Krievi vai Krievijas Federācijas pilsoņi?

Saprotu autora profilaktisko gājienu pret tautu naida kurināšanu. Tomēr atļaujos cerēt, ka draudīgais Krievijas tuvums pat vairāk stiprina mūsu imunitāti pret šo pašnāvniecisko un pretīgo ligu. "Krievi" vai "KF pilsoņi" - galvenais, ko ar šiem vārdiem domā un lai tie nenovērš uzmanību no mūsu vēstures skaudrā paradoksa. 

Grozies kā gribi, "neitrālam" apzīmējumam tāpat iznāk "visi krievi" - tikai atšķirīgās "frontes pusēs". Arī populārās identifikācijas drīzāk ir zīmīgs fragments. (Latviešu strēlniekos, pieļauju, bija ne mazums cittautiešu. Vēl ir pamainītais KF ģērbonis vai kompartijas "nacionālo kadru" kremliskā dozēšana. Līdzīgi piemēri un tomēr ne visai.) Ne velti autors saprotoši izturas pret šiem "simboliem". Tie gluži vienkārši nav rusofobijai līdzvērtīga galējība. 

Skaidrs, ka ne visas vārnas melnas. Būtu tikai apsveicams jebkurš pragmatisms, lai tikai dialogs - pat bez visām emocijām (bailēm atgriezties "ietekmes sfērā") - neklibotu te uz vienas, te uz otras kājas. Vispirms pat daudz pieredzējusī Lielā Brāļa kaimiņnācija arvien uzķeras uz vecā āķa - "pārnacionāli" ievīstītā rusifikācija (trešā Roma; padomju tauta; krievu pasaule un denacifikācija) atraisās ne mazāk tipiskā "reālpolitikā", izdzēš kolektīvo atmiņu kopā ar savu šovinisko rēgu. Traģiski ironiskā kārtā KRIEVI NAV IZŅĒMUMS, SAPLŪSTOT AR T.D. KRIEVVALODĪGAJIEM. Nav arī brīnums, ka "krievu kultūra" tik jūtīga salīdzinājumā ar simptomātisko "pārākuma apziņu" pārslimojušajām Rietumu sabiedrībām, kur etniskais moments tomēr neizkūp mākoņos, nesadalās starp "propagandu" un "izglītošanu"; vai arī starp parastu moralizēšanu un "filozofisku" rašismu-našismu. 

No otras puses, Latvijas krieviem būtu skaidrāk jāattiecas pret Ždanokas stila kampaņām, reizē vairāk jāuzņemas iniciatīva, lai visi saprastu, kāpēc TIK IZVAIRĪGA IR (vismaz nesen bija) KRIEVVALODĪGO ATTIEKSME PRET LR OKUPĀCIJAS "JAUTĀJUMU". Tas, kā zināms, ir vesels kopums - no tiesiskās nepārtrauktības līdz padomiskās pārkrievošanas sekām un, jā, tālāk līdz solidaritātei ar Ukrainu. To pašu Uzvaras pieminekli var izmantot atklātas sarunas katalizatoram  (nevis estetizācijai "laikmetīgās mākslas" augstajā žargonā).

Īsi sakot, labāk dārga integrācija nekā vēl dārgāki tabu; vai arī resursi (ieskaitot verbālos) jānovirza Latvijas armijai ... vienalga, ar kādiem sevis cienīgiem vārdiem aprakstītu Krieviju pārskatāmā nākotnē.  

Viss jau ir tik.nosacīti,protams. Bet....lūk, lasu grāmatu par Vermēru. Karl Schuetz Angļu valodā un šausmīgi maziem burtiņiem. Tas lielais Tašen izdevums. Un kādas 2 lielās lpp par Vermēra omām un opjiem. Lasu un šķendējos- tā grāmata par omēm vai par Vermēru. Un vienlaicīgi , nu saprotu taču. Tā ir diža kultūra. Dižs mākslinieks un attiecīgi attieksme

Un kā mums? Purvītis pārdots ārzemniekiem. Mums ir pieminekļi Puškinam un de Tolli un pat Keldišam , bet Purvītim mums ir piga. Klau, man tāda zilzaļi melna skaudība uz tiem nīderlandiešiem, tiem rietumeitopiešiem uznāca. Varbūt pat naids. Kā viņi un kā mēs.
Ja jautāsiet kāpēc - ilgi domāšu un iespējams nepateikšu, bet mīlu Visvaldi Ziediņu. Ar blīkšķi sit pušu visus kopā ņemot kolaboracionistus māksliniekus. Un iespējams tieši viņa ģenialitātes dēļ viņu saskaldīja un izpārdeva.

Nē, Zander. Ir dižas un ir mazas, sīkas kultūras un mēs noteikti un gan jau,ka krievi arī pieder pie tām otrām- pie tām sīkajām.
Nu žēl ka tā. Bet ir tā un ne citādi