Kopš pagājušā gada februāra karš atbalsojas teju visās dzīves sfērās, un latviešu valoda nav izņēmums – tā kļuvusi gan par cīņas lauku dekolonizācijā, gan rīku, ar kuru paust solidaritāti ukraiņiem un meklēt pašiem savu identitāti. Vienlaikus to, kā mēs runājam, rakstām un domājam, turpina mainīt arī citi, mazāk uzkrītoši, bet fundamentālāki procesi. Par to, kas šobrīd notiek latviešu valodā, uz sarunu aicinājām lietpratējus, kas ar valodu ikdienā strādā praktiski, – žurnāla "Rīgas Laiks" korektori Gunu Kalniņu, grāmatu redaktoru un korektoru Arturu Hansonu, žurnāla "Ir" korektoru Jāni Kulmani un literatūras kritiķi, pētnieci un Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitalizācijas speciālisti Andu Baklāni. Sarunu vadīja Henriks Eliass Zēgners.
Henriks Eliass Zēgners: Viens no sarunas pavedieniem būs kara ietekme uz valodu. No vienas puses, ir lietas, par ko runāt formas kontekstā, piemēram, dažādi vietvārdi un nosaukumi. No otras – nesen uzdūros 2015. gadā "Rīgas Laikā" publicētam Agneses Krivades rakstam par Cēlana dzeju. Tur viņa raksta: "Visas lielās traģēdijas ar laiku aprij valoda: par tām tiek pārāk daudz runāts, turklāt allaž lietojot vienus un tos pašus vārdus." Tas vairs nav tik ļoti valodniecības jautājums, bet saikne pastāv. Kā, jūsuprāt, karš ietekmējis valodu?
Guna Kalniņa: Par to esmu rakstījusi "Satori". Valoda mainās, un skarbākos laikos ir vajadzīga tieša valoda – redzam to ikdienā. Gandrīz jebkas tagad pārsniedz valodniecību un ir politika. Karš iespaido vārdu izvēli, vairo godīguma līmeni un koncentrētu izteiksmi, mazina runāšanu caur puķēm. Protams, tas bija vajadzīgs arī pirms tam, bet tagad asāk pamana, ja to nedara. Pamana tos, kam liekas, ka situācija nav pietiekami dramatiska, ka vēl var izlocīties, atbildot uz nopietniem, konkrētiem jautājumiem ar neko vai labi iemācītu teicamnieka vai neteicamnieka paņēmienu tā, lai visi ir apmierināti, bet nepamanītu, ka runātājs neko nezina. Paaudze, kas skolā iemācījās šo paņēmienu, tagad ir pie teikšanas. Radio dzirdu, kā cilvēki izlokās un skaisti neatbild uz jautājumiem, nepasaka to, ko viņiem vajadzētu zināt. Es nezinu, vai tas ir karš vai politika.
Anda Baklāne: Kopš kara sākuma man šķiet pārsteidzoši un šokējoši, ka valoda arvien vairāk kļūst par ētisku problēmu. Tā jau bija politiska problēma, un arī daudzi ētikas jautājumi ir saistīti ar valodu, bet šobrīd to kļuvis vairāk – gan attiecībā uz to, kā izteikt patiesību, gan kurā valodā to darīt. Tas manī radīja gūzmu jautājumu – kad un kāpēc lietojam kādu no valodām? Lai arī dzirdējām par krieviem, kas, nonākuši ārpus Krievijas, sacīja, ka viņi kaunas runāt krieviski vai rādīt Krievijas pasi, manā ziņu repertuārā parādījās daudz vairāk informācijas krievu valodā. Tā gandrīz izkonkurējusi angļu valodu. Apzināti mēģināju kanālā "YouTube" tikt vaļā no krievu valodā translētā satura un atgriezties pie satura angļu valodā, bet šo cīņu zaudēju un tagad man nāk ziņas tikai krievu valodā. Gaidu brīdi, kad tīmekļa pārlūks sāks piedāvāt krieviski iztulkotas lapas, nevis angliski. Te skaram vēl vienu aspektu – ko ar valodām izdara tehnoloģijas, mākslīgais intelekts? Kā tas var ietekmēt to, kuras valodas izvēlamies? Kādas valodas mēs mācām mākslīgajam intelektam pašlaik un mācīsim turpmāk?
Arturs Hansons: Kara sākumā bija interesants brīdis. Valsts valodas centrs nolēma, ka lielākā daļa īpašvārdu būs no ukraiņu valodas, bet tie, kas ir ļoti iegājušies, lai paliek, jo kurš gan iemācīsies "Kijiva" un "Harkiva"? Pēkšņi kara otrajā dienā visi televīzijas un radio diktori pārgāja uz ukraiņu variantu. Ziņās bija – Kijiva, Harkiva, Donecka, Čornobiļa. Valsts valodas centrs pieņēma, ka viss būs no ukraiņu valodas. Jautājums, vai nevajadzētu pāriet, bija aktuāls jau vairākus gadus, bet to kavēja pieņēmums, ka tas taču iegājies un cilvēki nepārmācīsies. Redz, tas bija pārsteidzoši viegli! Lielu daļu no vārdiem Valsts valodas centrs nepareizi atveidojis, piemēram, pazaudējuši dažus mīkstinājumus, kas ir ukraiņu valodā. Ir lēmums, un lēmumam klāt ir lielākās Ukrainas pilsētas, piemēram, VVC iesaka "Dnipro", kaut arī ukrainiski ir "Dņipro", "Černihiva" nevis "Čerņihiva".
Henriks Eliass Zēgners: Šādos gadījumos nevar ziņot Valsts valodas centram?
Arturs Hansons: Iespējams, bet pieredze rāda, ka viņi neņem vērā iebildumus.
Jānis Kulmanis: Tā ir hipotēze, bet – ja kādam vēl nesen bija bažas par to, cik liela aizvien ir krievu valodas ietekme uz latviešu valodu, tad, iespējams, tagad šīs bažas ir mazākas. Bet man nav viedokļa, vai tā ir, ņemot vērā politisko un militāro situāciju.
Henriks Eliass Zēgners: Vai, domājot par Ukrainu un Krieviju, ir vēl kas tāds, ko šobrīd valodā vajadzētu darīt citādi?
Arturs Hansons: Valoda kara laikā radikalizējas. Nav laba iezīme, ka atsevišķi portāli nevar uzrakstīt "Putins", bet jābūt "kara noziedznieks" vai "smagos noziegumos apsūdzētais" Putins. Birka obligāti jāpieliek. Tas degradē ziņas funkcijas. Ziņas nav domātas, lai paustu savu attieksmi, tajās iederas lietišķs vēstījums.
Henriks Eliass Zēgners: Ir cilvēki, kas oponē. Īpaši kara sākumā runāja par objektivitāti žurnālistiskā, mums arī bija viena saruna par to. Ziņas, kas tiek objektīvi veidotas un ko atspoguļo lietišķā valoda, ir mīts. Ziņas tiek veidotas atbilstoši vērtībām, kurām mēs sekojam.
Arturs Hansons: Man nav kā bērnudārzniekam jāatgādina, lai nomazgāju rokas. Pats zinu, kad tās ir jānomazgā. Līdzīgi ar birkām – es zinu, kas ir Putins. Man nav jāatgādina. Tas ir bērnišķīgi.
Guna Kalniņa: Protams, ir jāpretojas tendencei no sadzīves izvākt visus militāros terminus. Vairs nesakām "manā burbulī spridzina", ja kāds ir kaut ko foršu ir izdarījis vai pateicis. Pēkšņi vairs nelieto "spridzina", "bomba", "sēdēt ierakumos", kas miera laikos bija jauki, asprātīgi apzīmējumi. Apstākļi mainās.
Arturs Hansons: Vēl "buča"!
Guna Kalniņa: Vēl "buča", kas ir retums ar īpašvārdu. Latviešu valodā leksika mainās arī, kad nerunājam par karu.
Jānis Kulmanis: Nezinu, cik izplatīta, bet sadzīviskā līmenī ir mode vairs nelamāties krieviski, nelietot visus tradicionālos vārdus, kas iesprūk ikdienas sarunā.
Henriks Eliass Zēgners: Arī zīmīgi teicieni, sakāmvārdi un krievu kultūras citāti ir pazuduši.
Guna Kalniņa: Kopā ar visām filmām. "Rīgas Laikā" bija kāds kultūrcitāts, ko pieminēja manas paaudzes autors. Es varētu saviem jauniešiem izstāstīt, no kuras filmas ir citāts, un piedāvāt to noskatīties. Vahtangs Kikabidze. Vai man ir jauniešiem jāpiedāvā skatīties "Mimino"? Vai viņiem jāsaprot tā filma? Ir tik daudz, ko skatīties pasaulē.
Jānis Kulmanis: Kontekstā spilgti kontrastē, cik daudz sadzīvē lietotajā latviešu valodā bijušas krievu kultūras atsauces ar anekdotēm, slavenajiem varoņiem utt. Tagad skaitās nestilīgi to citēt vai uz to atsaukties.
Guna Kalniņa: Man tā ir arī metode, kā sazīmēt troļļus. "Facebook" ir pilns ar receptēm, kā no nekā uztaisīt kaut ko. Lielas nabadzības paraugi – kaut kas no tukšas plastmasas pudeles ar korķīti, vakariņas no maz un lētām izejvielām. Tas ir pārtulkots latviski un pasniegts puslīdz pieklājīgi, bet pavadrindās teikts – "vīrs tevi nēsās uz rokām" vai "viņš nekad nebūs ēdis kaut ko tik garšīgu". Tie ir krievu izteicieni, un man ir skaidrs, ka neviena latviešu gastronome savas receptes nepiedāvās ar šādiem pavadvārdiem. To es uzskatu par trollēšanu. Sākumā šie saiti bombardē mani ar receptēm, bet paredzu, ka nāks kaut kas vairāk. Tas arī ir karš, vistīrākais karš feisbukā.
Anda Baklāne: Valoda tomēr nav vainojama pie cilvēku rīcības. Interesanti, ka mēs sākam karot pret valodu. Krievu valoda nav tā, kas apdraud latviešu valodu. Agrāk tā tika uzskatīta par galveno draudu latviešu valodas pastāvēšanai, bet tagad tā nav galvenā problēma. Krievu valodas nīdēšana ir pārspīlēta. Tā ir plakātiska, neloģiska attieksmes demonstrēšana pret Krievijas politiku. Varu iztēloties situācijas, kurās tas ir pamatoti, bet pārsvarā – ne.
Henriks Eliass Zēgners: Varbūt tas ir margināls kašķis, kam nevajag pievērst uzmanību, bet tomēr vairākas dienas cilvēki metās karstos strīdos par to, ka Reinis Pozņaks Latvijas Radio 4 sniedza interviju krievu valodā. Tā tika pasludināta par valsts nodevību. Vai kādam no jums arī tā šķiet?
Arturs Hansons: Tas ir politikas, nevis valodas jautājums. Privilēģija, ka varu runāt vēl kādā valodā, piemēram, itāļu, nav defekts. Reizēm tā ir izvēle, kas jāizdara gudri.
Jānis Kulmanis: Būtu jocīgi, ja kanāls, kas paredzēts krievu valodai, ziņotu kaut kādus atstāstus. Kāpēc lai viņi neintervētu latviešus, kuri prot šo valodu, lai nodotu savu vēstījumu pa tiešo?
Henriks Eliass Zēgners: Ir iespējams runāt par valodu bez politikas?
Arturs Hansons: Nav tā, ka es katru tekstu izvērtētu politiski. Ir politiski pielādēti teksti, bet es varu lasīt vācu autoru, nedomājot par Hitleru, vai lasīt Jerofejevu, nedomājot par Putinu. Nav tā, ka es, lasot krieviski, uzreiz veicu politisku aktu. Cita lieta – te jau tika minēts, ka krievu kultūrai mūsu vidē ir milzīga inerce jau no padomju laika, varbūt pat pirms tam. Tagad šī inerce noplok. Savā ziņā ir labi, ka uzdodam jautājumus, ka tas vairs nav pašsaprotami.
Henriks Eliass Zēgners: Vai kaut kas apdraud latviešu valodu? Kas tas ir?
Arturs Hansons: Sadzīvē visvairāk angļu valodas iespaids jūtams vārdos, kas apzīmē emocijas, bet neesmu drošs, ka par to vajadzētu uztraukties. Vai nav tā, ka šie vārdi mainās no paaudzes paaudzē? Katra nākamā paaudze marķē sevi ar citiem vārdiem un norobežojas no iepriekšējām paaudzēm. Piemēram, pirms gadiem moderni bija vārdi "forši", "kolosāli", "feini". Tagad tie iet laukā no modes un vietā nāk, piemēram, "cool" vai kaut kas cits. Vārdi nāk un iet. Vairāk bažījos par angļu valodas ietekmi uz sintaksi. Man ir aizdomas, ka skolās nemāca veidot teikumus. Atšķirībā no tām valodām, kur ir stingra vārdu kārtība un teikuma struktūra, latviski sintakse lielā mērā ir paņēmiens, ar kuru veido teikuma uzsvarus – kas ir kontekstuālā informācija, pāreja un tad jaunā informācija. Tagad pat cilvēki, kas nodarbojas ar tulkošanu, ļoti bieži sāk – teikuma priekšmets, izteicējs un viss pārējais. Ja vajag uzsvērt teikuma priekšmetu, tad liek kursīvā, lai gan latviski to var izdarīt ar vārdu kārtības pamainīšanu. Tādas lietas jāmāca skolā.
Henriks Eliass Zēgners: Ir sajūta, ka angļu valoda ir apdraudējums?
Jānis Kulmanis: Jā, esmu pārliecināts. Man nav gadījies uzdurties latviešu valodas pētniekam, kurš pētītu, kas pašlaik notiek ar valodu, tad būtu vieglāk formulēt. Turpinot Artura teikto, mani visvairāk satrauc, ka angļu valodas ietekmē un sintakses dēļ sāk mainīties latviešu valodas skanējums. Mēs zinām, ka latviešu valoda ir ģenitīvu valoda, bet angļu valodas dēļ ziņu un citos tekstos parādās daudz datīvu. Piemērs, ko parasti minu un kas man visvairāk griež ausīs – "viņš ir tēvs diviem bērniem". Tā nesaka. Saka – "viņš ir divu bērnu tēvs". "Degpunktā" izplatītākā frāze – "viņš ir liecinieks ugunsgrēkam". Nē, viņš ir "notikuma liecinieks" vai "ugunsgrēka liecinieks". Tā ir tikai viena no iezīmēm. Reizēm lasu jauno žurnālistu tekstus. Grūti noformulēt, bet kaut kas neskan, tas ir citādi. Tad sāku ravēt un izravēju pusi no teikuma vārdiem, kas ir parazīti. Gara acīm redzu, kā teikums skanētu angļu valodā. Būtu svarīgi akadēmiski pētīt izmaiņas, kas ar latviešu valodu notiek angļu valodas ietekmē.
Henriks Eliass Zēgners: Tiešām neviens to nepēta?
Jānis Kulmanis: Neesmu speciāli meklējis. Ir vesela grēda ar arhaiskiem, no praktiskā viedokļa mazāk nozīmīgiem pētījumiem.
Anda Baklāne: Man ir izauguši bērni, esmu tikusies ar viņu draugiem, klasesbiedriem, redzu jauniešus runājamies uz ielas. Saprotu, ka neesmu viena savā pārsteigumā par to, ka šie bērni, kas izauga tik lielā angļu valodas kultūras ietekmē, nekļuva bilingvāli. Viņiem latviešu valoda ir kā svešvaloda, tajā grūti formulēt domas. Par spīti tam, ka ģimenēs tiek runāts latviski un skolās tiek mācīta latviešu valoda, tostarp sintakse, viņiem ir grūti izteikties. Vecākiem pirms 20 un 15 gadiem šķita, ka bērniem nāks par labu, ja vairāk piedāvāsim saturu angļu valodā, jo viņi iemācīsies valodu. Cik jauki, ka viņi uzreiz zinās gan latviešu gan angļu valodu! Tā nenotika. Viņi iemācījās tikai angļu valodu, bet latviešu valodu ļoti slikti. Taču joprojām jaunākā, vidusskolas vecuma bērna mājasdarbos redzu, cik liela nozīme pievērsta komatiem, sarežģītiem piemēriem, kur jāprot salikt pareizi komatus. Man pašai bija grūti to izdarīt! Tajā pašā laikā bērnam ir lielas grūtības ar frazeoloģiju latviešu valodā, automātiski var izdomāt tikai angļu frāzes, ko pārtulko latviski, bet latviešu frazeoloģijas vārdu krājums ir ļoti nabadzīgs. Skolotāja ieteikums ir viens un tas pats – lasiet grāmatas! Bet jaunietim, kurš nevar saņemties lasīt grāmatas un arī nesaņemsies, ir vajadzīgs vēl kāds padoms, kas palīdzētu labāk apgūt latviešu valodu. Būsim atklāti: ne visi jaunieši spēs lasīt grāmatas. Ir vajadzīgs vēl kaut kas cits – kā paplašināt vārdu krājumu un kā atdot atpakaļ latviešu valodas plūdumu, sintaksi? Kā to atdot bez rakstītās valodas? Mana atbilde – vairāk jārunā latviski, jārada ieraksti, filmas, mūzika, raidījumi latviski. Jāiegremdē cilvēki latviešu valodā runātajā mutvārdu kultūrā. Rakstībā neredzu glābiņu.
Guna Kalniņa: Bet vai tā ir spoža angļu valoda, ko viņi iemācījušies no dzimšanas?
Anda Baklāne: Tā nav pietiekama, bet sarunvaloda vismaz ir ar pareizām konstrukcijām, atšķirībā no latviešu valodas, kur sarunvalodas līmenī tiek runāts nepareizi. Mēs nerunājam par to, ka var sākt rakstīt literārus, zinātniskus darbus vai mediju ziņas vienā vai otrā valodā. Viņi neprot latviešu valodu vienkāršākajā sarunvalodas līmenī.
Guna Kalniņa: Traki, tā ir paaudze, kura nav brīdināta. Redzu, ka cilvēkiem, kas ienāk darba tirgū, nesaka – ja tu esi loģistikas speciālists, tev būs jāraksta reklāmas savam produktam, ja esi maza uzņēmuma administrators, tev būs jāpapildina mājaslapa un jāpiedāvā ražojumi, lai tos pirktu. Visu laiku būs jāraksta radoši, pareizi, asprātīgi. Neviens nestāvēs tev blakus. Tie cilvēki nav gatavi.
Šurp nākot, domāju, cik procentiem no latviski runājošajiem nepieciešamas latviešu valodas zināšanas augstskolas līmenī. Visiem nepieciešama rakstu valoda vismaz labas vidusskolas līmenī. Vecākā paaudze vienmēr atsaucas – man bija laba latviešu valodas skolotāja, tātad tas nav neiespējams. Skola spēj ielikt latviešu valodas pamatus, ar kuriem pietiks atlikušajam mūžam. Tas noteikti ir jādara.
Aizvakar radio viena psiholoģe teica – ja jūs savam pirmsskolas bērnam aizbāžat muti ar planšeti vai telefonu, jūs nobremzējat viņa attīstību, pazaudējat to laiku, kurā viņam jāvingrinās runāt, jādara kaut kas ar pirkstiem, jāattīsta mazā motorika, jāsarunājas ar vecākiem, lai paplašinātu vārdu krājumu. Vajadzīgs, lai kāds ar bērnu runātu par to, kas nav viņa ikdiena un ko viņš nezina. Valoda jāapgūst ne tikai ar grāmatām, bet arī sarunās. Laba bērnudārza audzinātāja pirmdienas rītā bērniņiem pajautā – ko jūs darījāt brīvdienās? Tā ir prāta trenēšana – pārdomāt visu no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam. Tas nav pašsaprotami – sakoncentrēties, noformulēt, trijos teikumos izstāstīt, ko tu esi brīvdienās darījis. Reizi nedēļā tas ir labs valodas un prāta treniņš.
Henriks Eliass Zēgners: Nav tā, ka pēdējo 20 gadu laikā valodas mācīšana skolās būtu fundamentāli mainījusies. Sanāk, ka valodas mācīšana skolās ir zaudējusi virtuālajai pasaulei?
Arturs Hansons: Sākums ir jau pirmsskolā. Pirms 20 gadiem internets bija pārsvarā datoros, vēl nebija viedtālruņu, planšetes. Mazam bērnam datoru neiedosi, bet telefonu vai planšeti, kurā ir "YouTube", iedot ir ļoti viegli. Skaidrs, ka vajag saturu latviski, bet izkonkurēt būs grūti. Satura apjoms latviski un angliski ir neproporcionāls. Skolām būtu jāmainās, vairāk jāmēģina lāpīt caurumus, nevis teikt – tur ir bibliotēka, ej lasi kaut ko! Nodarboties stundās ar frazeoloģismiem, vienkāršām lietām. Pirms nepilna gada mans bērns beidza vidusskolu, tur bija sarežģītas lietas, kuras pat man kā redaktoram dzīvē nav bijušas vajadzīgas, piemēram, atšķirt žargonismu no barbarismiem. Viņš prot pantiņu "-īt, -īties, -ināt, -ināties", bet lietot nemāk. Ir taču jāiedarbina tā, lai tas būtu apgūts kā valodas līdzeklis. Cilvēks, kas grib dabūt šofera tiesības, iet kursos un mācās braukt, kamēr iemācās pamatiemaņas. Līdzīgi vajadzētu skolā – nevis ņemt tēmas no augstiem plauktiem, bet nekautrēties drillēt pamatlietas, kuras dzīvē būs vajadzīgas.
Henriks Eliass Zēgners: Vai tā ir virtuālās pasaules ietekme? Man ir sajūta, ka tā ir šībrīža mode. Kā jau Jānis teica – valodas skanējums mainās. Septiņdesmitajos bija viens, deviņdesmitajos – cits. Ik pēc pāris desmitgadēm skanējums mainās. Vai šobrīd notiek kaut kas lielāks? Vienlaikus piekrītu, ka ar ziņām, arī profesionālajos medijos, nav labi – ir kļūdas, iekšējās ritmikas trūkums, problēmas ar uztveramību. Ir ļoti daudz samocītu ziņu.
Anda Baklāne: Ja skatāmies uz 200 gadu garu nogriezni, tad izskatās optimistiski. Bija vācu valodas ietekme, tā pagāja, bija krievu valodas ietekme, arī tā pagāja. Tāpat angļu valoda nāks un ies, bet latviešu valoda paliks. Savukārt, ja paskatāmies uz 2000 gadu garu nogriezni, tad vairs nešķiet tik pašsaprotami, ka latviešu valoda pastāvēs. Ir skaidrs, ka tā pavisam noteikti nepastāvēs vienmēr. Jautājums – cik ilgi tā pastāvēs? Kādā brīdi esam izdomājuši sociālu konstruktu "nacionālas valstis", un tajās valstīs ir valoda, ko gribam nofiksēt, standartizēt un pēc iespējas saglabāt ideālajā formā. Taču vēsturiski valodas ir nemitīgi mainījušās – kāpēc neļaut tām turpināt mainīties? Ja mēs ļausim valodām mainīties, ir jāprot palaist tās vaļā. Jāprot ļaut valodai mainīties un nesērot par to. Vai esam tam gatavi? Drīzāk ne. Kā saglabāt valodu, tai mainoties? Man kā nespeciālistei tas ir noslēpums, bet vienlaikus šķiet kā svarīga problēma. Ja valoda mainīsies un globalizācijas rezultātā saplūdīs ar citām valodām, tad kāds ir pamats tam, ka pastāv šī valsts? Kādi citi pamati, izņemot valodu, tai varētu būt? Šeit un tagad uz to nav jāskatās no tik filozofiski lielas distances. Mēs varam dedzīgi cīnīties ar tām problēmām, kas ir šajā simts gadu nogrieznī, un lai nākamās paaudzes risina nākamo paaudžu jautājumus. Mēs varam mēģināt saglabāt to, ko uzskatām par pareizu šobrīd.
Jānis Kulmanis: Panākt, lai vismaz vienreiz "kad" vietā pasaka "ka".
Anda Baklāne: Es nevaru piedot, ka sālim mainījās dzimte.
Arturs Hansons: Nav tik traki, var lietot arī sieviešu dzimtē. Pārmaiņas visgrūtāk ir pieņemt valodniekiem, jo tās reti ir uzlabojums. Pārsvarā pārmaiņas nāk ar zināmu degradāciju, vienkāršošanu. Tā tas vēsturiski bijis jebkurā valodā, par kuru ir ziņas, piemēram, sengrieķu valoda ir sarežģītāka nekā jaungrieķu valoda. Tāpat arī senebreju valoda salīdzinājumā ar mūsdienu ebreju valodu – ļoti labi, ka tā ir dzīva valoda, bet tur nav garo patskaņu un vairākus burtus vairs neizrunā. Līdzīgs process notiek arī latviešu valodā. Mums ir svešas Endzelīna bažas pirms 80 gadiem. Mēs vairs nevaram ar tām identificēties. Iespējams, ka pēc gadiem 30 vairs nevarēs identificēties arī ar mūsdienu rūpēm.
Henriks Eliass Zēgners: Kādas bažas bija Endzelīnam?
Arturs Hansons: Viņš uzskatīja, ka divdabi "-ošs" var lietot tikai ar nepārejošajiem darbības vārdiem. Mūsdienās veidojam divdabjus ar jebkuru darbības vārdu. Ceru, ka šis vilciens vēl nav aizgājis, bet tagad divdabja teiciens pakārtots jebkam. Gramatikas grāmatās ir norma – divdabja teicienam jābūt pakārtotam darbības vārdam, bet praksē redzu tādus piemērus kā – "ieguvumi, lietojot "Bites" internetu". Divdabja teiciens pakārtots lietvārdam "ieguvums". Iespējams, ka pēc 20 gadiem šis būs sen zaudēts un aizmirsts jautājums.
Guna Kalniņa: Es vienmēr esmu brīnījusies, kā lasītāji spēj prātā konvertēt un saprast, ja kaut kas uzrakstīts ļoti aplami. Ir pat spēle – salikt starp burtiem ciparus un likt izlasīt frāzi. Notiek kodēšana, par kuru man nav sajēgas. Šobrīd no tiešās valodniecības mani uztrauc divdabja teiciens ar "-ot", ko bāž visur – vajag vai nevajag. Virsraksts portālā – "Aizmirstot nopirkt OCTA, foto radari nesaudzē auto īpašnieci". Es vienīgā skatos un nesaprotu, kas tur teikts. Visi citi ir sapratuši – kurš nav nopircis, kurš foto radars, kuram jāmaksā sodi… Juku jukām tiek lietoti arī vārdi "izīrē" un "īrē". Tik un tā cilvēki saprot un pareizi piesakās. "Jauna ģimene izīrē dzīvokli Āgenskalnā jebkurā vietā." Kur viņiem tāds mantojums?
Arturs Hansons: Ir zināms slieksnis, aiz kura nevar saprast. Reizēm gadās sarežģītāks teksts, kurā konteksts nepalīdz un saturs jāizloba no paša teikuma. Tad noder visi valodas palīglīdzekļi, kas ir domāti uzvedināšanai, piemēram – kam piesaistīts divdabja teiciens? Reizēm nav, kur pieķerties. Tad jāmēģina ar izslēgšanu, bet reizēm arī tas nepalīdz. Vēl joprojām nezinu, ko nozīmē kādā raidījumā bieži dzirdēta frāze – "kādas ir jūsu intereses, lai aizsargātu Latvijas intereses?". Kas tas par teikumu? Ja man kāds uzdotu šādu jautājumu, es nezinātu, ko atbildēt.
Henriks Eliass Zēgners: Guna, kā saglabāt valodu, tai mainoties? Ja nemaldos, tev un "Rīgas Laikam" ir definēta stratēģija – lietot valodu pēc iespējas mūsdienīgāk.
Guna Kalniņa: Tā tas bija sākumā. "Rīgas Laiku" dibināja Zandere, Lešinska, Tīrons un Šlāpins, tātad filozofi, dzejnieki. Tika formulēti konkrēti, nerakstīti principi, piemēram, tā nebūs Endzelīna valoda, bet iespējami tīrāka pēc mūsu piecu saprašanas. Tas bija 1993. gads. Valoda ir mainījusies, un arī "Rīgas Laika" valoda ir mainījusies. Daudzi jauni jēdzieni pirmoreiz parādījušies "Rīgas Laikā", piemēram, filozofs ir izdomājis kaut ko jaunu un, lai par to runātu, viņam vajadzīgi jauni vārdi. Žurnāls ir ieviesis jaunus vārdus latviešu valodā. Mūsu princips – nebaidīties no valodas pārmaiņām, bet palikt mūsu kultūras izpratnes robežās, nekļūstot paviršiem un prastiem. Zandere izravēja to, ko vēl redzu vecos korektoru darbos – uzreiz likt pēdiņās vārdus, kas kaut vai nedaudz novirzās no neitrālās leksikas. Ja filozofs peld savā tēmā, mums ir jāsaprot, ka runa nav par slapjām peldbiksēm. Mēs nevaram atteikties no latviešu valodas tēlainības un katru "peld" likt pēdiņās. Par ko tā valoda pārvērtīsies? Tās ir vadlīnijas, kas "Rīgas Laikā" tiek lolotas.
Jānis Kulmanis: Lai neliktu pēdiņās, mēdz arī kursināt.
Guna Kalniņa: Tas arī ir izcēlums, bet vārdam nav jābūt izceltam! Mērķis ir parādīt, ka vārds atrodas ārpus neitrālākas, sausākas leksikas, bet tas jau tur ir. Izcelt ar pēdiņām vai kursīviem ir ļoti nederīgi. Es šo praksi ieteiktu atmest kā vecmodīgu.
Arturs Hansons: Man tas vairāk asociējas ar padomju laiku, kad bija oficiāla valoda un ideoloģija, bet iepretim – virtuves sarunas. Ja tekstā parādījās kaut kas ārpus oficiālā, tas bija jāmarķē, lai cilvēks nepadomātu, ka tas ir literārs vārds. Laiki ir mainījušies. Brīvība ir pienākusi.
Guna Kalniņa: Brīvība ir jau 30 gadu, bet joprojām redzu pēdiņas un kursīvus.
Henriks Eliass Zēgners: Vai tas nav saistīts ar dažādiem valodas lietojuma kontekstiem? Domāju, ka iemesls ir virtuālā pasaule, jo tik daudz rakstītas saziņas kā tagad ar telefoniem un datoriem iepriekš nav bijis.
Anda Baklāne: Ir vairāk jauktu mediju – teksts, attēls, ikonas.
Henriks Eliass Zēgners: Tas sajauc kārtis. Kas ir sarunvaloda? Un kas ir iepretim tai?
Jānis Kulmanis: Attiecībā uz kontekstiem dažkārt veidojas anekdotiski stāsti, piemēram, students atradis prakses vietu ārzemēs. Viņam jānosūta dokumenti, bet e-pastā profesoram viņš raksta tā, it kā tas būtu čats: "Es jums aizsūtu līgumu, izdrukājiet, parakstiet un atsūtiet atpakaļ." Konteksts nav saskatīts. Šī ir lietišķā sarakste un tradicionāli prasa pavisam citu toni. Dažkārt saziņas kanāli mēdz pārklāties un sajukt, tāpēc sanāk pārpratumi.
Henriks Eliass Zēgners: Vai latviešu valodā joprojām funkcionē lietišķā etiķete?
Jānis Kulmanis: Ja man svešs cilvēks šādā tonī atrakstītu, lai kaut ko izdrukāju un parakstu, tad es droši vien to nedarītu. Pat čatā ar draugiem mēs sasveicināmies. Bet esmu vecākas paaudzes cilvēks, iespējams, ka jaunieši tā vairs nedara.
Henriks Eliass Zēgners: Vai jūs vacapā vienmēr rakstāt gramatiski pareizi?
Arturs Hansons: Ja jāsteidzas vai esmu uz ielas, gadās visādi, bet turos pie principa – rakstīt mazāk, bet izlasīt to, ko rakstu. Tas, ka visiem ir telefoni, nenozīmē, ka nepārtraukti jāraksta, labāk rakstīt mazāk.
Jānis Kulmanis: Es filtrēju, kam rakstu. Ja tie ir mani draugi, tad varu atļauties rakstīt kļūdaini, bet, ja tie ir cilvēki, ar kuriem sazinos darba jautājumos, tad rakstu, kā pienākas.
Anda Baklāne: Vieni no biežākajiem sarunu biedriem ir mani bērni. Speciāli mēģinu rakstīt pareizi gadījumā, ja viņi nezina, kā ir pareizi. Mana vecuma cilvēkiem nevajag rādīt priekšā, un varu atļauties arī nepareizi rakstīt.
Arturs Hansons: Ikdienas sarakstē ir ātri jānodod vēstījums. Tā tas arī darbojas – uzraksta, kā nu māk, un viss kārtībā. Svarīgāk būtu pavērot, kad politiķis cenšas izteikties daiļrunīgi vai gudri. Tad visvairāk atklājas, cik labi viņš zina valodu.
Anda Baklāne: Runājot par lietišķo etiķeti, gribu pieminēt automātiskos redaktorus, kas pārveido mazos burtus par lielajiem, piemēram, savienojumā "1980. Gads". Vai liekam atstarpi starp punktu un gadu un tad labojam lielo burtu? Kaut kādā ziņā jūtos šo cīņu zaudējusi, jo nelieku atstarpes starp punktu un gadu, vismaz, ja rakstu neformālā vidē. Vienmēr, kad saskaros ar šo problēmu, jūtu, ka sirdī iedūries ērkšķis. Tā ir nianse, kas pakāpeniski spiež mūs mainīt gramatikas normas, ko paši esam pieņēmuši.
Otrs piemērs ir uzskaitījumi. Bieži izmantojam prezentācijas, kopsavilkumus, kur ar strīpiņām vai bumbulīšiem uzskaitītas lietas. Vai liekam semikolus un beigās punktu? Kā labāk izskatās? Kā tas ir angļu valodā? Kā tas ir latviešu valodā? Likumi ir nenoteikti un staigājoši. Reizēm valodnieki nodefinē, kā jādara pareizi, bet tas liekas neērti un mēs tā nedarām.
Jānis Kulmanis: Tātad pastāv lietišķie teksti?
Anda Baklāne: Pastāv arī vadlīnijas, bet reizēm ir neērti ikdienā ievērot likumus. Vispirms mēs padodamies neformālākās situācijās, beigu beigās padosimies arī pašās smalkākajās situācijās, kurās būtu jāievēro visi likumi.
Guna Kalniņa: Mēs noplicinām valodu ar ātro saraksti. Es izvairos rakstīt ironiski, divdomīgi, bažījoties, ka nenolasīs. Nav iespēju nodot intonāciju, signalizēt, ka saku to pa jokam. Kādu laiku mēģināju izmantot smaidiņus vai īpašās zīmes, bet jaunākā paaudze nezina šīs divdomības un ironiskos kodus un nolasa pa taisno. Ironiskā izteiksme ir palikusi kaut kur 90. gados.
Henriks Eliass Zēgners: Man šķiet, ka tieši smaidiņu lietojumā vai jauno paaudžu virtuālajā hibrīdvalodā ironijas ir ļoti daudz. Ironiju veido ne tik daudz valoda kā kultūras kodi, iekšējās atsauces.
Guna Kalniņa: Es atsakos lasīt tādas ziņas kā "bet es taču tev uzrakstīju", un seko rociņas, sirsniņa, smaidiņš, vēl kaut kas. Man tagad būs jāsaprot, ko tas cilvēks domāja? Cilvēks ir mēģinājis man kaut ko pateikt ar pieciem emodži, bet es, analfabēte, neko neesmu nolasījusi.
Anda Baklāne: Jā, tas ir jauna veida analfabētisms. (Visi smejas.) Vai esat pamanījuši, ka tviterī komentētāji bieži nezina, vai citu rakstītais ir sarkasms? Šajās pretējās nometnēs cilvēki pauž tik neticamus uzskatus, ka nevari būt drošs – tas domāts nopietni vai sarkastiski. Vai nu visu saki tieši un nepārnesot nozīmes, vai iekavās ieraksti "sarkasms". Ja ieliec emodži, tā joprojām var būt daļa no sarkasma.
Henriks Eliass Zēgners: Man šķiet, ka te komunikācijas situācija ir pat būtiskāka nekā valodas lietojums. Tviteris ir tik dīvaina vieta – līdzīgi, ja Doma laukuma vidū visi samestu lapiņas ar teikumiem, bet tu celtu un lasītu, kas tur rakstīts. Nav skaidrs, kāpēc to dari. Tviteris ir līdzīga komunikācijas telpa.
Anda Baklāne: Jāzina, kurš to saka, un jāsaprot, kāda informācija varētu nākt no šī cilvēka. Šī daudzus gadus ilgā burzīšanās pa sociālajiem tīkliem ir daudz ko iemācījusi, izdresējusi cilvēkus.
Jānis Kulmanis: Vai arī ne.
Anda Baklāne: Vai arī ne, bet atvērusi acis daudziem no mums. Uzskati, kas man šķita neiespējami, izrādās iespējami. Cilvēki domā mums nesaprotami.
Guna Kalniņa: Ko ar to darīt?
Anda Baklāne: Tas jau ir plašāks jautājums. Es gribēju pacelt vēl vienu tematu – par dialektu valodu. Tas ir aktuāls temats arī digitalizācijas jomā, tieši Nacionālās bibliotēkas dienas kārtībā. Jau kādu laiku runājam, ka jāsavāc milzīgi tekstu korpusi, lai trenētu mākslīgo intelektu latviešu valodā, taču nonācām pie domas, ka mākslīgais intelekts jāiemāca runāt un rakstīt ne vien standarta latviešu valodā, bet arī dialektu valodā. Jautājums – kuri dialekti ir digitalizēti? Protams, latgaliešu valodā situācija ir labāka, tāpat vidus dialektā, kas ir tuvāks standarta latviešu valodai, taču lībiskajā dialektā situācija ir slikta. Jā, pastāv gan publikācijas, gan zinātniski pētījumi, kuros ir lībiešu valoda, bet joma ir tik neizstrādāta, ka pat bibliotēku priekšmetu sistēmā nav tādu autoritatīvu priekšmetu, kas runātu par šiem dialektiem, izloksnēm. It kā tie šajā konceptu sistēmā neeksistē. Kaut kur eksistē latgaliskās izloksnes, bet oficiāli tās netiek sauktas par latgaliešu valodu, tāda nedrīkst būt. Uz grāmatas vāka rakstīts, ka tā ir latgaliešu valodā, bet bibliotēkas katalogā tas neparādīsies, jo atļauts tikai jēdziens "latgaliešu rakstu valoda". Latgaliešu valoda kā tāda nevar pastāvēt, jo tas ir politikas un drošības jautājums.
Mēs sākām interesēties par dialektiem, izloksnēm, domājam par to, ka tās vajag digitalizēt. Tagad, braucot uz konferencēm ārzemēs, redzu, ka Eiropā un visā pasaulē interesējas par to pašu. Ir tēmu loks, kas saistīts ar to, kā mainījusies cilvēku attieksme pret dialektu valodu. Ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs agrāk bijusi līdzīga situācija – tu atbrauc studēt uz galvaspilsētu, bet, tā kā runā īpatnējā intonācijā, nestandarta leksikā, tiec apcelts un mēģini iznīdēt no savas valodas neparastās iezīmes. Tagad ir pretēja kustība – visi mēģina atcerēties, kā viņi runāja šajā dīvainajā veidā. Tiek uzskatīts, ka svarīgi nekādā gadījumā nemēģināt to mainīt publiskajā saziņā.
Kā šos zūdošos dialektus saķert? Tie ir gaistoši, grasās tūlīt izslīdēt caur pirkstiem – kā paspēt vēl kaut ko sataustīt un varbūt sākt iet pretējā virzienā, nevis pieņemt, ka jau pēc trīsdesmit gadiem būsim to pavisam zaudējuši? Var notikt tieši otrādi, un mēs atgriežamies pie dziļākām izloksnēm. Tas varētu notikt tādēļ, ka cilvēki vēlas šīs dīvainās identitātes. Nav tā, ka process ir viennozīmīgs un iet uz valodu globalizāciju – ir iespējams doties arī interesantās šķērsieliņās. Mēs nezinām par nākotni, bet šobrīd varam digitalizēt to, kas vēl nav pazudis. Manuprāt, tas steidzami būtu jādara un jāiemāca izloksnes mākslīgajam intelektam.
Guna Kalniņa: Kur jums ir rakstu pieminekļi? Kur jūs dabūsiet pierakstītu tāmnieku izloksni?
Anda Baklāne: Jāsāk atkal ierakstīt. Lauku pētījumos savākts daudz ierakstu.
Guna Kalniņa: Tā ir sarunvaloda. Nav bijis uzstādījuma, ka dialektos vajadzētu rakstīt literatūru.
Anda Baklāne: Mēs interesējamies arī par runāto valodu. Protams, literatūras pieminekļu ir maz, jo vienkārši tādu nebija. Lasot 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma literatūru, var rasties iespaids, ka tajā laikā bija citāda gramatika, bet varbūt autori patiesībā rakstījuši tuvāk savai izloksnei. Mēs nemaz neatpazīstam to kā dialekta īpatnību, bet domājam, ka tajā laikā nav bijis pareizas gramatikas, stingru likumu, tāpēc autors uzlicis nepareizu garumzīmi. Tas nav tik vienkārši. Protams, literārā valoda galvenokārt ir latviešu literārā un latgaliešu rakstu valoda, un tas, ko varam skatīties šajā bagātīgumā, bet pārējo dialektu gadījumā tā ir vairāk sarunvaloda. Būtiski digitalizēt šos izjūkošās lentēs sarakstītos materiālus, kas savulaik ievākti lauka pētījumos. Iespējams, var pagūt ierakstīt kaut ko jaunu.
Redzu, ka vismaz lībiskajās izloksnēs parādās literārie darbi. Pēc tam kad Guntars Godiņš Vidzemes lībiskajā dialektikā iztulkoja Helī Lāksonenu, parādījās vēl daži cilvēki, kas saprata – jā, tā ir valoda. Cilvēkiem neienāk prātā, ka savā izloksnē varētu rakstīt literāru darbu. Mēs redzam, ka citur pasaulē izloksnēs sāk rakstīt literārus darbus.
Henriks Eliass Zēgners: Kad medijos tiek runāts ar cilvēkiem, kuri strādā ar valodu, uzmanības centrā bieži vien ir valodas apdraudējuma tematika, kāds skandāls. Kas, jūsuprāt, valodā ir sargājams? Kas ir jūsu personīgais svētums valodā?
Arturs Hansons: Par svētumu būs grūti izteikties. Vieglāk formulēt lietas, kas šobrīd šķiet apdraudētas vai kuru pietrūkst. Vēlreiz par valodas programmu skolā – noteikti vajadzētu no smalkākām lietām iet pie vienkāršākām. Palīdzēt skolēniem saprast, ko dara komats. Jo vairāk saproti valodu, jo brīvāk tajā jūties. Vajadzētu trenēt valodas brīvību. Lai nav tā, ka nezini – likt vai nelikt komatu – un ieliec domu zīmi, tas ir izmisīgs līdzeklis. Vai nezini – likt pēdiņās vai nelikt – un katram gadījumam ieliec. Vajadzētu virzīties uz valodas pārzināšanas stāvokli, kad cilvēks valodā jūtas pietiekami brīvi. Runājot par dialektiem, lielai daļai varētu būt bažas, ka knapi noturam latviešu literāro valodu un vēl ņemam klāt dialektus. Tas būs vēl lielāks vezums.
Anda Baklāne: Kaut kam nāk tikai par labu, ja par to sāk rūpēties, iedegties. Jo vairāk par kaut ko rūpējas, jo vairāk to iemīl. Protams, viss nav tik viennozīmīgi un šī saruna ir par šauru, lai to visu izrunātu. Mani interesē valodas ētikas jautājumi. Man nav pārliecības, ka valoda pati par sevi ir tik liela vērtība, ka to vajadzētu glabāt. Kāpēc mēs vispār uztveram valodu kā vērtību, ko glabāt? Jo rūpējamies par indivīdiem un kopienām. Ja kādiem indivīdiem, kopienām ir noteikta valoda vai kultūra, mēs cenšamies saglabāt šo cilvēku valodu, kultūru un dzīvesveidu. Tas ir viens no aspektiem, kā rūpējamies par cilvēkiem. Jautājums – ja šo cilvēku nav un ir palikusi tikai valoda? Kāpēc par to rūpēties? Iestājas citi noteikumi. Bet svarīgs moments – kad vēl eksistē kopiena, kas runā šajā valodā, bet viņi nerūpējas par šo valodu, kāpēc jāmēģina to saglabāt? Viņiem tā vairs nav vērtība. Mēs viņiem nenodarām pāri, atņemot šo valodu, ja viņi paši vairs to negrib, bet tā vietā vēlas integrēties Īrijas vai Norvēģijas sabiedrībā. Valoda tiek uzskatīta par vienu no sabiedriskajiem labumiem kā veselības aprūpe vai izglītība. Ir indivīdi, kuri nerūpēsies par savu veselību, bet sabiedrība vai institūcijas, kas nodibinātas, lai rūpētos par sabiedrības veselību, mēģinās viņus pierunāt kaut ko darīt lietas labā. Tāpat kā rūpējamies par veselības aprūpi un izglītību, lai arī indivīdi to reizēm negrib, gādājam par valodu.
Valoda ir resurss, kas dod iespēju piedalīties darba tirgū, būt aktīvam pilsonim, iesaistīties politikā. Jautājums – var runāt arī citās valodās, kāpēc tieši latviešu valoda? Taču citās valstīs ir arī slimnīcas, tad jau visu varētu atvest un pienest no citurienes. Bet, ja mums ir šī valsts un esam uzņēmušies grūto uzdevumu pašiem iekārtot dzīves vidi, tad par to visu arī rūpējamies. Kamēr vien ir cilvēku kopiena, kas vienojusies šajā kopīgajā vēlmē, mēs neuzdodam tik plašu filozofijas jautājumu – kāpēc mēs vispār to darām? Kāpēc mēs nevarētu būt angļi? Kāpēc mēs gribam būt latvieši?
Guna Kalniņa: Dialektu projekts paplašina latviešu valodas smalkumu un dažādību. Latviešu valoda pašlaik ir labā stāvoklī, bet amplitūda ir milzīga – no vislabākās līdz vissliktākajai. Literatūra, jaunā dzeja, valodas pētījumi man šķiet ļoti labā stāvoklī un attīstās. Ja šis pētījums palīdz valodai attīstīties, tā ir bagātība – viss, kas nāk klāt no dialektiem, valodas kods. Ja latviešu valoda beigsies, mēs nevarēsim pateikt, kādā sistēmā latvieši ir domājuši par lietām. Jo vairāk uz tās skalas tiek pavirzīts uz priekšu smalkais gals, jo vairāk vidējais aritmētiskais nonāk labā pozīcijā. Literatūra, dzeja, dialekti paplašina iespējas latviešu valodu noturēt.
Jānis Kulmanis: Kāpēc mums patīk lasīt grāmatas? Jo tur ir garšīga, bagāta valoda. Tas ir galvenais pamats, kura izmantošanu vajadzētu veicināt visās paaudzēs, sevišķi jaunajā. Lai zina, kas ir krizdolis, čākars un citi dīvaini vārdi. Ir vesela virkne videoierakstu, kas aicina angļu valodā nelietot vārdu "very", jo ir vismaz 20 citi vārdi, kas to var aizstāt. Tā teikt – aicina bagātināt valodu. Mūsu virtuālā vide stipri noplicina leksiku, jo nepieciešams pateikt ātrāk, īstāk, nepārprotamāk. Tās ir lietas ko vajadzētu saudzēt.
Arturs Hansons: Katrai valodai piemīt kas tāds, kā nav nevienai citai. Kad kāda valoda nomirst, tā ir kā mamuta nāve – pasaule kļūst nabadzīgāka. Katrā valodā ir atslēga uz īstenību, un, ja to pazaudē, piekļuve īstenībai kļūst šaurāka. Sengrieķu valoda jau vairākus gadsimtus ir mirusi, bet cilvēki to mācās un lasa tekstus. Kāpēc? Jo daudzas lietas ir sasniegušas virsotni – sengrieķu drāma, eps. Domāju, ka to var teikt par jebkuru valodu, tai skaitā arī latviešu. Tā ir gandrīz vienīgais iemesls Latvijas valsts aizstāvēšanai. Labi varētu dzīvot arī Dānijas vai Somijas provincē, bet Latvija kā valsts ir labvēlīgāka vide latviešu valodas pastāvēšanai un attīstībai.
2