Foto: "Unsplash"
 
Proza
23.07.2021

Kā pavadīt vasaras brīvlaiku, neiekrītot iznīcinošo pirmsākumu bezdibenī

Komentē
0
Saglabā

Beidzot pienākusi vasara. Brīnišķīgs gadalaiks – viss zied, dzied un silda. Daudzi no jums brauks baudīt svaigu gaisu un ilgi gaidītos ultravioletos starus. Taču atpūta dabā nesagatavotam cilvēkam var izvērsties par briesmīgu murgu. Ko šādos gadījumos iesākt? Kā pavadīt vasaras brīvlaiku, neiekrītot iznīcinošo pirmsākumu bezdibenī? Es nezinu. Nezinu pat, vai tas ir iespējams. Tomēr ceru, ka šai lekcijā spēšu piedāvāt vismaz dažus lietderīgus padomus no personīgās pieredzes.

Nesen Poļinai Karlovnai vasarnīcā ieviesās skudras. Viņa man to paziņoja pa telefonu. Es iesēdos vilcienā un braucu paskatīties. Skudru tiešām bija daudz. Mēs iegājām tumšajā viesistabā, Poļina Karlovna pieskārās pie gaismas slēdža, un viņas pirkstu tūdaļ ielenca mazu, ņipru kukaiņu bariņš. Teju katra virsma mudžēja no skudrām. Tās līda ārā no rozetēm, ložņāja pa durvju stenderēm un lakotajiem sienas dēlīšiem. Ēda konfektes plauktos un, antenas kustinādamas, klaiņoja pa gleznu kopijām. Es jokodamies atzīmēju, ka uz peredvižņikiem tās izskatās tīri simpātiski.

– Arī, – teicu, – peredvigayuzza.

Poļina Karlovna humoru nenovērtēja.

– Ko lai es daru, Andrej Andrejevič? – viņa izmisusi vaicāja. – Padalieties ar naturālista padomu!

Es ar nožēlu atbildēju, ka tā uzreiz neko nevarēšu izdomāt. Atgriezos pilsētā. Iegāju Ņekrasova bibliotēkā. Izņēmu no turienes grāmatiņu "Apbrīnojamā skudru dzīve," kuru bija sarakstījis kāds angļu autors, neatceros vairs, kā sauca. Grāmatiņa man nepatika. No tās radās iespaids, ka skudru pūžņa sabiedriskā hierarhija ir viscaur iekārtota pēc britu monarhijas principa. Pūžņa ciltsmāti viņš dēvēja par karalieni, tēviņus, kas centās izpelnīties vizīti iekš royal chambers – par konsortiem, jebkuru mijiedarbību ar ārpasauli – par koloniālām ekspedīcijām. Tas viss, protams, bija sarakstīts 19. gadsimtā, Viktorijas laikmeta šaurajos izpratnes rāmjos. Tikpat labi vēl pirms pieciem gadiem kāds padomju entomologs būtu varējis nodēvēt skudru ciltsmāti par partijas ģenerālsekretāri, parastās skudras – par proletariātu, bet t.s. "kolonijas" – par rajona komitejām. Bet rūdītam zekam, piemēram, nekas neliegtu saskatīt līdzības starp skudru pūzni un stingra režīma koloniju.

No tā var secināt, ka jebkuri centieni konstruēt skudras iekšējo pasauli sniedz mums tikai paša konstruētāja iekšējās pasaules modeli.

Jautājums: kā īstenībā iekārtots skudru ētoss? Diez vai skudras Poļinas Karlovnas vasarnīcā ir pazīstamas ar viktoriāņu vai padomju politiskajām koncepcijām, kur nu vēl ar cietuma feņu. Tomēr kaut kādas sabiedriski politiskas izpausmes viņu uzvedībā ir novērojamas. Piemēram, dažkārt skudras uzrīko to, ko viktoriāņu entomologs nokristīja par "revolūciju". Tas ir tad, kad mazkalibra skudriņas pēkšņi apēd veco ciltsmāti un nomaina pret jaunu. Turklāt vecā, kamēr to ēd nost, paliek absolūti pasīva un, šķiet, pat nemēģina pretoties. Tiesa, pat ja uzbrukuma brīdī viņa izjūt neērtības (ļ. ticams), viņas rokas diemžēl ir par īsu, lai ar tām kratītu nost satrakojušamies boļševiku barus.

Vakarpusē piezvanīja Poļina Karlovna.

– Nu, – saka, – ko jūs izdomājāt?
– Izdomāju, – saku, – pievērsties evolūcijai. Bez evolūcijas mūsu paradigmiņā nekādīgi. Lai gan arī evolūcijas teorija ne sevišķi palīdz izstrādāt skudras iekšējās pasaules ainu. Teiksim, mēs ar jums, Poļina Karlovna, arī esam pakļauti evolūcijas spēkiem. Bet tas taču nenozīmē, ka visa mūsu intelektuālā darbība sākas un beidzas ar apsvērumiem par to, kā vislabāk evolucionēt. Jūs taču man nejautājat, piemēram, kā jums, Andrej Andrejevič, šodien labi evolucionējas? Nejautājat. Un arī es jums, šķiet, esmu to jautājis tikai dažas reizes. Nē, mēs risinām uzdevumus, kas ir mūsu priekšā. Un skudras tāpat. Bet evolucionisms paredz, ka jebkuras dzīvas radības virsuzdevums ir izdzīvošana, un viss attīstības mehānisms balstās un bezgalīgi atkārtotu šī uzdevuma risināšanu. Mani, jāatzīst, vienmēr ir mulsinājis tas, ka akadēmiķi spriež par evolūcijas procesu gandrīz vai kā par jaunu, ērtāku kroseņu izgudrošanu. Tehnoloģiskais progress, tāpat kā skudru monarhija, partija vai zona, ir tikai simbols, kas palīdz mums konceptualizēt citādi nepieejamo svešās pasaules veidolu. Turklāt, ja evolūcija seko tikai un vienīgi virsuzdevumam, tad kāpēc gan karaliene joprojām nav pieaudzējusi sev garākas rokas, ar ko atgaiņāties no boļševikiem?
– Apžēliņ, es jums neprasu par boļševikiem, – Poļina Karlovna iesaucās, – es prasu, kā vislabāk cīnīties?!
– Ar ko? Ar boļševikiem?
– Ar skudrām!
– Bet priekš kam cīnīties? Viņas taču ar jums necīnās.
– Andrej Andrejevič, es vienkārši gribu atpūsties vasarnīcā!
– Nu bet varbūt viņas arī vienkārši grib atpūsties vasarnīcā. Kāpēc gan ne? Skudras dzīve taču ir tik nežēlīga..

Poļina Karlovna palika pie sava – viņa gribēja, lai es viņas vietā veicu genocīdu. Man šī doma nepatika, taču es, cerēdams uz ārlaulības dzimumsakaru, tomēr piekritu. Pa ceļam uz staciju iegriezos kioskā un darīju zināmu savu problēmu. Pārdevēja ieteica krītu "Mašeņka". Es pajautāju, kā to pareizi lietot.

– Ļoti vienkārši, – pārdevēja skaidroja, – ņemam krītiņu un zīmējam tur, kur viņas staigā.
– Un ja nu viņas staigā pa visu māju?
– Tad pa visu māju arī zīmējam.
– Labi, bet ko zīmējam? – es apvaicājos, un pārdevēja ar biedējošu pārliecību sacīja:
– Tas nav svarīgi.

Katram gadījumam nopirku deviņus krītiņus un braucu.

Dzimumsakars, kā jau parasti, nenotika. Poļina Karlovna tikai pateica:

– Nu, jūs te kaut kā tieciet galā, bet es no rīta piebraukšu.

Un devās prom.

Es apsēdos uz taburetes. Izņēmu no maisiņa krītu "Mašeņka". Paostīju. Normāli. Iegāju viesistabā. Skudras tūlīt sarosījās. Gan jau sajuta kluso bendes klātbūtni. Es nopētīju skudru apsēstās viltus peredvižņiku gleznas. Pienācu pie vienas no tām. Skudras skriešus paklīda pa ainavu ar bērziem. Es ilgi domāju, ko lai zīmē. It kā jau nebija svarīgi, bet svarīgums un jēgas klātbūtne ir divas dažādas lietas, tāpēc uzvilku pāri pļavai celiņu, kas veda apvārsnī – un, attiecīgi, nāvē. Vai tas nozīmēja, ka es grasos iznīcināt veselu populāciju ar jēgpilnu, bet nesvarīgu simbolisku žestu? Nē, es nodomāju. Tad jau labāk ar tekstu. Ja mirt, tad vismaz no konstruktīvi izpaustas domas.

Es izsmērēju nāves taciņu ar pirkstu un sāku attīstīt koncepciju uz sienas dēlīšiem. Rakstīju es apmēram tā: ja mēs salīdzinām skudru pūzni ar politisko iekārtu evolucionāro hipotēžu ietvaros, tad sanāk, ka skudras pasauli ierobežo visparastākā izdzīvošana. Kā rakstīja dzejnieks, "nekādas garīgās darbības, tikai vielmaiņa". Taču cilvēkam (jo dzīvās dabas apraksti balstās tieši uz cilvēka pozīcijām!) jebkurā sabiedriski politiskā iekārtā piemīt ļoti liela garīgā, emocionālā un intelektuālā aktivitāte. Kas gan liek mums uzskatīt, ka skudras vadās tikai pēc evolūcijas mehānismiem un neglabā sevī nekādus metafiziskus pirmsākumus? Protams, var izdarīt secinājumus no viņu uzvedības. Tā nudien var likties mehāniska. Bet to pašu var teikt arī par maršējošiem armijniekiem Sarkanajā laukumā vai par pareizticīgajiem krusta gājiena laikā. Līdz ar to uzskatīt, ka skudras nav spējīgas uz tādām humanitārām disciplīnām kā ticība, mīlestība, filozofiskā domāšana un gaume, būtu, kā minimums, augstprātīgi. Galu galā, kādēļ tad viņām tik ļoti patīk skraidīt tieši pa peredvižņiku gleznām? Secinājums: skudru dzīve var būt iekārtota gan pēc evolucionāriem, gan pēc garīgās un humanitārās kultūras principiem. Te es, protams, saīsinu. Patiesībā doma bija krietni izvērstāka, jo man tomēr bija jāapraksta visas sienas, gleznas, mēbeles un durvju stenderes, bet tas ir daudz. Atgūlos uz dīvāna. Varbūt pat labi, ka dzimumsakars netika piedāvāts. Spēka nebūtu pieticis.

Tomēr, par spīti briesmīgajam nogurumam, es nevarēju aizmigt. Istaba smaržoja pēc mitra preskartona. Spilvens, visu ziemu nostāvējis antresolā, lipa pie vaiga. Smadzeņu kārbas aizmugurējā sektorā viesās mokoša kņudoņa, kuru pavadīja domas par skudru nebeidzamajām ciešanām. Lūk, piemēram, tēviņš, konsorts, mīļākais. Viņš taču arī cer uz dzimumsakaru ar ciltsmāti. Viņš atlido uz pūzni. Ielien tajā caur šauru šķirbiņu. Tur viņu daļēji vai pilnībā apēd skudras. Pat ja viņam izdodas palikt dzīvam, aptrakušie skudru pūļi norauj viņa spārnus un citas ķermeņa daļas un mīž acīs. Un tomēr viņš, izkropļots, ar pēdējiem spēkiem rāpo pie pilnīgi svešās, iespējams, neieinteresētās mātītes. Un tikai pēc tā visa, ja ļoti, ļoti paveicas, viņš nolaiž skaidu un mirst. Šķidrajā pusmiegā es arī redzēju, kā lienu pie Poļinas Karlovnas caur izsistu vēdlodziņu, uzplēsis epidermu pret lauskām, un niecīgi istabas palmas lieluma angļu zemnieki nodīrā man skalpu, nograuž rokas un kājas, bet es tikai rāpjos un rāpjos uz priekšu un domāju: kaut nu pimpuku man nenograuztu, pimpuku kaut vismaz atstātu man, citādi nāve mana būs bez jēgas. Es centos atgaiņāties no šiem skatiem un aizmigt pilnvērtīgā miegā, bet, kolīdz sāku tajā laisties, man tūlīt nograuza ne tikai pimpuku, bet arī pautus un ausis, bet kņudoņa galvaskausā kā īlens urbās caur smadzenēm līdz acīm, no kā es atkal modos, domādams par skudrām. Mājā bija briesmīgi karsts. Spilvendrāna piesūkusies ar sviedriem. Es piecēlos sēdus un sakārtoju brilles. Aiz loga jau bija diezgan gaišs, bet skudras vēl rāpoja. Pēc visa spriežot, krīts "Mašeņka" nedarbojās – vismaz ne letāli. Bet tas ir interesants moments, es nodomāju. Ja nu šo nestandarta psihisko stāvokli, kurā atrados, bija izraisījis krīta "Mašeņka" aromāts? Tas nozīmētu, ka starp mani un skudrām bija izveidojusies sava veida ķīmiska nabassaite. Iespējams, mana apziņa bija sinhronizēta ar pussaindētas skudras apziņu. Protams, tikpat iespējams, ka es vienkārši biju noguris no abstinences, karstuma un intelektuālās pārslodzes. Taču šis jautājums jau bija risināms nevis hipotētiski, bet empīriski – paaugstinot reaģenta devu. Es iegāju virtuvē, kur stāvēja maisiņš ar pēdējo neizlietoto krītu "Mašeņka". Atvēris iepakojumu, noliku krītiņu uz griežamā dēļa un ar modinātāja kāju sadragāju pulverī. Pulveri sadalīju divos celiņos, noplēsu sienas kalendāra stūri, sarullēju trubiņā un, kā saka, "palaidu pa nāsīm".

Sākumā vispār necepīja. Es pat sajutos mazliet vīlies. Apgūlos uz dīvāna vājā cerībā ja ne iekļūt skudras pasaulē, tad vismaz aizmigt. Taču drīz notika gan viens, gan otrs. Es atkal redzēju, kā rāpjos caur vēdlodziņu. Atkal izgāju caur visiem skudru elles lokiem, cik nu to ir. Un visbeidzot knapi dzīvs, bez rokām un kājām aizkārpījos līdz Poļinas Karlovnas apzeltītajiem kambariem. Viņa gulēja gultā ar baldahīnu, gandrīz kaila un visnotaļ kārdinoša. Taču mani vairs neinteresēja ne kārdināšana, ne baldahīni. Mana dzīvība karājās mata galā, es vēlējos tik vien kā piešķirt savai bojāejai mazdrusciņ jēgas. Bet tad Poļina Karlovna veltīja manam sadriskātajam ķermenim izklaidīgu skatienu, piecēlās no gultas, piesedza krūtis ar zīda halāta atloku, teica: "Nu, jūs te kaut kā tieciet galā, bet es no rīta piebraukšu," – un izgāja no royal chambers. Ak tu kurva, es nodomāju, da kaut tu nospr...

Pamodos ledainos sviedros. Konteksts: pēckara bērnības gados mani vasarās mēdza atstāt laukos ar auklīti, jaunu lietuviešu aristokrāti, kura dzīvoja Savienībā bez dokumentiem. Sauca viņu, šķiet, Kristīna. Mēs ar Kristīnu gājām aiz šķūņa. Viņa bāza skudru pūznī ķīmisko zīmuli, pēc brīža ņēma ārā un laizīja, un es arī laizīju. Bija garšīgi, saldi. Es mīlēju Kristīnu. Viņa mani arī mīlēja, bet mātišķi, kā bērnu, kamēr es, šķiet, mīlēju kaislīgāk, jo tajā vasarā viņai parādījās, kā tolaik mēdza teikt, "jaunais cilvēks" un es kļuvu drausmīgi greizsirdīgs. "Jaunajam cilvēkam" bija puspliks pauris, viņš it nemaz nebija jauns un strādāja kaut kādā pilsētas kantorī. Es uzreiz sapratu, ka viņš ir divkosīgs nelietis, un pateicu to Kristīnai. Kristīna atbildēja, ka es neko nesaprotu no mīlas lietām. Tad es pavisam saniknojos, iekliedzos:

– DA KAUT TU NOSPR****! – un, galīgi noraudājies, skrēju aiz šķūņa sūkāt skudru zīmuli, sūkāju, sūkāju, bet vienatnē vairs nebija tas. Nākamajā dienā "jaunais cilvēks" pienāca man klāt.
– Tu, puikiņ, – teica, – ar vārdiem uzmanīgāk. Citādi zin kā, dzīvē visādi gadās.

Un aizgāja. Es ilgi nevarēju saprast, ko viņš ar to gribēja teikt. To, kā "gadās", es uzzināju rudenī, kad Kristīna pēkšņi pazuda bez pēdām, vienkārši pārstāja zvanīt un rakstīt, bet pie vecākiem dzīvoklī tika uzrīkota kratīšana, kuru komandēja tas pats "jaunais cilvēks" šinelī. Lūk, tad es beidzot sapratu Vārda vareno spēku. Es biju izteicis savu vēlmi tēlaini, abstrakti, bet tā piepildījās visburtiskākajā veidā. Kristīnu nenogalināja "jaunā cilvēka" biedri. Kristīnu nenogalināja Vārds. Kristīnu nogalināju ES!

Arī tonakt nevarēju iemigt. Šaustīju sevi, mocījos sirdsapziņas pārmetumos, gribēju padarīt sev galu skudru pūznī aiz šķūņa. Bet no tā nevienam nekļūtu labāk, es to sapratu, tādēļ suicīda vietā izvēlējos zvērestu. Es zvērēju nupat sevi apliecinājušajam spēkam, kurš ir Vārds, ka līdz mūža galam nelaidīšu pār lūpām šo frāzi, pat domās nekad neteikšu "D- k--- t- n--------". Nekad! Tas bija mans sods. Bet tajā pašā laikā – kaut kas līdzīgs līgumam par kodolieroču neizmantošanu, noslēgtam starp mani un Vārdu.

Visus šos gadus es zvērestu godam turēju. Kā man tas izdevās? Elementāri. Es vienkārši par to aizmirsu. Tā kā frāze ir pietiekami specifiska un ikdienā nevajadzīga, man nebija iemesla to atsaukt atmiņā. [Pat tagad šīs lekcijas atšifrējumā es to nerakstīju pats, bet palūdzu zinātniskajam līdzstrādniekam uzdrukāt un aizlīmēt ar izolentu, lai es neredzētu.]

Pret rītu, nomocījies uz Poļinas Karlovnas dīvāna, es gandrīz pārkāpu vārdu, kuru biju devis Vārdam par vārdu nelietošanu. Drusciņ, drusciņ pietrūka. Mans galvaskauss plīsa pušu kā asfalts, caur kuru laužas zāle. Skudras reibinošā ātrumā skraidelēja pa sienām. Es aizvēru acis, centos būt mierīgs, bet, tiklīdz ieslīgu seklā miegā, manā apziņā tūlīt pat likās kopā sen zināmais teikums: "Da kaut..." Es modos, lai to apturētu, bet tad no jauna migu ciet, acu priekšā atkal gorījās Poļina Karlovna un teikums pats sevi turpināja, turklāt ik reizi ar lielākiem panākumiem:

Da kaut...

Da kaut tu...

Da kaut tu nosp...

Šis fenomens ir interesants vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc es vispār par to domāju. Man jau nemaz negribējās! Tomēr kaut kāda esības forma man spieda to darīt. Un, jo vairāk pretojos, jo stiprāk spieda. Otrkārt, man joprojām nav zināms tās avots. Atradās šī esības forma, protams, tajā metafiziskajā telpā, no kuras var ietekmēt domāšanas procesu. Bet domāšanas procesu var ietekmēt gan no apziņas iekšpuses, gan no ārpuses. Treškārt, nav saprotams, kurš un kāpēc tik mērķtiecīgi pūlējās panākt, lai es laužu Vārdam doto zvērestu. Ceturtkārt, es pat nezināju, kas ar mani notiks, ja zvērestu lauzīšu. Ļoti daudz mainīgo, ļoti maz konstanšu. Vienīgā konstante: kaut kas vai kāds centās panākt manu kapitulāciju. Ja spriežam saskaņā ar mūsdienu zinātniski ateistiskajiem uzskatiem, tad, protams, šis "kāds" biju es pats un manas domas, primitīvi izsakoties, atradās manā galvā. Proti, "manas domas esmu es pats". Taču šajā procesā piedalījās nevis viena, bet divas domāšanas, kuras atradās savstarpējā sadursmē, un identificēties es varēju tikai ar vienu – to, kura iznesa zvērestu caur visu (manu) dzīvi. Sanāk, ka pat saskaņā ar racionālu skaidrojumu manī pastāvēja gan "es", gan "ne-es".

Bet kas tādā gadījumā bija šis iznīcinošais "ne-es"? Tas pats varenais Vārds, kurš spēj ja ne radīt, tad pavisam noteikti iznīcināt? Un vai tiešām spēj? Jā, nudien, kas notiktu, ja pēkšņi "ne-es" ņemtu un pilnā balsī skudrām par izbrīnu nobļautos: "Da kaut tu..."

Nē, nē, nē. Es atkal šausmās apturēju ne-sevi pusvārdā. Par viņa iznīcinošajām spējām nebija šaubu. Bet kādēļ gan manī ir iebūvēta spēja uz līdzenas vietas samalt pašam sevi miltos? No evolucionāro mehānismu viedokļa tas ir pilnīgs absurds. Protams, pašiznīcināšanās podziņa mēdz būt dažādos mehānismos – lidmašīnā, zemūdenē, atomelektrostacijā. Šo podziņu esamība skaidrojama ar to, ka dažkārt ir nepieciešams iznīcināt vienu mehānismu, lai glābtu no iznīcības lielu daudzumu organismu. Bet es tonakt grasījos iznīcināt simtiem tūkstošu organismu, turklāt ne ar ko citu kā ar Vārdu! Vai tas nozīmēja, ka "ne-es" centās iznīcināt "mani", lai glābtu skudras? Ļoti iespējams. Bet kāpēc šis "ne-es" darbojās skudru interesēs?

Šeit man jāsagādā cienījamai publikai vilšanās, taču galējam šī jautājuma risinājumam es tā arī neesmu pietuvojies. Bet, lūk, kas ir interesanti. Ja krīts "Mašeņka" tai briesmīgajā naktī nostrādāja kā ķīmiska nabassaite starp mani un skudrām, tad ļoti iespējams, ka arī es kļuvu par panikas apņemtu skudru pūzni, kurš risina izdzīvošanas uzdevumu. Un manā pasaulē jau nu noteikti nebija nekā sabiedriski politiska. Kad atgriezās Poļina Karlovna, es jau gulēju nevis dīvānā, bet uz grīdas un pat nevis gulēju, bet grozījos no vieniem sāniem uz otriem, cenzdamies nomest no sevis liekos vārdus, kā arī apģērbu. Zeltains rīta saules četrstūris klājās pār manu ķermeni. Skudras skraidīja pa izrakstītajām virsmām.

– Andrej Andrejevič, – Poļina Karlovna iesaucās, – kas ar jums?

Es neatbildēju. Atbildēja skudru pūznis, kurš dzīvoja manī:

– DA KAUT TU NOSPRĀGTU, KURVA!

Un visu pārņēma tumsa.

Grūti pateikt, kas manā dzīvē mainījās pēc tam, kad biju lauzis zvērestu. Saprotams, biju sācis baidīties no skudrām, no Vārda, pat gulēt iet bija bail. Taču pastāv iespēja, ka pilnā mērā es jutīšu sekas tikai daudz vēlākā dzīves posmā, jo, kopš tiku pārvērsts par skudru pūzni, neviens mani ne-skudru pūžņa stāvoklī nav atgriezis.

Tāpēc, draugi! Līdzbiedri! Esiet uzmanīgi vasarā! Izvairieties no tiešiem saules stariem, peldieties tikai seklās ūdenskrātuvēs un NEKAD NEATPŪTIETIES PIE DABAS!

Ierakstīts Siktivkarā, 1994. gada jūlijā.

Tēmas

Andrejs Andrejevičs Starodvorskis

Andreja Andrejeviča Starodvorska manuskripti pirmo reizi tika atklāti 2019. gadā Daugavpils nomalē, kādā nojaukšanai paredzētā garāžā. Zemes gabala īpašnieki nodevuši komisijas veikalā brūnu ādas port...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!