Recenzija
20.02.2014

Pārmaiņu nebūs

Komentē
1
Saglabā

Par dramaturga Jāņa Baloža un režisora Kārļa Krūmiņa izrādi "Pārmaiņu pārbaude" teātrī Dirty Deal Teatro, pirmizrāde 2013. gada oktobrī.

Mākslas un ekonomikas attiecību vēsture jau izsenis ir risinājusies kā sarežģīta atgrūšanās un tuvības dialektika – no mākslas kā opozīcijas tai realitātei, ko diktē patērētājsabiedrība, piemēram, "Fluxus" kustības 60. gados un visiem tie vientuļiem māksliniekiem, par kuriem mēs neko nezinām, līdz tādām pretrunīgam fenomenam kā Jaunie britu mākslinieki. Pēdējie ir lieliski pielāgojušies Rietumu mākslas pasaulei, kurā dienas kārtību nosaka trenētas kuratoru armijas un lielo metropoļu galeriju gaume, un ir kļuvuši par sava veida mākslas pasaules oligarhiem, kurus reizē nīst un apskauž. Šķiet, nepārspīlējot var sacīt, ka mūsdienu Rietumu mākslas pasaulē starp mākslu un liberālo ekonomiku vairs nepastāv nopietnas pretrunas, vēl vairāk – antagonisms bez ironijas riskē kļūt par banalitāti, kas ekspluatē opozīciju klišejas. Līdzās lielo ideoloģiju nāvei un vēstures beigām izlīdzinās arī visi kultūras gradienti; pat kaut kas tik triviāls kā subkultūras vairs īsti neeksistē, jo visas pretrunas ir absorbējusi amorfā hipstera figūra, kas lieliski jūtas tirgus ekonomikas apstākļos, tajā pašā laikā saglabājot "radošumu". Tas pats noticis ar mākslinieku – viņš ir sapratis, ka māksla neko nevar mainīt pasaules kārtībā, tā var tikai palīdzēt izturēt realitāti, un tāpēc labāk noslēgt paktu ar sistēmu par mierīgu līdzāspastāvēšanu. Tā veidojas radošās industrijas, mākslinieku rezidences – kultūrpolitikas ietvars, kurš nodrošina apstākļus mākslas tapšanai, tomēr reizē rada arī pašcenzūras un konformisma risku. Tikai no Krievijas vēl pienāk ziņas, ka kāds ir piesitis savus sēkliniekus pie sarkanā laukuma bruģa kā režīma nomocīts mūsdienu Jēzus.

Latvijā viss ir daudz mierīgāk, kaut arī šeit parādās radošo jomu pārstāvju pieteikumi reflektēt par sociālekonomiskām problēmām un meklēt alternatīvus scenārijus, tiesa, ar valsts un ES kultūrpolitikas institūciju atbalstu. 2009. gada krīze radīja "Survival Kit" iniciatīvu, kur mākslinieki apdzīvoja tukšās centra komerctelpas, piedāvājot dažādus projektus, un salīdzinoši nesen – 2013. gada novembrī – Jaunā teātra institūts rīkoja ideju festivālu "Māksla un ekonomika", kura mērķis bija "rosināt kritisku domāšanu ilgtspējīgas attīstības vārdā"[1]. Šī projekta ietvaros bija skatāma izrādes – sociālekonomiska eksperimenta "Pārmaiņu pārbaude" pirmizrāde, kurā pieci jaunieši vasaras nogalē bez naudas un pārtikas devās uz Dzelzavas pagastu, lai desmit dienas simulētu izdzīvošanu "finanšu apokalipsē". Autori ar šo jēdzienu apzīmē hipotētisku situāciju, kad naudai ir zudusi vērtība un viss izdzīvošanai nepieciešamais jāiegūst bartera ceļā, kā maiņas līdzekli piedāvājot savas radošās spējas.

Dalībnieki – idejas autors un dramaturgs Jānis Balodis, režisors Kārlis Krūmiņš, scenogrāfe Sintija Jēkabsone, operators Dainis Juraga un aktrise Anta Aizupe – no eksperimenta atgriezās ar pārtikas maisu un dramaturģisko materiālu. Tā izstrāde sākas tukšā "Dirty Deal Teatro" jumta telpā, kuru pēc brīža piepildīja aktieri/autori, no mugursomām izceļot dažus izrādei nepieciešamos rekvizītus – skaļruni, datoru un projektoru, liekot nojaust, ka šis būs multimediāls eksperimentālas formas "nabadzīgais teātris" ar minimālu scenogrāfiju; teātris, kurš vairāk stāsta, nevis rāda. Jau pirms izrādes lasot anotāciju un iepazīstoties ar darba radīšanas kontekstu, mēģināju prognozēt, kāds būs izrādes konceptuālais uzstādījums, ņemot vērā idejiskos radurakstus, kas saista to ar Jaunās ekonomikas fonda[2] idejām, kā padarīt liberālo ekonomiku ilgtspējīgu, mazinot negatīvo ietekmi uz vidi un aizvien pieaugušo sociālo nevienlīdzību. Fonda iniciatīva, līdzīgi citiem ziņojumi par to, kā būtu labāk, ir raksturojami ar atslēgas vārdiem, kurus pazīstam no dažādiem ES projektiem un līdzīgām sekmēšanas programmām: veicināt, attīstīt, iesaistīt, mazināt, vairot, nodrošināt, sabalansēt u.tml. Tā ir parunāšana par to, kā varētu mainīt esošās ražošanas attiecības to pašu kritizēto attiecību ietvaros – paradoksāla un pat mazliet šizofrēniska pozīcija, tāpēc jau iepriekš sagatavojos tam, ka izrādes sociālkritiskais uzstādījums varētu arī palikt "aizbraucām uz laukiem, bija interesanti" tematiskajās robežās.

Izrādi pēc paziņojuma "mēs gribam izglābt laukus" turpina eksperimenta dalībnieku lasījumi, kuros katrs ar precizitāti līdz skaitlim aiz komata nosauc naudas daudzumu, kas būtu vajadzīgs, lai varētu dzīvot atbilstoši vēlmēm – interesants aprēķins un komentārs par cilvēka materiālajām vajadzībām, bet īsti nekļūst skaidrs, kā tas ir saistīts ar lauku glābšanu un no kā vispār tie ir jāglābj. Pēc tam seko J. Baloža poēma paša autora lasījumā, kurā tiek citēts K. Markss un kritizēta mazumtirdzniecības ķēde "Maxima"; poēma ir asprātīgs un oriģināls literārs veikums, tikai tās ievietošana izrādē šķiet neobligāta, jo pēc tam šis marksistiskās kritikas motīvs netiek izvērsts. Arī Dzelzavas iedzīvotāju video un teksta portretējumiem pietrūkst vispārinājuma: tie tikai reģistrē dažus satiktos cilvēkus, bet neiegulda savu jēgas daļu dramatiskajā struktūrā un vēstījumā. Potenciāls ir vietējā iedzīvotāja Berķa stāstam par to, kā viņš aizstāvējis savas tiesības Dzelzavas pašvaldībā, jo šeit uz brīdi parādās vienkāršā cilvēka cīņa pret "sistēmu", kas vienmēr ir aizkustinoši, tomēr kopumā vietējo stāsti un autoru dienasgrāmatās fiksētie iespaidi iet paralēli cits citam un veido diezgan nesaistītu notikumu kopumu. Tieši struktūras un konkrētāka vēstījuma fokusa man visvairāk pietrūka šajā izrādē, jo es tā arī nesapratu, kā darba veidotāji bija iecerējuši izglābt laukus, ja teksta autobiogrāfiskajās atkāpēs atklājās, ka visi grib dzīvot pilsētā vai vismaz tās tuvumā un tomātus audzēt neviens negrib. Pat nosacītā kulminācija – par izrādēm, priekšnesumiem un dzejoļiem nopelnītais pārtikas maiss – kā simbols (mākslinieka autonomijai?) īpaši nerezonēja, jo šāda vēdera tiesa nesaskan ar iepriekš izskanējušajām aplēsēm par katra mākslinieka laimīgās dzīves nosacījumiem un patērētājkultūras labumiem, no kuriem tie negribētu atteikties. Ja šīm pretrunām vajadzēja implicēt to, ka pārmaiņu pārbaude nav izturēta, tad kāpēc vispār bija jābrauc uz Dzelzavu, lai empīriski pierādītu to, ko var izsecināt, paliekot Rīgā? Arī noteikums, ka jebkurš var izstāties no eksperimenta, pasakot safeword "māksla nevar izdzīvot bez valsts subsīdijām", padara izrādi konceptuāli vēl sadrumstalotāku, jo izrādās, ka tagad runa ir arī par valsts kultūras politiku un subsīdijām mākslai, tātad ne tikai par lauku glābšanu un finanšu apokalipsi, lai ko arī tas nozīmētu.

Tomēr var pieļaut, ka tieši šī atsacīšanās no vēlmes par katru cenu kaut ko pateikt arī ir tas, ko izrādes autori neapzināti piedāvā kā izdzīvošanas stratēģiju pasaulē, kurā dominē ironija un kur pašaizliedzīgai pretestībai nav jēgas, jo liberālā demokrātija ir pielabojama un spēj panākt optimālo līdzsvaru starp indivīdu atšķirīgajām vajadzībām un iespējām tās apmierināt. Mākslas uzdevums šādā kontekstā vairs nav pretošanās un radikāli sabiedrības pārmaiņu scenāriji modernisma garā, kuriem mākslinieki no sirds tic. Atbilstoši N. Burdjo attiecību estētikas formulējumam[3] būtiski ir radīt mikroutopijas, kurās mākslinieki var justies brīvi, un šādu mazo kopā sanākšanas utopiju veidošanu piedāvāt kā mākslas darba saturu. Arī "Pārmaiņu pārbaude" ir aplūkojama šīs relatīvi jaunās paradigmas ietvaros, jo mākslinieki paši ir radījuši vidi, kurā viņi jūtas vislabāk, apceļo Latvijas laukus, iepazīst cilvēkus un nopelna iztiku ar darbu, kas viņiem patīk, piedaloties dažādos mākslas projektos. Neskatoties uz konceptuālas sakārtotības trūkumu, izrāde pārsteidza tieši ar tās iedibināto demokrātisko attiecību vidi – distance starp norisēm uz skatuves un skatītāju rindām nebija jūtama un izzuda pavisam brīdī, kad apmeklētāji tikai aicināti piedalīties Antas dzimšanas dienas ballītes izspēlē un cienāti ar divlitrīgo "Apinīti" un baltmaizi. "Lūdzu, draugs," teica svešinieks, sniedzot man alu, kuru es iedzēru un padevu tālāk, neuztraucoties par vīrusiem, jo mēs taču atradāmies mazas, kontrolētas utopijas apstākļos. Pēc tam sekoja dejas, kurās arī piedalījos, lai piedzīvotu maksimālu dramatisko efektu, un no izrādes devos prom priecīgā noskaņojumā, kaut arī notikušais apliecināja, ka pārmaiņu nebūs.

 

[1]     http://theatre.lv/index.php?parent=1391

[2]     http://www.neweconomics.org/

[3]     Bourriaud N. Relational Aesthetics, Les Presses du réel, 2002, 31. lpp.

 

Tēmas

Raitis Iljenkovs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!