Ar šo publikāciju turpinām rakstu sēriju, kurā "Satori" uzrunātie autori anonīmi stāsta par sastapšanos ar psihoaktīvajām vielām un to sniegtās pieredzes gaišākajām un tumšākajām pusēm. Šādi ceram rosināt psihoaktīvo vielu tēmas detabuizāciju publiskajā diskursā un bagātināt jau notiekošo diskusiju par šādu vielu atbildīgu un kontrolētu lietojumu ar pirmās personas pieredzes perspektīvu.
Redakcija
Lai gan arī manai klasei 2000. gadu sākumā rādīja pretnarkotiku filmu "Nāves mušpapīrs" (no kuras atceros tikai biedējošu ainu ar heroīniķu pritonu un gangrēnas saēstām kājām), tas mani toreiz neatturēja no dažādu vielu izmēģināšanas. Ja tā padomā, man vienmēr ir paticis apreibināties. Bērnībā ar draugiem mēdzām griezties ap sevi vai karāties kājām gaisā tik ilgi, kamēr sareibst galva. Vēlāk spēlējām žņaugšanas spēli, kurā no skābekļa trūkuma varēja uz mirkli sajust eiforiju. Mēs nācām no parastām ģimenēm, visi gājām uz pulciņiem un normāli mācījāmies. Tomēr mums patika dolbīties. Pusaudžu gados jau mēdzām piedzerties, smēķēt cigaretes, pa retam arī elpot dezodorantus. 15 gadu vecumā pirmo reizi pīpēju zāli. Pēc vidusskolas pabeigšanas nokļuvu citos lokos, kur parādījās smagākas narkotikas: amfetamīns, kokaīns, mdma, psihedēliķi, dažādas ripas un spaisi, bet, lai atietu – xanax un citi atslābinātāji, kuri galu galā izrādījās visbīstamākie, jo nokāpt no tiem pilnībā izdevās tikai ar medicīnisku palīdzību neirožu klīnikā.
Jau agri visu vielu lietošanā pamanīju līdzīgu šablonu – labsajūta vienmēr beidzās tā, it kā nekad nebūtu bijusi, un ar laiku mazinājās arī substanču izraisītais efekts. Tas manī vairoja trūkuma sajūtu, tāpēc arvien intensīvāk gribējās sajust kaut ko tādu, kas man pilnībā nonestu jumtu. Katru reizi izjutu vilšanos, ka pilnības sajūtu nevaru noturēt ilgāk par dažiem mirkļiem – sasniedzot savu augstāko eiforijas punktu, labsajūta uzreiz aizplūst no manis kā no ieplīsuša trauka. Pēc pārāk lieliem augstumiem vienmēr nāk bedres. Kādā no briesmīgākajiem amfetamīna athodiem četras dienas gulēju dīvānā ar pārliecību, ka vairs nekad nebūšu laimīga. Toreiz arī nodomāju, ka līdzinos tiem cilvēkiem, ar kuru likteņiem biedē jauniešus dokumentālajās filmās par narkomāniem. Man vienkārši ir paveicies ar apstākļiem un cilvēkiem, kuri man īstajos brīžos snieguši atbalstu. Bet neesmu droša, vai man vispār bija izvēle.
Angļu valodas vārda "addict" izcelsme meklējama latīņu valodā, kurā "addictus" nozīmē 'vergs'. Tā sauca cilvēkus Senajā Romā, kas bija parādā kreditoriem un vergoja viņiem, kamēr parāds bija nosegts. Kāds mīts stāsta par vergu Adiktu, kurš pēc daudziem gadiem ticis atbrīvots no sava kunga. Visu verdzības laiku kungs to bija turējis ķēdēs, pie kurām Adikts bija tik ļoti pieradis, ka turpinājis ar to smagumu klaiņot pa zemi. Tas ir tāds brīvības paradokss, kurā ieved atkarība, jo gandrīz katrs lietotājs jums apgalvos, ka tieši apreibināšanās ir viņa izvēle, savukārt centieni to ierobežot ir viņa brīvības aizskārums. Sākuma posmā katra viela sniedz šo izlaušanās brīvību, bet tas izrādās slazds, kurš līdzinās neapturamam kāmja ritenim. Visu laiku šķiet, ka tūlīt, tūlīt es saņemšu to apmierinājumu, kas mani piepildīs, un tad viss manā dzīvē atrisināsies. Bet tas nekad nepienāk. Aiz katras atkarības stāv kāds personisks stāsts, un, lai gan tas skan ļoti banāli, tas gandrīz vienmēr saistīts ar mīlestības trūkumu kādā svarīgā dzīves posmā. Arī man.
Ļoti ticams, noslieci uz apreibināšanos es varētu būt ģenētiski mantojusi no saviem vecākiem un vecvecākiem, kuri visi ar dažādiem panākumiem izbaudījuši alkoholismu. Vēl šī tieksme varētu būt attīstījusies kā hroniska slimība, jo no dažādu vielu izmēģināšanas mans organisms, iespējams, drusku saplīsa un vairs nemācēja pareizi ražot serotonīnu. Pilnīgi precīzi tas nav nosakāms. Pēdējais psihiatrs, pie kura ārstējos, diagnosticēja psihoneiroloģiskus traucējumus, kuri manām smadzenēm it kā neļauj samierināties ar realitāti un tās pieredzi tādu, kāda tā ir. Gandrīz vienmēr gribas kaut ko vairāk, kaut ko labāku. Jaunākās teorijas norāda, ka atkarība no apziņu mainošām substancēm nav slimība, kas cilvēkam var pieķerties vai no kuras iespējams izvairīties. Atkarība ir spektrs, kura vienā galā ir zema riska atkarība, piemēram, lietošana katrā nedēļas nogalē, bet otrā galā – destruktīva vielu patērēšana ikdienā, kas ietekmē spēju strādāt, mācīties, rūpēties par sevi un pildīt sociālās normas. Es esmu kaut kur pa vidu šajā spektrā un arvien sevi līmeņoju, lai neieslīdētu destrukcijas pusē, kurai reizēm ir lielāka gravitācija.
Droši vien stimulu turēties virs ūdens devis tas, ka man diezgan agri piedzima bērni, jo tad lietošanai pievienojās vainas sajūta, kuru kļuva arvien grūtāk nostumt sevī, veicinot depresiju un trauksmi. Bērniņi šķita tik gaiši un nevainīgi, bet es uz athoda kontrasta jutos netīra un nepareiza. Tomēr galvenais atspēriena punkts bija mammas nāve, kurā viņu zināmā mērā noveda atkarība. To pārdzīvot man vairs nespēja palīdzēt neviena viela. Atceros reizes, kad jutu, kā mani smērē extacy, bet cauri eiforijai spiedās sāpes kā atgādinājums, ka nevaru no tā aizbēgt. Līdz ar mammas nāvi pastiprinājās arī mani meklējumi pēc garīguma, jo droši vien gribējās atrast kaut kādu nozīmi visam tam sviestam, kas noticis. Drīz vien pamanīju šajos meklējumos kaut ko līdzīgu tam, ko meklēju narkotikās. Līdzīgi kā ticīgs cilvēks, kas nodod savu dzīvi Dieva rokās, narkomāns ir gatavs krist un pilnībā atdoties tripam. Varbūt tāpēc tik daudzi atkarībnieki pievēršas reliģijai. Arī es uz laiku pievienojos kādai kristiešu grupai, kas tikās reizi nedēļā, lai runātu par Bībeli un pēc tam lūgtu cits par citu. Pirmajā reizē, kad viņi lika man virsū rokas un lūdza, lai manā dzīvē ienāk Svētais Gars, sev par pārsteigumu sajutu vieglu eiforiju, kas man ļoti atgādināja pazīstamo narkotiku kaifu. Nākamajās reizēs man gribējās, lai ātrāk paiet tā runāšanas daļa un sāktos lūgšanas. Es ceru, Dievs ir mierā ar to, ka Svētā Gara klātbūtne mani tik ļoti štirī.
Jebkurā garīgā mācībā vai morāles teorijā pašsavaldība ir viens no galvenajiem tikumiem, ko ikvienam nepieciešams sevī attīstīt, lai nekristu miesas baudu pārmērības gūstā. Tās ar laiku novājina gan ķermeni, gan garu. Arī man balanss ir kļuvis par galveno dzīves mākslu, meklējot vidusceļu kaut kur starp stingru režīmu un pilnīgu pašplūsmu. Šobrīd esmu izslēgusi jebkādas stimulējošās vielas, atstājot sev pieejamu kontrolētai lietošanai tikai to, kas man nodara vismazāko kaitējumu. Pirms tam biju fiziski un mentāli vājš cilvēks, bet tagad manu ikdienu pavada diezgan stingra disciplīna ar sportu, ēšanu, meditāciju un arī lūgšanām. Tomēr joprojām pamanu ka mans prāts meklē katru iespēju padolbīties – sajust to mirkli, kad asinsrite pieplūst ar ko siltu un patīkamu, bet galvā it kā kaut kas uzsprāgst un pēkšņi apklust visas traucējošās domas. Un šķiet, ka to man narkotikas ir iemācījušas. Kaut kādu dolbīšanās mehānismu, kas tagad man ļauj izjust līdzīgu stāvokli tad, kad noskrienu daudzus kilometrus, vēroju jūras viļņus vai pārvaru kādas bailes. Tas ir brīdis, kad es apklusinu prātu, pieslēdzos tieši šim mirklim un ļaujos plūsmai.
0