Ja tev ir vismaz pieci draugi, noteikti viens no viņiem ir piedzīvojis izdegšanu. Ja tu nezini, kurš tieši tas ir, iespējams, tas esi tu pats.
Pavisam nesen Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā apmeklēju izstādi "Kā es jūtos pēdējā laikā"*, un tā lika man aizdomāties – cik bieži mēs katrs pats sev uzdodam šo jautājumu? Bez kauna, bez sajūtas, ka atļaujamies pārāk daudz? Izstādi caurauž pārdomas par to, cik daudz apkārt ir sāpīgas pieredzes, ar kuru cilvēki dzīvo, bet nevienam nevēlas par to stāstīt.
Esmu sertificēta, profesionāla integrālā pieaugušo attīstības trenere un ikdienā par šādām un līdzīgām tēmām stāstu biznesa cilvēkiem, komandu vadītājiem, līderiem, bet par izdegšanu noteikti jārunā daudz plašāk. No tās acīmredzami cieš arī tie cilvēki, kuru darbs ir iedvesmot sabiedrību, rūpēties par garīgo izaugsmi, kultūras vērtību vairošanu, – aktieri, mākslinieki, radošā darba veicēji. Pilnīgi noteikti arī kultūras jomā strādājošajiem būtu jāpievērš uzmanība savai mentālajai veselībai, attieksmei pret sevi, savām domām un ķermeni un darba kultūrai, kas nereti ir nebeidzama 24/7 rosība, jo "es mīlu savu darbu".
Mūsdienu pasaulē, kurā vēl joprojām dzīvojam skaistuma, estētisku ideālu, produktivitātes, sasniegumu un pozitīvisma varā, tādi vārdi kā nogurums, depresija, izdegšana turpina radīt kauna, baiļu un neizdošanās sajūtu. Dažādas paaudzes rūpes par sevi uztver atšķirīgi, bet tajā sabiedrības daļā, kura turpina dzīvot ar padomju mantojumu un kam pieder lielākā daļa darba ņēmēju un devēju, dziļi iesakņojusies pārliecība, ka strādāt ir labi, smagi strādāt ir vēl labāk, sasniegumi nāk caur sāpēm, atpūta un slinkošana ir grēks. Vēl jo dziļāk šī pārliecība iestiepjas kultūras jomā, kurā pilna laika studijas tiek apvienotas ar pilna laika darbu, darbs no projekta uz projektu prasa strādāšanu naktīs, bez slimības lapām, atvaļinājumiem un normēta darba laika.
Pētījumi rāda, ka pārāk liela daļa pasaules iedzīvotāju velk sevi uz darbu un nes mājup, tā arī īsti nesapratuši, kāpēc šobrīd dzīvojam psihiskās veselības krīzē. Smagas pakāpes izdegšanu piedzīvo līdz pat 13% ES iedzīvotāju, kas nozīmē miljoniem eiro izmaksas organizācijām, jo lielākais darba nespējas lapu skaits ir tieši no stresa un pārguruma radītajām sekām. Mēs konfliktējam biežāk un pieļaujam cilvēcīgas kļūdas tieši šo iemeslu dēļ. Katrs piektais vēlas mainīt savu karjeru un jau nākamajā vasarā plāno strādāt citā darbavietā vai arī apceļot pasauli savā treilerī. Galu galā pētījumi apliecina, ka izdegšana ir iemesls priekšlaicīgai nāvei.
Vai es esmu mans darbs?
Izdegšanas sindroms pirmo reizi tika skaidrots tikai 70. gados un ļoti ilgu laiku tika vairāk attiecināts uz profesionālo darba vidi. Sindromu raksturo tādas pazīmes kā pārgurums un izsīkums, cinisms un vēlme attālināties no ikdienā notiekošā, nevēlēšanās iesaistīties, aizkaitināmība un dusmas. Profesionālo saslimšanu klasifikatorā izdegšana netiek iekļauta kā atsevišķa saslimšana, šis jēdziens pārklājas ar depresiju, taču vēl joprojām notiek diskusijas par to, vai tie ir atsevišķi stāvokļi. Šī situācija nekādi nepalīdz brīžos, kad jāsniedz profesionāla palīdzība cilvēkiem, kuriem tā nepieciešama. Interesanti, ka pēdējo gadu laikā veiktie pētījumi izdegšanas sindromu attiecina arī uz sadzīves situācijām. Nule iznākušajā Marijas Ābeltiņas grāmatā "Profesionālā izdegšana" pieminēta arī jauno vecāku izdegšana, kad aprūpētājs ilglaicīgi pieredz privātuma iztrūkumu un neatrod personīgo laiku sev. Te jāatsaucas uz sākumā pieminētajām augstajām gaidām pret sevi – pārliecība, ka viss jāizdara izcili un vienam pašam, mājo daudzos no mums. Uz sadarbību un kolektīvu darbību uzmanību vērš laikmetīgās mākslas un kultūras notikumi un organizācijas – bet cik lielā mērā viņiem pašiem izdodas ievērot šādu praksi? Un vai latviešu kultūrā joprojām spēkā tas, ka "mākslas darbi rodas mokās"?
Viens no izdegšanas cēloņiem ir plaisa starp mūsu pārliecību un reālajām iespējām, gaidām un savām vajadzībām. Vērtību sadursme un neieklausīšanās sevī, savu robežu neapzināšanās. Tie ir tikai daži no cēloņiem tukšuma sajūtai, kas rodas, ilglaicīgi maldinot sevi ar cerību, ka pāries, nejutīšu, aizmirsīšu. Kāpēc tik daudzi ir nonākuši tik tuvu šim izmisumam? Jo apziņa "es esmu tas, ko es daru" ir ieņēmusi pārāk lielu vietu mūsu dzīvē. Jā, arī tāds darbs, ko mēs darām entuziasma un mīlestības dēļ, ir un paliek darbs. Pie vainas ir arī darba ētika, kurā dienas tiek mērītas pēc tā, cik daudzās sapulcēs esi piedalījies, cik e-pastus uzrakstījis, cik garas bija tavas telefona sarunas, cik nakšu neesi gulējis. Tāda darba kultūra, kurā tevi pārbauda, jo neuzticas; kurā no tevis sagaida aizrautību un saimnieka domāšanu; kurā tu apšaubi sava darba nozīmīgumu, neredzi segumu un resursus; kurā viss, ko tu piedzīvo, ir viduvēja samaksa, termiņi un spiediens.
"Klusā aiziešana" (quiet quitting), "skaļā aiziešana" (loud quitting), "slinkotāju darbi" (lazy girls jobs), "klusā atlaišana" (quiet firing) ir tikai daži no šobrīd biznesa pasaulē populārajiem trendiem, kas apliecina to, ka cilvēki kaut ko jūt, bet nespēj to izteikt vārdos. Tāds kā iekšējais aukstais karš, kad tu it kā esi, bet tajā pašā laikā neesi. Rīcība ir maksimāli neuzņemties atbildību, neizrādīt iniciatīvu, izdarīt absolūto minimumu, kas no cilvēka tiek sagaidīts. Tāpēc arī pēdējo gadu lielais no darba aizgājušo un darbā pārgurušo skaits nepārsteidz, bet arvien biežāk liek uzdot jautājumu – un kas notiks tālāk?
Neņemot vērā daudzos traģiskos zaudējumus, Covid pandēmija vismaz darba videi ir devusi arī dažus noderīgus atspēriena punktus. Viens no tiem ir elastība, spēja citādi paskatīties uz darbu, ko darām, jo šādi turpināt mēs tāpat nevaram. Otrs, ko ieguvām, ir spēja pielāgoties – lai kas arī nāktu, esam sākuši mācīties pieņemt jebkādus scenārijus. Kaut gan ir skaidrs, ka izdegšana ir sociāla kaite un ikvienam no mums ir nepieciešams iziet cauri dažādiem dzīves triecieniem, tomēr mēs nevaram visu atbildību par cilvēku psihisko veselību uzlikt uz pašu indivīdu pleciem. Ir jārod atbalsta mehānismi, kas pieejami visiem. Jānoņem stigma, kas valda sarunās par psihisko veselību.
Vairākas valstis jau kopš pandēmijas testē dažādus ar darba pārvaldību saistītus principus – elastīgu pieeju, pilna laika darbu no mājām, četru darbadienu nedēļu, psihoterapijas atbalstu un labbūtības programmas. Rezultāti ir dažādi, bet redzams, ka cilvēki ir mainījušies, sarunas ir brīvākas. Iespēja parūpēties par bērniem, apmeklēt ārstus, sakārtot savas privātās lietas darbadienas vidū ir būtisks faktors, kas uzlabo cilvēku labsajūtu un mazina izdegšanas risku. Organizācijām ir jārunā ar saviem darbiniekiem par to, kas ir labākais strādāšanas veids. Jo to pašu rezultātu ir iespējams sasniegt arī tad, ja visi nav pārguruši un izdeguši. Ja vien tā nav toksiska "es visu un vienmēr varu" kultūra, kas izdedzina no iekšienes.
Palīdzīgi paradumi un individuālās pārmaiņas
Ir svarīgi, ka pārmaiņas rosina nevis izdegšana, bet mēs mainām savus paradumus, lai neizdegtu. Šie ieteikumi darbojas biznesa vidē, bet tieši tāpat tos var pielietot ikviena organizācija vai indivīds, kurš vēlas strādāt ar savu mentālo veselību.
– Savas personīgās laika plānošanas taktikas maiņa. Īpaši, ja darba laiks nav normēts, ir iespējams regulēt savu dienas ritmu un atpūtas laiku. Jau tagad vairākas lielas organizācijas piedāvā elastīgu darba laiku, un pētījumi rāda, ka cilvēki jūtas daudzkārt apmierinātāki ar savu dzīvi, viņiem ir lielākas iespējas rūpēties par bērniem, vadīt ikdienas rūpes un darāmos darbus.
– Sakārtota organizāciju iekšējā politika, kas paredz, ka darbs ārpus darba laika tiek apmaksāts un laiks, ko pavadām izstāžu atklāšanās, sagatavošanā, tīklošanās pasākumos un komandējumos, arī ir saistīts ar darbu un nav atkarīgs tikai no mūsu izvēles tos apmeklēt vai neapmeklēt.
– Stigmu mazinošas sarunas, bezmaksas psiholoģisks atbalsts ir labs sākums, lai normalizētu mentālās veselības nozīmi mūsu ikdienā, sadarbībā.
– Vairāk labu piemēru no citiem nozares kolēģiem par to, cik nozīmīga ir atpūta ikdienas darbā un ka laika veltīšana sev nenozīmē necieņu pret darbu, bet rūpes par sevi, atjaunošanos un atpūtu. Dalīšanās ar šo pieredzi vairo pārliecību un normalizē šādu rīcību.
– Rūpes par sevi un grupas atbalsts tam ir nozīmīgs faktors gan organizācijas attīstībā, gan katram individuāli. Svarīga ir visas organizācijas vēlme rīkoties atšķirīgi no šabloniem un paradumiem. Nav vērts ieviest procesus, ja darbinieks tomēr vēlāk tiek sodīts par to, ka izvēlējies rūpes par sevi. Grupas atbalsts signalizē indivīdam, ka viņam nav jātiek ar visu galā vienam. Pieejama psihoterapija, personiskās izaugsmes treniņi, mentorings, dažādu konsultantu atbalsts ir ļoti nozīmīgi šādā brīdī.
– Cilvēcīgo prasmju (soft skills) apguve. Viena no svarīgākajām prasmēm, kas jāapgūst, ir mācīšanās dzīves garumā. Ir jāapzinās, ka dzīvot nozīmē mainīties: pieredzēt, reflektēt, pārskatīt, uzlabot. Mācīšanās prasme ļauj sagatavot sevi nezināmajam.
Esot izdegšanas krīzes viducī, jāsaprot, ka, rīkojoties tā kā līdz šim, nav iespējams dzīvot tālāk. Tāpat kā mācīšanās laikā mūsu smadzenēs rodas jauni neironi, arī piekopjot jaunu praksi, radīsies jauni izdzīvošanas ceļi un vērtības. Ilgtspējīga dzīve iespējama tikai ar ilgtspējīgu domāšanu. Jo šajā krīzē esam nonākuši ar tādu domāšanas veidu, kas paredz, ka dzīve griežas ap darbu, un kurā netiek novērtēta elementāra cieņa pret savu iekšējo pasauli un vajadzībām. Vai mēs varam citādi? Tas jāprasa katram pašam. Ja tu lasi šīs rindas, uzdod sev šo jautājumu: "Un kā es jūtos pēdējā laikā?"
*Izstāde vēl apskatāma līdz 31. augustam.
0