Nav nekādi joki! Sieviete ir bijusi aiz durvīm!

Sūtiet viņas uz robežām. Iebrucējs trīsreiz padomās, pirms ies tālāk. Viņas mierīgi saplosīs visus gabalu gabalos, izmantojot džeza deju, "mikrotehniku", straujas virzienu un līmeņu maiņas, caururbjošu acu skatienu. Ja iebrucējas arī būs sievietes – jo gardāks kumosiņš. Tā domāju, sēžot "Dizaina fabrikas" (D. Fab) šoreiz, šķiet, teju vai klīniski baltās telpas pirmajā rindā. Līgas Libertes-Lasmanes dejas teātra jaunākā izrāde "Meitenes neraud" ar četrpadsmit pārliecinošām sievietēm uz skatuves nav nekāds joks.

Līga ir pārliecināta par savu ceļu. Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas izveidojusi savu studiju, kopj tā dēvēto "laikmetīgā džeza deju" un blakus saviem kursabiedriem, kas darbojas laikmetīgās dejas laukā, iet komerciālākā virzienā. Sava dejas teātra dejotājus trenē un audzina pati. Brīžiem uz skatuves var redzēt četrpadsmit Līgas, taču visas dejotājas ir pilngadīgas, un tātad tā ir viņu pašu izvēle – būt savas skolotājas harizmas ietekmē. Izrāde "Meitenes neraud" tapusi rūpīgi un sieviešu tēmai simboliski ilgi – deviņus mēnešus. No četrpadsmit dejotājām divpadsmit ir studijas audzēknes, divas atnākušas no deju studijas "Dzirnas", septiņām šī bija pirmā izrāde. "Dizaina fabrikas" telpas tuvplāns ļauj redzēt itin visu, un, lai arī ir skaidrs, ka mūsu priekšā nav gadu desmitos rūdītas dejotājas, visas apbrīnojami labi tiek galā ar sarežģīto materiālu un, galvenais, – ne mirkli nezaudē saikni starp formu un saturu.

"Meitenes neraud" ir konceptuāli un horeogrāfiski līdz šim interesantākais Līgas Libertes-Lasmanes darbs. Konsekvents rokraksts bija redzams arī pērn pēc četru mēnešu izglītošanās Brodvejas deju skolā Ņujorkā tapušajā izrādē "Netici visam, ko redzi". Tomēr, ja tur vēl bija gana daudz pašmērķīga dekoratīvisma, tad "Meitenes neraud" pārliecina ar visu izrādes elementu vienotību. Šajā iestudējumā turpinās kustību materiāla dažādošana, sava rokraksta attīstīšana. Taču man visinteresantākais un provokatīvākais aspekts šoreiz bija sievietes tēmas risinājums.

Jau no paša izrādes sākuma teju vai vislielāko efektu rada vizuālais biedējoši perfektās sievietes tēls. Tas darbojas paradoksāli. Viņas izskatās pēc tām sievietēm, kas tiek ar sevi galā, tām, kas dara un paspēj visu, – vīrs, trīs bērni, ideāls manikīrs, epilācija, patīkams iedegums. Tomēr baltie roku un kāju nagi, izlaistie mati, kuri priekšpusē ir pieglausti, un ietaukotie, sarkanie bodiji, kam sākumā pāri balti jau papluinīti T krekli, raisa asociācijas ar – šausmu filmām. No mugurpuses daiļava, tad viņa lēni pagriežas… Trīskārša āda, plēs nost pa slānim, apakšā atkal cita. Epilē, cik gribi, īstajai ādai klāt vienalga netikt. Vienmēr var izdomāt, ka noteikti ir vēl kas tāds, kas nav līdz galam. Pat ja viss ir labi.

Izrādes dinamiku lielā mērā diktē skaņu celiņš – klusināti iekšējā dialoga mirkļi mijas ar nenogurdināmu bītu kā aerobikas zālē, tad atkal iznirst skaņas, sarunas, tēli, bet nemiers, nemiers liek atkal ļauties skrējienam kā glābiņam. Enerģijas lādiņš tiek tērēts kontrolētās situācijās. Ja sejām būtu uzlikts sievišķais dežūrsmaids, viss liktos tik nekaitīgi un falši. Bet te seju un skatienu tuvplāni, brīžam puspavērtās mutes neļauj zaudēt modrību. Ar sievietēm nav nekādi joki.

Meitenes vai sievietes

Pag, kāpēc "sievietes", ja izrādes nosaukums ir "Meitenes neraud"? Jāprecizē terminoloģija. "Kāpēc aktrises nekad nesauc par meitenēm?" jautā teātra kritiķe, norādot, ka dejā nezin kāpēc visas vienmēr ir meitenes. Taisnība – dejā pat pēc piecdesmit sievietes ir meitenes. Sadzīviski latviešu valodā vārds "meitenes" tiek attiecināts uz daudz plašāku lauku un tiek izvēlēts kā ekvivalents sieviešu dzimuma pārstāvju grupas apzīmējums situācijās, kad gribas lietot mīļāku un familiārāku izteiksmes formu. Ne tikai sievietes, bet arī govis ļoti bieži sauc par "meitenēm". Piemēram, bez konteksta dzirdot izteikumu "kā tad meitenēm šodien iet?", nav iespējams pateikt, kas tiek uzrunāts.

Varbūt teātrī ir "sievietes", bet dejā "meitenes" arī tādēļ, ka dejā ir vājāk attīstīta profesionālā terminoloģija, līdz ar to neformāli vārdi tiek lietoti arī formālos kontekstos? Varbūt "meitenes" ir nodeva klasiskam skatījumam uz "īstas" dejotājas tēlu, kas nāk no baleta, – dejotājām vienmēr jābūt jaunām un bez izteikti sievišķīgām formām? Vārds "sieviete" sadzīviskā kontekstā šķiet tāds kā smagnējāks, ar mazliet ironisku pieskaņu, kas, iespējams, nāk no padomju laikiem – "biedrenes sievietes", "Padomju Latvijas sieviete". Varbūt viss grozās ap delikāto seksualitātes jautājumu, kur sadzīviskā kontekstā vārds "sieviete" paredz, ka ir notikusi deflorācija? Varbūt vārds "sieviete" nepatīk arī tāpēc, ka tas saistās ar ginekoloģiju (sieviešu ārsts, slimība pa sieviešu līniju utt.)? Varbūt vārds "sieviete" ietver kādu tikpat bīstamu slāni kā "vēzis" vai "sātans" – nedrīkst saukt vārdā, ka tik kaut kas nenotiek? Kamēr vēl meitenes, viss mierīgi, bet, kad sievietes mostas un rāda savu īsto spēku, nav nekādi joki.

Nevaru atbildēt, kas ir sieviete, bet aplūkojamās izrādes kontekstā man "sieviete" ir jēdziens, ko var attiecināt uz sieviešu dzimuma personu periodā, kad persona pēc fiziskajām, sociālajām, estētiskajām, ķīmiskajām un arī enerģētiskajām pazīmēm pieder (vai ir izvēlējusies piederēt) dzimumam, ko vairums atpazīst kā sievietes. Pārsvarā šis posms sakrīt ar reproduktīvo vecumu. Uz personu ar šādām pazīmēm katrā sabiedrībā attiecas noteiktas uzvedības normas, kuras ir atšķirīgas gan pirms menstruāciju sākšanās, gan pēc menopauzes. Latviski un vienkārši runājot, ko drīkst meitenes un vecenes, to nedrīkst sievietes.

Ko drīkst sievietes

Ir karsta vasaras diena Ziedoņdārzā, bērni puspliki dauzās pa strūklaku. Puikas un meitenes, lielāki un mazāki – visi ģērbušies tikai apakšbiksēs, paši mazākie pavisam pliki. Arī kāda desmit vienpadsmit gadus jauna meitene dod vaļā kopā ar puikām, skrien pa zāli, metas ūdenī, tad atkal ārā. Prieks un laime. Peldkostīma vēl nav, bet krūtis jau mazliet sākušas augt, un viņa ik pa brīdim atceras, ka laikam drīz vajadzēs augšiņu, bet tad atkal aizmirstas un atgriežas bezdzimumu laimē. Nākamgad droši vien tā vairs nevarēs. Puikas visu mūžu staigās un dauzīsies ar kailiem torsiem, liekot skatītājiem priecāties par enerģiju un brīvību, pat ja uz robežas ar huligānismu. Meitenēm desmit vienpadsmit ir pēdējā iespēja pusplikai iemesties parka strūklakā bez ekstravagances konteksta. Kas ir stilīgi puisim, diezgan piedauzīgi meitenei. "Fui, kārtīgas meitenes tā nedara!", "Tagad tu jau esi jauna sieviete!".

Vai tiešām ikviena sievietes rīcība, viņai esot reproduktīvā vecumā, tiek skatīta kā seksuāli determinēta? Ja diskusijā aizsvilstas vīrietis, viņš ir kaislīgs vizionārs vai vienkārši nervozs un nesavaldīgs. Ja aizsvilstas sieviete, viņa ir "nedabūjusi". Sagaidi, kad būsi vecene, tad varēsi atkal dauzīties, nebaidoties radīt iespaidu, ka centies kādu seksuāli provocēt vai kompensēt dzimumdzīves trūkumu. Šādā kontekstā meitenes tiešām neraud, jo meitenes vēl drīkst izpausties. Raud sievietes, jo viņas drīkst ļaut vaļu tikai tad, kad aizver aiz sevis durvis.

"Meitenes neraud" nav izrāde par meitenēm, tā ir izrāde, kas rosina apcerēt sievietes dabu un sociālās lomas. Zinot Līgas Libertes-Lasmanes iepriekšējos darbus un lūkojoties uz "Meitenes neraud" iesaiņojumu, baidījos, ka nāksies saskarties ar klišejiskā "skaistās sievietes" tēla ekspluatāciju. Tomēr aizdomas par to, ka ritmiskas mūzikas pavadījumā būs jāskatās uz pļāpīgiem kailo kāju kruzuļiem un samākslotām ciešanām, nepiepildījās. Tā vietā aizrāvos ar izrādes atmosfēru, kas spēcīgi zīmēja horeogrāfes versiju par sievietes pretrunīgo un nemierpilno dabu, par to, "kas notiek, kad sieviete aizver aiz sevis durvis un satiek pati sevi".

Par sievietēm

Līgai rūp, lai skatītāji zina, par ko ir izrāde. Kā ierasts, informācijā pirms izrādes, horeogrāfes uzrunā un arī pašā izrādē tiek skaidri pateikts, par ko ir stāsts un kas ir iedvesmas pamatā. Arī izrādē "Meitenes neraud" ir dažas pat banālas konkrētības – solistes Elzas Pūces pretnostatījums pūlim, kas laikam simbolizē to, ka tas viss var notikt viena cilvēka galvā un ķermenī; dramatiska metāla krēslu mētāšana; ievada monologs, kas tumsā paskaidro, ka problēma ir tad, kad viss ir, bet vienalga kaut kā pietrūkst. Tomēr situācijā, kad daļa mākslinieku tiecas būt tīši mīklaini, bet daļa skatītāju grib, lai viņiem palīdz saprast, var piedot, ka Līga kaut vai ar pirkstu acī tiecas iebikstīt – izrādes varone ir izmisusi, apmulsusi sieviete, kas nesaprot, kāpēc viņā notiek tas, kas notiek.

Interese par sievietes dabu un sieviešu grupas dinamiku Latvijas laikmetīgajā dejā jau kļūst par tendenci – šī tēma aplūkota Agneses Bordjukovas izrādē "3/4 ūdens"; Simonas Orinskas "Saudadē" un viņas jau drīz gaidāmajā darbā "Vilcene", kas tieši iedvesmojies no Klarisas Pinkolas Estesas sievišķo arhetipu disertācijas "Sievietes, kuras skrien ar vilkiem". Lai arī atšķirīgā veidā, tomēr visas šīs izrādes risina tēmu par sievietes neizprotamo dabu un nemieru. Ar tām sievietēm nekad neko nevar saprast!

Tātad izrāde ir par sievietēm. Par tiem mirkļiem, kad enerģijas ir tik daudz, ka var robežas sargāt. Bet skaidrības tik maz, ka nav ne jausmas, kura robeža jāsargā un vai vispār ir kādas robežas. Par dullumu, kas mājo pašās un nedod mieru. Par to spēku, ar kuru tīģeriene sargā bērnu, un to gudrību un apņēmību, ar kuru ziloņmāte reanimē jaundzimušo. Par normām, ko pašas sievietes sadomā, par kārtību, ko uzspiež vēsture un sistēma. Par to, ko pašas pieņem kā sistēmu. Viņas to dara pašas. Pašas sevi definē, pašas turas pie noteikumiem. Pašām dusmas, ka ne vienmēr sanāk. Pašas turas kopā, jo bez citām nevar. Tā nav nekāda meitenīšu draudzība, drīzāk mežonīga un vienlaikus vienota vīzija, kuru neviens nemāk un netaisās formulēt, bars ar saitēm, kuras stiprinās spriedzē. Viņas cita bez citas nevar un cita citai riebjas – plēš aiz krekla, aiz matiem, rāpjas uz muguras. Varētu jau uz to skatīties arī kā uz seksualitātes izpausmi – gan sieviešu homoseksualitāti, gan kompensācijas mehānismu, kamēr vīriešu nav. Atšķirībā no izrādes "Netici visam, ko redzi", kur sieviešu seksuālais akts kā varas realizēšana un arī glābiņš, un atelpas brīdis tika izspēlēts gana tieši, "Meitenes neraud" seksuālo enerģiju interpretē daudz plašāk. Ķermeņu saskare nav seksuāla, tā ir drīzāk tehniska un lietišķa, tās uzdevums ir saglabāt baru. Tā ir neizbēgama, jo viņas ir vienotas ar asinssaitēm un hromosomām, nolemtas būt drošībā, ko šī vienotība dod. Viņas turpinās pasauli pēc kara. Nav svarīgi, kurš ir tēvs. Svarīgi, lai dzīvība turpinās.