Pārdomas par Karlo Petrīni un pāvesta Franciska sarunām un apcerēm grāmatā "Terrafutura"
Pagājušā gada nogalē izdevniecības "Aminori" apgādā iznāca latviešu valodā tulkotā Karlo Petrīni grāmata ar viņa un pāvesta Franciska sarunām par Zemes nākotni. Nedomāju, ka līdz šim to daudzi būtu lasījuši, jo kopš 24. februāra lasītāju uzmanības centrā nonācis karš Ukrainā, kas turpmāk ietekmēs Zemes nākotni no vairākiem aspektiem, tai skaitā no ekoloģiskā, kuram grāmatā pievērsušies abi sarunu biedri.
Grāmatnīcu plauktos "Terrafuturu" var atpazīt pēc askētiska vāka, ko rotā tās nosaukums, bet aizmugurē redzams divu sirmgalvju foto, kas jau no pirmā acu uzmetiena liecina par abu sirsnīgo draudzību un savstarpējo cieņu.
Katoļu baznīcas pāvesta Franciska personība komentārus neprasa, taču mazāk pazīstams, vismaz Latvijā, ir Karlo Petrīni vārds. Karlo par sevi grāmatā raksta, ka viņš esot itālis, izbijis komunists, agnostiķis un gastronoms. Bet Eiropā Karlo pazīstams kā pārtikas kopienas tīkla "Slow Food" dibinātājs un iedvesmotājs.
Kādā abu dialogā Francisks nosauc Karlo par "dievbijīgo agnostiķi", taču, iepazīstoties ar grāmatas saturu dziļāk, rodas vēlme viņu saukt par "katolisko agnostiķi". Izlasot grāmatu līdz beigām – pat par katoļu baznīcas apoloģētu. Un tas ir pašsaprotami, jo Itālija izsenis ir zeme ar spēcīgām katoļu baznīcas tradīcijām, kas acīmredzot spēj pārliecināt pat agnostiķi noticēt Dieva esamībai.
Abu inteliģento vīru draudzība aizsākusies saistībā ar 2015. gadā iznākušās pāvesta enciklikas "Laudato Si" jeb "Esi slavēts" direktīvo vēstījumu, kurā pāvests izsaka rūpes par planētu Zeme un tās tālāko saglabāšanu nākamajām paaudzēm, kā arī aicina visu cilvēci sadarboties šajā jomā.
Tā vien šķiet, ka "Terrafutura" ir kā pagarinājums minētajai enciklikai vai arī kā uzmanības pievēršana tai, jo tās pieminēšana caurvij visu grāmatu. Visticamāk, pāvesta rūpes par Zemes nākotni enciklikas veidā nav spējušas aizsniegt plānoto mērķauditoriju un tādēļ tapusi šī grāmata, kuras formāts vairs nav direktīvs vēstījums, bet dialogs starp diviem interesantiem, izglītotiem sirmgalvjiem, "lai dažus no mūsu laika lielajiem jautājumiem papētītu ar vieglumu". [1] Taču par vieglumu gribētos pastrīdēties, it sevišķi, ja grāmatu lasa latviešu lasītājs, jo abi sarunājas par vietām un lietām, kas pašiem sarunu biedriem tuvas, bet mūsu platuma grādos tālas, un arī grāmatas katoliskais diskurss tiem, kas nav saistīti ar šo tradīciju, varētu būt pasvešs. Tāpat arī tēmu pārbagātība un "lēkāšana starp tām" prasa piepūli, lai spētu izsekot visam līdzi kopsakarībās. Taču viens ir skaidrs: abiem vīriem, katoļu baznīcai un arī lasītājam ir kopēja interese – saglabāt māti Zemi nākamajām paaudzēm.
Grāmatu veido trīs dialogi starp Karlo un Francisku, kam seko abu apceres par piecām pasaulē aktuālām tēmām: ekonomiku, kopienu, migrāciju, izglītību un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Pie tam jāmin, ka Franciska apcerēs bieži parādās izvilkumi no viņa oficiālajām uzrunām dažādos ar katoļu baznīcu saistītos forumos, kas dažviet atgādina politisko līderu uzrunas pirms vēlēšanām. Visu apskatīto problēmu loku abi diskutētāji ietver jēdzienā "integrālā ekoloģija". Karlo raksta, ka tieši pāvesta vēstījums par integrālo ekoloģiju enciklikā viņu esot visvairāk iedvesmojis un grāmata "Terrafutura" ir radikāls solis ceļā uz to.
Lasot tekstu, nezinātājam varētu šķist, ka iedvesmojošais un patiešām aptverošais jēdziens "integrālā ekoloģija" nāk no paša katoļu baznīcas galvas. Te nu jāizdara maza atkāpe.
Jēdziena "integrālā ekoloģija" aizsākums meklējams integrālās teorijas pamatlicēja amerikāņu filozofa, apziņas jeb apzināšanās pētnieka Kena Vilbera darbos. Savukārt 2009. gadā iznākušā Šona Esbjerna-Hārgena (Sean Esbjörn-Hargens) un Maikla E. Cimmermana (Michael E. Zimmerman) grāmata "Integral Ecology: Uniting Multiple Perspectives on the Natural World" sniedz izvērstu akadēmisku ieskatu integrālajā ekoloģijā. Pēc grāmatas iznākšanas populāra kļuva interneta vidē pieejamā Kena un Šona saruna, [2] kurā abi padziļināti aplūko grāmatas tematiku, kas tīri formāli sasaucas ar Karlo un Franciska sarunu grāmatā "Terrafutura". Tāpēc ir saprotams, ka gan enciklikā, gan "Terrafuturā" ir izmantots jau akadēmiski aprobēts jēdziens un pazīstama pieredze.
Pazemīgais Francisks grāmatā atzīst, ka viņa izaugsme līdz ekoloģisko problēmu apzināšanai bijusi pakāpeniska un vēla. Vēl 2007. gadā viņam zemes ekoloģiskās problēmas neesot sagādājušas raizes. Viņš vēl neesot spējis saskatīt savu bīskapa lomu jautājuma risināšanā. Bet jau pēc septiņiem gadiem Francisks kopā ar ieinteresētiem zinātniekiem sarakstījis minēto encikliku.
Uz šī fona ticami skan Franciska apgalvojums, ka dabas problēmu apzināšanās to saistībā ar sociāliem jautājumiem, par ko runā integrālajā ekoloģijā, patiešām ir garš un sarežģīts ceļš. Katram pienāk savs laiks, kad attapties problēmu priekšā.
Te jāmin, ka jau krietni pirms katoļu baznīcas iniciatīvas ekoloģiskajām problēmām nopietni ir pievērsusies daudzmiljonu Pasaules Luterāņu federācija (PLF), izmantojot jēdzienu "ekoteoloģija", [3] kas apskata tos pašus jautājumus un arī atzīst, ka kopējā integritātē būtiska nozīme ir sociālam taisnīgumam. Taču PLF pieeja sociālā taisnīguma izpratnē sliecas tālāk par katoļu baznīcu, iekļaujot tajā sieviešu līdztiesības jautājumus un īpaši pievēršoties vardarbības izskaušanai pret sievietēm, kā arī atzīstot sievietes kalpošanu garīgā amatā.
Nāk prātā vēl kāds iztrūkums sociālā taisnīguma izpratnē katoļu baznīcā. Grāmatā lasāms Franciska it kā izteiktais joks par to, ka pirms 2020. gadā notikušās Panamazones katoļu baznīcas bīskapu sinodes, kurā bija paredzēts izskatīt Amazones jeb pasaules zaļo plaušu jautājumu, daži žurnālisti esot sprieduši, ka sinode tiekot sasaukta, lai varētu atļaut Amazones priesteriem precēties. Uz ko pāvests atbildējis: "Vai tiešām tā būtu galvenā problēma, par ko uztraukties?" [4]
Taču jāatzīst, ka tā līdztekus sieviešu līdztiesības jautājumam ir ļoti svarīga problēma , kas liek uztraukties, ja skatāmies no integrālās ekoloģijas aspekta, jo tas ietver arī garīguma dimensiju. Dievs, radot pasauli, īpašu vietu tajā piešķīra vīrietim un sievietei, pavēlot viņiem augļoties un vairoties. Vai integritāte ekosistēmā nav izjaukta, ja vairāk nekā 400 000 izglītotu, spēcīgu vīriešu Romas katoļu baznīcā nodod sevi celibātam, kas liedz slēgt laulību un radīt pēcnācējus? It īpaši zinot, ka citās kristīgajās denominācijās mācītājiem un priesteriem pastāv brīva izvēle – laulāties vai nelaulāties, radīt pēcnācējus vai neradīt –, un draudzes veiksmīgi darbojas arī tur, kur tās vada laulāti pāri.
Lai cik liberāls un mūsdienīgi domājošs būtu pāvests, kas apzinās un izjūt vides integritātes problēmas, tomēr jāatzīst, ka katoļu baznīcas vecais patriarhālais modelis liedz ieviest tādu sociālo taisnīgumu, kurš patiesi spētu mainīt cilvēku domāšanu un popularizēt jaunu dzīvesveidu, uz ko pretendē gan enciklika "Esi slavēts", gan arī tās pagarinājums "Terrafutura". Nenoliedzami Romas katoļu baznīcā Francisks ir reformators, bet jāņem vērā, ka tāpēc viņš daudziem nepatīk. Un te rodas jautājums – vai progresīvās tendences katoļu baznīcā būs ilgtermiņā vai arī, mainoties pāvestiem, mainīsies arī tās?
Tomēr līdztekus šīm pārdomām jāatzīst, ka grāmatu caurauž abu vīru labestīgā vēlme vienoties dažādībā – etniskajā, reliģiskajā, kultūru un citās, lai saglabātu veselību Zemei, kam vajadzētu būt visu kopējam mērķim. Tajā īpaša vieta tiek piešķirta dialogam kā vērtībai, ko par vislabāko veidu atšķirību pārvarēšanā atzīst abi sarunu biedri. Francisks saka:
"…ja nav atšķirīgu viedokļu, debates ir neauglīgas un rodas risks, ka netiks sperts solis uz priekšu. Kur ir sadursme (precīzāk – konfrontācija), ja tā rodas starp inteliģentiem, godīgiem cilvēkiem, notiek izaugsme."
"Patiesā dialoga garā pieaug mūsu spēja saprast, ko saka un dara citi, pat ja nespējam to pieņemt par savu pārliecību." [5]
Pāvests iedrošina vienoties savstarpējā dialogā, sakot, ka dialogs neliek atteikties no savas unikālās identitātes un nepadara visus vienādus. Savukārt baznīcai sava identitāte jāatjaunina, "klausoties un veidojot dialogu ar attiecīgās teritorijas cilvēku realitāti un stāstiem". [6]
"Nākuši katrs no savām saknēm, mēs sēžam pie kopīga galda – vietā, kur ir sarunas un kopīgas cerības. Tādējādi daudzveidība, kas var būt karogs vai robeža, pārtop par tiltu. Identitāte un dialogs nav ienaidnieki." [7]
Patiesi vērtīga metafora – kopīgs galds – gan sapratnei par dialoga uzsākšanu starp dažādu viedokļu pārstāvjiem integrālās ekoloģijas aspektā, gan arī lai izprastu "Terrafuturu" kopumā.
Minētā grāmata metaforiskā skatījumā ir kā Karlo Petrīni un pāvesta Franciska kopīgi saklāts mielasta galds lasītājiem, un tas nav domāts ātrai "Fast Food" ēšanai, bet lēnai izgaršošanai "Slow Food" izpratnē. Visi ēdieni ir labi sagatavoti, un tie jābauda, lēni košļājot. Lai arī tie gatavoti pēc itāļu un katoļu receptēm, garšas ir atpazīstamas. Tās varētu nosaukt par pasaules garšām. Bet jārēķinās arī ar to, cik daudz no šī bagātīgi klātā galda katrs lasītājs varēs apēst, un ar to, ka ne visiem garšas kārpiņas reaģēs vienādi. Katrā ziņā abu sirmgalvju piedāvāto mielastu nevar salīdzināt ar Franciska pieminēto Babetes mielasta galdu "Babetes svētkos" ("Babette’s Feast"), kas esot pāvesta mīļākā filma. Izcilā šefpavāre piedāvāja pilnīgi jaunus, vēl nenogaršotus ēdienus kāda Dānijas ciematiņa iedzīvotājiem, kuri joprojām bija sen miruša mācītāja stingro tikumu un likumu varā. Uz "Terrafuturas" mielasta galda visi ēdieni šķiet jau kaut kad un kaut kur baudīti. Babete, lai sarīkotu grandiozas franču vakariņas, izlietoja loterijā laimēto naudu, kas tajā laikā bija ievērojama summa. Nenoliedzami, arī par "Terrafuturas" mielasta galdu kāds ir samaksājis, jo par velti nenāk nekas.
Lai arī grāmatā tiek runāts par svarīgām ekoloģiskām problēmām, kas interesē visus, tomēr, lasot to, nepamet doma, ka "Terrafutura" ir pārdomāta mūsdienīga katoļu baznīcas apoloģētika. Tas pamanāms, piemēram, Karlo rūpēs par "Slow Food" kustību, lai tā ikdienā varētu realizēt "integrālās ekoloģijas pārveidojošo vēsti":
"Nepārtraukti pasliktinoties vides situācijai un arvien saraustītākā un trauslākā sociālajā ainā bija spēcīga nepieciešamība atrast kopīgas rīcības un līdzdalības ceļus, kas spētu savest kopā katoļus ar nekatoļiem, vides aktīvistus ar neaktīvistiem, jaunos un mazāk jaunos ap tekstu, kas būtu vispāratzīti revolucionārs kā šī enciklika." [8]
Karlo Petrīni grāmatā bieži atsaucas uz pāvesta encikliku "Esi slavēts". Viņa pārdomas caurvij tiešs un netiešs aicinājums vienoties jaunā kustībā ap katoļu baznīcu, lai integrālās ekoloģijas izpratnē realizētu dzīvesveidu, ko pāvests nosauc par tautas kustību. To veidošot kopienas, kas protot uzturēt brālību, kas nepametot savus biedrus, kurās labklājība ietveršot visus, kurās katrs indivīds varēšot sevi identificēt ar kopējo ieceri un kurās neeksistēšot hierarhija. [9] Kaut arī lasītājam minētās kopienas varētu atgādināt utopiskas heterotopijas, [10], Karlo Petrīni uzskata, ka tās spēšot radīt vidi, kas mainīs katoļu baznīcu un ietekmēs pārveidojošus procesus arī ārpusē.
Izgaršojot visus piedāvātos ēdienus Karlo un Franciska saklātajā mielasta galdā, paliek nemainīga pēcgarša, ka abu inteliģento, labsirdīgo vīru dialogos, domās un idejās ir dziļi apslēpts "Terrafuturas" galvenais vēstījums – "visi ceļi ved uz Romu".
[1] Petrīni, K. Terrafutura. Rīga: Aminori, 2022, 2. vāks.
[2] https://integrallife-com.translate.goog/integral-ecology-uniting-multiple-perspectives-natural-world/?_x_tr_sl=en&_x_tr_tl=lv&_x_tr_hl=lv&_x_tr_pto=op,sc
[3] https://www.lutheranworld.org/content/ecotheological-studies
[4] Petrīni, K. Terrafutura. Rīga: Aminori, 2022, 24. lpp.
[5] Turpat, 24.,76. lpp.
[6] Turpat, 71. lpp.
[7] Turpat, 68. lpp.
[8] Turpat, 128. lpp.
[9] Turpat, 131. lpp.
[10] Jēdzienu "heterotopija" filozofijā ieviesa Mišels Fuko, un te jāmin, ka, pēc M. Fuko uzskatiem, ir arī heterotopijas, kuras spēj ietekmēt vidi, bet ne utopiskās.
3