Es aizvien atceros to reizi, kad, atbraukusi no ģimenes ikvasaras ceļojuma pa Vāciju ar jaunām drēbēm pavisam citā stilā (līdz tam staigāju T kreklos), izgāju uz ielas saulainā vasaras dienā zilganpelēkā smalkadījuma bezroku krekliņā. Tā vēsais tonis un vijīgais materiāls tik maigi kontrastēja ar saules staru dzelteno siltumu – es jutos kā ūdens!
Ap šo laiku man bija sākušas veidoties krūtis, un man šis apstāklis šķita diezgan mulsinošs, ja ne akurāt traucējošs. Es gan zināju, ka mans ķermenis mainīsies, jo mammas bija citāds, tāpat zināju, ka būs arī ārēji apslēptas izmaiņas, proti, mēnešreizes kā dzimumbrieduma sekas, taču tas arī viss. Es zināju, ka tapšu par sievieti, taču nezināju neko par to, ko nozīmē tādai būt – būt sievietei cilvēku kopienā. Tā nu es, savu fizisko pārmaiņu nedaudz aizkaitināta, bez konkrētas attieksmes pret notiekošo un izpratnes par savu topošo statusu, šo izmaiņu sociālajām implikācijām, izgāju uz ielas skaistā saulainā dienā smukā jaunā krekliņā. Bez kādas papildkārtas, kas apslēptu manas viegli definētās krūtis un krūtsgalus – mana ķermeņa daļu, kas nekad iepriekš nebija piesaistījusi ne manu, ne svešu uzmanību.
Šī diena kļuva par manu pirmo patieso ķermeņkauna pieredzi. Es tajā iepazinu tā mēmā kauna smagumu, kas teju pašsaprotami gulst pār sievietes ķermeni mūsu kultūrā – ar katru savādi saviebto skatienu tas pakāpeniski ieguva masu manā mentālajā ceļasomā. "Vēl nesen tak, kad neplānoti aizbraucām ar krustmāti un brālēnu uz ezeru, bija pilnīgi normāli peldēties apenēs," es domāju, bet nu apkārtējo skatieni ļoti savādi slīdēja pāri manam krūškurvim, kura izmaiņas līdz šim naivi uzskatīju par privātu pārdzīvojumu. Peldkostīmu iepretim peldbiksēm jau tolaik uztvēru kā normu, taču vien tālab, ka manam vecumam peldbikses vairs neražoja, bet vecās bija izbalējušas un spieda. Tomēr tagad es sāku aptvert, ka tik vienkārši tas viss laikam nebūs, ka še ir mainīgie, ar ko nebiju rēķinājusies. Es biju tos nojautusi, ņemot vērā, ka sieviešu krūtis allaž tika prezentētas aizsegtas, taču man trūka informācijas par šīs prakses iemesliem. Tālab pieņēmu, ka tā ir izvēle, ka sievietēm patīk valkāt krūšturi. Es nezināju, ka krūtis ir jāslēpj, it kā tās būtu kāda kaunpilna nasta, kāds savāds noziegums par līdzdalību, kurā man nebija iespējas lemt.
Krūtis un krūtsgali – mums visiem tie ir. Taču sievietes gadījumā, kā uzzināju turpmākās dzīves gaitā, šos abus neizbēgamos ķermeņa aspektus ir pieņemami prezentēt tikai divās formās: neitrālos apstākļos aizsegti, īpaši apslēpjot krūtsgalus, bet atkailināti vien seksualitātes kontekstā. Izņēmums ir barojoša māte, kas gan atsedz savas krūtis, taču atrodas ārpus iepriekšējā dalījuma, jo šobrīd, tā teikt, nav gatava pāroties. Konfliktā ar šo dalījumu pilsētas ikdienā atrodas "nesavāktas" krūtis – krūtis, kas neslēpjas, taču bez formāla attaisnojuma, ko mātei sniedz atražošanās funkcijas izpilde. Zem apģērba skaidri to dabiskajā veidolā nojaušamas vai ārpus seksualitātes konteksta atkailinātas krūtis šai uzskatu sistēmā ir dumpis vai brīvdomības simbols. Turklāt atkarībā no krūšu estētiskās kvalitātes tās aizvien tiek tulkotas arī kā seksuāls signāls. Kopumā ne-kaunīgas sievietes krūtis to dabiskajā klātesamībā vienkārši neiegulst šādā binārā dalījumā, līdz ar ko loģiski (iz)aicina to pārskatīt. Taču todien es vēl nezināju, ka līdz ar šīm izmaiņām manā ķermenī tieku iesaukta armijā un sūtīta neredzamā karā. Es nezināju, ka kļūstu par simbolu sev svešā sistēmā, nezināju, ka no šī brīža ne vien esmu, bet arī nozīmēju. Tāpat es nezināju, ka mans ķermenis no funkcijas, no pieredzes medija kļūst par objektu, kas turpmāk atradīsies starp mani un īstenību. Es nezināju, ka turpmāko dzīvi, vienkārši sakot, viens no maniem centrālajiem uzdevumiem būs uzvilkt otra skatienu atpakaļ līdz acu augstumam.
Retrospektīvi mans diskomforts bez piespiedu fiziskām pārvērtībām bija saistīts tieši ar sociālās lomas ierobežojumiem, sociālo identitāti, no bērna kļūstot par sievieti, – to pašu sociālo identitāti, kuru nesen pie mums daudzi centās aizdomāt prom, vēršoties pret atbilstīgu formulējumu Stambulas konvencijā. To pašu, ar kuru pie mums neesot nekādu problēmu. Taču manas pieredzes kvintesence ir tāda, ka pāris gadu laikā es no cilvēka kļuvu par sievieti. Sociālajā aspektā tas nebija atbrīvojoši, tas nebija uzlabojums un tā nebija līgana pāreja jaunā dzīves kvalitātē. Tā bija salīdzinoši pēkšņa pāreja no nediferencētas līdzāspastāvēšanas uz teju patoloģiski polarizētu, sašķeltu realitāti, kur abi dzimumi ir notverti nebeidzamā opozīcijā seksuālās spriedzes laukā. Dzīvojot Latvijā, man radās iespaids, ka apkārtējie diezgan viennozīmīgi tic kādam fiziski iedzimtam sociālam duālismam, kur sievietes ir no vienas, bet vīrieši – teju no citas planētas. Man personīgi gan šī jaunā identitāte nešķita gluži īsta vai dabiska, tā nebiju tik daudz es iz sevis, cik es citu acīs, tā bija veidota kaut kā ārēji un turējās pie manis kā tāda uztiepta maska vai korsete. Es līdz ļoti nesenam laikam nesapratu, kas tieši notika tai pusaudža vecumā, kas mainījās. Tagad redzu, ka primāri izmainījās manas pieredzes pastarpinātības līmenis saskarsmē. Mana centrālā dzimumbrieduma trauma bija kļūt nesamērīgi redzamai, kā prožektora staru izgaismotai noteiktos aspektos, bet vienlaikus kā aiz spoguļu sienas nozust skatienam citos. Šī bioloģijā bāzētā sociālā sieviete kā forma koncentrēja uz sevi par daudz uzmanības: "Kā iespējams, ka vakar vēl es biju Ieva, bet nu esmu papriekš sieviete un tikai tad Ieva?"
Būdama maza, es biju "bērns", tā bija mana sociālā loma, taču šī loma bija loģiska. Es biju Ieva, kas vēl bija maza, līdz ar to uz mani attiecās rīcības ierobežojumi, tomēr primāri es aizvien biju Ieva, nevis bērns: bērns bija pārejoša neērtība. Ar sociālo sievieti bija citādi, tā bija uz palikšanu, turklāt tai trūka saprotama pamatojuma, kā arī atbalss manā pieredzes laukā. Mani draugi bērnībā bija zēni, ar meitenēm mani nesaistīja kopīgas intereses, tā nu es šo sociālo dalījumu cita starpā allaž izjutu kā interešu noteiktu izvēli, ne kādu obligātu fizioloģisku zīmogu. Tomēr galu galā es tā vai citādi internalizēju šo sabiedrības skatienu. Tas ir dumpja paradokss – no kāda konteksta noteikto nozīmju tvēriena iespējams atbrīvoties, vien salīdzinoši iztirzājot paša konteksta nozīmi, proti, pakļaujoties citam, plašākam kontekstam. Kamēr Latvija bija visa mana īstenība, tās uzskatu sistēma man bija neizbēgami saistoša – vienalga, kā sevi pret to nostatu. Un šis skatījums man visdrīzāk nebūtu tik ļoti traucējis, ja tā secība sakristu ar manu pašidentifikācijas modeli, taču – diemžēl vai par laimi – tas tā nebija. Es sevi neuztvēru kā sociāli determinētu biorobotu, kam izklaides nolūkā piekabināts prāts, bet gan kā brīvu gribu, radošu spēku, kas šai pasaulē izpaužas caur ķermeni. Ironiskā kārtā šādu pārliecību lielā mērā iemantoju tieši svētdienas skolā, apgūstot bibliskās pasaules kārtības pamatprincipus. Pubertāte, no vienas puses, tuvināja mani pieaugušā brīvībai, bērnībai raksturīgo ierobežojumu beigām, taču brīvības vietā tā nu solīja citus. "Kad izaugsi, varēsi darīt, kā tu gribi," aizvien vairāk sāka izskatīties pēc meliem.
Pārvācoties uz Berlīni, jutu – kaut kas ir citādi. Laika gaitā aptvēru galveno atšķirību, proti, ka šeit mans ķermenis nevienu īsti neinteresē, taču manu vārdu saturs gan. Šeit sarunas fokuss bija intuitīvi pareizs, es atkal jutos kā cilvēks! Uz šīs sen aizmirstās sajūtas fona es lēnām iemācījos no jauna, kā ir būt Ievai, aizvien pieredzot, kā ir būt redzētai acu augstumā ar visām manām krūtīm, taču bez zemtekstiem. Kā ir piedalīties sarunā, sūtīt un saņemt informāciju ar valodas starpniecību bez šī konstantā piesārņojuma, sarežģījuma – bez otram šķietami pašsaprotamiem pieņēmumiem par šo komunikācijas situāciju un mani kā sarunas partneri, kas, pirmkārt, ir vienkārši nepatiesi un, otrkārt, ir man daļēji sveši. Uzticoties šai pieredzei, es sāku no tās dzīvot ne vairs kā "sieviete, Ieva" bet "Ieva, sieviete" un tikai šādā secībā spēju ieraudzīt, kādas personiskas ciešanas un sociālas disfunkcijas rada šo abu sajaukšana vietām.
No mana skatpunkta šādas inertas sociālās dzimumlomas un ar tām saistītie stereotipi mūsdienās nav sabiedrības attīstībai labvēlīgs vai nepieciešams konstrukts, taču vienlaikus lomu izveide ir neizbēgama eksistences blakne kultūras kontekstā. Tālab mums atliek vien skaidri apzināties, ka šīs lomas ir koncepti – tās nav īstas, tās nav dotas pašas par sevi un nav nekā obligāti saistošas. Tās būtībā ir kolektīvs ieradums, tautas atmiņā sacietējušas pieredzes aprises – kā iemītas taciņas –, un tās reizēm var kalpot kā ceļa rādītāji attīstības procesā. Taču brīdī, kad šādas lomas kļūst preskriptīvas, tās kļūst arī destruktīvas, jo no orientieriem top par pātadziņām. Šādi statiski ierobežojumi savukārt neizbēgami rada gan individuālas, gan sociālas patoloģijas, jo neļauj cilvēkiem brīvi domāt, dzīvot un pārvietoties sabiedrības iekšienē, līdztekus neļaujot sabiedrībai kā sistēmai, organismam brīvi attīstīties un mainīties. Ja daļa Latvijas sabiedrības iestājas par uzskatu, ka sociālo dzimumlomu stabilitāte būtu kāda īpaši aizsargājama kultūras vērtība, tad, manuprāt, vien tālab, ka viņi skaidri nesaprot atšķirību starp dzimumu un dzimumlomu kā sociokulturālu veidojumu, jo pie mums šie abi aizvien nav gana skaidri nošķirti kopzināšanu un pieredzes telpā. Pretējā gadījumā šis arguments skan apmēram tā, ka mēs protam būt un pastāvēt vien važās.
5