Filozofija
25.01.2023

Pirmais latviešu filozofs intelektuālās vēstures "baltajā troksnī"

Komentē
0

25. janvārī plkst. 18:00 Latvijas Kultūras akadēmijā, Zirgu pastā, norisināsies Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta zinātniskā asistenta, Latvijas Kultūras akadēmijas docenta Ph.D. Andra Hirša monogrāfijas "Persona un personālisms: pārdzīvojot ideālisma sabrukumu" atklāšana. Šis ir īss ievads grāmatā.

Viens no jauno laiku ievērojamākajiem filozofiem Gotfrīds Vilhelms Leibnics rakstīja, ka ikviena monāde atspoguļo visu universu un tāpēc viss ir vienots. Līdzīgi arī vēstures laukā katrs vēsturisks notikums atspoguļo visus vēsturiskos procesus un pētniekam var kalpot par truša alu, kas aizved pa gariem izpētes ceļiem. Tiesa, pēc Leibnica, tikai nelielu daļu no uztvērumiem jeb percepcijām monāde spēj pacelt līdz apercepcijas stāvoklim, tas ir, līdz apzinātiem uztvērumiem, kamēr fonā vienmēr paliek "baltais troksnis" kā neaptvertais neapzinātā lauks. Pētījums "Persona un personālisms: pārdzīvojot ideālisma sabrukumu" par pirmo latviešu filozofu Jēkabu Osi (1860–1920) ir neliels apercepcijas punkts latviešu intelektuālās vēstures "baltajā troksnī".

Nonākot pie šīs truša alas, pašsaprotami būtu jautāt – kāpēc doties tajā iekšā? Motīvi varētu būt vairāki. Ja kādreiz tiktu uzrakstīta latviešu (nevis Latvijas) filozofijas vēsture, tad viena no pirmajām nodaļām ietvertu Oša filozofiskās sistēmas izklāstu. Taču šāds sākuma punkts lasītājam, kuram nav priekšzināšanu par 19. gadsimta filozofiju, varētu kļūt par nopietnu izaicinājumu. Pirmajā mirklī Oša teksti var šķist kā no dzīves atrauta, smīna vērta "jokdara miglas bilde" [1], kā reiz Osis raksturojis daudzviet sastopamo izpratni vai drīzāk neizpratni par metafiziskām sistēmām. 

Dodoties iekšā šajā alā, var gadīties sākumā iemaldīties Kabilē, kur reiz bija Oša dzimtās mājas. Vēl pirms gadiem desmit te varēja redzēt pamestu, bet visai sakoptu vienstāva dzīvojamo ēku un kūts drupas. Pirms gadiem pieciem jumts jau bija iebrucis, pirms trijiem – sākušas drupt sienas, bet gluži nesen kādreizējās viensētas vietā jau bija tikai akmeņu kaudze, šodien – klajš lauks. Nav vairs ne pie mājas kādreiz augošā oša, no kura dzimta aizguvusi savu uzvārdu, ne arī Veco Dudenu nama, kuru, saskaņā ar filozofa stāstītajām teikām draugiem, savulaik uzcēluši milži, kaut ko klusi dudinot. [2] Milži un drupas var kalpot par parocīgām norādēm, ja vien tās interpretē 19. gadsimta filozofiskās domvides ietvaros. Kad 19. gadsimtā no filozofiskās skatuves nokāpa gara milžu stutētais vācu ideālisms, filozofijas disciplīna pieredzēja būtiskas izmaiņas. Vācu filozofijas vēsturnieks un teologs Johaness Hiršbergers rakstīja, ka "19. gadsimta vidū ideālisms sabruka. Tas bija burtisks sabrukums, negaidīts kritiens". [3] Filozofijas profesors Herberts Šnēdelbahs raksturo laika periodu no 1831. gada (Hēgeļa nāves gads) līdz 1933. gadam (nacionālsociālistu nonākšana pie varas) kā "ideālisma sabrukuma" un "filozofijas krīzes" periodu. [4] Zinātnēm diferencējoties un dabaszinātnēm strauji attīstoties, filozofijas nozīme un loma tolaik kļuva arvien neskaidrāka. Vai filozofijai ir kāds specifisks, no citām disciplīnām nošķirts pētījumu lauks? Varbūt filozofija sevi ir izsmēlusi, kļuvusi par grotesku pārpalikumu no aizgājušā laikmeta? Rīgā dzimušais Nobela prēmijas laureāts, ķīmiķis Vilhelms Ostvalds, raksturojot dabaszinātnieku un filozofu attiecības 19. gadsimta pirmajā pusē, rakstīja: "Dabas pētnieki toreiz jutās bezgalīgi attālināti no filozofiem, kurus viņi ar labsirdīgu iecietību uzlūkoja kā tikpat nekaitīgas, cik nevajadzīgas būtnes." [5] Pēc "filozofijas sabrukuma" Vācijā sākās strauja dažādu zinātņu nozaru attīstība. Šo izrāvienu Ostvalds  redzēja kā "uzvaras gājienu", kura nopelns bija filozofijas padzīšana no zinātņu lauka. [6]

Tomēr vienlaikus 19. gadsimta otrajā pusē, noraidot agrākās filozofijas tradīcijas, iestājās nemiers un apjukums, kas radīja jaunrades uzplaukumu, kura ietvaros sevišķi aktuāli bija jautājumi par filozofijas definīciju un tās attiecībām ar empīriskajām zinātnēm, "ir grūti iedomāties bagātāku un revolucionārāku periodu filozofijā par 19. gadsimta otro pusi". [7] Filozofisko skolu pārbagātība un drudžainie jaunu ceļu meklējumi ir viens no iemesliem, kāpēc 19. gadsimta filozofiskā ainava joprojām atklājas kā plaša un neizpētīta teritorija. [8]

Ja kāds šodien lūgtu nosaukt nozīmīgākos 19. gadsimta filozofus, tad, visticamāk, saraksta augšgalā ierindotos Frīdrihs Vilhelms Nīče, Kārlis Heinrihs Markss un, iespējams, Arturs Šopenhauers un Sērens Obe Kirkegors. Bet, ja šādu sarakstu veidotu, aptaujājot 19. gadsimta vidus vācu akadēmiķus, kaut kur pirmajās vietās gozētos tādi vārdi kā Frīdrihs Ādolfs Trendelenburgs un Rūdolfs Hermanis Loce, filozofi, kuri jau drīz pēc savas nāves ienira aizmirstībā un kurus Nīče dēvēja par akadēmiskajiem "atgremotājiem". [9] Šo sarakstu atšķirību var tvert kā vēsturiskā prezentisma piemēru – tendenci interpretēt pagātni no tagadnes pozīcijām. Filozofi un atsevišķi filozofiskie strāvojumi, kuru ietekme ir izrādījusies īslaicīga vai lokāla, mēdz nozust no filozofijas vēstures lapaspusēm.

Osis, kurš pēc mācībām Kuldīgas vācu ģimnāzijā nonāca Tērbatas Universitātē, kļuva par bijušā Trendelenburga studenta un Loces tuva drauga, filozofijas profesora Gustava Teihmillera sekotāju. Teihmilleram, kurš bija ieradies Baltijas teritorijā, pametot nepienācīgi atalgoto privātdocenta vietu Bāzeles Universitātē, bija izdevies sapulcināt Tērbatā nelielu domubiedru kopu, kuras kodolu veidoja Osis, Vlodzimežs Šilkarskis, Rīgā dzimušais krievu filozofs Jevgeņijs Bobrovs un vēlāk par "jukušo ģēniju" dēvētais poļu domātājs Vincentijs Lutoslavskis. Šī filozofu grupa kļuva par Tērbatas personālisma skolu, vēlīnā ideālisma atzaru Baltijā. Ne vienmēr dažāda veida "-ismu" pielāgošana kādam atsevišķam filozofam vai skolai sniedz būtisku atziņu, dažkārt pat pretēji: kalpo par vienkāršotas redukcijas cēloni. Līdzīgi kā ļaujoties ilūzijai, ka pazīstam kādu cilvēku vien tādēļ, ka zinām viņa vārdu, arī filozofijā tādu etiķešu kā "ideālists", "materiālists", "racionālists" u.c. piekabināšana dažkārt aizvieto iedziļināšanos. Tomēr šajā gadījumā Tērbatas personālisma skolas iekļaušana vēlīnā ideālisma strāvojumā iezīmē plašāku kontekstu, kas ļauj ieraudzīt personālistu meklējumu motīvus. Līdzīgi kā Berlīnes Universitātes profesors Trendelenburgs, kurš tiecās "atjaunot nogrimušo ticību" [10] filozofijai kā disciplīnai, kas apvienotu visas zinātnes vienotā veselumā, un tāpat kā Getingenas profesors Loce, kurš meklēja pasaules ainu, kurā valdītu dzīves un zinātnes harmonija, [11] Tērbatas personālisti centās reformēt iepriekšējo vācu ideālisma tradīciju, lai uz tās pamatiem radītu mācību, kas pamatotu indivīda ontoloģisko primaritāti, noteiktu zinātnes robežas un sniegtu vērtību orientierus.  

Vēlīnie ideālisti gan lielākoties apzinājās, ka viņu centieni vairs neatbilst laika garam. Teihmillers, kurš savu atrašanos Tērbatā raksturoja kā "Sibīrijas vientulību", pieredzēja, kā studentus vairāk piesaistīja Nīčes un Šopenhauera darbi nekā profesora metafiziskie meklējumi. Osis, kurš ieņēma profesora vietu pēc Teihmillera nāves, sava pasniedzēja un drauga bērēs vēl izteica cerību, ka valdošā domāšanas virziena pārstāvji nākotnē novērtēs Tērbatas personālistu pētījumu oriģinalitāti. [12] Taču desmit gadus pēc Teihmillera nāves Osim jau kā Tērbatas Universitātes rektora vietas izpildītājam nācās pieredzēt, kā sociālisma un marksisma ideju iedvesmotie studenti atteicās apmeklēt lekcijas, tā vietā pulcējoties mītiņos, kurus filozofs savukārt tiecās miermīlīgi izklīdināt. Ja 19. un 20. gadsimta mijā, pateicoties armijas un slepenpolicijas atbalstam, revolucionārās vēsmas izdevās apslāpēt, tad Krievijas pilsoņu karš ierāva Osi dažādu notikumu mutuļos. 1917. gadā Tērbatas Universitāti evakuēja uz Voroņežu, kur Osis piedalījās jaunas universitātes izveidošanā. Kādu brīdi filozofs docēja lekcijas Vēstures un filoloģijas fakultātē, bet 1919. gadā, reaģējot uz sūdzībām, ka fakultātē audzēkņiem nekas netiek vēstīts par marksismu, tika pieņemts lēmums to slēgt. Turpmāk Osis pasniedza Sociālo zinātņu fakultātē, kuras uzdevums bija "sagatavot praktiski zinošus sociālisma iekārtas veidotājus". [13] 

Tobrīd Voroņežā ik pa laikam nomainījās varas, baltgvardi tiecās ieņemt pilsētu. Iedzīvotāji cieta no ēdiena un malkas trūkuma, sāka izplatīties tīfa epidēmija. Kāds Voroņežas Universitātes profesors salīdzināja situāciju pilsētā ar šķīstītavu. [14] Tomēr Osim tobrīd bija cerība tikt prom no kara un epidēmijas plosītās pilsētas. Vēl 1917. gadā filozofs piedalījās komisijā, kurā tika izstrādāts Latvijas Augstskolas izveides plāns. Kolēģi bija ieplānojuši filozofam ne tikai uzticēt vadīt Valodniecības un vēstures nodaļu [15] un mācību departamentu, bet arī ievēlēt Osi par pirmo Latvijas Augstskolas rektoru. [16] Taču, kad Latvijas augstskolas padome Rīgā ievēl Osi par Latvijas Augstskolas profesoru, filozofs jau ir miris, kritis par upuri tīfa epidēmijai Voroņežā 1920. gada martā. 

Pirmajos neatkarības gados Latvijas Augstskolas vadība vēl plānoja rūpēties par Oša piemiņu. Bija iecerēts organizēt gan filozofa pārbedīšanu Latvijā, gan profesora manuskriptu un bibliotēkas pārvešanu uz dzimteni, kā arī pārtulkot filozofa darbus latviešu valodā. [17] Tomēr neko no ieplānotā neizdevās īstenot. Tāpat kā Oša personālisms 20. gadsimta pirmajā pusē jau tika uzlūkots kā sena ideālisma tradīcijas atbalss, kuru izdzēsa jauni attīstības virzieni – jaunkantiānisms, fenomenoloģija, eksistenciālisms, marksisms, pozitīvisms un kritiskā teorija – [18], arī profesora mantojums nozuda percepcijas tumšajos slāņos. 

Osi apglabāja Voroņežas Čugunovska kapos, kuri tika iznīcināti 20. gadsimta 30. gados. Mūsdienās bijušo kapu teritorijā ir uzcelta sporta atpūtas bāze, dzīvojamās ēkas un vietā, kur tika apglabāti luterāņi, – televīzijas centrs. Voroņežas bibliotēkās var atrast Teihmillera un Loces darbu pirmizdevumus, domājams, šīs grāmatas ir izkaisītas paliekas no kādreizējās profesora bibliotēkas. Jāpiebilst gan, ka Voroņežas Universitātē ir vienīgā vieta, kur ir izstādīta kāda piemiņa par profesoru Osi – Voroņežas Universitātes muzeja apmeklētāji var aplūkot aiz stikla vitrīnas novietotu filozofa monogrāfijas "Personālisms un projektīvisms Loces metafizikā" ("Персонализм и проективизм в метафизике Лотце") eksemplāru.  

Vēlīnie ideālisti veido tradīciju, kas ilgu laiku ne pārāk noteikti ierakstījās filozofijas vēstures iedalījumos. Daudzu filozofijas vēsturnieku redzējumā ideālisma periods beidzās līdz ar Hēgeļa nāvi, tāpēc vēlīnie ideālisti it kā "izkrita" ārā no naratīva. Pēdējās desmitgadēs pētnieki raksta par nepieciešamību aizpildīt "baltos plankumus" un atjaunot vēsturisko taisnīgumu [19]. Monogrāfija "Persona un personālisms: pārdzīvojot ideālisma sabrukumu", kuru Latvijas Zinātņu akadēmija ir novērtējusi kā vienu no nozīmīgākajiem zinātnes sasniegumiem Latvijā 2022. gadā, ir kā neliels ieguldījums šajos centienos izstāstīt piemirsto.


[1] Eglītis, V. Iedabātais idillisms. Daugavas Vēstnesis, 241 (1943), 4. lpp.
[2] Lautenbahs, J. Nabagu ēlende. Austrums, 7 (1894), 19. lpp.
[3] Hirschberger, J. Geschichte der Philosophie. Band II: Neuzeit und Gegenwart. Freiburg im Breisgau: Herder, 1963, S. 437.
[4] Schnädelbach, H. Philosophie in Deutschland 1831–1933. Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1983, S. 15.
[5] Ostwald, W. Lebenslinien. Eine Selbstbiographie. Berlin: Klasing, 2013, S. 301.
[6] Ostwald, W. Vorlesungen über Naturphilosophie. Gehalten im Sommer 1901 an der Universität Leipzig. Leipzig: Veit & Comp., 1902, S. 2.
[7] Beiser, F. C. After Hegel: German Philosophy, 1840–1900. Princeton: Princeton University Press, 2014, p. 6.
[8] Schnädelbach, H. Philosophie in Deutschland 1831–1933. Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1983, S. 14.
[9] Nīče, F. Ecce homo: kā cilvēks top tas, kas viņš ir, tulkojis V. Gammeršmidts. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 57. lpp
[10] Trendelenburg, A. F. Friedrich Adolf Trendelenburg an Lotze, 11.03.1855. Hermann Lotze: Briefe und Dokumente, hrsg. von E. W. Orth. Würzburg: Königshausen & Neumann, 2003, S. 262.
[11] Falckenberg, R. Geschichte der neueren Philosophie von Nikolaus von Kues bis zur Gegenwart. Leipzig: Walter de Gruyter & Co, 1905, S. 531.
[12] Ohse, J. Nachruf von Jacob Osis-Oshe. Archiv für spiritualistische Philosophie, S. 5.
[13] Сазонникова, Е. В. Юридический факультет Воронежского государственного университета. В начале пути. 1918. Воронеж: Издательский дом ВГУ, 2017, c. 69.
[14] Грабарь, В. Письмо В. Никольскому из Воронежа от 31 августа 1918 г. Труды Русского исследовательского центра в Эстонии, 5 (2010), c. 116.
[15] Profesoru uzaicināšana Latvijas augstskolai. Valdības Vēstnesis, 14 (1919), 2. lpp.
[16] Latvijas augstskolas organizācijas padomes sēde. Valdības Vēstnesis, 114 (1920), 2. lpp.
[17] Latvijas augstskolas akadēmiskais vakars. Latvijas Vēstnesis, 91 (1921), 3. lpp.
[18] Beiser, F. C. Late German Idealism: Trendelenburg and Lotze. Oxford: Oxford University Press, 2013, p. 127.
[19] Beiser, F. C. Trendelenburg and Spinoza. Spinoza and German Idealism, edited by E. Förster. Cambridge: Cambridge University Press, 2012, p. 232.

Tēmas

Andris Hiršs

Ph.D. Andris Hiršs ir docents Latvijas Kultūras akadēmijā, zinātniskais asistents Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā. Pētnieka interešu centrā ir intelektuālā vēsture, vācu v...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!