Foto: Unsplash.com
 
Raksti
09.04.2020

Klusēšanas spirāles pēdējais loks ir noslēdzies

Komentē
4
Saglabā

Sieviete mācītāja. Savādi, bet tieši pēdējās desmitgadēs, laikā, kad beidzot esam uzsākuši sabiedrībā realizēt demokrātiskus procesus, šis vārdu salikums Latvijā lielā sabiedrības daļā tiek pasniegts kā bieds, kā apdraudējums sociālajai kārtībai kopienās un ģimenēs. Vārdu salikums "sieviete mācītāja" sarunās un diskusijās bieži vien tiek vienādots ar jēdzienu "feministe", ko savukārt izmanto kā lamuvārdu. Šāda negatīva izpratne par sievieti mācītāju ir rezonējusi visā sabiedrībā, sākot jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmās puses.

Reizēm šķiet, ka mazā Latvija izpratnē par sievieti garīgā amatā Eiropas protestantiskās sabiedrības kontekstā ir kā neliela antikvāra saliņa, kamēr visā pasaulē 94% no vairāk nekā 70 miljoniem luterāņu ordinē sievietes jau kopš pagājušā gadsimta vidus. Tāpat ir arī vēl citas protestantiskās baznīcas, kurās sievietes kalpo kā garīdznieces.

Vērts atcerēties, ka Latvijas teritorijā jau kopš 16. gadsimta reformācijas idejām bijusi būtiska nozīme ne tikai Latvijas valstiskuma veidošanā, bet arī cilvēktiesību un brīvības izpratnē.

Taču manis minēto statistiku par sieviešu ordināciju daudzi nezina un nezina arī to, ka kopš 1974. gada dažādās pasaules vietās garīgā amatā ordinētas 65 latviešu sievietes. Viena no tām kļuvusi par bīskapi, viena – par arhibīskapi. Savukārt 1975. gada 23. augustā Sv. Jāņa baznīcā Vecrīgā, kas tajā laikā bija arhibīskapa katedrāle, tika ordinētas pirmās sievietes Latvijā.

Šīs ziņas netiek aktualizētas, jo Latvijā veidojusies citāda reliģiskā vide, kur sieviete no patriarhālisma pozīcijām ir iekonstruēta sociāli reliģiskā institūcijā un sievietes identitāte tiek definēta, viņai nejautājot un neuzklausot sievieti viņas aicinājumā.

Kaut arī Latvijā vairumā reliģisko kopienu šāda attieksme pret sievieti tiek skaidrota ar teoloģiskiem konceptiem, pētījumi pierāda, ka to daudzviet nosaka sociālie un psiholoģiskie aizspriedumi, kā arī sabiedrībā iesakņojušies stereotipi.

Rodas jautājums – kā Latvijā ilgstoši var dominēt šāds uzskats par sievieti garīgā amatā, ja mūsu sabiedrībā sievietes jau sen ir atbildīgos posteņos – uzņēmumu vadītājas, politiskās līderes, ķirurģes, diriģentes? Un, kā redzam, viņas sociālo kārtību neapdraud, bet sabiedrību bagātina.

Tā vien šķiet, ka atsevišķas reliģiskās kopienas pie mums kļuvušas par pēdējo bastionu tiem, kuri nespēj pieņemt dzimumu līdztiesību. Tas spēcīgi atspoguļojas diskusijās un komentāros sociālajos tīklos. Bet – kur tiek noliegta dzimumu līdztiesība, tur veidojas laba augsne vardarbībai pret sievieti. Te svarīgi atcerēties, ka vardarbība nav tikai fiziska, bet arī psiholoģiska un emocionāla, un šajā līmenī tā kļūst īpaši atjautīga un daudzveidīga.

No pieredzes zinu, ka ne tikai vīrieši ir noraidoši un pat agresīvi noskaņoti pret sievietēm mācītājām, bet tādas ir arī sievietes. Lamājot mūs par feministēm, viņas ir piemirsušas, ka par iespēju piedalīties Saeimas un pašvaldību vēlēšanās līdztiesīgi vīriešiem viņām ir jāpateicas feminisma pirmajam vilnim un pirmajām feministēm, kuras izcīnīja sieviešu primārās politiskās tiesības.

Taču mūsu sabiedrībā ir arī tādi cilvēki (gan vīrieši, gan sievietes), kuri seko līdzi teoloģiskās domas attīstībai Eiropā un pasaulē un nepiekrīt pašreiz esošajam sievietes konstruktam. Liela daļa no šīs grupas savu viedokli neslēpj, tomēr nav gana aktīvi, lai to paustu publiski. Un liela daļa, pēc maniem novērojumiem, klusē un uzdrošinās izteikt savu viedokli vienīgi domubiedru grupiņās.

Jā, patiesi, rodas jautājums, kā šāds fenomens var pastāvēt uz atklātību vērstā sabiedrībā? Manuprāt, skaidrojumu tam var gūt, ja to uzlūkojam no klusēšanas spirāles (the spiral of silence) teorijas aspekta.

Vācu sabiedriskās domas pētniece Elizabete Noele Neimane pētniecībā ieviesa šo pieeju 1974. gadā, lai noskaidrotu, kāpēc vienas sociālās grupas ir aktīvākas un savam viedoklim piesaista sabiedrības vairākumu, bet citas grupas klusē. Tas nenotiek tāpēc, ka vienai grupai būtu vairāk taisnības, bet otrai – mazāk. Klusēšanas spirāles pieeja atklāj, kā viena grupa pakāpeniski ar savu viedokli sāk dominēt pār citām un tās viedoklis kļūst noteicošais.

Kā apgalvo Elizabete Noele Neimane, klusēšanas spirāles mehānismu iedarbina tie, kuri esošajā situācijā jūtas drošāki un kuriem ir lielāka piekļuve masu medijiem, caur ko paust savu viedokli. Galvenokārt tie ir cilvēki, kuri atrodas varas pozīcijās. Viņi minēto iemeslu dēļ jūtas vairāk pārliecināti par citiem un pakāpeniski sāk veidot publiskās domas meinstrīmu. Sieviešu ordinācijas gadījumā – teoloģiskās domas meinstrīmu. Grupa kopienā sāk nostiprināties kā dominējoša, nosakot, kas ir pareizs un kas nepareizs. Līdztekus tiek iedibināts kontroles mehānisms un sava veida nevēlamo viedokļu izolācija, kas savukārt rada bailes šaubīgajos un citādi domājošajos.   

Šādā stadijā daudzi pieslienas dominējošajam viedoklim nevis tāpēc, ka domā tāpat, bet tāpēc, ka baidās tikt marginalizēti, izstumti no kopienas vai kā citādi ietekmēti. Savukārt tie, kuri šī paša iemesla pēc klusē, tiek iestumti klusuma zonā vēl dziļāk. Dominējošajai grupai kopienas locekļu bailes kļūst par spirāles griešanas asi, un spirāle paplašina savu apjomu uz indivīdu baiļu rēķina, tā pakļaujot savam viedoklim vairākumu.

Nākamajā spirāles attīstības posmā dominējošās grupas viedoklis, kas tagad jau kļuvis par galveno, kopienā tiek pieņemts kā norma un domstarpības tiek izslēgtas no dienas kārtības.

Šādam klusēšanas spirāles attīstības modelim luteriskās baznīcas kopiena Latvijā izgājusi cauri laika posmā no 1993. gada, kad tika pārtraukta sieviešu ordinācija un – nedaudz vēlāk – arī diskusijas par to, līdz 2016. gada 3. jūnijam, kad ar vairākuma balsojumu sinodē apstiprināja LELB Satversmes 133. panta grozījumus. Tie noteica, ka "ordināciju garīgā amatā var lūgt vīrietis, kurš ir saņēmis Dieva un Baznīcas aicinājumu".

Tātad no Satversmes jaunās redakcijas izriet, ka sievietes, kuras saņēmušas Dieva aicinājumu, nevar tikt ordinētas, jo nesaņems aicinājumu no Baznīcas.

2019. gada 27. oktobrī kā 65. latviešu mācītāju sievieti mani ārpus Latvijas garīgā amatā ordinēja evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskape Lauma Zušēvica, apliecinot, ka esmu saņēmusi aicinājumu gan no Baznīcas, gan no Dieva. Kopš šī datuma man ir liegts kalpot Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kurā 14 gadus esmu uzticīgi pildījusi evaņģēlistes pienākumus. Es vairs nedrīkstu kalpot pie altāra, nedrīkstu sludināt no kanceles, kā to biju darījusi līdz tam, jo tagad esmu sieviete mācītāja. Bīskapu kolēģijas pieņemtajā lēmumā esot rakstīts, ka varu kā mācītāja dievkalpojumā piedalīties tikai tādā gadījumā, ja man blakus stāv vīrietis mācītājs.

Klusēšanas spirāles pēdējais loks ir noslēdzies, bet es esmu citā zonā – tajā, kurā varu brīvi izteikties un kurā esmu pieņemta kā sieviete mācītājas amatā.

(Uzruna pirmo reizi nolasīta sieviešu solidaritātes gājienā 8. martā.)

Rudīte Losāne

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas mācītāja un cietuma kapelāne.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!