Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
19.04.2022

Krievi vai Krievijas Federācijas pilsoņi?

Komentē
2

"Cūcības likums": vissvarīgākajās situācijās izrādās, ka mūsu valodas lietojums ir gaužām nepilnīgs.

Skaidrs, ka īsāk un tātad arī ērtāk ir teikt, ka Ukrainā nelietības pret šīs valsts iedzīvotājiem veic "krievu zaldāti". Problēma ir tā, ka šādi izdarām vairākas kļūdas vienlaicīgi. Pirmkārt, mēs vienkāršojam agresoru. Tā saucamie kadirovieši no Čečenijas diez vai pat paši sevi atzītu par "krieviem". Tāpat var piebilst, ka starp Kremļa propagandistiem – meļiem un naida kurinātājiem – ir tādi ļautiņi kā Margarita Simonjana, Tigrans Keosajans (jāpiezīmē: ja pret abiem šiem personāžiem Rietumi ir vērsuši sankcijas, tad sankciju pagaidām neskartais t.s. komiķis un producents Gariks Martirosjans arī ir Krievijas valdošo režīmu apkalpojošs sulainis). Starp Krievijas Federācijas (KF) militārpersonām, kuras Ukrainā izvaro, slepkavo civiliedzīvotājus, zog un posta, pilnīgi noteikti ir tatāri, burjati un gan jau arī kāds "etniskais" ukrainis vai latvietis pagadīsies. Toties Ukrainas pusē karo un iet bojā, piemēram, 2014. gadā no Vladivostokas aizbraukusī, Ukrainas pilsonību ieguvusī Butusinu ģimene un tai līdzīgas. No otras puses, KF militārpersonas Ukrainā nogalina arī Ukrainas pilsoņus – krievus. Apzīmējuma "krievs" vieglprātīga lietošana šādā situācijā nedaudz atgādina stāvokli, kādā nonāca tie armēņi, kuri 1945.–1949. gadā repatriējās no dažādām valstīm uz toreizējo Padomju Armēniju, un daļu no viņiem komunistiskais režīms 1949. gadā represēja, apzīmējot par … "turkiem" vai "bijušajiem Turcijas pilsoņiem". Maigi sakot, netaisnīgi. Protams, neviens nav "atcēlis" situācijas, kad kādam etnosam piederošie apspiež un nogalina tam pašam etnosam piederīgos – skat. daudzos pilsoņu karus. Tomēr konkrētajā gadījumā runa ir par to, ka pilnīgi pamatotā naida un nicinājuma piesātinātos izteikumos "Krievijas Federācijas pilsoņa" aizstāšana ar "krievu" nodara pāri Ukrainā dzīvojošajiem krieviem – cietušajiem.

Es nekritizēju un nemoralizēju. Galu galā mēs izteikuma spilgtuma panākšanai šādi valodu lietojam bieži. "1940. gadā Latvijā ienāca krievi" skan no attieksmes viedokļa vienkāršāk un skaidrāk nekā "ienāca PSRS karaspēks", vai ne? Lai gan zinām, ka okupācijas struktūrās strādāja "visu nāciju bērni". 1968. gadā čehi, visticamāk, iebrucējus sauca par "krieviem", lai gan starp viņiem netrūka arī ukraiņu, ko ar rūgtu ironiju nesen atzīmēja Kijivā dzīvojošā dzejniece un tulkotāja Olga Bragina (autores vecmāmiņa bijusi sašutusi par to, ka Prāgā viņus nesagaidīja ar ziediem). Īsi sakot, nekas neparasts valodas neprecīzā lietošanā nav.

Tomēr mums vismaz jāmēģina to lietot rūpīgāk kaut pragmatisku iemeslu dēļ. Piemēram, kādas konotācijas mēs pievienojam vārdu salikumam "krievu valoda"? Cilvēciski saprotami būs gadījumi, kad salikums tiks lietots vienā asociāciju "kompānijā" ar "Putinu", "lielkrievu šovinismu" vai, cik saprotu, nesen parādījušos "rašismu" un tiem līdzīgiem. Krievu valoda ir agresora valoda. Vēlreiz – nostāju saprotu, tomēr man tā nešķiet pareiza. Mēģināšu paskaidrot. Kad 2019. gadā Ukrainā pieņēma jaunu valodu regulējumu, lasīju tekstu, kuru sākotnēji uztvēru kā kārtējo Rietumu autora neorientēšanos t.s. reālajā situācijā. Proti, autors uzsvēra, ka Ukrainas interesēs tieši ir, kā saka, nedzīt zemē Ukrainā lietoto krievu valodu, jo krievu valodas funkcionēšana Ukrainā Krievijai atņem, ja tā var formulēt, monopoltiesības uz krievu valodu. "Ja Krievija būtu tavai valstij atņēmusi teritoriju, tad tu dziedātu citu dziesmu," tolaik domāju. Tomēr jāatzīst, ka autoram bija un ir taisnība. Skaidrs – tas, ka starp upuriem būtiska daļa runā krievu valodā, Kremlim nav baigais arguments – to jau mēs Ukrainā diemžēl redzam. Tomēr vienlaicīgi krievu valodas pastāvēšana Ukrainā arī "atsaista" šo valodu no Kremlim tik mīļā "Russkij mir" koncepta, rezultātā šo konceptu graujot. Autors skaidro savu domu arī ar šādu piemēru: vācu valodu lieto ne tikai Vācijā, un pamēģiniet kādam, teiksim, visvairāk tieši vācu valodu lietojošam Šveices cilvēkam paziņot, ka viņš tādēļ ir vācietis – viņš varētu arī pamatīgi apvainoties. Citiem vārdiem sakot, būtu pareizi krievu valodu atņemt impēriski un šovinistiski noskaņotajiem tās lietotājiem, kuri, starp citu, ne vienmēr ir etniskie krievi. Piemēram, vienam no krievu valodas pazīstamākajiem leksikogrāfiem Vladimiram Dālam tētis bija dānis – luterānis, mamma savukārt francūziete – hugenote, bet dēliņš sanāca pilnvērtīgs Krievijas impēriskās sistēmas fans.

Skaidrs, ka KF nodarītais Ukrainai krievu valodas lietojumu ietekmēs – vispirms jau Ukrainā. Piemēram, šaubos, vai pat Ukrainas uzvaras gadījumā turpinās funkcionēt jaukais interneta portāls "Paradigma", kurā literārie teksti tika publicēti vienlaicīgi gan krievu, gan ukraiņu valodā. Cilvēkiem Ukrainā ir visas tiesības pret krievu valodu vismaz pārskatāmā nākotnē izturēties, teiksim tā, rezervēti. Tāpat ir skaidrs, ka daudzi cilvēki Krievijā – arī t.s. liberāļi – krievu valodu vērtē un lieto kaitinoši (vismaz man). Piemēram, žēlojoties , ka, lūk, Gruzijā vai Igaunijā ar viņiem, no Krievijas aizbraukušajiem "labajiem krieviem", vietējie atsakās runāt krieviski. Atklāti sakot, es ļoti skeptiski izturos pret šiem "liberāļiem" Krievijā, tādēļ šādas vaimanas nepārsteidz, tomēr tā ir cita tēma. Tajā pašā laikā man personīgi krievu valoda ir bijusi starpniece, lai iepazītos, piemēram, ar izcilu uzbeku prozu, kas, cik nu spēju noskaidrot internetā, angļu valodā tulkota nav. Un es negrasos atteikties no iespējas lasīt Centrālāzijas vai Sibīrijas tautu autorus tikai tāpēc, ka krievu valodā runā liels skaits deģenerātu. Īsi sakot, mans aicinājums būtu neveidot virtenes ""krievi – ukraiņu slepkavas" – "krievu valoda – Putins"" utt.

Es gan ar prātu gan sirdi saprotu un atbalstu nesen portālā pārpublicētās Ukrainas autores attieksmi, tomēr man šķiet, ka arī te runa ir par valodas lietojumu un uztveri. Arī "pirms Ukrainas" man krita uz nerviem, ja vārdiem "krievu kultūra" (pat nestrīdoties par "krievu" sadaļas tajā jēdzīgumu…) pievienoja vārdu "dižā", jo jēdziena "dižā" piekabināšana jebkurai kultūrai – krievu, vācu, spāņu – mani vedina domāt par piekabinātāja ideoloģiskajiem vai politiskajiem mērķiem. Esmu ievērojis, ka ar vārdu savienojumu "mūsu izcilā kultūra" vispār nereti piesedzas izcili mērgļi. Andreja Jurčaka grāmatā par PSRS ir izteiksmīga epizode (247.–248. lpp): varas hierarhijā visnotaļ augstu uzrāpušies kompartijas funkcionāri "savējo lokā" labprāt klausījušies Vladimira Visocka dumpīgās dziesmas. Tā teikt, baudām "mūsu izcilo kultūru" un vienlaicīgi plānojam iebrukumu citās valstīs. Tādēļ, jā, konstrukts "veļikaja russkaja kuļtura", lietojot autores vēlējumu, var droši doties pa bēdīgi slavenā kuģa maršrutu. Tomēr portāla cita autora apgalvojums, ka Krievijas "kultūra ir kontrabanda" vai "portrets ir blokmāju prusaki" manā skatījumā ir pārliecīga aizraušanās ar valodas izteiksmes līdzekļiem. Man pašam arī tā gadās, tādēļ šis ir mums visiem adresēts aicinājums – tāpat jau izcili draņķīgi laiki, mēģināsim tos nepasliktināt ar neprecīzu valodas lietošanu.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!