Mēs sevi mānām

Cilvēce mēģina mazināt klimata pārmaiņas ar instrumentiem, kas tās veicina.

Kārtējie gaisa temperatūras rekordi kairina publikas nervus ar jauniem "šokējošiem stāstiem" (Romā pie Kolizeja karstuma dēļ miris britu tūrists, Atēnu Akropole slēgta tūristu veselības labad utt.), tomēr arī pie šādām ziņām pierod. Tālākais teksts nav saistīts ar ziņām par kārtējo karstuma vilni Grieķijā, Spānijā, Itālijā un Balkānos aizvadītajā nedēļā.

Tiešais iemesls ir tēma, par kuru jau ilgstoši interesējos – derīgo izrakteņu iegūšana okeānu gultnē –, kas ir galvenais apspriežamais jautājums Starptautiskās jūras gultnes administrācijas ("International Seabed Authority", ISA) ikgadējā samitā no 10. līdz 21. jūlijam Jamaikas galvaspilsētā Kingstonā.

Aprakstīšu situāciju un problēmu vienkāršoti. Kā viens no risinājumiem klimata pārmaiņu bremzēšanai tiek piedāvāta masveida elektrifikācija, tostarp autotransporta. Nost ar iekšdedzes dzinēju! Lai šo jauko vingrinājumu veiktu, ir nepieciešamas baterijas (Lielbritānija, Francija un Norvēģija jau apņēmušās virzīties uz aizliegumu pārdot jaunus auto ar iekšdedzes dzinēju). Lai saražotu nepieciešamo skaitu bateriju, ir nepieciešams vairāk niķeļa (ne tikai, bet paliksim pie šī komponenta). Starptautiskā Enerģijas aģentūra ("International Energy Agency") lēš, ka laika posmā starp 2022. gadu un 2040. gadu lietojamā niķeļa daudzumam ir jādubultojas. Viens no risinājumiem – kas izceļas ar savu neprātīgumu – ir palielināt ieguvi Indonēzijā. Praktiski tas ir iespējams, tikai problēma tāda, ka tad klimata pārmaiņu bremzēšanas vārdā Indonēzijā tiktu masveidā izcirsti meži (patiesībā tas jau notiek), bet pilnai laimei Indonēzija metāla izstrādei izmanto ogles, kas ir videi kaitīgākais fosilais kurināmais. Bet ir otrs risinājums – iegūt niķeli (arī kobaltu, mangānu, varu) okeānu gultnēs, vairāk nekā 200 metru dziļumā. Arī tas ir iespējams, tikai skaidrs, ka šāds iegūšanas veids, maigi izsakoties, nav videi draudzīgs.

Jau pieminētajai ISA līdz 9. jūlijam bija jāizstrādā ziņojums par to, vai dot zaļo gaismu šādai minerālu ieguvei, un, ja dot, tad ar kādiem nosacījumiem. Prognozējami, ka pret ir ne tikai vides organizācijas, bet pat veselas valstis (Vācija, Spānija, Zviedrija, Francija, Īrija, Jaunzēlande u.c.) un visnotaļ reprezentatīva grupa ar zvejniecību saistītu starptautisku organizāciju.

Kārtības labad nolikšu malā emocionālus izvirdumus žanrā "varbūt tomēr nevajag sacūkot pēdējās vēl puslīdz nesacūkotās ekosistēmas!" (dziļuma dēļ tās ir relatīvi mazāk skartas un pētītas). Mani fascinē tā saucamā mazākā ļaunuma neizbēgamības uzsvēršana. Gribat baterijas? Nāksies vien kaut ko sacūkot. Ja runa ir par konkrētu, no ieguves viedokļa perspektīvu rajonu Klusajā okeānā, gudri ļaudis ir sarēķinājuši (vai viņiem tā liekas): viena tonna niķeļa Indonēzijā nozīmē zaudētus 450 kilogramus veģetācijas, par dzīvajām radībām nemaz nerunājot. Savukārt viena tonna niķeļa no okeāna gultnes nozīmē zaudēt 13 kilogramus biomasas [1]. Skaidrs ieguvums, vai ne? Būtu dīvaini, ja es histēriski noliegtu, ka 13 kilogrami ir mazāk nekā 450, bet stāsts ir par kaut ko citu. Kas tā, sasodīts, par zaļo ekonomiku, kurā par racionālāko un videi draudzīgāko (!) risinājumu jāatzīst okeāna sacūkošana 2,5 miljonu hektāru platībā?

Tas pats attiecas uz pēdējā laikā bieži dzirdēto vārdu savienojumu "ūdeņraža ekonomika", kas arī esot glābiņš klimata pārmaiņu piebremzēšanai. Ūdeņraža ir bezjēgā daudz – pat skolā ķīmiju noslinkojušie taču atceras ūdens formulu –, varam māt ardievas netīrajiem fosilajiem energoresursiem. Tikai tāds sīkums: kāda enerģija tiek lietota, lai ūdeņradi dabūtu laukā no, teiksim, ūdens (vai dabasgāzes)? Ne velti ar tēmu strādājošie eksperti un uzņēmumi ir izveidojuši krāsu apzīmējumu skalu ieguves formām, kur videi draudzīgākā ir tā, kur ūdens "saskaldīšana" tiek veikta ar zaļo enerģiju, bet ir arī "zilā" un pat "sārtā" (atomenerģijas izmantošana) skalas iedaļa, un vēl dažas videi pavisam nedraudzīgas. Paturot prātā, ka "ūdeņraža ekonomika" nav rītdienas realitāte, būtu stulbi ziņot, ka, lūk, notiek nopietns darbs pie klimata pārmaiņām, lai gan "tīrais" ūdeņradis tiek iegūts ar "netīrām" metodēm. Visbeidzot es apbrīnoju optimistisko vāvuļošanu par "jauno, skaisto pasauli", kurā ekonomikas pamatā būs "mākslīgais intelekts", "pakalpojumi" un "zinātnes sasniegumi". Nekādu dūmojošu fabriku skursteņu! Ja tas viss tiek sasniegts, kā enerģiju lietojot fosilo kurināmo – un enerģiju visi šie brīnumi patērē ellīgi daudz –, tad rezultātā, piedodiet, cik garš, tik plats. Ko mēs gribam apmānīt – sevi?

Kādi ir risinājumi? Ieslīgšana vieglā depresijā ir ērta (nekas nav jādara, jo tāpat būs slikti), bet neinteresanta. Visjēdzīgākais būtu samazināt patēriņu, bet tas, manuprāt, ir tik neiespējami, ka nav jēgas apskatīt scenāriju par atteikšanos no pierastā komforta. Manā skatījumā sevis nemānīšana nozīmē apzināties, ka cilvēki pēdējos gadsimtos kopīgiem spēkiem ir pastrādājuši tik vareni, ka vienīgā izvēle ir starp mazākiem ļaunumiem.

Rakstura īpatnību dēļ man vienmēr patikuši aukstasinīgi, ciniski vērtējumi, un jūlijā tādu lika priekšā vairāk nekā simt ekspertu un profesionālu prognozētāju ("superforcasters") aptauja par to, kas mūs sagaida 2100. gadā. Proti, laikā, ko gados jaunākie lasītāji varbūt pat piedzīvos. Man patīk zināma metodoloģiska skaidrība. Proti, par "katastrofu" aptaujātie vienojušies apzīmēt kaut ko tādu, kā rezultātā "izbeidzas" 10% pasaules iedzīvotāju, bet "izmiršana" nozīmē lielāku kataklizmu. Ekspertu grupā "katastrofas" iespējamība tika nofiksēta 20% līmenī, "izmiršanas" iespēja – 6%. Prognozētāji izrādījušies optimistiskāki – attiecīgi 9% un 1%.

Te, protams, paveras interesants jautājums par cilvēka uztveri. Sešu procentu iespējamība – tas ir daudz vai maz? Pat pieņemot, ka nebūsim dzīvi un starp tiem 10% cilvēces, vai 20% liela katastrofas iespējamība ir sagremojama? Man šķiet, ja mēs kādu rītu pieceltos no gultas, nojaušot, ka ir ļoti neliela iespēja, ka viens idiots mums uzbrauks ar auto (vai elektrisko skrejriteni!), tad mums jāspēj pieņemt arī šie 20, 9, 6 un 1%. Nevajag sevi mānīt, apgalvojot, ka viss būs labi.

Jāņem vērā, ka ir cilvēki, kuru skatījumā visa šī galvas lauzīšana ir lieka, jo nekādu klimata pārmaiņu nav. Nav pat runa par zemkopības ministra Didža Šmita atklāsmēm un apmainīšanos ar "laipnībām" soctīklos. Lietošu izteiksmīgu piemēru: šīgada pavasarī vairāki tūkstoši zinātnieku Indijā sacēla brēku par valdības plānu no mācību līdzekļiem vidējās izglītības sistēmā izmest Darvina evolūcijas teoriju. Protesti neko nelīdzēja. Ja cilvēki skolā nemācās dabaszinātnes, vai viņi spēs nopietni uztvert dabaszinātnieku viedokli par klimatu? Runa ir par simtiem miljonu ļaužu Indijā vien. Te jāatkārto vēlējums nemānīt sevi: ļoti būtiska cilvēces daļa klimata un ar to saistīto jautājumu ziņā dzīvo pavisam citā pasaulē.

[1] "The Economist", 2023. gada 8. jūlijs, 65. lpp.