Foto: Valsts kanceleja
 
Komentārs
11.10.2021

"Neviens negribēja būt tas sliktais"

Komentē
0
Saglabā

Ārkārtas situāciju noteikusī vara patiesībā ir ar viegli ievainojamu, trauslu dvēseli.

4. oktobrī, atbildot uz žurnālistu jautājumiem pēc koalīcijas sēdes, tieslietu ministrs Jānis Bordāns norādīja, ka "jūlijā un augustā drošības dienesti esot brīdinājuši, ka ir nobijušies no masu nemieriem" un, iespējams, tādēļ tolaik atlikts likumprojekts par konkrētu profesionālo grupu pienākumu vakcinēties. Bordāns to uzskata par kļūdainu lēmumu. 7. oktobrī veselības ministrs Daniels Pavļuts presei atzina, ka stingrāki ierobežojumi (t.s. luksofora principa īstenošana) vasaras izskaņā–rudens sākumā nav noteikti, jo esot bijusi ārkārtīgi saspringta sociālpolitiskā situācija un "faktiski politiķi bija sabijušies".

Nobijušies. Sabijušies. Bailes.

Lai virzītos tālāk, mums jāvienojas, ka šī teksta ietvaros neaplūkojam versiju, ka neviens "nobijies" patiesībā nebija, jo politiķi a priori nejūt bailes no iespējama soda. Paliekam pie versijas, ka "sabīšanās" bija.

Lai paskaidrotu, kas abu politiķu teiktajā mani nedaudz pārsteidza, vispirms jāsaka, ka baidīšanās, raizēšanās, stresošana (vai saucat, kā vēlaties) politikā neapšaubāmi gadās. "Objekts" – politiķa vai partijas reitings, izredzes vēlēšanās. Šādu baiļu vadīti, politiķi pieņem – vai, tieši otrādi, nepieņem – lēmumus visā pasaulē. Toties jo īpaši Bordāna paustais vedina domāt, ka konkrētajā situācijā "sabīšanās" saistīta nevis ar elektorāta noskaņojumu nākamā, 2022. gada, rudenī, bet ar protestiem 2021. gada augustā un septembrī. Likumsakarīgi (vismaz man) tādā gadījumā ir jautājumi: no kā konkrēti politiķi "sabijās" un kādus secinājumus tas spiež izdarīt?

Formulēšu citādi. Vēsturē itin bieži ir situācijas, kad vara kādā teritorijā nevēlas, kā saka, raustīt lauvu aiz ūsām, ja oponents ir patiešām spēcīgs vai vismaz potenciāli spējīgs sagādāt reālas nepatikšanas. Šādā kontekstā izteiksmīgas ir epizodes trīsdesmito gadu otrās puses Latvijā, kad Ulmaņa režīms, šķiet, baidījās adekvāti bargi vērsties pret vietējiem nacionālsociālistu piekritējiem, paturot prātā Vāciju kā šo personāžu aizbildni. Piemēram, 1935. gada septembrī notika tiesas process pret šādiem vietējiem "aktīvistiem", un pats Politiskās policijas priekšnieks Jānis Fridrihsons tiesā atzina – ne vairāk, ne mazāk –, ka tiesājamo darbība bijusi vērsta uz "Latvijas neatkarības iznīcināšanu un pievienošanu Vācijai". Kādus sodus saņēma apsūdzētie? Lielākoties nosacītus, smagākie bija trīs vai pieci mēneši ieslodzījuma cietumā [1]. Diezgan skandalozi, bet vismaz var iedomāties Vācijas nekaitināšanas argumentu. Atvainojiet, bet – kurš tā sabiedējis mūsu dienestus un politiķus šoreiz?

Ja iespējams, cenšos izvairīties no vienkāršojumiem un patētikas, tomēr – ja varu "sabiedē" daži tūkstoši (lai būtu desmit tūkstoši…) ļaužu, kuri, lai kādas būtu viņu idejas, retorika un pašpasludinātie līderi, izvirza mierīgas prasības kovida kontekstā, kas gan notiktu, ja vara saskartos ar Krievijas izprovocētiem protestiem un t.s. hibrīdkara situācijām, teiksim, Latgalē? Bail pat iedomāties.

Tātad, ja paliekam pie tēzes, ka par "sabīšanos" teiktais nav meli, tad jāsecina, ka varai Latvijā ir ļoti vāji nervi.

Man kā cilvēkam, kurš turpina piekrist dažu filozofijas klasiķu teiktajam – ja runa ir par valsti un varu, piesardzības no indivīda puses nekad nevar būt par daudz, jo valsts ir leģitimizēta vardarbība –, varas "sabīšanās" zemais slieksnis teorētiski varētu būt patīkams. Tomēr, abstrahējoties no pašmāju politiskajiem personāžiem, nervoza vara mani nemaz neuzjautrina. Tā teikt, mēs, vēlētāji, paši esam un būsim pietiekami nervozi, mums nevajag, lai vara šajā aspektā ar mums vēl solidarizētos. Džordžo Agambēns 1995. gadā Gī Deboram veltītā lekcijā dzēlīgi, bet, manuprāt, pamatoti iezīmēja vienu no pastāvīgajiem nervozitātes avotiem: "Medijiem patīk, ka pilsonis ir vienlaicīgi nokaitināts un jūtas bezspēcīgs." Savukārt Pēters Sloterdaiks diagnozes uzstādīšanā atvēzējās vēl plašāk (šķiet, arī pamatoti): "Par ko mēs runājam, iesākot runāt par globalizāciju? Mēs patiesībā runājam par stresu sinhronizācijas sistēmas izveidi pasaules mērogā." [2] Jo lielāka sinhronizācija, jo lielāka iespēja publiku uzvilkt – skat. tēmas "imigrācija", "pandēmija" u.c.

Lai ilustrētu, cik aplama parādība ir viegli "sabaidāma" vara, atliek pavērties uz jaunajiem ierobežojumiem, kas stājas spēkā 11. oktobrī. Kādā konkrēti ziņā šobrīd "sociālpolitiskā situācija" ir mazāk "saspringta"? Un, ja atšķirības nav, tad kāda jēga bija "sabīties" augustā? Kur te loģika?

Lūgums nepārprast: varai nav jābūt nelokāmai līdz cietpaurības līmenim. Visādi citādi diezgan primitīvajā Žana Bodrijāra darbā (1991. gads) "Līča karš, kura nebija" ir skaists salīdzinājums: "Lai cik stiprs jūs nebūtu, ja vēlaties uzvarēt virves vilkšanā, jūs nevarat vienkārši nekustīgi stāvēt, jums ir jāvelk, jākustas." Mainās situācija, vara izvēlas jaunajai situācijai piemērotāko risinājumu. Tomēr elastība nav tas pats, kas "sabīšanās".

Interesants un būtisks ir jautājums – kas tad koalīciju tā "nobiedēja" pirms dažām nedēļām? Neviena no iespējamām atbildēm nav laba. Ja tiešām specdienestu ziņojumi, tad vietā ir kašķīgi jautājumi specdienestiem (šiem dienestiem gan a priori piestāv zināma paranoja, bet ne jau tādā pakāpē). Ja politiķu izpratni par situāciju tik jūtami ietekmēja sociālo platformu atsevišķos "burbuļos" lasāmais, tad kopš kura laika tas ir pilnvērtīgs realitātes atspoguļojums? Vai tiešām Šlesers, Gobzems & Co.? Es visnotaļ augstu vērtēju šīs burvīgās kompānijas izredzes nākamajās parlamenta vēlēšanās, tomēr Eiropas pieredze liecina: ja kāda varas partija (piemēram, kristīgie demokrāti Vācijā) ir zaudējuši varu, tad tam bijusi virkne iemeslu, starp kuriem ar pandēmiju saistītie ir tikai "vieni no".

Rezumējot: Krišjāņa Kariņa valdību kritizēt nav liela māka. Visšarmantāk, ka pēdējo dienu laikā neizlēmību ("sabaidīšanos") Covid-19 ierobežošanā tai pārmeta personāži (LTRK vadītājs Aigars Rostovskis, LTA vadītājs Henriks Danusēvičs, Latvijas Ārstu biedrība tās vadītājas Ilzes Aizsilnieces un citu dižgaru personā), kas pirms tam mēnešiem ilgi "pilināja" publikai tieši pretēja satura apgalvojumus. Man personīgi no šīs kompānijas jau sen būtu sametusies tik slikta dūša, ka es premjera vietā būtu izstājies no spēles. Kariņš un viņa kolēģi demisionēt negrasās. Tā ir viņu izvēle, labi. Tomēr tad arī nevajag būt tik viegli "sabaidāmiem".

 

[1] Vācbaltieši Latvijā (1918–1941). No: Vēstures avoti augstskolai, VIII sējums, Latvijas Universitāte, 2016, 100.–101. lpp.

[2] Sloterdijk, Peter. Die Sonne und der Tod. Citēts no šī 2001. gada darba 2015. gada tulkojuma krievu valodā. Ivana Limbaha izdevniecība, 111. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!