Proza
23.10.2020

Ledusskapja magnētiņi

Komentē
0
Saglabā

Ledusskapja magnētiņi (turpmāk tekstā – led. mag.) ir neliela izmēra artefakti, paredzēti stiprināšanai pie dzelzs, tērauda, niķeļa un citu metālu virsmām, neizmantojot mehāniskus saistelementus, tādus kā skrūve vai līme. Nesagatavotam prātam varētu šķist, ka šie artefakti izgatavoti no magnētiskas rūdas vai cita stipri magnetizēta materiāla. Patiesība ir tāda, ka magnēts lielākoties sastopams tikai pašā artefakta pamatnē (un pat tad ne vienmēr tīrā veidā). Visas pārējās tā daļas ir no plastikāta, stikla vai polimēra. Apbrīnojami, ka, pateicoties artefakta "pasaknīša" magnētiskajām īpašībām, to iespējams stiprināt pie jebkurām metāliskām virsmām, taču ikdienas dzīvē led. mag. ir sastopami tikai uz ledusskapjiem – galvenokārt uz durvīm, retos gadījumos – gar sāniem.

Led. mag. mēdz būt ļoti dažādi gan krāsas, gan formas ziņā. Piemēram, šeit, virtuvē (es domāju, ka šī ir virtuve), viens led. mag. formas (bet ne izmēra un funkcijas ziņā) atgādina Pizas torni, bet cits turpat blakus – koši dzeltenu latīņu alfabēta burtu G. Tāpat ir sastopami led. mag., kas mimētiskā veidā atdarina bavāriešu alus krūzes, Londonas telefona būdas un divstāvu autobusus, čehoslovāku multiplikācijas filmu varoni Kurmīti, holandiešu dzirnavas, Michelin vīriņu, kurš pārvietojas skrienot, Anrī Matisa gleznu "Deja" un daudz ko citu, visus pagaidām neuzskaitīšu.

Par led. mag. sākotnējo pielietojumu zināms maz. Daži eksperti apgalvo, ka pirmie led. mag. parādījušies ASV 20. gadsimta vidū un pildījuši izglītojošu funkciju, līdzīgi tam, kā baznīcas ikonas pirms apgaismības laikmeta vēstījušas jēgu mazizglītotām tautas daļām. Cita hipotēze – un es pats tai piekrītu – paredz, ka vienīgā led. mag. funkcija ir tikt stiprinātiem ar mag. palīdzību pie led. virsmas. Proti, jebkurš led. mag. pastāv tikai tādēļ, lai aizpildītu ar sevi vietu, kas pirms tam nav bijusi ar to aizpildīta. No kā izriet, ka jebkuram led. mag. ir divi pamatstāvokļi:

1) pie led. nepielipinātības stāvoklis;

2) pie led. pielipinātības stāvoklis.

Vērīgāks lasītājs noteikti jau būs pamanījis, ka šie stāvokļi ir savstarpēji izslēdzoši. Neviens led. mag. nevar vienlaikus atrasties stāvokļos 1 un 2, izņemot tādu īpašu led. mag., kurš formas ziņā atveido mazu led., pie kura piestiprināti dažādi mag. Šo atsevišķo gadījumu es mēdzu dēvēt par meta-magnētiņu, bet par to pagaidām nerunāsim. Kas attiecas uz visiem pārējiem led. mag., tos turpmāk tekstā saukšu vienkārši par LM, jo abreviatūras "led. mag." vairākkārtēja atkārtota pierakstīšana ir neērta maniem pirkstiem un sāk pieprasīt nevajadzīgi lielu laika un spēka patēriņu.

Nu lūk, varam pieņemt, ka jebkura LM, arī meta-magnētiņa sākotnējais nolūks ir tikt piestiprinātam pie L, tātad – pāriet no stāvokļa 1 stāvoklī 2. Pie šādas lietu kārtības iznāk, ka atrašanās stāvoklī 2 arī ir LM patiesā būtība, jo šai stāvoklī LM atbilst pats savai pamatnējai iedabai:

L + M = LM

Bet te rodas ārkārtīgi sarežģīts jautājums – tikpat vienkārši jebkuru LM, kurš atrodas stāvoklī 2, var novest stāvoklī 1, vienkārši atlipinot no L durvīm (retāk – no sāniem) un iebāžot kabatā, ja tāda ir, bet, ja nav, tad noliekot uz paklāja. Paklāja manā gadījumā arī nav (bet es atceros, cik daudz to agrāk bija!), tāpēc ņemu vienu LM, piemēram, šo ar Mikimausu uz slidām, un nolieku to uz grīdas. Tagad manis uz grīdas noliktais LM atrodas stāvoklī 1. Bet stāvoklī 1 tas vairs nevar pilnā mērā būt LM, jo M neatrodas uz L virsmas, proti, neatbilst pats sev:

L – M ≠ LM

Varētu vēl apgalvot, ka stāvoklī 1 LM = M, bet arī tas nebūtu tiesa, jo, kā noskaidrojām, M sastāv no M nevis pilnībā, bet tikai daļēji, t. s. "pasaknītī". Kas nozīmē, ka stāvoklī 1 LM nomināli neeksistē:

L – M = 0

Pie ledusskapja nepiestiprināts magnētiņš – dotajā gadījumā Mikimauss uz slidām – ir tikai virzība uz pāriešanu no stāvokļa 1 stāvoklī 2. Citiem vārdiem sakot, tā ir Mikimausa tiekšanās uz slidām pretim savai būtībai.

Vēl viens interesants jautājums ir LM attiecības ar laiku un telpu. Es vairs neesmu jauns. Nesaprotu, no kurienes dzīvoklī manā tik neiedomājami daudz LM. Es nezinu, kas šis par L. Vai tas pilda L funkcijas? Ja jā (un pat ja arī ne), tad kas tajā atrodas? Lai atbildētu uz šo jautājumu, pietiktu vienkārši atvērt L. Bet es nevaru to izdarīt, jo doma par to mani piepilda ar pirmatnējām bailēm. Es pat nezinu, vai šis ir mans dzīvoklis. Vienīgais, par ko esmu daļēji pārliecināts, ir tas, ka M uz L durvīm es krāju jau ilgus gadus, pat tik ilgus, ka LM krāšana sakņojas dziļāk nekā mana atmiņa, kāda nu tā ir. Bet kur es tos esmu ņēmis, šos nebeidzamos LM? No kurienes to tik daudz? Jo nevar taču būt, ka es tos esmu pircis! Priekš tam, pirmām kārtām, būtu vajadzīga nauda, bet naudas man pat ja ir bijis, tad ļoti maz, jo, ja tās būtu bijis daudz, kā, piemēram, to pašu paklāju, tad es par to būtu bijis atcerējies. Vai ir iespējams, ka es tos (proti, LM) zagu? Teorētiski jā. Bet no kurienes un no kā? Lūk, piemēram, šo, par Parīzi. Ja es to arī nozagu, tad vai nu Parīzē, vai no kāda, kurš bijis Parīzē. Iespējams, es pats esmu Parīzē. Bet, ja tā, tad no kurienes šeit LM par Neapoli, Mjanmu, Seulu? Vai tiešām es kādreiz biju tik briesmīgs nelietis, ka apzagu cilvēku, kurš bijis Parīzē, Neapolē, Mjanmā, Seulā – gandrīz visur? Un kāpēc gan visu šo LM vietā es vienkārši nenozagu ceļotājam naudu (kuras, kā noskaidrojām, man nekad tā īsti nav bijis)? Nē, visticamākais, ka man šo visu kāds atveda. Bet kas? Vai tiešām tas puisītis, kurš te savulaik mēdza piestaigāt? Nē, diez vai. Puisītim bija cits nolūks. Puisīša nolūks bija iznest manu naktspodu, un neko citu kā vien šo naktspodu, tikai iztukšotu, viņš manā dzīvē nav pienesis. Ja nu vienīgi mazliet prieka (es mīlēju iztēloties, ka viņš ik reizi izved manu naktspodu uz citu pasaules valsti. Par šo savu domu es smējos, visas citas smieklīgas nav).

Bet ja ne viņš, tad kurš piegādāja visus šos LM? Un – vai iespējams uz šo jautājumu atbildēt? Jo, spriežot pēc M skaita pie L durvīm, vai nu šis paziņa bija patiesi apbrīnojams ceļotājs, vai arī šādu paziņu bijis desmitiem, varbūt simtiem. Vai es kādreiz pazinu desmitiem, varbūt simtiem cilvēku? Maz ticams. Bet tas nozīmē, ka pie manis kādreiz mēdza ciemoties ierobežots daudzums cilvēku, kas pārvietojušies no pilsētas uz pilsētu un atzīmējuši savas pārvietošanās faktu ar LM iegādi (vai zādzību). Šādējādi, piemēram, man zināms, ka LM no Parīzes ir nonācis stāvoklī 1 Parīzē un atgriezies stāvoklī 2 šeit, manā (?) virtuvē (?). Un, pat ja arī es šobrīd atrodos Parīzē, to pašu var teikt par Neapoli vai Seulu. Katrā gadījumā ceļotāja pārvietošanos telpā atzīmējusi LM stāvokļa maiņa, jo LM ir esības kilometru stabs. Precīzāk tā: dzīve ir ceļš no magnētiņa līdz magnētiņam.

Bet vai LM klātbūtne nosaka arī citu priekšmetu, vietu un būtņu esamību? Lūk, es šobrīd skatos uz LM par Parīzi un pieņemu, ka kaut kur pasaulē (nav svarīgi, vai šeit vai kur citur) ir Parīze, jo kāds tajā ieguva atbilstošo LM un atnesa to man. Bet tikpat labi iespējams, ka nekāda Parīze neeksistē. Vai arī eksistē, taču atrodas stāvoklī, kas neatbilst tās būtībai (Parīze ≠ Parīze). Piemēram, tā ir nodegusi līdz pamatiem. Bet LM man par to nevēstī! LM man vēstī, ka tepat vien tā ir – brīnišķīgā, saulainā Parīze ar bulanžērijām, Eifeļa torni un tamlīdzīgu Sezānu. Es nekad vairs neuzzināšu, vai Parīze ir nodegusi vai nav, jo katrs LM ir laika galējais punkts.

Skaidroju: par laika ritējumu galvenokārt liecina pārmaiņas (te mums bija Parīze, te tās vairs nav!). Bet vai tas nozīmē, ka pārmaiņas nepieciešamas, lai laiks varētu ritēt uz priekšu? Pārvietošanos telpā, kā noskaidrojām, apliecina LM. Bet LM paši par sevi nemainās. Tos var tikai piespiedu kārtā izraut no esības un ievietot atpakaļ esībā, atlipinot un pielipinot pie ledusskapja. Tik vien kā ar savu esamības faktu tie paši LM, kas liecina par pārvietošanos telpā, tagad liek apšaubīt iespēju pārvietoties laikā. Es nezinu, cik sen šeit atrodos. LM saka priekšā, ka varbūt kādreiz esmu atradies arī citās vietās un citos laikos. Bet tagad es neatrodos citās vietās un citos laikos. Es atrodos šeit, kur gan laiks, gan vieta ir sastingusi visu manu magnētiņu stāvoklī.

Un te mēs tuvojamies visinteresantākajam jautājumam. Ir zināms, ka magnētiņu esību nosaka to pielipinātības pie ledusskapja pakāpe. Bet vai šis ir ledusskapis? Pilnīgi iespējams, ka L sen vairs nav L, jo nepilda L f-jas, tātad arī M nav un nevar būt M. Bet, ja visa ontoloģiskā struktūra ir sagrauta, tad kas nosaka, vai pastāvu es? Kas es esmu – šis krunkainais, domājošais ķermenis, kurš dažviet stipri līdzinās rozīnei, un vai man ir arī seja? Baidos, ka to es nekad neuzzināšu, jo arī spoguļa man nav. Bija gan viens LM ar spoguļveida virsmu, taču to es kaut kāda iemesla dēļ novedu stāvoklī 1. Tagad mana pēdējā cerība ir meta-magnētiņš, kurš vienmēr atbildīs savai būtībai pat tad, ja nebūs ne manis, ne ledusskapja, ne Parīzes. No kā izriet, ka meta-magnētiņš savā ziņā ir visa esošā gravitācijas viduspunkts.

Meta-magnētiņš = Visuma centrs

Un vēl es atcerējos vecmāmiņu. Dīvaini – kā es tā pēkšņi varēju atcerēties vecmāmiņu, ja nevaru atcerēties pat savu (?) LM izcelsmi? Droši vien tā bija kaut kāda sveša vecmāmiņa. Nu, nav svarīgi. Vārdu sakot, šī vecmāmiņa krāja ķieģeļus. Staigāja apkārt, staigāja, bet, kā ieraudzīja ķieģeli, tā pievāca, ielika somiņā un aiznesa uz mājām. Tur viņa tos glīti, akurāti lika kaudzītē zem žoga. Turklāt nevis savā dārzā, bet nez kāpēc no ielas puses (nē, nu tiešām, kas tā par tik savādu vecmāmiņu?). Un tā es uz tiem ķieģeļiem skatījos, skatījos un nevarēju saprast – kam viņai tie vajadzīgi? Šķiet, pat jautāju – Priekš kam jums, vecmāmiņ, tie ķieģeļi? Kā – priekš kam? teica vecmāmiņa. Lai būvētu! Ko būvētu, es tā arī nesapratu. Par spīti visiem viņas pūliņiem, ar to krāsaino ķieģeļu kubikmetru, kas stāvēja pie viņas žoga, labākajā gadījumā būtu pieticis neliela šķūņa pamatiem. Bet viņa turpināja staigāt un vākt. Es domāju, ka varbūt vecmāmiņa cer kādu dienu pa ķieģelītim, pa ķieģelītim salikt pati savu māju. Bet tad pēkšņi sapratu – nē! Tas nav tas! Vecmāmiņa jau sen visu ir uzbūvējusi! Viņa ir uzbūvējusi cilvēku, kura pirms tam nebija. Viņa ir uzcēlusi no sevis (nevis no ķieģeļiem) cilvēku, kurš vāc ķieģeļus (nevis sevi). Tāpat arī es – uzcēlu no sevis cilvēku, kurš krāj uz ledusskapja ķieģeļus, no kuriem sastāv pasaules kārtība.

Bet! Vai var būt tā, ka patiesībā nevis es esmu krājis magnētiņus, bet magnētiņi ir krājuši mani, kamēr ķieģeļi (jeb varbūt pat vecmāmiņa) atrodas ledusskapī? Gluži iespējams.

Bet par to – manā (?) nākamajā lekcijā.

Andrejs Andrejevičs Starodvorskis

Andreja Andrejeviča Starodvorska manuskripti pirmo reizi tika atklāti 2019. gadā Daugavpils nomalē, kādā nojaukšanai paredzētā garāžā. Zemes gabala īpašnieki nodevuši komisijas veikalā brūnu ādas port...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!