Neliek mieru un uzprasās tikt pārtulkota – tāda ir Džonatana Safrana Foera otrā grāmata „Extremely Loud and Incredibly Close” – latviskojot: „Ārkārtīgi skaļi un neticami tuvu”. Tāpat bija ar šī autora pirmo darbu „Everything is Illuminated”, kura speciāli kļūdainā (ukraiņu zēns raksta uz Ameriku), steberīgā un lieliskā angļu valoda, par laimi, paspēra kāju priekšā un neļāva neapdomīg ķerties pie sajūsminošā un noteikti grūtā uzdevuma pārcelt to latviešu valodā (turklāt abos gadījumos gribas vēlēt, lai draugi, paziņas un citi lasītāji dabū izbaudīt Foeru paši, bez starpniek-autorības..) Laba grāmatu dizaina cienītājiem - šis mīksto vāku izdevums, drukāts uz parasta plāna papīra, ir tik pārdomāts vissīkākajās detaļās, fonta biezuma maiņās un citos veiskmīgos izdomājumos, ka arī tādēļ vērts orģinālu paturēt rokā.
„Ārkārtīgi skaļi un neticami tuvu”, tāpat kā pirmais romāns, tapis, autoram izmantojot maza zēna – vēstītāja skatu punktu. Romāna varonis Oskars Šells – kā vēsta vizītkarte: izgudrotājs, rotu meistars, kukaiņu pētnieks utt. u.t.jpr. – ir aptuveni 9 gadīgs puišelis, kam stāstāmais rodas pēc 11.septembra terora akta – Dvīņu torņos iet bojā viņa tēvs. Tēva portretu netiešā veidā uzbūvē zēns, apveltīts ar jaudīgu, pat zinātnisku iztēli, mākslinieka dotībām un paša pamatotu vērtību sistēmu; arī lasītājam tēva sāk pietrūkt, un tādējādi veidojas romāna līnija piedzīvojumu meklētājiem – puika cenšas atrast atbildes pāris paša izdomātām mīklām tēva sakarā un apzināti samierināties ar nāvi. Tam viņam vajadzīgs viss alfabēts un visa Ņujorka; meklējumos tiek iekļauta gan teksta telpa, gan ģeogrāfiskais apgabals – minipasaule, pasaules metropole. Oskara meklējumi liek īsumā atklāt vairāku Oskara sastapto cilvēku atbildes uz jautājumiem, kas pirmajā acu uzmetienā atgādina „Vakara interviju” – vai ir kāda Augstāka griba?; vai tu baidies no nāves? vai tam ir kāda jēga? vai cilvēki var sevi pārspēt?.. utt. Šos jautājumus puika uzdod vienam otram zinātnes gigantam, kuru atbildes vēstules lasāmas šur tur tekstā.
Otru, Foeram raksturīgi: vēsturisko, līniju veido pāris Drēzdenes ģimeņu pēcteču stāsti – no pasaules rašanās brīža (jaunības skaisto un mierīgo ebreju ģimeņu lokā) caur bojāeju (bombardēšanu, protams) un dažiem no viņiem: pēcnāves dzīvi – Ņujorku. Tāpat kā pirmajā grāmatā autors spēj apbrīnojami viegli un bez lieka patosa atainot cilvēku dzīvju šausmas, skaistumu un apdraudētību, un arī šajā romānā visvairāk pārsteidz, es atvainojos, mīlestība. Tā, reti vārdā saukta, vijas caur vēstulēm, ko runas spējas zaudējis tēlnieks raksta neredzētajam dēlam; tā dzīvo Oskara uzlabotā rācijā, ar kuru sazināties ar vecomāti, kas mīt turpat pāri ielai un reizēm mēdz staipīt akmeņus pa Bronksu. Tā pastāv Drēzdenes degošā zoo aprakstos un tajā, kā puika projektē plastiskus debesskrāpjus, kas spētu mainīt formu un ieslīdēt zemē, ja tajos grasītos ietriekties lidmašīna.
Priecājos, ka autoram nav bijis svarīgi šokēt vai šausmināt Amerikas u.c. publiku ar žēlabām un šausminošām ainām – pieticis ar bērna skatienu pašam un/vai galvenajam tēlam – skatienu, bez kura nepastāvētu milzums labas pasaules literatūras.
„Un kā būtu ar maziem mikrofoniņiem? Ja ikviens tādu norītu un tie atskaņotu sirdspukstus mazos pastiprinātājos, kas būtu iešūti virsdrēbēs? Braucot ar skeitu pa ielu naktī, varētu dzirdēt visu sirdspukstus, un viņi dzirdētu tavējos, kā ar sonāru. Viena lieta varētu būt dīvaina: nez, vai visu sirdis sāktu sisties vienā ritmā, tāpat kā sievietēm, kas dzīvo kopā, mēnešreizes arī ir vienlaicīgi, kas ir viena no tām lietām, ko zinu, bet īstenībā negribu zināt. Tas arī būtu tik dīvaini, vienīgi izņemot, ka slimnīcās tajās vietās, kur dzimst bērni, izklausītos kā jahtas kajītē ar kristāla lustru, jo bērniem vēl nebūtu laika saskaņot sirdspukstus. Un pie finiša taisnes Ņujorkas maratonā izklausītos kā karā. Un jā, cilvēkiem tik bieži vajag uz ātrāko aizbēgt, bet viņiem nav, vai vēl nav, pašiem savu spārnu – lai nu kā, vai tam nenoderētu krekls no putnu sēkliņām?” - no „Ārkārtīgi skaļi un neticami tuvu” ievada lapaspuses.
Vēl - pateicībā par sarunu, kuras dēļ šai grāmatai pievērsu uzmanību (pieejama arī lidostās!) – vēlēšu lieliskus grāmatu atradumus draugiem, paziņām un citiem lasītājiem teikšu, ka mans ieraksts uz šo brīdi noslēdz sadaļas Lasītāji lasa priekus – iespēju iegūt Jāņa Rozes grāmatnīcas dāvanu karti. Visas kartes šobrīd ir izdāļātas – paldies visiem, kas rakstīja! Drīzumā iepriecinājumu sistēmu par jūsu pārdomām atjaunosim, tāpēc: rociet un rakstiet vēl, kamēr nav sācies studiju gads un pasts piebiris ar obligātās literatūras semināru pārstāstiem.
Gaidām!
0