Šogad vienā no nozīmīgākajiem Eiropas laikmetīgās skatuves mākslas festivāliem "Kunsten festival des arts" liela programmas daļa bija atvēlēta valodas tēmai: festivāla dalībnieki paralēli izrādēm varēja apmeklēt "Integrācijas skolas" valodu kursus, lai gūtu ieskatu valodās, kurās runā festivāla rīkotājpilsētā Briselē, – arābu, ukraiņu, ķīniešu mandarīnu, portugāļu, polari (kvīru jūrnieku slengs) u.c. Briselē dzīvo 180 dažādu tautību cilvēki, kas runā 108 valodās, un katrai no tām ir atšķirīga migrācijas un pastāvēšanas vēsture. Festivāla centrs mēneša garumā pārvērtās par polifonisku Eiropas un pasaules valodu satikšanās telpu.
Šim skanējumam un valodu politikai bija veltītas arī literārās pēcpusdienas, kurās dažādu pasaules valstu autori mēģināja uztaustīt to poraino robežu, kur esejā satiekas teorija un poētika. Viena no pirmajām festivāla lasījumos uzstājās libāniešu-venecuēliešu izcelsmes rakstniece Mirene Arsaniosa. Manu uzmanību piesaistīja viņas drosmīgās atbildes uz klausītāju jautājumiem. "Nē, es nekad nerakstu "dzimtajā valodā", es nejūtu saikni ar to." "Bet kādā valodā tad tu sapņo?" "Tas atkarīgs no tā, kam guļu blakus." Ar autores atļauju publicējam fragmentus no viņas festivālā lasītās esejas, kas veltīta bezmātes valodai jeb motherless tongue.
Santa Remere
Manai valodai ir bērniņš, kura valodā nav vārdu. Mana valoda ar viņu mīlinās, kustinot lūpas, virpinot mēli(-es) un bubinot, un velkot zilbes, kuras viņas bērniņš šķietami saprot un nebeidz vien smieties – mana valoda viņu uzjautrina.
Mana valoda meklē tādu valodu, kas spētu vārdos izteikt, cik lielu mīlestību viņa jūt pret savu dēlu; drīz vien viņš pats sāks pieprasīt vārdus. Šī prasīšana ir neizbēgama un cilvēciska, bet tā satrauc manu valodu.
Mana valoda ir nemierīga valoda.
Valodas, kas kļūst par mātēm, parasti nodod tālāk to valodu, kurā ar viņām runāja viņu mātes jeb tā saukto "mātes valodu". Taču mana valoda šādu valodu neprot. Mana valoda runā daudzās valodās – franču, itāļu, arābu, spāņu un angļu –, un nevienu no tām viņa nevar saukt par mājām. Tāpat kā citām valodām ar koloniālu izcelsmi, manai valodai vienmēr ir bijušas valodas problēmas, kaut kas līdzīgs "pirmās" vai "dzimtās" valodas – sirds un smadzeņu sintakses – iztrūkumam.
[..]
Mana valoda nav mirusi, taču cieš no sistēmiskas melanholijas uzplūdiem. Tā cēlusies no divām nācijām (Libānas un Venecuēlas), kas nepavisam neprot būt valstis, no ekonomiski izpostītām republikām uz neatgriezeniska sabrukuma sliekšņa.
[..]
Mana valoda ir šo abu nefunkcionējošo valstu mīlas auglis. Tā parādījās 1970. gados divos konkrētos ķermeņos, proti, savas mātes, gaišādainas, melnmatainas gara auguma venecuēliešu sekretāres, un tēva, Karakasā dzīvojoša libāniešu diplomāta, ķermenī.
Mana valoda atceras šī laikmeta spozmi, kaut pati nekad to nav piedzīvojusi.
[..]
Tolaik, kad manas valodas māte un tēvs iemīlējās, Beirūtā cilvēki bija sākuši slepkavot cits citu. Sākās pilsoņu karš, kas turpinājās no 1975. līdz 1990. gadam un ilga visu manas valodas bērnību. Manai valodai joprojām trūkst vārdu, lai aprakstītu, kā tik nežēlīgu sadursmju ielenkumā varēja rasties mīlestība. Bet tā ir pārliecināta, ka viņas vecāki mīlēja viens otru. Tas bija krāšņs, šķirisku ambīciju virzīts trešās pasaules romāns, un manai valodai ir aizdomas, ka vecāku mīlestību lielā mērā uzšķīla vēlme radīt jaunu standartu, iegūt īpašumu un pavairot valodu, kuru varētu izglītot un audzināt pēc savas šķiras priekšrakstiem.
[..]
Kolonizētās elites mēdz atteikties no savas mātes valodas par labu kolonizējošajai valodai. Mana valoda radās tieši šādas atteikšanās rezultātā – dažas sintakses liekas ieguldījuma vērtas, savukārt citas tiek noliegtas vai atstātas novārtā. Fanons labi izprot kolonizētās elites dabu, to, kā ir identificēties ar visu, kas neesi tu. Mana valoda ir cēlusies no kolonizētās elites, kura sajaukusi sevi ar kolonizētāju, kolonizāciju – ar progresu un imperiālo valodu – ar varu.
"Antiļu salu melnādainais kļūst baltāks – tas ir, līdzīgāks īstam cilvēkam – atbilstoši tam, cik labi viņš iemācās franču valodu. [..] Cilvēkam, kuram pieder valoda, pieder arī pasaule, ko šī valoda izsaka un ietver. Ir skaidrs, ko ar to domāju: valodas prasme sniedz ievērojamu varu." [1]
[..]
Manai valodai ir svarīgs, bet grūts uzdevums – izveidot valodu, ar kuras palīdzību tā varētu diagnosticēt "sevi" kā vēstures simptomu. Viņa uzskata, ka ir spējīga ietērpt vārdos stāstus par to, kādos apstākļos viņa kļuva par valodu bez dzimtās valodas. Mana valoda ir drīzāk analītiska valoda – tai reizēm sajūk abstrakcija ar atbrīvošanu, atbrīvošana – ar (paš)likvidāciju. Mana valoda nav piesaistīta vienam konkrētam ķermenim; tā nav individuāla valoda. Manā valodā nav nekā sevišķa. Mana valoda nerunā par "sevi" pirmajā personā, jo nejūtas piederīga tam "es", kura ķermenī uz brīdi iemitinājusies. Viņai ir slikti attīstīta pašizjūta. Mana valoda varētu būt jebkurš. Viņa labprātāk atklājas trešajā personā.
[..]
Es runāju par savu valodu trešajā personā, jo labi pazīt manu valodu nozīmē pieņemt to, ka esam nodalītas, ka mūsu attiecības raksturo iemiesotības un atsvešinātības dialektika. Mana valoda pret maniem centieniem izturas piesardzīgi; viņa īsti netic, ka es spētu izdomāt valodu, kura pārliecinoši parādītu, ka tādas banalitātes kā, piemēram, "viss ir savstarpēji saistīts", varētu būt patiesas. Arī es līdz galam neuzticos savai valodai; viņa jebkurā brīdī var pavērsties pret mani un atņemt man vārdus. Viņa nezina, ka naktīs, kamēr viņa guļ, es palieku nomodā, cenšoties izgudrot tādu sintaksi, kas vienā teikumā spētu ietvert gan īpašnieku, gan atsavinātāju vēsturi, teikumus, kuros upuris ir reizē vainīgais.
*
Kāds teiks, ka mana valoda ir franču, bet es tam nepiekritīšu.
[..]
Manā valodā galvenokārt runā libāniešu kristiešu kopiena, kas vēlas norobežoties no līdzās dzīvojošajiem musulmaņiem. Mana valoda visu sagandēja, kad ar fašistisku, pret palestīniešiem noskaņotu kaujinieku palīdzību izprovocēja postošu pilsoņu karu. Mana valoda izdomāja, ka nav arābiete, un iesaistījās slepkavnieciskās koalīcijās (Sabra un Šatila). Mana valoda nav pelnījusi piedošanu. Manai valodai ir raksturīgi uztiept pārējiem savu citādību: musulmaņiem, strādnieku šķirai, visiem tiem, kas nerunā franciski.
Manai valodai no kauna svīst seja. Viņa nes sava tēva kaunu, piemēram, par to reizi, kad viņš komandējumā Amerikas Savienotajās Valstīs uzstāja, ka publiskās vietās runās tikai franciski. "Lai trampiskajā Amerikā mani nenotur par arābu," viņš taisnojās. Mana valoda nav droša, vai šādi viņš aizsargājās vai arī apmierināja balto cilvēku histērisko nespēju pieņemt atšķirīgo.
Kad mana valoda runā franču valodā, viņa izjūt kaunu par to, kā viņas tēvs noliedzis arābu valodu un licis tai runāt franču valodā.
[..]
Mīlēt valodā, par kuru jūti kaunu, nozīmē pastāvīgi apšaubīt savu spēju paust emocijas, kuras pats nejūties pelnījis saņemt.
Kopā mazgājoties vannā, mana valoda dēlam pastāsta, ka viņš ir piedzimis no viņas (manas) vagīnas. Viņa to stāsta valodā, kas nav mātes valoda un (nav) arī manas valodas dzimtā valoda. Netīrs ūdens šķiet piemērota vide, kurā izvirzīt pret viņu pretenzijas. Dēls vēro duļķaino ūdeni, kurā peld atmirušas ādas plēksnītes un pilsētas netīrumi, kas lēnām virpuļo iekšā pa pusei aizsērējušā notekcaurulē. Mana valoda saka eau un uzreiz pārtulko: "ūdens". Brīžiem liekas, ka tulkošanas impulss dod viņai iespēju izvairīties – neieņemt nevienu no pusēm, it kā mana valoda būtu tikai starpniece (diplomāte) bez ciešas saiknes ar sava ķermeņa stāstu, it kā viņa būtu tulkotāja (nodevēja), nevis paustu pati savas domas. Katrs teikums, ko saka mana valoda, nāk no nepazīstamas vietas.
Mana valoda grib runāt par mīlestību, jo viņai trūkst valodas, kurā atcerēties mātes izrādītās jūtas. Iespējams, tā ir pazudusi tulkojumā kaut kur starp spāņu (atstāta novārtā) un franču valodu (apgūta neizskaidrojamā ceļā). Mana valoda atceras to reizi, kad, protestējot pret to, kas "bija" viņas māte, noveda māti līdz asarām. Mana valoda nebija ne tuvu līdzīga savai mātei, kura vēlējās, lai tā būtu tāda pati kā viņa – tiektos pēc tādas pašas heteropatriarhālas vidusšķiras dzīves, kādu bija izvēlējusies māte. Šis gadījums notika laikā, kad mana valoda bija Karakasā, savas mātes bērnības guļamistabā, kur sinepju krāsas gultas pārklāji nebija mainīti kopš 60. gadiem . Tur bija skapis ar salokāmajām durvīm, ar kurām manai valodai bērnībā patika spēlēties. Māte pārmeta, ka mana valoda iestājas pret visu, ko viņa (viņas māte) pārstāv. Mana valoda nezināja, ko iesākt, kad viņas māte izplūda milzīgās, neapturamās asarās. Viņai ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu uzdāvināt mātei kādu rotaslietu, bet tad atcerējās, ka mātei ir vēzis un viņa mirst. Viņa centās viņu mierināt, sakot "neuztraucies", "man žēl", "es tāda neesmu", cerot mazliet remdēt viņas spēku izsīkumu, kuru izraisījusi atteikšanās no vistuvākā (no savas valodas).
Manai valodai, tāpat kā viņas (manai) mātei, ir strīdīgas attiecības ar savu (manu) valodu.
Tādās naktīs kā šī, kad mana valoda ir uzvilkta un nespēj aizvērt acu, viņas domas aizklīst pie kļūdainiem pieņēmumiem: vai viņas mātes mīlestība pazuda tulkojumā tāpēc, ka tai trūka (mātes) valodas?
[..]
Vai apgūt dzimto valodu ir tas pats, kas iemācīties mīlēt? Vai manai valodai nav mātes (valodas) tāpēc, ka viņas mātes mīlestība nevarēja izpausties valodā, jo tā pati nespēja atcerēties savas mātes mīlestību? Valodas trūkums, ko mana valoda mantojusi no savas mātes, noved viņu paaudžu krustcelēs: kā gan viņa varēs dot to, ko pati nekad nav saņēmusi? Viņas dēls nemierīgi guļ, tam traucē murgi, kurus nevar aprakstīt vārdos. Viņa šūpo viņu no visas sirds, ar visām savām valodām, cerot, ka viņš atcerēsies šo neartikulējamo sajūtu.
*
Turpat blakus istabai ar sinepju krāsas gultas pārklāju dzīvoja javitero izcelsmes indiāniete Elsa, kura par (mazu) samaksu ar rokām mazgāja manas valodas mātes smalko apģērbu, pulēja dzīvokļa parketa grīdu, pa starpām citiem darbiem ik rītu brokastīs izspieda guavas un mango sulu. Elsa dzīvoja blakus virtuvei, mājas palīgiem atvēlētā istabā. To rakstot, mana valoda atceras, kā atšķīrās dzīvokļa spīdīgais parkets no raupjā grīdas seguma Elsas istabā. Šī arhitektoniskā robeža norādīja uz Elsas vietu hierarhijā. Manas valodas māte Elsu mīlēja vairāk nekā savu māti, "šerpu" sievieti, kura pēc tam, kad viņas vīru, manas valodas vectēvu, noslepkavoja, viena pati izaudzināja divus bērnus. Mīlestība, kuras pamatā ir vienas šķiras un rases pakļaušana otrai, ir bieži sastopama dienvidu puslodes buržuāziskajā sabiedrībā. "Viņa ir gluži kā ģimenes loceklis,"; "mēs pret viņu izturamies kā pret vienu no mums," viņi saka, zinot, ka salīdzināmais nekad nebūs līdzvērtīgs tam, ar ko tiek salīdzināts.
[..]
Manas valodas izcelsmes pamatā ir mātes atteikšanās un surogātmīlestība, kuru nodrošināt un par kuru rūpēties uzdots nabadzīgākajiem un tumšādainākajiem. Šī no paaudzes paaudzē mantotā prakse pati ir kļuvusi par valodu, dzimtās valodas paveidu.
[..]
Mana valoda naktī mēdza ielavīties Marijas istabā, lai pārskaitītu monētas, ko viņa krāja zilā keramikas burciņā. Mana valoda neuzticējās Marijai, jo arī viņas māte neuzticējās Marijai. "Marija uz mani ir greizsirdīga. Viņa iekāro lietas, kas pieder man," viņa mēdza teikt, celdama pie lūpām pēcpusdienas vīna glāzi un sakrustotām kājām šūpinādama uz purngala ādas kurpīti, kas palaikam atsitās pret viņas sacietējušo papēdi.. Manai valodai uzaugot, nodevība nekad nebija tālu jāmeklē. Neizbēgami pienāca kāds rīts, kad Marija, Konsuelo un Kristīna bija prom, viņu gultas joprojām bija nesaklātas, monētu burka iztukšota: arhetipiska bēgšanas aina – viņas aizmuka no bērniem, par kuriem viņas rūpējās, pie tiem, kurus bija atstājušas māsas, mātes vai māsīcas aizgādībā. Mana valoda mīlēja sievietes, kurām maksāja par viņas aprūpēšanu, tāpat kā viņas māte mīlēja Elsu. Buržuāzija spēj mīlēt strādnieku šķiru tikai tad, ja tā ir bezspēcīga un pakļauta. Mīlestība, ko mana valoda izjuta pret Mariju un viņas māte pret Elsu, ir iespējama tikai tad, ja otrs dzīvo, lai tev kalpotu.
Bez pakļaušanas nav mīlestības.
Mana valoda uzskata, ka tu nevari būt valoda, pirms neesi apzinājies tās aprūpes un ļaunprātīgas izmantošanas attiecības, no kurām tava valoda ir cēlusies. Kad mana valoda saka "tu", viņa domā "arī tu".
[..]
*
Mana valoda nevar paskatīties uz savu dēlu, nedomājot par saviem mirušajiem vecākiem. Varbūt tāpēc, ka bērns ir tik dzīvības pārpilns, tas ir ekscess, kas atgādina savu pretmetu. Mana valoda zina, ka viņa ir parādā savu dzīvību mirušajiem. Runāt mātes valodā nozīmē atrast valodu, lai sarunātos ar tiem, kuriem vairs nav valodas. Manai valodai nav dzimtās valodas, jo viņa nevar runāt ar mirušajiem. Mana valoda var runāt par mirušajiem, bet viņa nevar sarunāties ar tiem. Lai sarunātos ar mirušajiem, būtu jāatsakās no teorijas, kas nostiprinājusies diskursā, par kuru ir kļuvusi šī mana samocītā un aizplīvurotā valoda, ko viņa dažkārt aizņemas no dzīvajiem. Bet mana valoda nav atradusi veidu, kā nebūt valodai – rīkam, kas tevi pietuvina realitātei, attālinot no tās. Manu valodu pašu no sevis šķir necaurredzami slāņi, un tos var nolobīt tikai rakstveidā. Šī valoda (mana valoda) visus šos vārdus raksta cerībā, ka mirušie spēs to izlasīt.
[..]
No rīta es nosūtu savai valodai teikumus, ko esmu uzrakstījusi pa nakti. "Es biju domājusi ko citu," viņa attrauc. Kad nevaru atrast vārdus, kurus meklē mana valoda, mēs abas piebremzējam un vērojam plaisas, kas izveidojušās starp mūsu daudzajām valodām kā pavērtas durvis, pa kurām varētu atgriezties mirušie. Mana valoda sniedz savam dēlam vārdus, kurus viņa atrod, kā arī citus, kurus neatrod. Guļot vai sarunājoties viņi sniedz viens otram to mīlestību, kuru paši ir saņēmuši – abiem kopīgā, bagātīgā valodā, kurai nav mātes.
No angļu valodas tulkojis Lauris Veips
© Mirene Arsanios, from "Notes on Mother Tongues: colonialism, class, and giving what you don't have" (Ugly Duckling Presse, 2020).
[1] Fanon, F. Black Skin, White Masks. Markmann C. L. (trans.) London: Pluto Press, 2008. P.8
0