Pēdējā laikā ap Latvijas Valsts prezidentu manāma aizvien lielāka šūmēšanās, neapmierinātība un pieprasīšana. Viņa Ekselencei uzbrūk ne tikai politiskie komentatori, bet arī dīdžeji, dzejnieki, aktieri un tamlīdzīgi kultūras darbinieki. Tātad – ievērojami lielāks tautas procents nekā parastais politisko kašķu kontingents. Iegūglē "Andris Bērziņš", un Gūgle pati piedāvā paplašināt meklēšanu: "Andris Bērziņš parodija", vai arī "Andris Bērziņš Van Damm". Tātad virtuālajā telpā cilvēki aktīvi meklē atbalstu savam priekšstatam par savu prezidentu. Un kurš tad nav dzirdējis šo: Vīķe-Freiberga pierādīja, ka par prezidentu var kļūt sieviete, Zatlers – ka par prezidentu var kļūt jebkurš, bet Bērziņš – ka var vispār bez prezidenta. Jo Bērziņš nav kaut ko pateicis, Bērziņš nav kaut ko izdarījis, Bērziņš nav… Nu nav, johaidī.
Šeit es gribu teikt, lūk, ko – ne jau Andris Bērziņš ir pie kaut kā vainīgs. Andris Bērziņš, manuprāt, ir perfekts Latvijas Valsts prezidenta iemiesojums. Cilvēks amatā bez īpašām pilnvarām un sevišķām iespējām, ar padomju izglītību, karjeru padomju laikā sācis kā inženieris. Tātad šinī ziņā pārstāv Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju paaudzi kā kvintesenciāls simbols. Tāds kā visi, pārstāv visus.
Ātri pāršķirstīsim mūsu vēstures lappuses, sākot ar 1922. gadu. Četri prezidenti pirms padomju okupācijas, četri pēc. Uzmanību, jautājums: nosauciet to taustāmo lietu sarakstu, ko ir paveikuši prezidenti! Jebkurā jomā. Ar pozitīvu vai negatīvu iznākumu, nav svarīgi. Galvenais, lai to nebūtu varējusi izdarīt tāda amatpersona, kas nav prezidents.
Zatlers atlaida Saeimu? Neko Zatlers neatlaida. Mūsu valstī prezidents var labākajā gadījumā kaut ko ierosināt, nevis izdarīt. Zatlers ierosināja Saeimas atlaišanu, par to referendumā nobalsoja vēlētāji, kas pēc tam pusi no Saeimas ievēlēja atpakaļ.
Es zinu, zinu. No astoņiem mums ir bijuši divi, kas ir īsti tautas mīluļi, un viens otrs teiks, ka viņu dēļ varbūt bijis vērts tos pārējos pieciest. Kārlis Ulmanis – tas tik bija prezidents! Taču ievērojiet: Ulmanis kā prezidents neko tādu nav izdarījis. Ulmanis bija premjers, kas pats sevi iecēla par prezidentu, skata pēc. Ulmaņa paveikto lietu sarakstā būtu rīkojumi, kurus parakstījis Ministru prezidents Ulmanis, nevis Valsts prezidents Ulmanis. Nemaz nerunājot par kara ministru, ārlietu ministru, apgādības ministru un zemkopības ministru Ulmani.
Un Vaira Vīķe-Freiberga? Daudzi teiktu – īstā sieviete īstajā laikā un īstajā vietā. Tomēr… Vai tik inteliģentai, darboties spējīgai sievietei prezidentūra vispār bija nepieciešama? Iedomāsimies, ka Latvijā prezidentūras nav. Nav, un viss. Vai Vīķe-Freiberga būtu bijusi mazāk aktīva un efektīva citā lomā – piemēram, kā diplomāte, ārlietu ministre vai premjerministre? Vai viņas paveikto darbu saraksts būtu īsāks? Es personīgi domāju, ka it nemaz. Vai nav vienalga, kurā vietā riepai caurums? Ja iekšā spiediens, ārā tiks šā vai tā.
Nākamais jautājums: vai prezidenta pienākumos ietilpst kaut kas, ko nespētu darīt citas valsts amatpersonas jau esošajos amatos? Pavisam nopietni! Pievelciet krustiņu pie tā, ko, jūsuprāt, var izdarīt tikai un vienīgi Valsts prezidents: kara pieteikšana, likumprojekta izstrāde, komentārs (vai tā iztrūkums) par Krimas aneksiju…
Vai komentāru par valsts nostāju sakarā ar situāciju Ukrainā nevarētu izteikt ārlietu ministrs? Vai vizītē uz ārzemēm nevarētu doties kāds no diplomātiem? Vai sagaidīt Dalai Lamu (ha, te jau nu es pavisam sacerējos) nevarētu premjerministre?
Atbilde: varētu gan.
Kopš Jāņa Čakstes ievēlēšanas Valsts prezidenti neko tādu īpašu nekad nav izdarījuši, ko nebūtu bijis iespējams izdarīt citai amatpersonai, tas pat par spīti Čakstes publicētajiem 402 likumiem. Jo faktiski publicēšanu varēja veikt arī kāds cits.
Atstāsim malā personības; es runāju par amatu. Amatu, kas izmaksā, kas prasa mūsu laiku un uzmanību, bet varbūt patiesībā nav neko diži atšķirīgs no tāda anahronisma kā simbolisks karalis parlamentārajā monarhijā. Ar to atšķirību, ka karalis sēž uz samta beņķa, kamēr ir beigts un pagalam, bet mēs ik pa četriem gadiem piepulcinām vēl vienu klāt, ko uzturēt.
Šobrīd Latvijas nodokļu maksātāji maksā trim bijušajiem un vienam esošajam. Esošajam, kā teikts prezidenta mājaslapā, alga ir 3142 eiro. Bijušajiem katram pienākoties puse šīs summas. Katram (valsts apmaksāta) automašīna.
Ik pa četriem gadiem Latvijas nodokļu maksātājiem jāuztur par vienu superpensionāru vairāk, kuram turklāt vēl kādu laiku pēc pilnvaru nolikšanas pienākas apmaksāta svīta. Esošajam ir vesela kanceleja darbinieku, bijušajiem tā kā mazāk, tomēr vientuļus jau viņus arī neatstāj. Miesassardze, sekretārs…
Diezgan sālīti sanāk, turklāt – jo tālāk, jo trakāk būs. Mūsdienās cilvēki dzīvo ilgāk kā vecos laikos, it sevišķi, ja pietiek ienākumu medicīnisko izdevumu nosegšanai.
Vispār, izlasot pilnvaru sarakstu, kļūst skaidrs, ka nekur tālu tāds prezidents nevar tikt:
…izpilda Saeimas lēmumus par starptautisku līgumu ratificēšanu (Satversmes 41. pants).
… ir valsts bruņotā spēka augstākais vadonis... Bet: Kara laikam viņš ieceļ virspavēlnieku (Satversmes 42. pants).
…pasludina karu, Bet: uz Saeimas lēmuma pamata (Satversmes 43. pants).
…ir tiesības spert visus nepieciešamos militārās aizsardzības soļus… Bet: Nekavējoties sasauc Saeimu, kura lemj par kara pasludināšanu un uzsākšanu (Satversmes 44. pants).
… ir tiesības apžēlot noziedzniekus… Bet: Šo tiesību izmantošanas apjomu un kārtību nosaka īpašs likums. Amnestiju dod Saeima. (Satversmes 45. pants).
Vienīgais, ko tā pa īstam prezidents drīkst izdarīt, tā sakot, nekontrolēti, ir "sasaukt un vadīt ārkārtējās ministru kabineta sēdes, noteicot tām dienas kārtību" (Satversmes 46. pants), un aicināt kādu personu sastādīt ministru kabinetu (Satversmes 56. pants).
Vai neizklausās sāpīgi maz? Vai tāds cilvēks, kas gribētu rosināt kādas izmaiņas valstī, vispār varētu sagribēt kļūt par prezidentu? Priekš kam?
Varbūt Latvijas prezidentūras švakums nāk no šejienes:
"Valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Visiem Valsts prezidenta rīkojumiem ir jābūt līdzparakstītiem no Ministru prezidenta vai attiecīgā ministra, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem, izņemot rīkojumu par Saeimas atlaišanu (Satversmes 48. pants) un par Ministru prezidenta kandidāta aicināšanu (Satversmes 56. pants)."
Šķiet, ka mana loģika ir dzelžaina. Tomēr, lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, kad vien ieminos par šo tēmu, tūlīt pat saņemu pretī aktīvu nepiekrišanu. Prezidentūra – tā ir tradīcija, ja citiem tādi ir, mums arī vajag! Bet kāpēc?!
Tādēļ, ka prezidents ir mūsdienu demokrātijas analogs seno laiku karalim. Džeimss Freizers savā klasiskajā antropoloģijas grāmatā "Zelta zars" apraksta pirmos karaļus kā tautas ievēlētus priesterus, kas savienoja profāno tautu ar sakrālo dievu pasauli. Par karali kļuva pats labākais, pats vērtīgākais no visiem, un īpašu ceremoniju rezultātā viņš ieguva teju dievišķu statusu. Bija kultūras, kur "teju" pārvērtās par "visnotaļ", kā, piemēram, senajiem ēģiptiešiem vai načezu indiāņiem, kur karali uzskatīja par Saules dieva iemiesojumu. Jebkurā gadījumā – pēc iesvētīšanas karalis no vienkārša cilvēka pārtapa par sakrālu būtni. Tika uzskatīts, ka dievi runāja ar karali kā ar tautas pārstāvi, lai nav jārunā ar katru atsevišķi par lietām, kas jādara visiem kopā. Karalis = tauta. Sociologs Emīls Dirkheims būtu teicis, ka prezidenta tēlā tauta pielūdz pati sevi.
Viena no seno karaļu funkcijām bija kalpot par cilvēcisku upuri, kad vajadzēja pielabināties dieviem īpašas krīzes gadījumā. Kristietības tradīcijā tiek pielūgts Karalis Jēzus – grieķiskais Χριστός (Khristós) ir tulkojums ebreju terminam מָשִׁיחַ (mashiach), kas tulkojumā nozīmē "ar eļļu svaidītais", jo senie ebreji karaļa iesvētīšanas ceremonijā lēja viņa matos eļļu. Jēzus, starp citu, tika nogalināts par upuri Dievam visu pārējo vietā.
Tātad prezidents ir labākais, cildenākais, morāli visaugstākais, jaukākais, kas mums ir un ko mēs varam piedāvāt dieviem vai ārvalstu politiķiem un žurnālistiem, nemaz nerunājot pašiem par sevi. Sametiet Latvijas iedzīvotājus sulu spiedes katlā un uzvāriet, tad sakondensējiet tvaiku, un ārā no krāna izpilēs – Latvijas Valsts prezidents! Tāda ir teorija, un šīs teorijas dēļ daži cilvēki būtu burtiski ar mieru mirt par savu prezidentu. Jo savā patriotiskajā uztverē viņi mirtu nevis par cilvēku, bet par amatu, kas sakrālas transsubstanciācijas rezultātā iemieso visu Dzimteni, tāpat kā vīns pārtop par Kristus asinīm.
Bet varbūt tas nav tā vērts? Varbūt Latvijas prezidentūra nav nekas cits kā tukšs anahronisms, bez kura mēs varētu iztikt? Valstiskās birokrātijas augstākais tukšpadsmit?
Tās dažas lietas, ko prezidenti pa laikam izdara, sadalīsim starp citām amatpersonām. Ziedus noliks viens, diplomātiskās pusdienas paēdīs otrs, Jaungada uzrunu no lapiņas nolasīs trešais. Ministru, diplomātu, deputātu utt. pietiek. Ietaupītie līdzekļi – Prezidentūras fondā, kas ik pēc četriem gadiem pieaug par kādiem desmit tūkstošiem eiro (+ inflācija, dabiski).
Kur to naudu liks? Vai tad vajadzību trūkst!
Un kā tādā gadījumā būs ar sakrālo lietas aspektu, ar prezidentu kā visas Latvijas iemiesojumu, kā mūsu spoguli, tā sakot? Nu, pirmkārt, labums tāds, ka nebūs neviena, kas atgādinātu, ka pašiem ģīmis greizs. Otrkārt, latviešu tauta pastāv jau ļoti ilgi, un pa šo laiku mums bijuši tikai astoņi prezidenti. Vai mēs bijām mazāk tauta, kad prezidenta nebija? Vai prezidentūras pārtraukšana padarīs mūs mazāk par latviešiem, un Latviju mazāk par Latviju? Es domāju, ka ne. Toties mēs varētu ieiet pasaules vēsturē kā nācija, kas pieiet lietām pragmatiski un prot atteikties no liekā.
Tāpēc liksim Andri Bērziņu mierā. Labāk pārskatīsim Satversmi un vai nu principiāli izmainīsim prezidentūru tā, lai tai pieaug lietderības koeficients, vai arī klapējam to bodīti ciet uz visiem laikiem.
3