaidros, ka nav psihs vai bomzis. Sasārtis, trīcošiem pirkstiem grābstīsies kabatās, meklējot kādu norādi par sevi kā reālu personu, neveikli jokos, ka nav otrais Jēzus Kristus, un izmisīgi mēģinās uzminēt, kurš numurs telefonā pieder tuviniekiem. Ja vispār atcerēsies, ka viņam kabatā ir telefons. Viņš ir redzējis, kā tas notiek, un cerēja, ka šis kauss ies viņam garām.

Viņš sasprindzinās un atceras, Rozei ir augsts spiediens, bet viņa gribēja uz kapiem, kur apglabāti viņa radi. Laikā, kad dārzā kartupeļi jānoņem, āboli jāliek kūdrā; kad tāds laiks, atvasara, silts, bet sola salnas. Pagaidīsim, brauksim vēlāk, viņš teica. Viņi strīdējās labu brīdi, līdz viņš piekāpās un dusmās piepūties gāja nedaudz aiz sievas – platiem, klamzīgiem soļiem, arvien sāpīgi saraudamies pie labā gurna krakšķa. Viņš ietiepīgi turas pretī dēlam, kurš piedāvā protezēšanas operāciju dārgā klīnikā. Sapelnīšot pats. Ar ko? Ar gurķiem! Vēl pāris vasaru. Viņš aizliedzis Rozei ņemt no dēla naudu.

Viņš atminas sievas stingro muguru pelēkā plašķī, kā pirka vilciena biļetes, viņš šķendējās, cik tās dārgas, un neļāva viņai kioskā paņemt kafiju to go, vai prāts! Ja mājās vesela burka. Vilcienā viņš vērās loga ainavā, kas ierasti plūda garām, neko neizsakoša, gluži kā sievas skatiens, kas reizēm pieskārās viņa sejai, bet viņš ļāva tam plūst garām kā ainavai aiz loga; nenāca ne prātā to aizkavēt.

Starp kapu kopiņām viņi staigāja klusējot. Viņš, salicis rokas aiz muguras, paceltu galvu lasīja uzrakstus uz pieminekļiem, bet teksts viņā nepalika. Tad uzpūta spēja vēja brāzma, viņš aizvēra acis, bet, kad tās atkal atvēra, Rozes nekur nebija. Kā izgaisusi. Viņu ieskāva trūdi, drēgni akmeņi, apvītuši ziedi un vēl klusums. Kāds savāds klusums, viņš nodomāja. Pamīņājies uz vietas, neskanīgi pasauca: "Roze!" Tad jau skaļāk un spalgāk: "Rozīt!" Viņš cerīgi ielūkojās aiz prezidenta pieminekļa, klibodams paskrējās pa aleju, atvēzējās ar grābekli pret garāmgājēju, jautāja, vai tas nav manījis sievieti plašķī, tad aprima. Telpa ap viņu ar katru brīdi pletās arvien lielāka un tukšāka. Ausīs šalca vējš. Pasaule šķita sveša un nesaprotama. Viņš centās saklausīt Rozes soļus, atcerēties, kā tie skan. Bet nevarēja.

Sazvanīts Dāvids ierodas pēc pusstundas – vakara saulē viegli spīdīgā, mugurpusē sagumzītā uzvalkā, laka kurpēs un spožām aproču pogām krekla parfimētajās piedurkņu aplocēs. Viņš atceras, kā bija liedzis naudu dēla izlaiduma uzvalkam: lai sapelna pats. Dāvidam līdzi atbraukuši nopietni bankas vīri, sarauktām pierēm, bāliem, manikirētiem nagiem enerģiski baksta mazos ziepju trauciņos, nosakot stratēģiskos punktus, vienojoties par kustības virzieniem.

Vedekla izsaukusi brīvprātīgo glābēju brigādi ar suņiem, kas noderētu meklēšanai tumsā. Meža kapos, tāpat kā mežā, jāaprauga katra ieplaka, jāielūkojas vaļējās bedrēs, košumkrūmu puduros, atkritumu tvertnēs un sarūsējušām ķēdēm iežogotās, pēc kartupeļu pagraba dvakojošās kapenēs, jāiztausta konceptuālo monumentu spraugas.

Viņa mute ir pavērta un skatiens izklaidīgs, kad vīrs zaļā luminiscējošā vestē ar silti elsojošu suni pieliecies uzmanīgi jautā, kā viņa bija ģērbusies, kādā krāsā kurpes, mati, garums, jebkādas īpašas pazīmes – klibo, rētas, cepure, soma. Kāda soma? "Melna," viņš neskanīgi izmoka. "Nē – sarkana. Nezinu." Viņa seja sāpīgi sažņaudzas. Deniņos pulsē. Viņš saprot šo skatienu valodu aiz muguras, šo pazīstamo iecietības izteiksmi, kā smalkajai vedeklai, kas uz dzimšanas dienu atved mazbērnus, kuri neko neēd no galda, bet pati ar dakšiņu knibina nost kraukšķīgo miltu un olas kārtiņu no Rozes gādātās dārgās gaļas, piesakot, cik ļoti noilgojusies pēc īstām karbonādēm un vārītiem kartupeļiem, bet, ak neraža, viņi jau bijuši ciemos, paēduši; viņš, stulbi smaidot, blenž, kā mazbērni nepacietīgi trinas, stingu skatienu, spaidot ziepju trauciņus zem galda, pa brīdim uzmetot jautājošu skatienu vecākiem. Ko lai ar viņiem runā, viņš nezina. Pēc tam Roze nedēļu viņam brokastīs cep kartupeļus; kad tie galīgi noglumuši, tad tomēr slepus izmet laukā. It kā viņš to nezinātu.

Viņš iedomājas dzīvokli, Rozes smaržu, kas izgaros no dīvāna, galda, sienām, no pulksteņa, traukiem, kad viņš tur tupēs pilnīgi viens. Saviebjas no domas, ka vajadzēs meklēt bildi, kur viņa – jauna, skaista, aizplīvurotu smaidu. Tajā čupā, ko Roze reizēm izvilka laukā no vecas konfekšu kārbas un, uzlikusi brilles, turēja pie acīm, mulsi smaidīja, pa reizei pajautājot viņam, kas tie par jaunajiem cilvēkiem; kad arī viņš nevarēja atcerēties to vārdus, salika tās atpakaļ kārbā un gāja uz virtuvi savā pasaulē.

Viņš iztēlojās bēres, ka mielastā vajadzēs kaut ko teikt, atcerēties skaistākos brīžus. Daudzi cilvēki, kuru identitāte viņam būs neskaidra, drūmu seju raudzīsies dziestošā gaļas buljonā fajansa krūzēs, kā gaidot signālu – viņa runas beigas. Kādā stūrī kapličas vijolnieks šķībi spēlēs Sensānsa "Mirstošo gulbi".

Velna vecene, viņš čukstēja, ne no šā, ne no tā viņai vajag uz kapiem. Tā jau tas notiek. Parasti viņa viņam piekāpjas, bet te – nē, brauks, un viss. Sieviete!

Tā sēžot, viņš attopas, ka apkārt viss ir savādi kluss. Kā izmiris. Viņš pēkšņi nav pārliecināts, pat samulst no tādas domas: bet ja nu viņš to ir nosapņojis – šo savu dzīvi. Viņš lasījis, ka tā notiek, liekas, ka esi kopā ar kādu, dari kopīgas lietas, guli vienā gultā, jums ir bērni, pat mazbērni, taču realitāte ir pavisam citāda, bet šī konkrētā dzīve ir tikai sapnis – ilūzija. Īstenībā nekā tāda nav.

Varbūt realitāte ir tā otra, ko viņš bieži redzējis sapnī: viņš dzīvo kalnos alpīnistu nometnē pie Ailamas, satiek Dalailamu, ne jau to sarkanajā palagā, bet gruzīnu Rezo, draugi viņu iesaukuši par Dalailamu – viņa mūžīgi smaidīgajā, no vīna piesarkušajā sejā ir kaut kāds nepārejošs, lipīgs miers: lai kur viņš ietu, viņu visur sagaida ar klātiem galdiem, un, lai ko viņš teiktu, viņa vārdos klausās nolaistām acīm. Viņa meita Gika viņu vakaros sagaida, ģērbusies vilnas džemperī, kas krietni padilis uz tvirtajām krūtīm. Slepus no tēva viņi mīlējas rododendru audzēs, pie saulē kveldētas klinšu sienas. Viņš ir iemīlējies, laimīgs un spītīgs.

Kāds viņu purina. Drēgnumā stingušie locekļi krampjaini noraustās, vaigi slapji no asarām. Viņš turpina raudāt arī tad, kad vīrs luminiscējošā vestē un Dāvids spīdīgā uzvalkā (viņam ir tādas pašas tumšas acis kā Rozei) klusi saka, ka viņa atradusies. Aizbraukusi mājās. Šausminājusies, ka ar viņu tā nekad neesot noticis, viņai pēkšņi licies, ka atbraukusi viena pati. Tagad pārdzīvo, gaida vakariņās.

Viņš veras dēlā tukšām acīm. Vīri saskatās un mēģina skaidrot vēlreiz, uzmanīgi izvēloties vārdus.

Dāvids saudzīgi iesēdina viņu džipā. BBC raidstaciju nomaina Latvijas Radio 2. Viņš saprot dēla un vedeklas skatienu valodu.

Durvis atver Roze, dēls viņu apskauj un runā maigā balsī kā ar mazu bērnu. Tikmēr viņš ieskatās drēbju plauktā zem plašķa. Protams, viņa taču nenēsā somas – pleca dēļ, kuru traumēja toreiz kalnos, tur, kur nosauca viņu par Rozi. Abi parasti visur iet kopā, un soma vienmēr ir pie viņa.

"Johaidī, Roze, es sasiešu mūsu rokas kopā, tu saproti? Turpmāk mēs iesim sasaitē, tu saproti?"

"Un cik tad ilgi tu mani siesi?" Roze iečīkstas.

"Kamēr satumsīs." Viņš nogrudzina sausu smiekliņu, ar delnas virspusi noslauka smilšaino vaigu un nomierinās.

Ilustrācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju; tā radīta LMA Grafikas nodaļas I kursa maģistra programmas ilustrācijas klasē.

Tēmas

Dace Vīgante

Dace Vīgante 2015. gadā ir absolvējusi "Literāro akadēmiju". Debitējusi prozā ar stāstu krājumu "Ledus apelsīns". Brīvajā laikā aizraujas ar dzīves vērošanu un mākslu. Īpaši jūtīga pret franču kino.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!