Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014
 
Recenzija
05.08.2014

Rīgas pašportretu projekts

Komentē
0

Šogad Eiropas kultūras galvaspilsētā 2014 vērojami daudzi dažādi mākslas projekti ar visām šai jaunrades formai raksturīgajām kvalitātēm – entuziasmu, konformismu, labu garastāvokli un prieku par beigušos darba dienu pie projekta. Viens no šādiem projektiem ir Tabakas fabrikā aplūkojamā izstāde "Rīgas paš/portreti", kur skatāmi "laikmetīgi rīdzinieku portreti caur pašu un mākslinieku acīm"[1]. Vecajos, pēc tabakas patīkami smaržojošajos mūros izstādīto ekspozīciju veido konceptuāli un tehniski daudzveidīgi vietējo un ārzemju foto un video mākslinieku darbi. Tajos iemūžināti rīdzinieki savu privāto telpu interjeros, mikrorajonu pagalmos, pēdējās divās Rīgas analogajās foto kabīnēs un citās dzīves situācijās. Ir arī attēlu sērija ar pazīstamiem Pārdaugavas iedzīvotājiem; piemēram, vienā no Andra Kozlovska fotomirkļiem ir redzams Renārs Kaupers kaut kur krūmos pie kādas Āgenskalna ūdenstilpnes, jo autora fotogrāfiju sērija reflektē par "Pārdaugavas iedzīvotājiem, kas ir sastapti netālu no viņu mājvietām". Kaut arī izstāde ir par rīdziniekiem, bija grūti atrast attēlu, kurā būtu fiksēts kaut kas no tās unikālās pieredzes, ko piedāvā Rīga kā urbānākā vide Latvijā ar tai specifisko dzīves formu. Piemēram, Kozlovska attēli, kuros redzams Pārdaugavas jauniešu istabu interjers, ne ar ko īpaši neatšķiras no Liepājas vai Daugavpils vienaudžu istabām. Tāpat arī beļģu mākslinieka Vinsena Bēkmaņa analogajā foto kabīnē fotografētie autoostas apmeklētāji varētu būt uzņemti jebkur citur bijušajā Padomju Savienības teritorijā, par ko liecina apģērbs un reģionam raksturīgie sejas vaibsti, bet saistība ar Rīgu ir rodama tikai aprakstos. Izstāde it kā ir par rīdziniekiem, tomēr attēlos trūkst Rīgas. 

Pārstāvēto autoru ir daudz, un tikpat dažādas ir izmantotās tehnikas, bet ar to vien, ka attēlā redzamajam cilvēkam deklarētā dzīvesvieta ir Rīga, šķiet, ir par maz, lai izstāde sevi idejiski un estētiski attaisnotu kā vērā ņemams notikums fotomākslā. Ir grūti nopietni uztvert šādas konceptuālās vadlīnijas: "Vai Āgenskalnā un Ķengaragā atšķiras modes? Kā izskatās tipisks Imantas iedzīvotājs? Kad pēdējo reizi kāds Pļavnieku iedzīvotājs ir braucis no viena 3. autobusa galapunkta savā rajonā līdz otram?" Tikpat jēgpilni varētu vaicāt, kad šo rindu autors/e pēdējo reizi ir bijis Valdlaučos vai Rēzeknē, – atbilde reti kuram varētu šķist interesanta. Un "tipisks Imantas iedzīvotājs" ir tāda pati fikcija kā "tipisks 42. dzīvokļa iemītnieks" jebkurā mikrorajonā. Turklāt – kāpēc lai mikrorajonu robežās atšķirtos modes? Ja šī ekspozīcija ir iecerēta kā sociālantropoloģisks ieskats mikrorajonos dzīvojošo cilvēku ikdienā, tad ar mēģinājumiem meklēt neesošu antagonismu Imantas un Juglas ielu modē tiek izniekots šīs idejas potenciāls. Saprotama un visdrīzāk produktīva būtu atšķirību meklēšana starp perifēriju un centru vai dažādu mikrorajonu iekšējo pretrunu atsegšana caur cilvēku portretiem, kuri vada savas dienas blokmāju dehumanizējošās arhitektūras uzspiestajās trajektorijās. Guļamrajoni piedāvā pietiekami problemātiskus vēsturiskos kontekstus un sociālekonomiskos jautājumus, kas ļautu izvairīties no diletantisma auras, bet šīs iespējas netiek pilnībā izmantotas, jo māksliniekiem jāapmierina pasūtītāja prasība pēc izklaidējošas brīvdienu mākslas.

Daļa no ekspozīcijas darbiem ir Bolderājā notikušo radošo meistardarbnīcu rezultāts, un droši vien tieši šis vorkšopa ētoss rada iespaidu, ka atsevišķi foto darbi ir kāda mikrorajona dienas centra radošo aktivitāšu produkts, nevis mākslinieciska ekspresija. Tā, piemēram, Evas Vucaki Bolderājas radošajā darbnīcā tapušās apzīmētās fotogrāfijas, kurās būtu jāsaskata tas, kā "personiskais tiek sasaistīts ar Bolderājas – vienas no Rīgas savrupākajām apkaimēm – kolektīvo atmiņu", man atgādināja pirmsskolas vecuma bērnu radošos darbiņus, kaut arī, iespējams, tā bija pārdomāta naivisma estētika. Neapšaubot katra fotogrāfa individuālo talantu, jāsecina, ka šādi pasūtījuma mākslas apstākļi ierobežo mākslinieku, jo valsts kultūras politikas pasūtītās koncepcijas neveicina iedziļināšanos un kritisku refleksiju; māksla šādos apstākļos kļūst par kaut ko starp amatniecību, pedagoģiju un sociālo darbu. Pārdomājot šīs projektu mākslas infantilo neproblemātiskumu, rodas asociācijas ar socreālisma pozitīvo orientāciju, tikai šeit valsts cenzūras aparātu aizstāj mākslinieku pašcenzūra, ko rada vēlēšanās iekrāt pensiju līmenim un segt eko dzīvesveida izmaksas.

Tiesa, divu autoru darbi – Ivetas Vaivodes foto sērija ar neredzīgajiem Strazdumuižas ciematā un Markosa Lopesa rīdzinieku fotogrāfijas – patīkami pārsteidza. Izmantojot Rolāna Barta fotogrāfiskā attēla analīzes konceptus, varētu sacīt, ka Strazdumuižas neredzīgo pašportretu studium ir autores intelektuāli rosinošā koncepcija, kas iztaujā redzes nozīmi pašportreta radīšanā, papildinot attēlu ar neredzīgo veidotiem savas galvas atveidojumiem mālā. Šāda ideja rosina domāt par cilvēka kognitīvajiem procesiem, kuros vizuālās informācijas loma interakcijā ar fizisko realitāti un sevis apzināšanā tiek aizstāta ar haptisko uztveri. Savukārt Lopesa plakātiskie rīdzinieku portreti acumirklī nolaupīja uzmanību ar savu punctum – pārsātināti ar spilgtajām krāsām un asuma dziļumu, tie radīja savādas hiperrealitātes iespaidu, kurā viss ir kā ierasts un tomēr kaut kas nav tā.  Daudz interesantu attēlu ir arī projekta interaktīvajā daļā (īpaši internetā pieejamajā), kur izrādītas rīdzinieku iesūtītās bildes, jo attēlos ir notverta tieši šī kā-tas-ir-dzīvot-rīgā sajūta, ko rada pilsētas skaņas, cilvēku kustība, arhitektūra un kultūras dzīve. 

Lai arī izstādes darbi ir ar atšķirīgu māksliniecisko kvalitāti un tiem ir visai nesaprotama saikne ar izplūdušo kuratoru uzstādījumu (tā arī neuzzināju, vai atšķiras mode Āgenskalnā un Ķengaragā, tāpat miglā palika tīts tas, vai kāds mikrorajona drosminieks devās ceļā no viena 3. autobusa galapunkta līdz otram), izstādi noteikti bija vērts apmeklēt. Pieļauju, ka īpaši interesanti varētu būt bijis tiem, kuri ir redzami kādā no attēlu sērijām. Tāpat daudziem izklaidējoša varētu šķist zālē novietotā foto kabīne, kurā katrs var uzņemt priecīgu selfiju un ielikt to tviterī ar heštagu "#esizstādē" vai skatīties uz sava attēla projekciju un sajusties kā daļa no "mākslas projekta".

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

[1] Šeit un turpmāk citēti izstādes publicitātes materiāli.

Tēmas

Raitis Iljenkovs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!