Kultūra
22.12.2016

"Orbīta" ASV. Stereotipi par stereotipiem

Komentē
1
Saglabā

"Jums vajadzēja kāpt uz balkona, jūs izskatījāties pēc "Kraftwerk"," pēc pirmās uzstāšanās, kas notika Amerstas koledžā, sacīja kāds no publikas. Slāvistikas centra zālē balkons patiešām ir – un tā sienas vienlaidus noklātas ar slāvu kultūrai piederīgām grāmatām, kurām pēc pasākuma pievienojās arī mūsējās, un patvāru rindu, kas fotogrāfijās atgādināja sporta trofejas. Daži joki par to, kā dzejas-skaņu performancē integrēt ne tikai no Latvijas atvestos un no Ķīnas pasūtītos radiouztvērējus, bet arī labi rezonējošos patvārus, bet jau pēc mirkļa noskaidrojas, ka patiesībā būtu tomēr vajadzējis kāpt uz augstskolas jumta, šoreiz gan bez muzikālām atsaucēm – "Don't Let Me Down" un tādā garā. Izrādās, ka "Orbītas" performances laikā mācību iestādes studenti uz jumta dedzinājuši Amerikas karogu.

"Jūs esat atbraukuši dīvainā laikā. Mēs paši sevi nesaprotam, un citi mūs nesaprot," saka tūres organizators un viens no "Orbītas" tulkotājiem, Filadelfijas Universitātes slāvistikas profesors Kevins Plāts. Tobrīd un arī turpmākajās dienās viņš daudz skaļi prāto un pats sev mēģina noformulēt atbildi – vai drīzāk gan jautājumus –, ko nupat notikušais liecina par sabiedrību: "Jā, šīs vēlēšanas bija slikti apmeklētas. Kāpēc? Vai šie 50 % bija tie paši vai otri 50 % nekā tie, kas savulaik ievēlēja Obamu? Kāpēc visi prezidenta kandidāti šoreiz bija tik veci? Cilvēkiem vajag pārmaiņas, pat ja tās ir neviennozīmīgas, bet Klintones pamatsolījums bija atstāt visu, kā ir…" Arī citi Austrumkrasta tūres laikā sastaptie ļaudis, pārsvarā no akadēmiskās vides, bez lielas izjautāšanas atzīst, ka tobrīd – apmēram nedēļu pēc Amerikas prezidenta vēlēšanām – ikdienas dzīve esot zaudējusi jebkādu ierastību. Studenti raudot un nepildot mājasdarbus, rīkojot dažādus piketus un nespējot koncentrēties uzdevumiem. Tikmēr kādā Hārvarda Universitātes ēkas logā rēgojas milzīgs Klintones portrets, bet lidostā uz ESTA kontroli stāvošās masas ekrānā pagaidām vēl sveic Obama.

"Orbītas" ASV Austrumkrasta tūre tika plānota apmēram gadu. Ar jau pieminētā Kevina un padsmit atdzejotāju aktīvu iesaistīšanos četru Latvijas dzejnieku-multimediju mākslinieku darbi tika pie tulkojumiem angļu valodā, kā arī pie bilingvālas grāmatas angļu un krievu valodā ("Hitparade", "Ugly Ducking Press", Ņujorka, 2015). Tūre bija mēģinājums "Orbītas" dzejoļus, tādus, kā tos pazīst Eiropas klausītāji, nogādāt pāri okeānam – daudzos kanālos skanošus un ar citām skaņām un maņu kairinājumiem konkurējošus. Dzeju, kas eksistē daudzslāņainā ēterā, nevis vien papīra plaknē. Latvijā un citās dzimtā kontinenta valstīs dzejnieki pēdējos gados uzstājas ar "FM Slow Show" programmu, ar performanci, kas izaugusi no Cēsu Mākslas festivālam radītas instalācijas "Radio siena", kur speciāli ierakstīta dzeja un radiouztvērējos nejauši noķerti vēstījumi cits caur citu izskan no vairāk nekā 80 radiouztvērējiem. Apdomības, sarežģīto muitas jautājumu un tehnisko iespēju dēļ uz ASV gan netika vestas radio kaudzes, vien daži tehnikas makgaiveri – gidiem paredzētas ierīces, kurās iemontētas radio, ierakstītāja u.c. funkcijas.

Ko par krieviski dzejojošiem un angliski diskutējošiem multimediālajiem gidiem teica klausītāji? Universitāšu, konferenču un grāmatnīcu pārstāvji gluži vai vienbalsīgi atzina vairākus faktus: 1) viņu pārstāvētās sienas ir piedzīvojušas ļooooti daudz lasījumu, 2) gandrīz nekad vai pat vispār nekad viņi nav sastapuši dzejniekus, kas izpaužas grupā, 3) pārsteigumu par to, ka dzeja pozicionēta kā viens – nevis vienīgais – dominējošais komunikācijas kanāls. Ap un par to visu arī ir publikas jautājumi. Vairums jautātāju šķiet eksperti kādā īpaši specifiskā jomā. Divas uzstāšanās notiek universitāšu slāvistikas nodaļās, tāpēc ir pašsaprotami jautājumi par krievu literatūras tradīcijām, līdzīgiem vai radikāli atšķirīgiem piemēriem un mēģinājumi visu nupat dzirdēto ievietot kādā līdz šim izpētītā teorijas sektorā. Daļa jautājumu ir filozofiski – vai uzstāšanās forma metaforiski ataino cilvēku uztveri? Un tad vēl praktiskie jautājumi – vai tā smieklīgā reklāma, ko mēs tikko dzirdējām, bija iepriekš ierakstīta? Vai jūs dzeju visi rakstāt kopā, iepriekš vienojoties par tēliem, kurus izmantosiet savos tekstos? Tiek piesaukti mūsdienu un nesenas pagātnes dzejnieku vārdi un mēģināts vilkt tekstrades, tematikas vai uzstāšanās manieres paralēles. Gandrīz pēc katra sava šova sarunā ar publiku sanāk uzsvērt, ka tā ir krieviski uzrakstīta dzeja no Latvijas – ka to ietekmējusi gan Latvijas kultūrtelpa, gan cilvēki un vietējas literāras tradīcijas.

Ņujorka–Bostona–Amersta–Ņujorka–Filadelfija–Vašingtona–Filadelfija–Ņujorka. Pieturas punktu apmēram tikpat daudz, cik dienu, ko pavadījām tur. Nevarētu teikt, ka paspējām padzīvot kā vietējie – izjust katras pilsētas dabisko ritmu, ikdienas ieradumus un sarunu tēmas. Ja vien par "dzīvi kā vietējiem" neveido priekšstatus no amerikāņu road movies, jo gandrīz ik dienu dažas stundas pavadījām kādā pa zemi ripojošā transporta līdzeklī – īrētā auto, maršruta autobusā vai lidostas transferā. Par stereotipiem, kas aizgūti no filmām, ceļojuma laikā sanāk spriest vairākkārt. Daļa brauciena dalībnieku Amerikā ir pirmoreiz, tāpēc jautājums "Nu, kā jums Amerika?" bija neizbēgams. "Tik dīvaini, ka Amerika ir īsta, nevis tikai kino. Katrā ieskrietuvē liekas, ka tajā uzņemta kāda filma. Vai varētu tikt uzņemta," saka viens no dzejniekiem, un šī ceļojuma pirmajā diennaktī noformulētā tēze ātri vien apaug ar jauniem un jauniem pierādījumiem. Uz katra soļa viss izrādās tieši tā, kā varēja gaidīt. "Daineri" ar bezgalgarām sēdvietu rindām, un "americano" kafijas, kas krūzēm un krūzēm no jauna tiek papildinātas ("Kas ir kapučīno? Mēs jums atnesīsim krūzītē pienu!"), krāna ūdens ar hlorētu ledu, labie policisti, kas viedierīcēs meklē kartes un ar filologa centību pielabo ielu nosaukumu izrunu, un sliktie policisti, kas aizvelk auto divas minūtes pēc tā novietošanas, nikni taksisti, kas, spiesti gaidīt, kad krustojumam izbrauks cauri konvojēts VIP auto, logā visu gaidīšanas laiku tur ietrenētu vidējo pirkstu, cilvēki, kas uz ielas un kafejnīcās izsaka pārdomas par svešinieka izskatu, un daudzslāņu auto uzglabātavas darbinieki, kas pa nakti paspējuši jūsu busiņā izliet dzērienus (atslēgas palika pie viņiem, laikam visu nakti braukājušies). Centrālparks ar izgaismotu, romantiskiem pārīšiem pārpilnu slidotavu, Taimskvērs, kur cits citam skrien virsū un selfijojas tūristi, un universitāšu pilsētiņas, kurās savu paralēlo dzīvi dzīvo studējošie. Izrādās, ka Amerika ne tikai rada un eksportē stereotipus popkultūrā, bet arī diendienā tos patiesi izdzīvo.

Vai muzejs. Laicīga pēcpusdiena, nekādu publisku paziņojumu, ka tas drīz tiks slēgts, 10 minūtes muzejšopā un divus stāvus šķērsojošs gājiens uz patāli novietoto tualeti, līdz pēkšņi atpakaļceļš ir slēgts. Desmitiem steidzīgu cilvēku pagrabstāvā ritina sarkanus paklājus, izvieto mikrofonus, un mūs ir ielenkusi muskuļotu, uzvalkotu apsargu ķēde. Taisnošanās, kāpēc jātiek uz garderobi, saziņa rācijās, kur cits citu uzrunā numuros, mums pakaļ atnāk divdesmit septītais, kurš pa cilvēku ķēdes koridoru ved pie cita numura, un tā līdz ģērbtuvei, kur mūsu mantas palikušas vienīgās. Uz mēģinājumiem draudzīgā papļāpāšanā izdibināt, kas šovakar par ceremoniju, atbilde neizskan. Pat ne: "Neteikšu. Noslēpums."

Filmu (un vienkārši) Amerika ir arī visas tās mazās, baltās baznīciņas ceļmalās, kas visas kā viena šķiet radītas kādai kāzu vai bēru ainai kino. Un visos tajos nobraukto jūdžu simtos vai katrs motelis uzprasās uz kaut kur jau eksistējošu scenāriju – U veidā būvētās ēkas ar balkoniem, kas vērsti uz iekšpagalmiem, padzīvojušās neona izkārtnes un logi ielas līmenī. Un gleznaina daba starp katriem diviem ciematiem – pazemi kalni, kas mijas ar purviem vai mežu ezeriņiem, zelta rudens, kas gatavs noturēties līdz pat Ziemassvētkiem… "Šī ir visīstākā Amerika," teica Kevins, kurš pats Bostonas apkaimē ir uzaudzis.

Mūsu ceļabiedrs, šoferis, organizators, tulkotājs un pāris naktis arī namatēvs Kevins, atrazdamies pie stūres, nemitīgi pildīja arī gida un lokālās radiostacijas funkciju un visam centās iedot pēc iespējas vairāk fona informācijas. Kevins ir studējis krievu valodu un kultūru, specializējies Krievijas historiogrāfijā, krievu dzejā un postkoloniālajos pētījumos… Sliktāko atzīmi savā mūžā (C–) Kevins esot saņēmis no sava pasniedzēja Josifa Brodska. Studentiem bijis jāraksta domraksts par krievu dzeju, bet viņiem šāds uzdevums licies aizdomīgs jau sākumā. Viņi iebilduši, ka tas esot kā bioloģijas studentiem Darvinam rakstīt par evolūciju. "Nē," Brodskis iebildis, "tas ir kā mērkaķiem Darvinam rakstīt par evolūciju". Pret meitenēm klasiķis komentāros un vērtējumos esot bijis vēl neiecietīgāks.

Šis ceļojums pa Austrumkrastu šķiet arī ceļojums cauri ne tikai Kevina akadēmiskajai, bet vispār dzīvei – viens rokas mājiens bērnības māju virzienā, stāsts par pārvākšanos pēc vecāku šķiršanās, atkal rokas mājiens, jau citā pilsētā stāstot par brāli un viņam piederošo restorānu. Pirmās uzstāšanās vakarā – Amerstas koledžā – Kevins ir manāmi satraucies, jo viņš savulaik pats šeit studējis un nu uz uzstāšanos uzaicinājis vairākus savus kādreizējos profesorus. Teicamnieciska vēlme, lai visiem klātesošajiem viss patiktu, liek sajust, ka Amerstā nopelniem bagātais profesors atgriezies studenta lomā. Savukārt pēdējā tūres pieturpunktā – Vašingtonā notiekošajā slāvistu konferencē ar tūkstošos mērāmu dalībnieku skaitu – viņš šķiet sasniedzis savu profesionālā komforta apogeju. Kevinu, kurš šeit ne vien organizē "Orbītas" pasākumu, bet arī uzstājas ar referātiem un piedalās Sanktpēterburgas Eiropas universitātes kuratoru padomes sapulcē, šeit pazīst gandrīz ikviens, un viņš šīs prasīgās auditorijas priekšā jūtas kā starp savējiem – izbauda zinošās un analizējošās publikas reakciju un piezīmes, priecājas, ka auditorija pamanījusi un novērtējusi dzejoļu ironisko un humoristisko slāni (un pat padarījusi vēl ironiskāku, nekā to iecerējuši tekstu autori). Par to, ka pēdējā uzstāšanās iekritusi 18. novembrī un ka Latvijas svētkiem par godu orbītieši savā performancē ievijuši arī skaņu celiņus no leģendārās 1990. gada 4. maija deklarācijas pieņemšanas sēdes, Kevins šķiet tikpat gandarīts kā paši performatori. Pirms tam, kaut kur starp Filadelfiju un Vašingtonu vadot busiņu un gatavojoties 18. novembra šovam, viņš dzejniekiem uzdeva jautājumu: "Iedomājieties, ka Krievijas nebūtu! Kādas tādā gadījumā būtu attiecības starp latviešu un krievu valodu Latvijā?" Priekšlaicīgas atbildes uz jautājumu, kura uzstādījumi ne pārāk viegli ietilpst pat ļoti atvērtā iztēlē, pārmāca ticamākas un mazāk iespējamas hipotēzes par to, kā tieši Krievijai būtu jānebūt. Jāsadalās mazās, novājinātās pavalstīs? Jāpievienojas Ķīnai? Visiem jāemigrē?

"Vakarā visi tiksies neformālajā daļā un gribēs gari runāt par savu mazo lietu," pirms nozīmīgās konferences brīdina Kevins. Bet tā ir pēc katras uzstāšanās, vakara pasēdēšana ar organizatoriem, domubiedriem un lielāku vai mazāku "lietu" apspriešana ir neizbēgama. Reaktīvais kurss cauri pilsētvēsturēm, sarunubiedru biogrāfijām un gandrīz obligātiem, taču piesardzīgiem slāvistu komentāriem par mūsdienu Krieviju.

Tā Vašingtonā satikām sievieti, kas likusi pie malas savus sasniegumus laikmetīgajā dejā un Hārvardā nupat uzrakstījusi diplomdarbu par Gustavu Kluci (plānojot reiz beidzot nonākt Latvijā, precīzāk – Mākslas muzejā). Satikām "Rīgas Laika" pastāvīgo autoru un Krievijā iznākoša žurnāla "Ņeprikosnovennij Zapas" redaktoru Iļju Kaļiņinu, kas pastāstīja, ka nākamā viņa vadītā žurnāla numurā vesela trešdaļa materiālu būšot veltīta Kuldīgai. Nesenā pagātnē virkne žurnāla autoru viesojušies Kuldīgā, lai vāktu materiālus un rakstītu pētījumus par vietas garu.

Ņujorkā runājam ar Ņujorkas Universitātes pasniedzēju no Bulgārijas, padomju kultūras pētnieku, kurš pastrādājis gan Turcijā, gan daudzās ASV universitātēs. "Man ir apnicis nemitīgi tikt pārceltam un vienmēr par jaunu iedzīvoties kārtējā vidē. Ceru, ka tagad mani kādu laiku nekur nepārcels," viņš saka, pa ceļam uz vakariņām piestādams bibliotēkā, kuras lielākais lepnums – iespaidīga siena, kas kā milzīgs ūdenskritums daudzos bibliotēkas līmeņus norobežo no centrālā ātrija, – esot būvēts nevis kā dizaina, bet gan glābšanas objekts. Pārāk daudz studentu sesijas laikā metušies lejup no augstajiem balkoniem. Vakara turpinājumā uzzinām, ka uz pasākuma namatēvu esot šķībi skatījušies gan Bulgārijā (jo attiecības ar Turciju tur vēl kopš Osmaņu impērijas laikiem esot saspringtas), gan Turcijā (jo iepriekš viņš pasniedzis Pensilvānijā, kur mīt islāma sludinātājs opozicionārs Fetulla Gilens, ko Turcijas oficiālā vara pasludinājusi par nesenā apvērsuma organizatoru).

Filadelfijā uzstāšanās notika grāmatnīcā, un tur akadēmiskās vides pārstāvju bija mazākumā – bija daudz ar literatūrpētniecību nesaistītu cilvēku, tajā skaitā arī daži Filadelfijas latvieši. Dzejnieks Laris Krēsliņš savu dzejas grāmatu iemaina pret "Orbītas" izdoto un pašironiski piebilst, ka viņš Amerikā esot pazīstams latviešu dzejnieks, jo īsti daudz citu trimdas dzejnieku te vairs neesot: "Ja tu kaut ko šeit raksti, tu esi slavens." Pa ceļam uz tāvakara pasākumu paspējam apmaldīties. Sajaucam metro pieturas un nonākam virszemē pašos pilsētas Ziemeļos. "Piesēdīsim, iedzersim kafiju pa ceļam," mēs spriežam un nolemjam uz centru doties ar kājām. Apmēram pēc stundu ilga gājiena gar pamestām rūpnieciskām ēkām un šaurām, ne pārāk koptām koka ēkām ar priekšplānā novietotiem aizaugušiem dārziem ar plastmasas puķēm un šķībām terasēm, uz kurām sēž nenosakāma vecuma opji, smēķē un mēģina izlūgties mums naudu, sākam noprast, ka nebūs kafijas. Lai arī iepriekš esam brīnījušies, cik tīras ir lielpilsētu ielas, šobrīd brienam pa koku lapu un atkritumu maisījumu proporcijās 1:1. Vienīgais sabiedriskās ēdināšanas kantoris, ko manījām jau pirms laba laiciņa, bija drive-in makdonalds. Pārsvarā visi sēž uz terasēm vai automobiļos. Ja nu kāds ar kaut ko nodarbojas uz ielas, tad ar auto mazgāšanu vai remontēšanu. Vēl pēc kādas stundas aptveram – kopš metro (un arī ne galapieturas) neesam redzējuši nevienu balto cilvēku. Trešajā stundā sasniedzam kapu rajonu. Daudzu kilometru garumā abpus ceļam plešas apbedījumi (kā vēlāk noskaidrojām – tie pārējo Filadelfiju atdala no nolaistā rajona, un, šķiet, tieši kapu dēļ ģentrifikācija tās parastajā lēnajā uzstājībā uz priekšu nevirzās. Hipiji, mākslinieki, postažu pārvēšana stilīgos rajonos un tādā garā. Laris vēlāk vakarā pastāsta, ka šis pirms daudzām desmitgadēm esot bijis "latviešu rajons", taču nu jau labu laiku tā tas vairs neesot.) Uz pasākumu tomēr paspējam, pa ceļam gan vēl piedzīvojot studentu dumpi. Helikopteri, policisti runas, saukļi par vienlīdzību un pret rasismu – izrādās, pa nakti kāds students, kas nolēmis pamest universitāti, kā iemeslu savai aiziešanai publiski paudis, viņaprāt, pārāk lielo tumšādaino studējošo skaitu. Neiecietību vilnis arī esot viens no pēcvēlēšanu efektiem.

Vispašpietiekamākā un savā pilnīgumā noslēgtākā šķiet Masačūsetsas Amerstas vide. Varbūt tāpēc, ka tā ir universitātes pilsēta, kur pat viesnīcu un muzeju dzīve apkalpo esošo un topošo akadēmiķu vajadzības. Varbūt hermētisko sajūtu nodrošina salīdzinoši nelielais iedzīvotāju skaits – tikai 37 000 – vai arī tas, ka pilsētai ir pašai savs antivaronis: mācībiestādes talismans. Nereti skolu talismani mēdz būt izdomāti, lempīgi bebri, izteiksmīgas pīles, iespaidīgi buldogi vai neparastākos gadījumos – dejojoši koki – , savukārt Džefrijs Amersts, kura vārdā nosaukta ne tikai pilsēta, bet arī universitāte, ir vēsturiska personība, britu virsnieks, kurš 18. gadsimtā cīņā ar nepakļāvīgām indiāņu ciltīm esot lietojis "bioloģiskos ieročus" – pēc viņa ierosinājuma ciltīm nosūtītas ar bakām inficētas segas. Pēdējos gados gan Amersta nodarījumi ASV un Kanādā publiski nosodīti un pelts arī fakts, ka pilsēta un universitātes talismans nosaukti tik apšaubāma varoņa vārdā. Par pilsētas (turklāt šī nav vienīgā Amersta ASV) vēlmi mainīt nosaukumu ticamu ziņu nav, taču koledža gan gada nogalē izsludinājusi konkursu par jaunu talismanu. Pagaidām konkursa rezultāti vēl nav publiskoti, taču koledžas lapā iespējams apspriest, vai talismanam jābūt dzīvniekam ("…ja jā – varbūt tas varētu būt dinozaurs?") un kā jauno talismanu varētu piesaistīt koledžai tik svarīgajai purpura krāsai. 2046 talismanu pieteikumi ir iesniegti konkursā: no A (acorn) līdz Z (zombie cow).

Runājot par mazliet jau pieminētajiem muzejiem – mazajai pilsētiņai ir iekrātas patiešām iespaidīgas mākslas kolekcijas. Turpat koledžas slāvistikas nodaļā iekārtota kompakta muzejtelpa ar Rēriha un citiem krievu gleznotāju darbiem, savukārt koledžas mākslas muzejs, uz kuru mudina aiziet vai katrs uzrunātais Amerstas iedzīvotājs, lepojas ar Rodēna, Delakruā un daudzu citu Eiropas un ASV klasiķu darbiem. Kad, apstaigājot muzeju, ne visu sasolīto izdodas atrast, muzeja darbinieki piedāvā šedevrus atnest… vai arī pašiem doties uz pagrabu, kur tiek glabāti neizstādītie darbi, brīvi pieejami studentiem, pētniekiem un citiem interesentiem.

Pavisam atšķirīgu kopienas pieredzi piedzīvojām, apmeklējot 18. novembra pasākumu Vašingtonā jeb – precīzāk – mazā pilsētiņā Vašingtonas tuvumā. Ēkā apvienots Latvijas muzejs un baznīca ar draudzes namu. Iespējams, tiem, kas nekad šādos emigrācijas latviešu pasākumos nav bijuši, iztēlē mīt stereotipiski priekšstati par tādām sanākšanām – vainadziņi galvā, sarkanbaltās lentītes pie krūtīm, pīrāgi un rupjmaize uz galda, tautasdejas un "Pūt, vējiņi". Viss patiešām ir akurāt tā. Klausoties dziesmas, pie kurām varbūt pareizi būtu raudāt, sanāk aizdomāties, kā tur īsti bija ar to Dziesmusvētku atlasi – koriem no citām zemēm konkursa atlase nav jāiziet, vai ne? Un pēc pirmā rupjmaizes kumosa paliek tā kā neērti – kāds taču to maizi ir licis koferī un vedis pāri okeānam, būtu nepieklājīgi tādiem neemigrantiem kā mēs piedalīties apēšanas aktā. Lai arī svešinieki, tomēr tikām uzņemti sirsnīgi – sirmgalvji palīdzēja dzenāt rokās interneta paroli, leģionāru dēli priecājās un brīnījās par to, ka 18. novembra ballītē Amerikā latviski sarunājas ar krieviem, daudzi pienāca aprunāties tāpat vien, daži – jo bija dzirdējuši par mūsu tūri.

Šķiet, tomēr esam ieraudzījuši kādu daļu Amerikas vai vismaz Austrumkrasta – kopā ar citiem pasažieriem esam pasmējušies par labiem, bet noteikti krietni atstrādātiem autobusa šofera jokiem ("This is a road-bus to Boston–Masechusets." Publika: "Noooo! We are going to Philadelphia!" – "Now that i've got your attention, the information about…"), esam atklājuši small-talk sarunu šarmu, to, cik daudz patīkamāk ir, ja pirms došanās uz lidostu sveši ceļabiedri cits citam novēl drošu ceļojumu, nevis izlec ārā kā parastā trolejbusa pieturā, un esam katrs izdomājuši pa kādai asprātīgai atbildei, ja negaidot tiec kaut kur uzrunāts "Hi, how are you?", uz kuru parasti tomēr sagaida kādu īsu stāstiņu par sevi, nevis vien pretjautājumu. Lai gan arī tas, tāpat kā ļoti daudz kas cits, milzīgajā Amerikā ir atkarīgs no pilsētas, no štata, no vides. Vašingtonā viens no "Orbītas" dzejniekiem, pie viesnīcas, gaidīdams pārējos, pasveicināja citus hoteļa viesus, pāri no ASV dienvidiem. "Jūs esat pirmais cilvēks Vašingtonā, kas mūs ir uzrunājis! No kurienes jūs esat?" – "No Rīgas, Latvijas." – "Šķiet, tur cilvēki cits ar citu sarunājas? Ne tā kā Vašingtonā…"

Pa šīm dienām esam uzzinājuši dučiem dzīvesstāstu, esam daudz dzirdējuši par Krieviju un par postpadomju telpu. Pēdējā vakarā viesojamies pie Kevina mājās. Viņš gatavo vakariņas, palīdz meitām pildīt mājasdarbus un pašrocīgi spēj uzveikt arī kanalizācijas plūdus pagrabā. Nemitīga jaunu lietu apgūšana viņam ir dabiska. Mājās visur izlīmētas lapiņas ar spāņu valodas vārdiem: galds, gaismas slēdzis, durvis, kāpnes… Visa ģimene šobrīd mācās spāņu valodu, jo Kevins nākamgad vairākus mēnešus dzīvos un strādās Madridē: "Es priecājos par iespēju doties uz Spāniju un mazliet atiet no Krievijas jautājuma. Krievijā nav vairs tā draiva, kas bija astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, kad es izvēlējos specializāciju. Man bija tāda kā depresija profesijā, jo Krievija ir nepateicīga." (Kā apstiprinājumu viņa vārdiem drīz pēc atgriešanās uzzinām, ka Sanktpēterburgas Eiropas universitātei nu piedēvēts "ārzemju aģenta" statuss). Tagad tie būs jauni postkoloniālie pētījumi – spāņu valodā runājošās zemēs. Un, kas zina, varbūt ar Kevina palīdzību kādreiz taps dzejas krājums angļu valodā kādai autoru grupai no Kubas?

Zane Volkinšteine

Lielākoties nodarbojas ar kultūras žurnālistiku un kultūras PR. Nemitīgi kaut ko raksta. Labprāt pēta citus; mulst, ja pēta pašu. Savulaik piedalījusies "Veto Magazine" radīšanā un vadīšanā, šobrīd pa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!