Māksla māca nelietderīgas brīvības prieku

cilvēks var būt brīvs un viņam nav obligāti jābūt lietderīgam. Māksla māca nelietderīgas brīvības prieku, tas ir tās galvenais uzdevums. Paradokss ir tāds, ka tieši tāpēc māksla kļūst arī savā ziņā lietderīga
mani nepatīkami aizskara šī doma, sevišķi - cilvēkam nav obligāti jābūt lietderīgam. man tas nav pieņemami - vairosim liekēžus, dīkdieņus, pie tam taisot gudrus ģīmjus, piesaucot kaut kādus klasiķus. mums pilna valsts jau ar tādu publiku, vēl par maz? un tas esot mākslas galvenais uzdevums.
nu, skaisti.
interesanti gan būtu uzzināt - un kas tad jūs - brīvos, nelietderīgos un tāpēc priecīgos baros? citi nelietderīgie?

cienījamā medaI
es izlasīju gan un ja jūs ievērojāt, tad mans komentārs nebija par visu rakstu, bet tikai par vienu domu no šī raksta.
palieku pie sava viedokļa - man šī doma nav pieņemama (un nespēlēsimies ar vārdiem)

Nomāc sajūta, ka jūs rakstu pirms komentēšanas neizlasijāt.

Izlasīju,bet ... Nezinu,kā ir Tev, bet man vienmēr ir tā,ka iekrīt prātā kāda detaļa. Varbūt es nepārredzu spēles laukumu,negribu,nespēju vai vēl kā - vispārināt, izdalīt galveno ,bet šoreiz mani konkrēti uzjundīja jautājums par nelietderīgo brīvību.

Tas jautājums par brīvību un mākslu arī man ik pa laikam raisa pārdomas, bet neko daudz jau nevaru izdomāt.
Teiksim - vakardien,ko pieredzēju. Gāju pa Barona ielu un man pa priekšu iet 3 cilvēki - 2 jaunas dāmas un un viņām pa vidu - jauns vīrietis. Spriedu,ka es viņus gribu apdzīt, bet jautājums - pa labo vai kreiso pusi. Uzreiz - tas puisis bāž roku biksēs un pakasa savu dibencaurumu,izvelk roku un mierīgi iet tālāk. Man uzreiz kā sitiens pa pieri. Pirmā doma man bija - kur visur viņš ar tādu roku pēc tam grābstīsies, otrā doma - nepirkšu nekādu saldējumu,man jau viegls nelabums, nākošā doma - bet ir taču vīrieši, kuri nenēsā apakšbikses.
Krustojumā es to trijotni apdzenu, bet jūtu ,ka mana sejas izteiksme ir tāda,kas grib raudāt, tik gaida intīmu vienatni. Ofisā tomēr neeju uz WC raudāt, bet žēlojos kolēģiem. Ka nesaprotu,ko esmu darījusi nepareizi,ka man tāds sods - kaut ko tādu redzēt. Meitenes smejās - nevajagot tik bieži uz vīriešu dibeniem skatīties, tad neko tādu neredzēšot. pati vainīga esot. Es taisnojos, ka skatījos tikai kā viņiem tikt garām. Kolēģi tomēr palika pie sava - ka ir citur kur skatīties,ka pati vainīga. Nu neko.
Vakarā pēc darba eju mājās - nu vajag tā notikt. Pie Laimas pulksteņa stāv bariņš un viens puisis iebāž roku biksēs - šoreiz priekšā. Tālāk neskatījos - strauji koncentrējos skatienam uz priekšu. Ieraudzīju sievieti košzilā kleitā un spriedu - tā ir neonzila vai elektrozila. Un vēl es spriedu,ka ļoti labi tai kleitai klāt iet lielā baltā soma. Ka laba gaume tai sievietei.
Nu tā - kas tad ir brīvība? Vai man jācieš citu brīvības dēļ. Un tā kremšļošanās un spļaudīšanās? Cik pateicīga esmu liktenim,ka man nav jābraukā sabiedriskā transportā. Tie sasvīdušie seski. Stāvu rimčikā rindā. Man aiz muguras stāv vīrietis, runā pa mobilo. Saožu viņa pretīgo sviedru smaku un riebumā tā kā paeju nost - no rindas laukā. Tas ķēms man atkal nostājās cieši aiz muguras. Pagriežos atpakaļ - viņš atkal man pakaļ. Skaitīju līdz desmit, bet jūtu ,ka tūlīt raudāšu. Nu kā var cilvēk būt kā cūka, kas nejēdz neko no tīrības?
Nu un tad lasu,ko Godiņš un Kivirehks stāsta par kaku. Nē, tas viss ir skaisti, kaka ir kaka. Bet no otras puses - viena lieta, ka tā smird, otra lieta - kur paliek higiēna. Visi stafilokoi, visas tās nelaimes.
Vai brīvība ir visatļautība ,kas jāmāca bērnam no bērnības? Vai bērnam,kam bērnībā ļauts kasīties pa kakām un jūsmot par tām, vēlāk nebūs grūtības nolaist aiz sevis podā ūdeni, savākt aiz sevis? Vai tiešām runa ir tikai par mietpilsoņu, par kādu es tik un tā sevi negribu uzskatīt,kaitināšanu?
Vai brīvība un māksla ir jebkādu robežu nojaukšana - ignorēšana?
RL laikā lasu par Volša muzeju Tasmānijā. Tur vienā zālē uz vienas sienas ir foto , kur suns drāž vīrieti,kurš nometies četrrāpus un otrā pusē sienai - čūskas foto. Vai netradiocionālais sekss ir māksla? Vai no manis gaida,lai es to apbrīnoju?Lai es par to šausminos? Nezinu.
Man bailes kļūt vecai,jo baidos,ka tieši tādu - vecāku kundzīšu šokēšana būs garlaikotu bezdarbnieku pūļu izklaidēšanās. Es nedomāju,ka jel viens no maniem jautājumiem ir pilnvērtīgi atbildams.

Apskaužami,ka var dzīvot un izdzīvot tikai reflektējot par dzīvi.
Bet - Burāne apgalvo,ka grib izmainīt sabiedrību. Grib lai tā kļūst labāka. Bet interesanti - Šlesers un Repše jau arī atkal grib izmainīt mūs un darīt laimīgākus. Un tādiem "gribētājiem" es neuzticos. Ne pirmiem, ne otriem, ne trešiem.
Vai teiksim - "nomadi" auditorija - līdz 40 gadiem. Atkal - kas ar 60 gadīgām ņiprām tantiņām? Tās uz kapiem jāsūta vai kā ?
Tad par tiem bērniem. Pareiza kā āmen baznīcā skan doma,ka bērnam ir jāmāca domāt līdzi,jāmāca līdzdarbība, līdzatbildība, empātija. Bet no otras puses - man pietrūkst vienkārši laimīgu, bezbēdīgi smejošu un valšķīgu bērnu. Tik maziem, jau tiek krauts virsū viss pasaules smagums. Ja nu pēķšni manā dzīvē notiks brīnums - un ienāks mazs bērniņš, tad es darīšu tieši to - norobežošu viņu - to bērniņu no pasaules. Lai viņš aug ģimenē un dabā.
Bet nu katram savs, protams.

Ak jā - man nekādi neiet kopā vārdi - nelietderīga brīvība.