Par festivāla "Laiks dejot" pirmajām divām dienām
Tiku uz pirmajām divām festivāla "Laiks dejot" dienām un lūkojos, kā realizējies šī gada moto "Tavs ķermenis ir tava seja". Summējot četru redzēto izrāžu un vienas filmas pieredzi, varu teikt, ka ķermeņa sejas izteiksme ir visai kautrīga, šaubu pilna, introverta, ar mazliet piemiegtām acīm, kā gūstot klusu baudu, un brīžiem arī koķeti rotaļīga. Ņemot vērā, ka "Laiks dejot" ir laikmetīgās dejas festivāls, jādomā, ka šīs pazīmes pasaka ko būtisku par 2015. gada cilvēka attieksmi pret savu ķermenisko esamību.
"Laiks dejot" kopš 2006. gada ir būtiskākais un lielākais starptautiskais laikmetīgās dejas notikums Latvijā. Būtiski, ka programmā ne tikai tiek iekļautas izrādes, bet ir arī pamatīga meistarklašu programma, lekcijas, video darbi, šogad arī vizuālās mākslas projekts, kurā Nīderlandes mākslinieks Joriss van Ostervijks krāj cilvēku ķermeņa nospiedumus. Katram bija iespēja tikt iespiestam vēsturē. Festivāla norises laiks – īsi pirms Jāņiem, izlaidumu un eksāmenu laikā, – gan varbūt nav tas veiksmīgākais, lai vienmēr piepildītu zāles. Pēdējos gados arī laikapstākļi nav tie siltākie un sausākie un padara festivāla vides izrādes (Doma dārzā un uz debarkadera "Betanovuss") par pārbaudījumu gan māksliniekiem, gan skatītājiem.
Šogad festivāla izrādes uzdod jautājumus – ko tu dari ar savu ķermeni, lai tas būtu tava seja, ko dari, lai izpaustu to, ko gribi teikt? Un kā tas viss savijas ar jautājumiem par laikmetīgo deju un laikmetīgo mākslu kopumā. Instrumenti, lai vēstītu par šīm tēmām, ietver gan lielāku vai mazāku izģērbšanos un apģērbšanos, kostīmu maiņu un apceri, gan izrādes darbības pārtraukšanu, lai komentētu notiekošo, lūgtu publikai iesaistīties ar savu viedokli un ierosinājumiem. Kopumā gan rodas šaubas par to, vai šī koķetēšana palīdz radīt jēgu un vai publikas iesaistes nav par daudz – pēc pāris tādām izrādēm skatuves darbs bez aktīvas skatītāju dalības šķiet patīkami veldzējošs. Festivāla pirmās dienas atgādina arī par to, ka laikmetīgajā dejā solodarbi bieži ir daudz spēcīgāki nekā lielu grupu dejojumi, kas "šeit un tagad" saista skatienu, bet pēc mirkļa jau izplēn un saplūst ar citām lielo deju pieredzēm. Tikmēr vientuļā solista stāsts turpina nodarbināt skatītāju prātus un liek iesaistīties sarunās.
Pirmā diena – vēsture un taisnošanās
Festivālu 17. jūnijā atklāj lietuviešu izrāde "Contemporary?". Tas esot pirmais lietuviešu laikmetīgās dejas darbs, kas labi kotējas Rietumu tirgos. Izrāde ir par laikmetīgo deju, tās tapšanas procesu un lietuviešu dejas vēsturi.
Pirms izrādes jautāju lietuviešu horeogrāfam (kurš gan dzīvo Somijā) Andrjum Katinam, vai "Contemporary?" daudz dodas viesizrādēs tādēļ, ka tai izdevies iekļauties esošajā tirgū, vai arī izrāde piedāvā ko jaunu? Viņš zinot atbildi, tomēr es palūdzu to pagaidām neteikt. Pēc izrādes arī es zinu – darbs iekļāvies visai plašajā mākslas pašrefleksijas un pašironijas laukā, turklāt tas ir izklaidējošs. Ticu, ka Lietuvā izrādi uztver īpaši emocionāli, jo savējie skatītāji atpazīst un labprāt iesmej par Lietuvas dejas klišejām. Savukārt Rietumeiropā tā varētu būt ļoti jautra un eksotiska, jo aprobētā pašanalīzes formā runā par kompleksiem, atzinību un izlaušanos, kas vairāk raksturīga jaunām laikmetīgās mākslas kopienām. Beidzot viņi smejas par to, par ko ārzemnieki smējās jau sen? Izrāde ir tīši būvēta eksportam tā, lai savu citādumu skaidrotu un padarītu arī tūristiem saprotamu.
Es arī smējos daudz, visvairāk sejas izteiksmju, dejotāju saspēles un situāciju izspēles dēļ. Kopumā izrāde ir formā jau mazliet novecojusi un ne pārāk aizraujoši strukturēta. Turklāt tas, par ko izrāde ironizē, šķiet, īsti vairs nesasaucas ar Lietuvas (un arī citu postpadomju valstu) dejas realitāti. Visam pa virsu vēl sentimentālā "es vienkārši gribu dejot, ļaujiet man dejot" mērcīte. Tiem, kas laikmetīgo deju pazīst neilgu laiku, varbūt izrāde kalpo kā zināma terapija, jo tā runā par saprašanas grūtībām; par to, ka varbūt reizēm mākslinieki paši nezina, ko dara; par to, ka deju nevar izteikt vārdos. Tomēr tas, ka ikviena māksla pilnīgi izpaužas tikai sevī, caur savu mediju un formu, tāpat ir skaidrs. Arī Ļevam Tolstojam, lai pateiktu, par ko ir "Karš un miers", romāns būtu jāraksta vēlreiz. Aizvien biežāk jautāju sev, kāpēc gan deja turpina izjust kompleksus un taisnoties? Vai vēl aizvien turpinās cīņa par deju kā pašpietiekamu mākslu? Vai vecmodīgais uzskats, ka deja iegūst jēgu tikai caur citu mākslu atbalstu, tiešām vēl aizvien ir aktuāls arī pašiem dejas māksliniekiem un skatītājiem? Tas drīzāk izskatās pēc koķetērijas. Var jau koķetēt, bet reizēm efekts var būt pretējs, un laikmetīgā māksla, kam teorētiski būtu jānodarbojas ar laikmeta pulsa uztaustīšanu, var sākt pārāk izskatīties pēc produkta ražošanas tirgus vajadzībām. "Contemporary?" diemžēl neved daudz tuvāk izpratnei par laikmetīgo deju, tikai pabaro vecas klišejas. Kā joks un izklaide darbs ir jauks, lai arī mazliet pagarš. Smējos, bet tagad kritizēju un domāju, par ko smējos. Tipiskas paģiras pēc raudāšanas, skatoties Holivudas katastrofu filmu.
Turpināju smieties arī dejas filmā "Un atkal par to pašu". Olgas Žitluhinas dejas kompānijas ilgmūžīgās izrādes (pirmizrāde notika 2005. gada martā) video iemiesojums Jāņa Rēdliha režijā tapis teju vai piecus gadus. Izrādes epizodes filmētas dažādās Rīgas vietās un gadalaikos (uz rudens lapām parkā, uz Daugavas ledus, lietus laikā uz dzelzceļa). Vizuālo mirkļu montāžu, kas gandrīz precīzi sakrīt ar izrādes ainu secību, pavada pilns izrādes audio ieraksts (ieskaitot klepu, smieklus un aplausus) no izrādes Ģertrūdes ielas teātrī.
Filma par spīti tik dažādajām vidēm, kadrējumam, atšķirīgajiem gadalaikiem un mainīgajām dejotāju frizūrām veido paradoksālu un teju vai episku stāstu, lielā mērā pateicoties skaņai, kuras plūdums ir nepārtraukts. Izrāde ved ļoti plašā ceļojumā pa Rīgas vidi, dejotāju tuvplāniem (Olga Žitluhina saka, ka viņi tai vienmēr būs paši labākie, jo ir viņas pirmā trupa) un mūžseno attiecību stāstu. Arī šajā darbā ir zināma pašrefleksija, lai gan interesanti, ka dejas izrādi pa kadram preparējis nevis horeogrāfs, bet gan televīzijas režisors. Līdz ar to horeogrāfa redzējumā jūtama citas acs klātbūtne, tas ir interesanti un veco izrādi parāda citā gaismā. Jānis Rēdlihs filmas pirmizrādē teica, ka Olga sirdī ir arī gleznotāja un šoreiz viņai bija iespēja gleznot. Gan izdejotajās ainās ielās un parkos, gan montāžā līdzīgi kā izrādē "Contemporary?" jūtama zināma distance un ironija, bet arī daudz vairāk mīlestības (kā nekā – izrādes stāsts ir par mīlestību).
Skatos un domāju, ka mūsu vēsture dejā tomēr ir stipri atšķirīga no tuvajiem dienvidu kaimiņiem. Tur laikmetīgā deja sākusies ar vācu ekspresionisma dejas ietekmi, līdzīgi turpinājusies padomju periodā, papildinot savu izteiksmes līdzekļu klāstu ar Lietuvas metaforiskā teātra ietekmi. Latvijā 30. gados jaunās dejas dejotāji aizbrauca uz Rietumeiropu vai arī nebija gana spēcīgi, lai atstātu jūtamu nospiedumu. Tāpēc 90. gados viss sākās no jauna, gandrīz bez ietekmes no vietējās dejas mantojuma. Laikmetīgās dejas pionieri varēja iet pa brīvi izvēlētu ceļu, īsti nerēķinoties ar cieņu pret vēsturi vai cīņu pret to. Tāpēc mūsu laikmetīgā deja jau no pašiem sākumiem ietver zināmu ironiju: saprotot, ka dzimst no jauna, apzinoties, ka dara arī to, kas sen jau darīts, bet kādreiz taču ir jāizmēģina. Ideja, ka postpadomju telpas laikmetīgā deja ir tumša, drūma, aizmiglota un aizraujas ar simbolizēšanu un svinīgiem ķermeņa izteiksmes modiem, tomēr vairāk der Lietuvas dejai un Polijas dejas teātra tradīcijai. Latvijā tās bijis visai maz. Pirmā pilnmetrāžas izrāde "Kad pūcei aste ziedēs" izskanēja ar grupas "Dzelzs vilks" roku un konceptuālu mākslīgo puķu stādīšanu, kas arī 2015. gadam derētu tīri labi. Otrā bija "Un atkal par to pašu", par mīlestību pidžamiņās un ar tā paša "Dzelzs vilka" postfolkloras skaņu celiņu. Par spīti tam, arī Latvijas dejā nereti manāmi kompleksi par pieejamību, saprotamību, jēdzīgumu.
Jājautā, kāpēc deja izjūt kompleksus par to, kas citām mākslām nav nekāda problēma. Un tad pašu kompleksi aplipina publiku, kas apgalvo – jā, tiešām nesaprotami. Vai Marks Rotko ir visiem saprotams? Vai laikmetīgā vizuālā māksla ik brīdi piemērās pie ainavu glezniecības?
Otrā diena – silti un auksti ķermeņi
Otrā festivāla diena sākas ar izvēli: vai doties uz slepenu vietu, kur būs rumāņu izrāde "[Trausls]" – lai to apmeklētu, iepriekš jāreģistrējas un e-pastā jāatbild uz jautājumiem par laikmetīgo deju, pēdējo skūpstu un personīgo trausluma pieredzi – vai iet uz Zirgu pastu, kur gaidāms Somijas lietuvieša darbs "Work", kur viss ir tradicionālāk, bet labi (pēc tam dzirdēju, ka daļai skatītāju "Work" ir festivāla favorīts). Redzēju izrādi Prāgā – ļoti patika radošā procesa apcerējums kustībā, tēlos un paradoksos. Izrāde ir vienlaikus minimālistisks un maģisks darbs par mākslinieka un jebkura cilvēka radošo procesu, meklējumiem un kosmisko sajūtu, ko iespējams rast darbā, ja ir telpa un laiks iztēlei un pārvērtībām.
Turpinu meklēt ķermeņa seju un dodos uz slepeno vietu, kas izrādās aptumšots, smalks, uz dienām vai pat stundām noīrējams Rīgas centra divstāvu dzīvoklis. Dažās telpās jūt sviedrus, citās redz kailas krūtis, un gaismas ķermeņi ir ne tikai prožektori un kabatas lukturīši, bet arī plastmasas dzimumloceklis ar sarkanu lampiņu galā. Praktiski, jo palīdz atrast tumšas ejas. Ciemiņi jeb skatītāji sākumā var izvēlēties, kurā telpā būt, taču visas performatīvās darbības mijas ar pārrunām par to, kā bija un ko vajadzētu mainīt. Ir smieklīgi, kad izrādes skatītājs – Lietuvas laikmetīgās dejas festivāla direktors –, saudzīgi turot rokā mākslīgo locekli, apzinīgi pilda instrukcijas un izgaismo kādas dejotājas solo numuru. Kas te īsti notiek un ko mākslinieki grib no viesiem, līdz galam nevar un nedrīkst būt saprasts. Viss ir trausli, viss balansē uz robežas starp spēli un spēcīgu juteklisku pieredzi, neparastu pasauli un parastu tikšanos pie kāda mājās. Var saprast, ka te top daļa ideju par to, ko rādīs rītdienas uzvedumā – izrādes "[Trausls]" otrajā daļā (varbūt pārāk pārliecinoši tika radīta ilūzija, ka viņi tiešām tikai tagad domā, tāpēc uz nākamās dienas izrādi bija maz skatītāju, vai arī cilvēki negrib skatīties otro daļu, ja nav tikuši uz pirmo). Vēl ir skaidrs, ka trio no Rumānijas grib zināt, ko skatītāji domā par laikmetīgo deju. Jau atkal atkārtojas iepriekšminētais – noteiktās laikmetīgās dejas aprindās aizraušanās ar refleksiju ir sasniegusi tādu pakāpi, ka vairs neko nedrīkst piedāvāt bez sevis komentēšanas un konsultēšanās ar skatītājiem. Lai tikai nepadomā, ka neesi gana gudrs pat tad, ja esi "tikai" dejotājs. Varbūt skatītāju protests pret analīzes pārmēru pa vidu darbībai ir balsojuma iznākums situācijā, kad izrādes horeogrāfs Kosmins Manolesku jautā, kuru no viņiem trijiem mēs vēl gribētu redzēt dejojam. Par Kosminu nobalso tikai viena no dejotājām, par abām dejotājām – pa vienpadsmit skatītājiem.
"[Trausls]", lai arī ir diskutabls darbs, tomēr ir īpaša pieredze; izrāde piedāvā gan just, gan domāt, gan radīt, gan meklēt savus risinājumus tās gaitai. Radošā procesa juteklisko pusi iepazinu pērn. Mākslinieku grupa bija rezidencē Rīgā, un tās ietvaros notika meistardarbnīca neprofesionāļiem, kurā bija mazliet kontaktimprovizācijas pustumsā, mazliet ķermeņa terapijas ar aizvērtām acīm, jutekliska pieredze uz ādas un ķermenī, telpiskās orientācijas zaudēšana, kad četri cilvēki tevi nes un velk pa telpu, arī klausīšanās otra sirdspukstos. Arī šoreiz slepenajā vietā daļa piedzīvo individuālu, citi – kolektīvu iesaisti. Horeogrāfs kādu dāmu pustumsā aizved uz blakus istabu, un vēlāk horeogrāfs zina, ka telpā ir kāds, kas drīz precēsies. Idejisks, emocionāls un juteklisks trauslums maiguma, baudas un vardarbības mirkļos. Ķīniešu medicīna iesaka orgasma brīdī vienmēr turēt acis ciet, varbūt pa atvērtām acīm dvēsele var izsprukt. Izrāde beidzas ar dalījumu grupā – tie, kas uzdrīkstas, dodas uz vienu no istabām, pārējiem izrāde ir beigusies. Izlemju neuzdrīkstēties, jo gribu paspēt uz izrādēm "Korpuss" un "Par viņu" Doma dārzā. Dzīvoklī bija silti, brīžiem karsti.
Doma dārzā ķermeniskās pieredzes sakāpinājums turpinās aukstuma dēļ. Lai arī esmu gatavojusies un man ir siltas zeķes un zābaki, tomēr Elīnas Lutces "Korpusa" lobīšanās ārā no kleitas kārtām vairs gandrīz nemaz nedarbojas kā atbrīvošanās, kā tas bija, kad skatījos izrādi Kongresu namā. Vienlaikus Doma dārza izrādes vienmēr ir miers un bauda, un senatnes skaistums, arī putni, vējš un attālas Doma ērģeļu skaņas – rādi, ko gribi, visam ir īpašs kolorīts.
"Korpuss" beidzas ar viegli trīsošu trauslo ķermeni Didonas žēlabu ("Kad esmu zemē likta" no Henrija Pērsela operas "Didona un Enejs") pavadījumā. Tāds tas cilvēks tur iekšā ir. Slāņu slāņi, kas ir virsū, arī ir tas pats cilvēks. Un neviens nav patiesāks un īstāks. Ikvienā kārtā ir savs prieks, ko baudīt, un savi ierobežojumi, no kā izlauzties. Izrāde telpā lika elpot līdzi dejotājas elpai, ko pastiprināja mikrofons, – te elpai piedzied putnu pāris un ērģeles, situāciju padarot mazāk saspringtu. Kongresu nama zāles pelēkajās sienās barokālais kostīms acumirklī bija mītisks korpuss, nevis skaista kleita. Te viss ir iederīgi – viņa cēli atnāk pa galeriju, paskatās un, nevienu cienīgu sarunu biedru tuvumā neieraugot, iegrimst savās domās. Tikai domas ir redzamas, un varam pieredzēt galvas zaudēšanu, kakla iegūšanu, pirmo ieelpu pēc korsetes, plāno ādu, grabošos kaulus un tauciņu pikas. To visu var skatīt tieši anatomiski vai kā kustības iespēju izpēti (lai šo mērķi realizētu pilnībā, prasītos lielāka daudzveidība kustībā atkarībā no kostīma slāņa un materiāla), vai tikpat labi kā modes vai feminisma vēsturi, vai arī pavisam abstraktu metaforu par cilvēka identitātes meklējumiem. No "Korpusa" vienmēr var gribēt vairāk, tāpat kā no korpusa, vienlaikus tas ieķeras atmiņā, kaulos, ādā un muskuļos un tik ātri nelaiž vaļā.
Aukstums nelaiž vaļā, laikam jau tāpēc, lai liktu saprast, ka mums nav tik traki: Jāņa Putniņa izrādes "Par viņu" dejotājas sāk pulcēties uz soliņiem, ģērbušās apakšveļā vien. Jaunā horeogrāfa diplomdarbam ticis tas gods iekļūt festivāla programmā. Desmit dejotājas (Jāņa kursabiedrenes un horeogrāfe Sintija Siliņa) apģērbjas melnos tērpos un dejo daudz un labi, dejo ģitārista un mūzikas autora Mārtiņa Zariņa pavadījumā. Par spīti visai abstraktajai grafikai jūtams katras dejotājas raksturs. Beigās atkal lielākā daļa drēbju krīt un viņas aiziet galerijā, paliek Anete Tambaka, kas savelk virsū visas bikses, kleitas un krūšturus, noņem arī puisim ģitāru un nu ir bagāta. Sanāk tāds kā diptihs – "Korpuss" meklēja ķermeņa seju, izloboties no kārtām, izrādē "Par viņu" dejotājas izspēlējās ar vadīšanu, ietekmēšanu, sekošanu un pakļaušanos, un beigās viena ietinās kopīgajā pieredzē. Arī tāpēc, lai atrastu seju, jo tu esi pasaule ap tevi.
0