Latvietis un karš

"Tradīcija ir pavadonis, ne cietuma uzraugs."
(V. Somersets Moems)

Skaties, kur gribi, savstarpējo nesaskaņu katls visā pasaulē mutuļo aizvien nepielūdzamāk, un vardarbīgu konfliktu nokaitētais globālo un reģionālo attiecību klimats neuzrāda atdzišanas pazīmes. Kara neprāts ik dienas draud ierīt Tuvos Austrumus nesakošļātus tik dziļi, ka rīkles kairinājuma radītā reakcija būs vienkārši neizbēgama. Pēc ilgas minstināšanās uz briesmu signāliem Amerikas Savienotās Valstis, kā ierasts, reaģējušas, visiem pasaules huligāniem draudot ar daktera Bērziņa gaisa vizīti. Tikmēr Vācija žonglē ar trīs lietām vienlaikus, mēģinot izrunāt vietējo buldogu no adrenalīna dulluma, nezaudējot nevienu ķermeņa daļu, līdztekus kalibrēdama B un C plānus visu situācijas potenciālo iznākumu gadījumiem.

Šai drāmai, iespējams, būtu vien margināla loma vidusmēra latvieša apziņas plūdumā, ja vien ne Ukraina. Līdz ar Ukrainas konfliktu pasaule ar visām tās nedienām, šķiet, beidzot ienākusi arī mūsu mazajā pasaku namiņā, aktualizējot jautājumus, kas iepriekš bija saistoši vienīgi dīkdieņiem un filozofiem. Svarīgākie no tiem, manuprāt, skar vardarbības statusu mūsu sabiedrībā, kā arī mūsu spēju saprast pašiem sevi un citam citu. No tiem atkarīgas gan mūsu komunikācijas stratēģijas, gan spēja risināt konfliktus.

Latvieša drāmas naratīvs

Vērojot reakcijas, kas Latvijas sabiedrībā apvija Ukrainas konfliktu kopš tā aizsākuma, grūti nepamanīt vienu kopsaucēju – sašutumu. No vienas puses, Latvijas sabiedrība samērā vienoti atbalstīja Ukrainas nostāju saglabāt valsts teritoriālo integritāti par teju jelkādu cenu, no otras puses – kad šī cena tika reāli maksāta, cilvēki pauda skaļu sašutumu par tās apmēru. Cīnīties par tēvzemi mēs uzskatām par goda lietu, taču brīdī, kad mūs sasniedz informācija par to, kas karš reāli ir, esam šokā.

Manuprāt, šis sašutums ir saistīts ar kādu latviešiem raksturīgu pārliecību – tā ir pārliecība par leģitīmu vardarbību. Mēs esam audzināti domāšanā, kas biedējoši tolerē vai pat klaji glorificē karu, ja vien tā iznākums ir pareizajai pusei labvēlīgs. Mūsu vēsture ir ideāli piemērota šādam skatpunktam, jo atšķirībā no Vācijas mēs neesam bijuši antivaroņi, uz mūsu pleciem negulstas vēsturiska atbildība par pašierosinātu pāridarījumu pret kādu citu cilvēku grupu. Gluži pretēji – mēs paši allaž esam bijuši cietēji, tie, kuru mantu dalījuši citi mūsu acu priekšā. Mēs pazīstam vien zaudējuma sāpes un bezspēcības dusmas, bet mums ir svešs tas parāda apziņas smagums, kas uz palikšanu iezogas gan pašu spoguļattēlā, gan sarunas biedru acīs, atskurbstot pēc vardarbīgas orģijas, ko, mirklīgas alkatības apstulbināti, esam uzrīkojuši kaimiņu namā. No mūsu skatpunkta visu vienmēr ir darījuši citi, dalījuši citi, un no svešām kļūdām, kā zināms, mācīties ir pagrūti.

Motivāciju, kas baro lielas Latvijas sabiedrības daļas atbalstu gan revolūcijas idejai, gan principiālai karošanai ar Krieviju, var raksturot kā atriebes mentalitāti. Tā ir mūsos allaž snaudoša vēlme kārtīgi sadot pa seju iztēlotajam ļaundarim, no kura ietekmes atvedināmas visas mūsu ciešanas. Citiem vārdiem sakot, Latvijā aizvien vērojama tendence vairīties no atbildības un projicēt to uz āru, uz kādu citu. Dzīvot tādā realitātes versijā, kur pie visa allaž vainīgs kāds cits, ir diezgan ērti, taču monētas otrā pusē ir infantilais subjekts, kas šādā realitātē ir notverts gluži kā slazdā. Šāda domāšana, iespējams, ir tiešs apspiestības rezultāts, taču šobrīd, kad esam suverēna valsts, tā ir kļuvusi problemātiska, neļaujot mums sasniegt garīgu pilngadību.

Latvijā valda paradoksāla situācija – okupācija tiek piesaukta vietā un nevietā, vēsturiskā trauma spēlē neaizvietojamu lomu nācijas apziņā, tomēr šī trauma kā medicīnas muzeja eksponāts tiek turēta formalīnā stikla burkā, nevis aktīvi košļāta un gremota, lai asimilētu šo pieredzi un tās atlikumu izvadītu no sistēmas dabiskā veidā. Tā vietā mēs esam iestrēguši polarizētā domāšanas modelī, kur (vēsturiski politiskā kontekstā) paši esam un drīkstam būt vien spoži balti, bet visi citi – proporcionāli melni, kas diemžēl sagandē mūsu tagadni, sekmējot vien atgrūšanos un norobežošanos pašā Latvijas sabiedrībā. Šķelšanās savukārt dara šo salīdzinoši nelielo cilvēku kopu nestabilu, rada spriedzi, šķēršļus un problēmas, kas traucē mums normāli funkcionēt un mērķtiecīgi, efektīvi rīkoties kopīga labuma vārdā.

Mūsu tautas vissmagākais okupācijas vēstures mantojums ir mūžīgā pastarīša pozīcija, kurā atbildība – bet līdz ar to arī rīcībspēja un pienākums rīkoties – ir deleģēta kādam citam. Mēs esam iemācījušies dzīvot nebeidzamā drāmas trīsstūrī, mainot upura lomu pret glābēja lomu, bet glābēja – pret vajātāja. Šo lomu primārā funkcija ir barot pašām sevi, citai citu un vispārējo drāmas dinamiku, tāpēc upuris allaž jutīsies bezspēcīgs un apspiests, vajātājs aizrautīgi vainos, kritizēs un tiesās, bet glābējs nebeidzami pūlēsies palīdzēt un pasargāt. Visas šīs lomas vieno tendencioza īstenības interpretācija, jo ikviena situācija kalpo lomas uzturēšanai, bet tās reālās prasības allaž izplēn aizmugurējā plānā. Tā mēs aizvien glābjam un sargājam tradīcijas, vērtības, bērnus, valodu un kultūru, vainojam priekšnieku, valdību, Krieviju, Eiropu un cits citu, bet gala beigās vien klusi ilgojamies pēc kādas spēcīgas rokas, kas kā ar burvja mājienu darīs veselu mūsu mūžam sasisto sili.

Lai izaugtu no šīs neauglīgās rotaļas, mums, pirmkārt, jāieraksta sevi atpakaļ savas kopīgās vēstures lappusēs un katram savas individuālās dzīves stāstā. Mums jāiemanto sava vēsture kā sava, pārstājot to uzlūkot kā svešas gribas manifestāciju vai svinēt kā tādus kapusvētkus – nebijušu iespēju un neīstenota potenciāla naratīvu. Šāda negatīva pašizpratne, šāds latviskās identitātes jēdziens mums šobrīd neļauj būt cilvēkiem, kas ar skaidru vīziju, proaktīvi un atbildīgi saimnieko savās mājās, veido ilgtspējīgas struktūras un attiecības. Tā vietā mēs esam mūžīgie upuri, nesadzijuši bērni, kas negribīgi velk aiz sevis pieaugušā dzīves pienākumus. Tikai iemantojot savu pagātni, mēs varam patiesi iemantot savu tagadni – tas nozīmē apzināties arī savu savtīgumu, vienaldzību, dusmas, neslēpjot tās zem taisnības plīvura. Tikai tā mēs spēsim ieraudzīt, ka nevar atjaunot līdzsvaru, sadodot pāridarītājiem pa seju, tā var tikai sašūpot to vēl vairāk, un zaudētāji šādā scenārijā ir visi.

Identitātes diskurss

Pēdējās desmitgadēs Rietumu sabiedrības (vismaz tās daļas) kolektīvā doma ir izdarījusi kādu būtisku lēcienu, iedibinot pamatu globāla mēroga identitātes jēdzienam. Pretēji nacionāli orientētu pilsoņu bažām šāda skatījuma mērķis nav valodas vai citu lokālo tradīciju iznīcība. Šīs identitātes pamatā ir ideja, ka mēs visi pirms un pēc saviem lingvistiskajiem, kulturālajiem un citiem atribūtiem primāri un pāri visam esam cilvēki. Šī ideja kalpo par jauna līmeņa komunikācijas platformu un veido pamatu dialogam, kas iepriekš nav bijis iespējams. No šāda skatpunkta pat sarežģīti un nebūt ne katram aktuāli jautājumi par kompleksu ārpolitisku konfliktu risināšanu atgūst cilvēcīgu seju, savā ziņā pārtopot jautājumos par globāla mēroga ģimenes konfliktu risināšanu.

Tomēr šāds uzstādījums neko nemaina, ja arī ģimenē aizvien esmu gatava karot nelokāmā pārliecībā par savu taisnību, stūrgalvīgi pieņemot, ka spēks ir pakļaušana un saruna ir manas patiesības karš ar tavējo. Pat ja es uz tevi kliedzu labas un vērtīgas patiesības, tās kliedzot no savas taisnības pozas, es esmu un palieku kurla pret tavu taisnību, un mēs abi esam iestrēguši katrs savas taisnības pasaulē, tā arī nekad nesatiekoties. Imants Ziedonis šo parādību savulaik trāpīgi aprakstīja kā runāšanu no dažādiem stāviem. Viens runā brezentu, otrs lietu, trešais vispār maizi – ejiet te šitā tagad saprasties!

Šī, protams, nav unikāli latviska problēma, tomēr daudzējādā ziņā mēs komunikācijas kursu esam iekavējuši vairāk nekā mūsu līdzgaitnieki. Tāpēc būtiskākais, ko Latvija gan valsts, gan indivīda līmenī var mācīties no neveiksmīgi eskalējušā Ukrainas konflikta, ir sarunāties, saprotot, ka karš nav un nevar būt nevienas situācijas risinājums. Kā teicis Gandijs: "An eye for an eye will only leave the whole world blind." [1] Ukraina ir tikai viens no piemēriem, kas uzskatāmi atklāj šīs vienkāršās patiesības universālo raksturu, kā arī izgaismo tās alternatīvas ēnas pusi. Cita starpā arī uzdodot mūžam aktuālos jautājumus par vardarbības cēloņiem, statusu un sekām, uz kuriem reti patiešām gribam meklēt atbildes. Jo atbilde un tās meklējumi, ja esam līdz klusumam godīgi, var satricināt mūsu ierastās domāšanas un identitātes mūrus, atstājot mūs neziņā – informācijas laikmetā, kad nezināt ir teju vai grēks. Tomēr vien neziņā ir vieta pārmaiņām, jo mums beidzot nav gatavu atbilžu un mēs esam atvērti kaut kam jaunam. Kad esošā līmeņa domāšana rada vien vairāk tā paša līmeņa problēmu, ir pēdējais laiks iemācīties uzdot jaunus jautājumus. Taču ceļš uz tiem ved tieši caur neziņas nakti, kurā parasti iesoļo vien gana izmisušie vai gana drosmīgie.

[1] Moto "aci pret aci" tikai padarīs visu pasauli aklu.