No izlases "Harkivas Dinamo"

Izdevniecības "Orbīta" paspārnē nupat izdota Nobela prēmijai nominētā ukraiņu dzejnieka Serhija Žadana dzejas izlase "Harkivas Dinamo", kurā apkopoti no 2001. līdz 2021. gadam tapuši teksti. Pie tās strādājuši četri atdzejotāji – Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova un Māris Salējs. Piedāvājam īsu ieskatu jaunajā grāmatā.

* * *

Sanākt kopā un runāt – sāksim ar to visgrūtāko.
Sāksim ar to, cik traki ir pierast pie nakts,
kura palagus švīkā ar ogli.

Upe kā steigšus novilkta kleita
vēl atminas siltumu,
vēl atsaucas sirdspukstiem,
ausmai nākot, kad piedzimst
noguruma neritmiskā poētika.

Lūk, mēs – iekliegti šajā naktī,
saulē dedzināti kā māla trauki.
Ar valodu, kas atgādina putnu klaigas.
Ar zvēru balsīm, kas sasaucas, kad no visām pusēm lien virsū liesmas.

Sanāk ļaudis no aizsmakušās pierobežas.
Sanāk miesnieki, viņu pirksti asinis pazīst
tā kā ierēdņa pirksti – tinti.
Sanāk lopu dzinēji, vedot līdzi
kautuves Lieldienu smārdu.

Grāmatas, kuras smaržo pēc zāles un piena.
Ikonas, kas tipogrāfijā drukātas kopā
ar futūristu manifestiem.

Izošņā zvēri saldo saullēkta valodu.
Mācās rakstīt ar jūnija miglu,
kurā slēpušies tie, kas nākuši viņus nokaut.

Sāksim iet pāri zaļajiem klajumiem
pa krēslaino tēvzemi,
dzīsim kaujamo upuri cauri
kviešu korim, kas iedziedas.
Sāksim mēs visi, kas redzējuši,
kā labības laukā slēpjas dvēseļu slokas,
un sāksim tie, kuri briduši ūdenī, lai
ar saules aprauto ādu pāršķeltu
ledainās bailes.

Sāksim ar to visgrūtāko –
ar dziesmām un uguns dzēšanu,
kad tā nāk virsū no nakts.

Izčukstēsim vārdus,
savīsim nāves leksiku kopā.

Stāvēt un runāt par nakti.
Stāvēt un klausīties, kā no miglas
izlobās ganu balsis,
kad tie apdzied ikkatru
zudušo dvēseli.

* * * 

Izrunā mani kā slimības nosaukumu,
ar kuru nu jādzīvo. Eiropas robeža, austrumu.
Vēja virziens – rietumu. Naktī nosnidzis soliņš gadās.
"Slava," kāds sveicienu padod.
Un tu atsaucies: "Slava."

Izrunā mani
kā svešas valodas vārdu, kas nozīmē bēdas.
Sniegs krīt tik iedvesmots, kā dievnamā sēdot.
Klusa ziemas upe. Neietek viņa nekur.
Kamēr tu neko neteiksi – nekā arī nebūs tur.

Decembra saules pretsāpju zāles kur tev?
Pasaule sastāv no tavas ābeces burtiem.
Kamēr tu neko neteiksi – nebūs nekā.
Saki "gaisma", lai nav te tik tumšs, un tā.

Decembra saules darbdiena – īsiņš laiciņš.
Sastāvu es no balss, kurā tu mani aicini,
no vārdiem siltajiem, uzstājīgajiem.
Īss ir ziemas saulgriežu dienu gājums.

Priekšraksti, nolikumi – laiks šis ir tāds.
Izrunā mani kā numuru, pa kuru tev palīdzēt var.
Vēja piejaukums balsī – uzticīgs, viegli skar.
"No kā gan mums baidīties?" – jautā kāds.
"Ne no viena," – tāds tavs atbildes vārds.

Sniedzas gar austrumu robežu iesnas un klepus.
Ziema, kuru tā gaidījām, – īslaicīgs depo.
No vagonu dūmeņiem dūmojums ceļas viegls.
Sniegs guļ uz upes – neizsacīts, bezsvara sniegs.

* * * 

Veselu mēnesi viņi stāvēja pie šīs upes.
Veselu mēnesi upe bija tuva un spoža.
Uguni iekurt nedrīkstēja, pat smēķis var nāvi nest.
Un karaspēks nogaidot stāvēja upei otrpus.

Arī šajā krastā stāvēja karaspēks.
Melnā upe, melnā upe še garām tek.
Ir grūti viņai tik ilgi blakus sērst.

Kāda tā augustā dziļa, kāda stīgra.
Kāda tā būs, kad Azovā ieplūdīs?
Varēja dzirdēt, kā tumsā sirdis sit.
Neviens nezināja, kas viņus gaida rīt.

Ap pusnakti upe viņiem atnesa slīkoni –
nesteidzīgs gan viņš bija, kā jau slīkonis.
Varbūt viņu šurp vedušas bēdas senas
un tagad groza viņu pa straumei, kā vēlas.
Vīra sašautās plaušās arī ūdens sanests –
melns un saldens stepes upes ūdens.

Posies, cilvēk, no šīs piestātnes prom,
pieturi savu nāvi un bailes savāc;
te tak mums, dzīvajiem, nupat nepietiek drosmes,
ko gan mironis viens šajos krastos lai dara?

Ņem savu nāvi, paņem viņu sev līdzi,
paņem un aizved tālu no upes šīs,
aizved no tumšās straumes,
aizved no tumšās straumes arī dūres savas.

Straume rūdā siltajā ievirpuļojās,
mēness lapsas acīs paspoguļojās.
Bet viņš gulēja, augusta ūdenī rokas pletis,
smags tā kā krusts kāda cita cilvēka plecos.

Un līdz ar upi kaut kur uz Austrumiem devās,
vilkās nakti un dienu pa bezgala ūdensceļu,
un vīri no krasta tam nopakaļ noraudzījās
un raudāja par šo mirušo,
par vēl vienu.

Zeme ar tramīgām zivīm un stepes putniem.
Zeme ar zelta vārpām, ar degušu zāli –
kāds reiz uzrakstīs grāmatu par šiem krastiem,
visu pieteku, visu atteku vēsturi.

Kāds taču ierakstīs visu vārdus šai stāstā,
spuraino akāciju un zaļo nātru vārdus.
Labais krasts, pret kuru atsitas atbalss.
Kreisais krasts, no kura neviens neatkāpās.

No cikla “Kāpēc manis nav sociālajos tīklos”

Adata

Antons, trīsdesmit divi gadi,
statusā bija rakstīts, ka dzīvo pie vecākiem.
Pareizticīgais, baznīcā gan negāja,
beidzis universitāti, svešvaloda – angļu.
Strādāja par tetovētāju, viņam bija savs rokraksts, ja tā var teikt.
Caur viņa prasmīgajām rokām un aso adatu
izgājuši bariem vietējo.

Kad te viss sākās, viņš daudz runāja par
politiku un vēsturi, sāka staigāt uz mītiņiem,
sastrīdējās ar draugiem.
Draugi apvainojās, klienti pamazām nozuda.
Viņi baidījās, nesaprata, devās prom no pilsētas.

Vislabāk cilvēku var sajust, pieskaroties ar adatu.
Adata dzeļ, adata sašuj. Zem silta
metāla tik padevīgs sievietes ādas audekls
un tik blīvs, gaišs brezents –
vīrieša āda. Tu pārdur kādam apvalku,
izlaid no ķermeņa samtainas
asins lāses, triec adatu, triec, izcērt
eņģeļa spārnus uz pasaules pakļāvīgās virsmas.
Tu triec adatu, triec, tetovētāj, mēs taču esam aicināti
piepildīt šo pasauli ar jēgu, piepildīt
to ar krāsām. Triec adatu, tetovētāj, šai
apšuvumā, zem kura ir kaites un dvēseles –
tas, kādēļ mēs dzīvojam, kāpēc mirstam. 

Kāds stāstīja, ka viņš nošauts blokpostenī,
no rīta, ar ieroci rokās, kaut kā nejauši –
neviens neko nepaspēja saprast.
Apglabāja kopējā kapā – tā viņus visus glabāja.
Personīgās lietas nodeva vecākiem.

Pienāks laiks, un kāds mūdzis
par to obligāti sarakstīs varonīgu dzeju.
Pienāks laiks, un kāds mūdzis
teiks, ka par to vispār nav jēgas rakstīt.

* * *

Pārāk daudz politikas, visur – par daudz politikas.
Dzīvei tik daudz mūsu labojumu nav vajadzīgs.
Dzejnieki iemauc politiku dzīvē
kā dūri boksa cimdā.
Kamēr vārīgie lasītāji sūdzas:
atkal politika, – viņi atkal par to raksta.

Visur par daudz politikas, – sūdzas lasītāji, –
labāk stāstiet par debesīm virs pilsētas.
Tik skaistas, augstas debesis šogad.
Stāstiet par to, kā tās
atspīd sievietes acī.
Labi, runāsim par debesīm sievietes acī.

Mirusi sievietes acs, kurā no rīta
atspīd gājputni,
bet naktī atspīd ziemeļu zvaigznāji.
Sarkana no kaistošās novakares,
varavīkšņota no rīta lietiem,
acs, kas lūkojas no nāves skatpunkta, –
tad nu parunāsim par to.

Vai parunāsim par nākotni.
Nākotnē būs augstas, brīnišķas debesis.
Mūsu bērni būs spēcīgāki par mums.
Kāpēc dzejnieki nerunā par spīvu
bērnišķu bezbēdību?

Tā arī ir: mūsu bērni labi zina piederības cenu,
bērni, izvēloties starp paļāvību un drošību,
kopš šā brīža vienmēr izvēlēsies
bumbu patvertnes sauso pagrabu.

Kāpēc ar viņiem dzejnieki nerunā?
Kāpēc dzejniekiem labāk padodas runāt par līķiem?
Kāpēc viņiem tik labi padodas attaisnot
pieaugušo bezpalīdzību?

Runāsim vismaz ar tiem, kas izdzīvoja.
Ja reiz mums neizdevās vienoties ar mirušajiem.
Ja nav iznācis padiskutēt
ar pakārtajiem un nosmacētajiem.

Kā var runāt par politiku valstī,
kas sadursta smaganas ar pašas valodu?
Vispieejamākais manifests ir malta gaļa, kas
no rīta izlikta tirgos kā avīzes.
Vispārliecinošākās atskaņas ir vienmuļas, dobjas
automātu kārtas, ar kurām piebeidz
ievainotus dzīvniekus.

Visi tika brīdināti.
Visi bija lasījuši līguma noteikumus.
Visi zināja, ka nāksies maksāt
nesamērīgi augstu cenu.
Sakiet nu, ka jums ir par daudz politikas.
Stāstiet par saulainiem apvāršņiem.

Izčākst pēdējais sniegs.
Pabeigtas top visbaisākās grāmatas.
Valsts, gluži kā upe, atgriežas krastos,
padziļina gultni,
mokpilni pieaug līdz savai navigācijai.

* * *

Un tad vēl viena vasara, kurai nav gatavs neviens.
Sausajos kviešos stiebrojas saules stars.
Un debesis vakarā tādas – marli kaut pāri sien.
Kā atraitnes tirgup pār ceļu tek lapsu bars.

Un mīlētāji uzvedas teju kā slimi uz nāvi –
aizmiegot netic, ka pamosties varēs no rīta.
Priedes – kā cilvēki, kuri dzied korī, – pie gravas.
Itin kā darbīgas virpas, čirkstina cikādes sīkas.

Cilvēce gudrā gluži kā celtnieks vecs
jau divtūkstoš gadus ceļ mūri, visām nelaimēm pret.
Taču bēdām nav skaita, kā gan tās apturēt?
Nav iemesla aizmirst, nav iespējams izturēt.

Un klusās sievas, kas visu to iepriekš jauta,
Zināja, ka tā notiks, bet klusēja spītā,
Nu atnāk uz upju stacijām pusdienlaikā,
Atnāk jūnija piestātnēs pastāvēt brīdi.

Uz upi ņem līdzi mīlestības savas.
Mīlestības kā dārgus tikumus turot rokās.
Visi nedaudz gudrāki kļuvuši. Taču vienalga negatavi.
Bērni nesteidzas aizmigt.
Priedes netrāpa pareizās notīs.