Brīžam šķiet nepareizi gaidīt, kad pienāks laiks nākamajai atdzejas grāmatai, izlasei, festivālam, autora dzimšanas dienai vai vēl kādiem svētkiem.
Piedāvāju ¼ Satori lasītājiem dažus man interesējošu autoru dzejoļu tulkojumus – iekļaujot pagājušā gadsimta amerikāņu dzejas reformētāju e.e. kamingsu ar visu viņa pareizrakstību un interpunkciju, Ņujorkas skolas pēcteci Džeimsu Skaileru, slovēņu jauno dzejnieci Anu Pepelniku, kā arī poļu vidējās paaudzes pazīstamāko balsi Tomašu Ružicki.
Ingmāra Balode
e. e. kamingss
XIV
cik pulkstens prātoju tik neliecies ne zinis
tu tagad labāk debeslietas apdomā
un zvaigznes piemēram tur ieplānots ir viss
rau tumsas pleķim blakus kas gan tāds,
tur krēsls,jā, bet ne Kasiopejas
zeķes tās, kas lejā slīd no galda
tik neizprotamas un tumsnējas un valgas
ne dolāri ne nagi un ne idejas
caurcaurēm nozagtas(kaut kur starp
mūsu neiedegtām sirdīm klīst nevīžīgā
vazaņķe – tā: bauda
skūpsts ceļu sāk un lūpas atveras
jau kaktiņos aust smīns
vīd mēness plānāks vēl par atsperi
40
klusums
.ir
p
utns
kas:lūk
ojas
mūsos
pa
griež;tas dzīvei,
sānu
(sastopamies pirms sniega
Ana Pepelnika
pacelšanās
Bija septiņi rītā, un es pētīju
kafijas pupiņu. Noliku to blakus
papīrīšiem uz palodzes.
Katrai pupiņai un katram papīram
ir tiesības vērties debesīs.
Tik mazītiņa. Tā vai citādi
saspiedīs viņu. Putekļi virpuļo
ar gaismas ātrumu, un viens ieķeras
acs kaktiņā. Viegli to noņem
ar papīra salveti.
Tajā turas
kafijas smarža. Sajaukusies
ar mentolu un iebāzta kabatā. Mazliet
saņurcīta, tieši laikā. Laimīgām beigām
kādai no lētajām filmām.
Kāds atnesa zaļus mandarīnus,
taču tie izrādījās saldi. To zinot,
es mizoju vienu, lai iebristu
iedomu mežā un, skatoties uz
iepuvušiem baļķiem, murminu:
ja augļu (šajā gadījumā saldu zaļu
mandarīnu) lobīšana ir ilūzija –
tad mandarīns ir drīzāk pieredze. Pat mandarīns
reiz bija tikai sēkliņa. Ja to atstātu uz palodzes,
tam būtu visas iespējas
kļūt par apelsīnu. Mūs saista
ilgas pēc gaismas. Un ātruma. Lūk, iekrīt
mazliet pa logu un caurspīd mūs. Spoži
ķermenīši rindā uz palodzes. Tik sīki,
zaļi un nekustīgi zem pāri lidojošās lidmašīnas.
pēkšņi sniegs
Šodien pasaule krīt man uz nerviem.
Cilvēki uzspriegoti
kā ķiršu pumpuri.
Ja rakstu, ka esmu vientuļa,
tā arī domāju. Mūzika zem maniem pirkstiem
dzejoli ilustrē vāji.
Pēkšņi pasaulē atkal viss
kārtībā. Dubļi pa nakti ir pazuduši,
zvirbuļi brokasto pagalmā.
Es gribētu saņemt pastkarti,
dažus vārdus par to, kā
citās pilsētās citiem cilvēkiem klājas.
Džeimss Skailers
Balta pilsēta
Domas pagriežas uz dienvidiem:
baltā pilsētā
mēs pamodīsimies viens otra rokās.
Es pamostos,
dzirdot dūmeni dunam
kā metāla sirdi,
un ieraugu, ka ir snidzis.
Mēness
Vakarnakt bija
mēness aptumsums:
zemes ēna
pārslīdēja mēnesim.
Biju par slinku,
lai celtos no gultas
un ietu laukā
to skatīties. Turklāt
mēness aptumsums nav
nekas dižs, ja vien neatspīd
pāri ūdeņiem vai
ābeļu dārzam,
vai laukam,
labības laukam vai
vienkārši laukam ar
pļavas puķēm. Tomēr
tagad man žēl,
ka negāju laukā
to paskatīties (mēness
aptumsumu) vakarnakt,
bet tā vietā
gulšņādams skatījos
Džefersonus, tas ir
tāds, manuprāt, ļoti smieklīgs
šovs. Un tagad
spīd saule
piepešā spožumā
pār mani un visu,
kas man pieder un ko esmu
nosaucis
par Ņujorku.
Tomašs Ružickis
Elēģija ziemas beigām
Mani negarlaikoja ziema, vienkārši piebeidza
šoreiz pa īstam. Dedzinu gaismu pārmēru un kāri,
līdz pat vēlajām rīta stundām, tad tā izbalo galu galā,
saskaroties ar kafiju balto un visu to kino
aiz loga, ko šeitan dēvē par dzīvi.
To arī lietoju pārmērīgi. Iekams atrodu vārdu,
jau tālākos saprāta nostūros iestājas vakars,
un sakāmo it nekādās piezīmēs nevar iespīlēt.
Vēsture izplešas. Neviens man neteica
ka aizņemšu tik daudz vietas, tik dzīvokļu,
mēbeļu, tik daudz sinepju tērēšu, sapņu,
sērkociņu un šķiltavu, un ka to vajadzēs locīt
personās, pasaulēs, nedēļas dienās,
un dienu tai nebūs gana, un naktīs
kalpos tai mūsu miesas, un piepildīs to
līdz malām, un visā apkaimē nebūs līdzīgu.
Otrā versija
Ja tas no mīlestības, mums taps piedots,
pēc mums paliks neklātas gultas un iesāktas
pilsētas, atvērti aizkari, tikko aizskartas lietas
un mazliet netīru trauku. Ja tas no mīlestības,
pēc mums nepaliks tukšums, ir tāda ģenētiska
gramatiska lieta, tukšums nevar mist
vietās, ko iezīmējušas mūsu miesas, no tām tūlīt
radīsies bērni, zemes un visas krāsas.
Ja tas no mīlestības, mūsu pusē nostāsies zvēri,
pamesti suņi. Piedos mums nekustību,
piedos sevī aizklīdušo skatienu. Mēs gulēsim,
pāri ies dienas un vēji. Uzbūvēs virsū mums
pilsētu, un brīvi elektroni ārdīsies, vārīsies,
un sapņi, sapņi būs mūsu uz mūžiem.
0