Kronberga pulkstenis, Kronberga kompass

Laikmetīgums – šī „prasība” dzejai laiku gaitā tapusi interpretēta visdažādākajos veidos, taču Latvijas literatūras kontekstā visbiežāk laikmetīgums meklēts formālos aspektos. Attiecībā uz dzejnieka Jura Kronberga darbiem „laikmetīgums” allaž bijis viegli piemērojams apzīmējums gan formas, gan tematikas ziņā. Forma, kopskatā lūkojoties, ir nieks – virskārta, par kuras faktūru lieljaudas dzejnieku nepieklājas pārlieku slavēt, pašsaprotama lieta; temats – uz īstenību reaģējošam cilvēkam arī nekas īpašs, taču dzejniekiem, īpaši latviešu dzejniekiem, vairīšanās no laikmetīgu parādību burtiskiem pieminējumiem pamatoti un nepamatoti tikusi bieži pārmesta (nepamatoti – jo ir taču koši piemēri, vai tā būtu Aspazija ar elektrifikāciju Operā vai Čaks ar savu telpu, vai J. Elsberga „Daugavas bulvāris” ar plastiskās ķirurģijas aizsācēju Ģīli Latvijā, kas vienā elpā salikts kopā ar Bahu un, cita starpā, Biķernieku kapiem, vai Vērdiņš ar saviem šķietami vienkāršo ļaužu šķietami pašironiskajiem tēliem, vai citi).

Kas tas par uzstādījumu: „trimdas anatomija”? – gribas jautāt, ieraugot Kronberga izlases nosaukumu. Vai tad Juris ir trimdā? Vai tad trimda aizvien vēl ir? Vai aktīva klātbūtne Latvijas literatūras „iekšlietās un ārlietās” neatceļ Kronberga kā „trimdas [2. paaudzes] autora” statusu? Nākas vien samierināties ar nosaukumu, jo, kā norāda gadskaitļi krājuma sākumā, no jau iepriekš publicētajiem darbiem „anatomijā” ietverti tie, kas tapuši politiskās trimdas laikā – tātad, no Jura Kronberga debijas 1970. gadā līdz Latvijas neatkarības atgūšanai. Krājumu robežās runājot: no pirmās grāmatas, autorizdevuma „Pazemes dzeja” līdz apjomīgajam Zviedrijas apgādā „Daugava” iznākušajam „Tagadnes” (1990). Pārējie „Trimdas anatomijā” iekļautie ir dzejoļi ārpus krājumiem, kas ietver laiku no 1993. līdz pat pagājušajam gadam; tajos var gan meklēt trimdas pazīmes, gan krietni attālināties no šīs tēmas.

Trimdas anatomiju pētīt ir būtiska apņemšanās, jo īpaši tādēļ, ka vairāki trimdā dzīvojoši dzejnieki savos labākajos gados vēl nebija gatavi to darīt – acīmredzami trūka laika distances, pietiekamā attāluma, lai uzliktu savus trimdas gadus uz pētnieka galda. To dažkārt mēģinājuši gan Gunars Saliņš, gan Andrejs Eglītis, gan – prozā – Dzintars Sodums. Vai Jurim Kronbergam ir izdevies radīt anatomisko zīmējumu, pēc kura lasītāji – ar un bez trimdas pieredzes – varētu izmeklēt savu laiktelpu?

Līdz ar „Trimdas anatomijas” iznākšanu atskatoties uz Kronberga iepriekšējiem trīspadsmit krājumiem[1], redzams, ka viņa attiecības ar laika jēdzienu gan ir kas vērā ņemams – dzejoļos Kronbergs par to runā tikpat neatlaidīgi kā, piemēram, Uldis Bērziņš, un dažādus laikam un laikmetam (-tiem) uzdotos jautājumus atspoguļot viņam acīmredzami ir ne mazāk svarīgi kā, teiksim, Vizmai Belševicai. Visi nosauktie, būdami aizņemti ar lielo tēmu risinājumiem, intensīvi izmanto arī lietisko realitāti, padarot kaut kādu puķīti vai Stokholmas siena tirgus halli par lietojamām, gana konkrētām zīmēm, lai runātu par abstrakcijām, ko citādi latviešu valodā dzejā uztverami atainot būtu, jādomā, pagrūti.

Metonīmijas lietojums, lai laiku „pieradinātu” un vispār padarītu apspriežamu, ir Kronbergam ļoti raksturīgs; nav manīts, ka viņš runātu par kādu lietu lietas pašas dēļ vai tikai tādēļ, lai fiksētu un apliecinātu faktu, ka viņš, dzejnieks, to redz vai vēro. Kronberga dzejoļos valoda vēro attēloto, un pats autors attēlojot vēro valodu, bet viņš nevēro pats sevi. Pats „es” netiek atstāts novārtā – Juris Kronbergs  ir no tiem 20. gadsimta dzejniekiem, kas jūtas pietiekami spēcīgi, lai nemēģinātu ar dzejas palīdzību uzbūvēt sevi (vai vismaz nedarītu to tik acīmredzami, ka lasītājam tā varētu šķist galvenā autora tekstu sūtība). Vienā no diviem epilogā ietvertiem cikliem – bibliski smagnējajā un reizē 21. gs. formas iespēju atbrīvotajā „sonetu vainagā bez atskaņām „Laiks trimdā”” – autors savieno savu pamatmotīvu ar krājuma nosaukumu, atzīstot: „trimda ir tavs veids kā laiku kaldināt/ lai nav domas jāpārvērš par prātu” (180. lpp.).

Kronbergs, ar poētiskiem līdzekļiem dotajā vietā (tātad, lielāko krājumā tvertā laika daļu: ārpus Latvijas) laiku kaldinot, vērojis norišu atspoguļojumus pieejamajos medijos un paturējis acīs arī citus laika „noķeršanas” un izprašanas mēģinājumus. 2002. gada krājumu „Notikumu apvārsnis” komentējot, Guntis Berelis saka: „krājuma nosaukums aizgūts no Hokinga radītā jēdziena event horizon. Šī teksta (tāpat arī dažu citu fizikas teorētiķu atziņu) parādīšanās dzejoļu krājumā zināmā mērā ir simptomātiska un labi raksturo paša Kronberga attieksmi pret dzeju. Tajos laikos, kad tapa Gilgameša eps, dzeja nebija šķirta no zinātnes. Poētiskā zināšana bija tas pats, kas racionāla pasaules analīze.”[2]

Kronbergs spriežot pēc krājumiem, jaunākās izlases un nupat citētā komentāra, ir viens no dzejniekiem, ko varētu dēvēt par ieinteresētu tādā pasaulē, kāda tā ir. Interese, manuprāt, iedalāma vairākās daļās, ko šeit vispārinot varētu attiecināt uz cilvēka mūža posmiem. Pirmkārt, interese par priekšmetiem un jau minētajām ikdienišķajām parādībām, ko atspoguļo tas liriskais es, ko nereti dēvē par „mūžīgo bērnu” dzejniekā – tā šajā izlasē ir vismazāk pamanāma, kas, domājams, liecina, ka sadzīviskās detaļas Kronbergam ir svarīgas vien tiktāl, cik ar to palīdzību risināt lielākas tēmas (piemēram, rakstot: „Reizēm, mājupceļā no skolas,/ pēkšņi apstājos/ un triecu kāju pret zemi/ vai kādā peļķē:/ pārliecināties,/ ka tās tiešām pastāv// Vai arī jautāju/ kādam zviedru draugam:/ kāda ir sajūta/ dzīvot paša zemē,/ runāt paša valodā” – 77.lpp.). Interese par citu, pat anonīmu laikabiedru pārdzīvojumiem un ciešanām – vai tā būtu huntas diktatūra Grieķijā vai pilsoņu karš Biafrā – apliecina dedzīgu jaunības taisnības izjūtu (kā Kronbergs priekšvārdā norāda, vecākās paaudzes dzejniekiem viņa trimdas dzejai neraksturīgās tēmas lika satraukties, vai jaunais dzejnieks nav kļuvis pārmēru kreiss); grāmatas beigās var palūkoties, kā autors komentē dzejoļos pieminētos notikumus no šodienas skatupunkta, sasaistot 1967. gada uztraukumu par Biafru ar 2008. gada ziņām par Zimbabves krīzi (žurnālistisks jautājums, un tomēr – vai kādam šķitis svarīgi par to rakstīt 2008./2009. LV?) un pie viena piebilstot, „ieskatījos Google latviešu valodā, šķirkļa biafra galvenais varonis ir jello biafra, bet šķirkļa nigeria varonis – ādas stūra dīvāns nigeria” (185. lpp.). Lūk, tiešums. Up-to-date komentārs šajā gadījumā paskaidro pat vairāk, nekā atzīšanās ievadā: „man likās un joprojām liekas, ka līdzjūtība mūs, cilvēkus, definē” (5. lpp.). Dzejnieks, kam pieder arī tēls un krājums „Vilks Vienacis”, nekautrējas redzēt tikpat un meklēt vairāk, nekā redz ikdienas ziņu lasītājs un – nenovērsties, aizbildinoties ar „es taču neesmu vainīgs”. Dzejoļi, protams, tik un tā var tikt dēvēti par bezpalīdzīgiem. Turklāt Biafras dzejoļi šajā izlasē man nebūt nešķiet spēcīgi kā teksti – iespējams, tāds reizēm ir šāds „aktuālās dzejas” posts. Bet līdzīgi kā, Amerikai sākot karu, izdarīja lielvalsts domājošie spēki, dzejoļa autors vismaz var paspēt pateikt, ka tas viss notiek „ne mūsu vārdā”.

„Vai dzeja var pasauli padarīt par mazliet labāku vietu?” – šis Kronberga citāts, tikai bez jautājošā „vai” bija lasāms uz grāmatu somām kādās no iepriekšējām Dzejas dienām. „Trimdas anatomijas” priekšvārdā jautājuma autors uz laiku, kad par to prātoja, jau atskatās kā uz pagātni. Man ir aizdomas, ka Juris Kronbergs tomēr turpina „visā pazemībā” tā domāt.

Darbi, kam sākotnēji gribētos pārmest pārlieku „politisku” nokrāsu (tostarp pievērsu uzmanību dzejolim „Milošs”, kur diemžēl nav iztikts ne bez Nobela prēmijas, ne bez Gdaņskas fabriku vārtiem – tādējādi paliekot tā „ko vienmēr saka par Milošu” robežās), iekļauti krājuma kopējā kompozīcijā, iegūst citu lomu – veido laikmeta fonu, kas ir pietiekami svarīgs, lai uz tā projicētu paša pētījumus par laika dabu.

Interese par sevi kā laikam pakļautu būtni – brieduma pazīme. Spēja sarunāties ar citām „laikam pakļautām būtnēm” – kas visizvērstāk atspoguļojas nodaļā In Memoriam – rāda par drosmi turpināt sarunas, neko īsti nespējot uzzināt par laiku aiz skatāmajām robežām (arī par veltījuma dzejoļa adresātiem pieejamas ziņas komentāros). Puse piemiņas un veltījuma dzejoļu sadaļas ņemta no krājuma „Tagadnes”; jāatzīstas, „Tagadnes” man pašai šķiet visiespaidīgākais Kronberga krājums – stabila stāvēšana laikā, lūkojoties uz visām pusēm un nebaidoties rakstot sniegties ne pagātnē, ne nākotnē. „Trimdas anatomija” uzkrītoši tiecas laika izprašanai ņemt talkā arī telpu (un otrādi) – tas arī lasītāja sajūtu padara ievērojami nedrošāku. Sak, ja nu autors tomēr apmaldās, nogurst un pamet mūs puslasītā lappusē? Tas, par laimi, neatgadās – ja ir kas tāds kā dzejnieka „briedums”, tad šo vārdu var attiecināt arī uz spēju atrisināt pat sarežģītu, sadrumstalotu kompozīciju līdz galam tik veiksmīgi, lai lasītājs to uztvertu kā veselumu – un Kronbergam arī ar šo izlasi tas visnotaļ  ir izdevies.

Starp dzejoļiem, kas, atsevišķi ņemti, būtu grāmatas vērti, ir arī cikli mātei un tēvam – „Kvartets Rūdolfam”, „Mamma” un „Nebūtības izplatījumā”. Kronbergs raksta par mammas istabu vai tēva gleznām ar tādu vieglumu, kā Čaks „Vēstulē kādai mirušai avīžu vecītei”. Laiks, telpa un cilvēka atvadīšanās izveido simetrisku, izjukšanai nepakļaujamu kompozīciju, kas kļūst par plakni iešanai tālāk. „Pagriežu atslēgu, atveru durvis” – Kronbergs noslēdz tuvsarunu klusajā telpā. Šaipus durvīm ir daudz vieglākas tēmas, ir smiekli un visādas muļķības, piemēram, daži teksti, kas jau kļuvuši par dziesmām, un viens, par kuru brīnums – kādēļ tas nav savulaik pārtapis „Pērkona” gabalā? Tas ir „Kosmopolītisms” no krājuma „Biszāles”, tātad – no 70. gadiem, bet Latvijā, saprotams, ielec mierīgi arī 80. gadu stilā: „ej tu galīgi Londonā/ kā tev nav kauna ziemas laikā/ Buenos Airēt pa manām Bankokām” (54. lpp.). Šādi joki, tāpat kā visiem autoru klātienē reiz dzirdējušiem zināmā „Latviskā virtuve” (104. lpp.) vai pirms pāris gadiem iznākušie īsdarbi „Peti šu”, Kronbergam ļauj tikt vaļā no trimdas tēmu baķiem, paņemot no valodas vien tik, cik nepieciešams lecamauklai – un top tad visādi „vieglprātīgi valodnieciski vingrinājumi” (50. lpp.).

Tos citstarp noteikti varētu novērtēt otrs tāds autors, kam visi trimdas stereotipi tomēr nepielipa – Dzintars Sodums, kurš, starp citu, šajā izlasē ir iekļuvis aktuāla žanra, teiksim tā: live nekrologa rindās balādē „Kā noslepkavoja dzejnieku Dzintaru Sodumu” (no krāj. „Biszāles”, 1976). Zīmīgi, ka autors nerunā par sevis paša bojāeju, bet par cita dzīvi trimdas un laika varā. Dzejolis ir visai izaicinošs tālaika (un es nebūtu pārsteigta, ja izrādītos, ka arī „šālaika”) lasītājiem tajās diasporas daļās, kas lepni un sāpīgi dažādu iemeslu dēļ savu mūžu visciešāk saista ar  vārdu „trimda”. Atļaušos garāku citātu:

„[..] varbūt viņš gāja uz kādu no laivām
kad tas notika

bija karsta diena – saule zenītā
(ļoti neparasti šajos platuma grādos)

varbūt viņš sēdēja zālē
un rakstīja dzejoli
kad no mugurpuses
viņam pārbrauca ceļu nogludinātājs
ar Trimdas Apvienotās Dumības smagumu

[..]

vēlāk (bet tomēr diezgan drīz)
viņš sadrupa

kāds ar slotu un lāpstiņu
viņu saslaucīja
iebēra izturīgā turziņā

to rūpīgi aizlīmēja
un aizsūtīja uz Ameriku.” (58. – 59. lpp.)

Šīs nav balādes beigas – tālāk ir vēl skumjāk... Postu apliecinošā shēma izzīmēta līdz galam. (Seko arī īsts in memoriam Sodumam – kam ar tur vai šur dzīvošanu nekāda sakara.) Jāuzelpo, ka ar Juri Kronbergu nogludinātājs nav saskāries un uz viņa pusi, cik var spriest pēc šīs grāmatas, aizvien nestūrē. Tādēļ Kronbergs var būt brīžam no malas vērotājs, neslēpti Linarda Tauna manierē (no Čaka sen palienētā, arī Olafa Stumbra vai Māra Čaklā turpinātā) pasauli vērojošs ārpusLatvijas mākslinieks: kā dzejolī „Pilsētas vidū aug koki”; Kronbergs var būt amerikāņus brīvi salasījies, Skandināvijā (ar Transtrēmera dzeju pa rokai) audzis jauns autors, kas uzspēlē „Whitesuntide Blues” („Mēs sēdējām tur, uz kāpnēm:/ žīdi, intelektuāļi un čigāni. [..] Svaigi krāsotais vārdiņš Naids tecēja lēni/ no mūriem. Emigrantiem domātā radio pārraidē/ kāds atzina savu vainu. Pauzes starp viņa vārdiem/ bija griezīgas kā klusums telefona vados pār jūru, kad nav vairs ko teikt” – 112. lpp.); var parunāt „Mazliet par Rīgu” – un neuzgrūst lasītājiem to baigo smagmi, kas, domājams, stāv īstu prombūtnes dzejoļu sākumā. 

Anatomijas pētījumiem izliktos, uz galda gulošos allaž bijis grūtāk uzzīmēt. Pat Rembrants, jādomā, pamocījās ar savu „Doktora Tulpa anatomijas stundu”, un Hans Holbeins ar mirušo Kristu ne mazāk.

Studēt kaut ko aizgājušu, leģendām pārklātu un glorificētu, attēlojot to vien tagadnes mirklī, kurā cilvēkam dots pamanīt paša domas – tā tomēr ir drosme. Drosme, savukārt, nav starp īpašībām, ko lasītājs bieži patiešām sagaidītu no dzejnieka, – tādēļ arī uzskatīju šo izlasi par atsevišķi vērtējamu notikumu, nevis tikai jaunos vākos ieliktu dzejoļu apkopojumu.

Man būtu gribējies satikt Juri Kronbergu septiņdesmitajos un Ņujorkā. Bet tomēr, kā vienā no dzejoļiem minēts: valda „the perfect timing” ar moto „un ja, tad visi reizē”. Reizē sagadījāmies šajā laikā. Tas priecē. Brauc šurp no tās pilsētas, Juri, (no Stokholmas tagad, Viļņas, Ventspils..?) un ierunā mums studijā savu grāmatu!