"Kāpēc tu vēl nedzemdē? Tu aizņem vietu!" Saruna par dzemdību pieredzi

Latvijā dzemdības ir valsts apmaksātas, tāpat arī epidurālā anestēzija un ķeizargrieziena operācija medicīnisku indikāciju gadījumos. Jau tā vien ir milzīga priekšrocība, salīdzinot ar daudzām citām valstīm, piemēram, ASV, kur dzemdības jebkuros apstākļos ir maksas (turklāt visai dārgs) pakalpojums. Un tomēr arī Latvijā grūtnieces nereti izvēlas maksas pakalpojumu – dzemdību līguma slēgšanu, kas garantē izraudzītās vecmātes vai ārsta klātbūtni visā dzemdību laikā, nevis paļaušanos uz dežūrpersonālu – ārstiem un vecmātēm ārstniecības iestādē. Tāpat alternatīva stacionāra dzemdībām ir mājdzemdības profesionālas vecmātes/ārstes klātbūtnē, kuras iespēju robežās norit saskaņā ar sievietes vēlmēm un ar profesionāļiem kopīgi sastādītu plānu.

Izvēlēties dzemdēt ārpus stacionāra vai īpaši izvēlētas ārstniecības personas klātbūtnē sievietes mudina dažādi iemesli: vēlme pēc pašnoteikšanās, drošības un uzticēšanās sajūtas, pārliecības, ka tik ļoti trauslā brīdī pret tevi izturēsies ar iejūtību un kaut viselementārāko cilvēcības devu, jo diemžēl nereti stacionāra dzemdību pieredze vēsta par pretējo. Dalīties ar savu sarežģīto un arī sāpīgo dzemdību pieredzi un kopīgi meklēt atbildi uz jautājumu "Uz kādu dzemdību pieredzi mums ir tiesības?" piekrita trīs sievietes: publiciste Santa Remere, gleznotāja Katrīna Gaile un kustību māksliniece Kristīne Brīniņa.

Agra Lieģe-Doležko. Paldies jums visām, ka piekritāt atklāti apspriest un analizēt savu dzemdību pieredzi. Atgriezties notikušajā atmiņās noteikti nav viegli, bet es ticu, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai par šo pieredzi uzzina gan sievietes, kuras plāno grūtniecību un dzemdības, gan arī sabiedrība kopumā, turklāt ļoti ceru, ka par notikušā tālejošajām sekām uzzinās un aizdomāsies arī medicīnas iestāžu personāls... Vispirms vēlos jautāt: kā gatavojāties dzemdībām? Kā bijāt iztēlojušās procesu, ar ko rēķinājāties, un kādus priekšdarbus šķita būtiski veikt?

Kristīne Brīniņa. Mana pirmā grūtniecība beidzās ar spontāno abortu. Toreiz es vēl nezināju, ka šādi beidzas daudzas grūtniecības, un biju šokā par ginekoloģes paziņojumu: "Izskatās, ka būs tīrīšana." Ultrasonogrāfija tika veikta ļoti tehniski un mehāniski, un es sākumā pat nesapratu, ko viņa ar to grib pateikt. Savā iztēlē es jau dzīvoju kopā ar mazuli, un te – "tīrīšana". "Būs jāņem ārā, auglis ir miris," – tā precizēja ginekoloģe. Emocionāli nebiju gatava šai informācijai noticēt un braucu pie pazīstama ginekologa uz Limbažiem, kurš situāciju paskaidroja iejūtīgāk un ļāva man notikušo pieņemt un uz grūtniecību kā tādu palūkoties reālāk.

Kad atkal paliku stāvoklī, biju ļoti piesardzīga. Lasīju dažādu uzziņu literatūru par grūtniecību un dzemdībām, veicu tādu kā aptauju par to, kura slimnīca ir vislabākā dzemdībām... Liepājas slimnīca bija mājām vistuvākā, tā ka beigās izvēlējāmies to. Retrospektīvi šķiet, ka grūtniecības laikā lasītais par to, cik labi ir neizmantot pretsāpju līdzekļus, cik pareiza ir pēc iespējas "dabiska" pieeja un saiknes veidošana ar jaundzimušo, man neļāva kritiski paraudzīties uz savu situāciju – izvērtēt to, kas man būtu vislabāk. Un patiesībā neviens no profesionāļiem, ar kuru iepriekš biju runājusi, nebija mani īsti sagatavojis tam, ka var būt dažādi varianti... Nezināju, kā īsti veidot uzticību ārstiem, vecmātēm, slimnīcas personālam, turklāt arī vecmātes, kuras aprūpē biju visu grūtniecības laiku, vietā dzemdībās man blakus bija pavisam cits cilvēks. Kaut kādā ziņā dzemdību norise un saskarsme ar profesionāļiem to laikā vienmēr ir tāda kā laimes spēle, bet morālā atbalsta man pavisam noteikti trūka.

Santa Remere. Kā veidot uzticību medicīnas personālam, es arī pēc divām dzemdībām vēl neesmu sapratusi. Es lasu, ka ir cilvēki, kas iet uz iestādēm, atrod "vajadzīgos" cilvēkus un kaut ko sarunā, bet man tas nekad nav bijis īsti skaidrs. Man šķita, ka tā ginekoloģe vai vecmāte, pie kuras esmu uzskaitē, man nepieciešamo pastāstīs, aptuveni izskaidros, kas mani sagaida, bet tā arī nekad nenotika. Gaidot pirmo bērnu, man šķita, ka esmu ļoti vesela, stipra un liela un ka tāpēc man nekādus īpašos servisus nevajag. Man arī nebija liekas naudas un šķita: es taču neesmu nekāda "mīkstā", aiziešu uz Dzemdību namu un izdarīšu visu, kā vajag. Bet, protams, jau no sākta gala nekas nebija, kā vajag.

Divas reizes biju slimnīcā uz saglabāšanu ar ļoti lielu risku bērnu pazaudēt – abās reizēs gulēju gultā gandrīz mēnesi. Ilgstoši esot šajā slimnīcas atmosfērā, kur redzēju, kā citas sievietes piedzīvo zaudējumus, es savā ziņā nonācu tādā kā limbo, kur mans skats uz dzemdībām kļuva mazāk brašs. Un tomēr pati dzemdību pieredze, ko noteikti pārrunāsim vēlāk, bija absolūti negaidīta – tā burtiski mainījās līdz ar Dzemdību nama personāla maiņām: kāda maiņa, tāda attieksme. Es pēc dzemdībām vēl aizdomājos par to, ka es taču stacionārā nebiju kaprīza – es neesmu cilvēks, kuram negaršo slimnīcas putras, kurš ir bezkaunīgs vai prasa par daudz. Arī manā pieredzē, tāpat kā daudzu apkārtējo sieviešu stāstos, Dzemdību nams ir kas konveijeram līdzīgs, kur var paveikties un var arī gauži nepaveikties.

Katrīna Gaile. Man ir bijušas vienas dzemdības un vairāk laikam arī nebūs. Es esmu homoseksuāla, un tikšana pie bērniņa man bija gana sarežģīta – tā pamatīgi patērēja manus līdzekļus, jo pirmajā reizē inseminācija neizdevās, tādas procedūras bija nepieciešamas divas. Viena no manām draudzenēm abus bērnus dzemdēja mājdzemdībās, bet es sapratu, ka to finansiāli nevarēšu atļauties. Arī es diemžēl "saindējos" ar kādu no dabiskas dzemdības slavinošajām grāmatām – Lindas Rozenbahas "Gaidības un radības ar prieku"; pat neatceros, kā tā nonāca manās rokās. Šī grāmata manī viesa pārliecību, ka tad, ja nedzemdēju mājās vai pie koka, tās būs visīstākās šausmas.

Es vispār esmu diezgan bailīga un, jo vairāk no kaut kā baidos, jo vairāk sevi tajā grūžu. Biju dzirdējusi, ka dzemdības Dzemdību namā ir īsta laimes spēle, un ar šo domu arī dzīvoju, nekam pārāk negatavojoties. Man bija ideāla grūtniecība, es esmu liela, ar platiem gurniem, un šķita, ka man ir augsts sāpju slieksnis. Mana lieliskā ginekoloģe Vija Veisa, kurai varēju teikt arī to, ka esmu homoseksuāla, ieteica pirmajās dzemdībās nedzemdēt mājās. Es jau skaitījos pie "vecajām" grūtniecēm – man tobrīd bija 36 gadi. Viņa man ieteica pāris vecmātes gadījumam, ja es gribētu slēgt līgumu, bet arī tam man tobrīd līdzekļu nebija, tāpēc, kad sākās dzemdības, vienkārši braucu uz Dzemdību namu.

Agra. Vai pastāstīsiet par savu dzemdību pieredzi? Vai tad, ja dzemdību procesā piedzīvojāt ko negatīvu, varat izvērtēt, vai tas notika objektīvu, fizioloģisku vai sociālu faktoru dēļ, kas saistīti ar medicīnas personāla attieksmi pret jums un saskarsmes veidu kopumā?

Santa. Man bija jau pienākusi 40. grūtniecības nedēļa, un es vienkārši aizgāju uz apskati, kuras laikā man pateica, ka man ir sākušās dzemdības. Tā izrādījās kļūda – dzemdības nebija sākušās. Es diezgan ilgi nogulēju pirmsdzemdību palātā, kur pie manis atnāca un pajautāja: "Kāpēc tu vēl nedzemdē? Tu aizņem vietu!" Es nezināju, kāpēc es nedzemdēju... Mani aizvilka uz vēl vienu apskati, kuras laikā ārste man kaut ko iebāza dibenā. Es pajautāju, kas tas ir, uz ko ārste atcirta: "Tu grāmatiņas esi salasījusies? Kāda tev daļa, kas tas ir? Ja jau tu esi tik gudra, kāpēc pati nedzemdē?" Tas man "izšāva štepseļus" – tādu attieksmi es nebiju piedzīvojusi vēl nevienā medicīnas iestādē, tāpēc izvilku to, ko viņa man bija iebāzusi dibenā, un no Dzemdību nama izrakstījos.

Es atgriezos pēc pāris dienām, kad man dzemdības patiešām bija sākušās. Es tur pavadīju diennakti neizgulējusies, noraudājusies un izlamāta, īsti nesaprotot, ko par to visu domāt. Kad man sākās izstumšanas posms, mans ķermenis ļoti labi spēja pats tikt ar visu galā. Bet pie manis neviens visu to laiku pat neatnāca, līdz brīdī, kad jau sataustīju bērna galvu sev starp kājām, es izrāpoju koridorā un saucu pēc palīdzības. Tad ātri tiku uzrauta uz galda, kur bērnu ātri izspiedu, bet, kā vēlāk izrādījās, dabūju dzemdību infekciju, jo dzemdēju nesterilos apstākļos. Tās dēļ mūs ar bērnu piektajā dienā pēc dzemdībām aizveda katru uz savu slimnīcu, un gandrīz visu pirmo mēnesi nodzīvojām atsevišķi, kas arī bija visnepatīkamākais visā šajā pieredzē. Man arī diezgan ilgi nācās pierunāt ārstus, lai viņi neignorē manu 40° C temperatūru, kas izrādījās infekcijas, nevis piebriedušo krūšu izraisīta...

Kopumā pieredze bija haotiska – es nekad nebiju domājusi, ka pēkšņi būs tik daudz komunikācijas problēmu, tik daudz lamāšanās, ignorēšanas, nevēlēšanās atbildēt uz jautājumiem. Otrajās dzemdībās vēlējos to visu labot, bet tas man īsti neizdevās...

Kristīne. Pēdējā ultrasonogrāfijā uzzināju, ka manai meitiņai ir patoloģija, un dalījās ārstu viedokļi par to, vai dzemdības nepieciešams ierosināt ātrāk. Es nogaidīju līdz 39. nedēļai, bet piekritu, ka tad dzemdības tiek ierosinātas, lai gan nekādi nejutos tām gatava. Es centos "pieslēgties" intuīcijai un sajūtām un sapratu, ka nespēju sajust neko – tikai izmisumu, bailes un atbildības sajūtu. Arī es sēdēju palātā un lasīju Katrīnas pieminēto dzemdību stāstu grāmatu, cenšoties sevi pozitīvi noskaņot: labi, viss nenotiek pēc iecerētā scenārija, bet es to tik un tā varu, neprasīšu nekādus pretsāpju līdzekļus, turklāt man ir sava vecmāte, kura visam ir dzīvojusi līdzi...

Dzemdības tika stimulētas un tā īsti nesākās trīs dienas. Trešās dienas vakarā, kad es jau biju ārkārtīgi nogurusi, nogāja ūdeņi. Mans ķermenis bija jau tik ļoti izmocījies, ka sāka trīcēt, un es tur neko nespēju padarīt. Sāpes bija ļoti stipras, un vienā brīdī, šķiet, iestājās afekta stāvoklis; es nesapratu, kas notiek ar manu ķermeni un kam prasīt palīdzību. Tad atbrauca mana vecmāte, manī ar sistēmu sāka laist cukurus, jo spēks bija pilnībā pazudis, un es, neko nesaprotot, vien spēju bļaut kā zvērs. Atceros, ka mana vecmāte, redzot mani trīcam, noteica: "Redz, kā izrādās, cik tu esi gļēva!"

Brīdī, kad mans ķermenis pats sāka stumt un šķita, ka beidzot varu klausīt savām sajūtām, vecmāte teica: "Nestum, nestum, vēl nav īstais laiks!" Dzemdībās principā notika viss, no kā es visvairāk baidījos, – vakuums, visu iespējamo veidu plīsumi, pēc tam šausmīga šūšana...

Kopumā man nav sajūtas, ka tur kāds būtu apzināti gribējis būt emocionāli vardarbīgs, un arī visu nākamo nedēļu, kas man bija jāpavada slimnīcā, māsiņas bija ļoti laipnas. Mana vecmāte īsti nezināja kontekstu – to, kas ar manu ķermeni bija noticis pa šīm trim dienām... Bet kopumā es Liepājas slimnīcā no personāla izjutu tādu kā dīvainu aizstāvēšanās pozīciju – šķita, ka viņi katru jautājumu uztver kā uzbrukumu, lai gan es gribēju vienīgi saprast procesu, lai varētu uz to adekvāti reaģēt, bet pretī saņēmu tikai atciršanu.

Santa. Par jautājumu uzdošanu: paša Dzemdību nama rīkotajos kursos mums mācīja, lai katru reizi, kad piedāvā kādas zāles vai procedūru, prasām, kas tas ir un kāpēc. Es tā arī darīju, bet pēc tam tajā pašā Dzemdību namā neviens šos jautājumus nepieņēma un nevēlējās uz tiem atbildēt...

Katrīna. Līdz ar iestāšanos es uzreiz izjutu tā saucamo Dzemdību nama "vizītkarti": lai pārbaudītu dzemdes atvērumu, manī bez jebkādām ceremonijām vai sasveicināšanās iebrāzās sievietes roka, un mediķe vēl uzkliedza par manu ķermenisko reakciju uz šādu darbību – kur tad es lēkšu tagad? Kontrakcijas jau bija ļoti spēcīgas, bet atvērums vēl neliels. Man dzemdību pieredze dalās pa Dzemdību nama stāviem, un otrajā stāvā, kur man vajadzēja gaidīt, līdz paplašināsies atvērums, personāls bija lielisks. Man vajadzēja atbildēt uz jautājumiem, lai aizpildītu kādus dokumentus, un tur esošā speciāliste, redzot, cik ļoti man sāp, ieteica uz jautājumiem atbildēt ar skaņu "sssss" . Ar to arī pietika, pavisam nedaudz cilvēcības un sapratnes, ne tāda "fabrikas" sajūta kā pie atvēruma pārbaudes. Man vispār vajag ļoti maz cilvēcības, pietiek ar mazumiņu.

Es biju nobijusies un viena; diemžēl nebiju sagatavojusi nevienu sev līdzi kā atbalsta personu; uz Dzemdību namu mani atveda draudzene, ar kuru kādreiz bijām kopā kā pāris. Viņa redzēja, cik ļoti esmu nobijusies, un sarunāja, ka var ar mani kopā vismaz pagaidīt pirmsdzemdību palātā. Kad biju izcīnījusi kaut nedaudz lielāku atvērumu, mani veda uz 6. stāvu, kur sākās īstā elle. Grūti saprast, kas šīm sievietēm, pieņemot dzemdības, notiek ar smadzenēm – varbūt pieņemot tik daudzas, prāts un sajūtas pavisam notrulinās? Viņas nepārtraukti mainījās, ar mani tikpat kā nesarunājās, vienīgi izteica frivolas un nepatīkamas piezīmes tā, it kā manis tur vispār nebūtu.

Sākoties izstumšanas posmam, atceros, ka viena no vecmātēm vai medmāsām komentēja, ka "tas būs kā pirmais sekss, tikai daudz sāpīgāk". Es taču neprasīju, kā tas būs! Tas tobrīd vēl šķita komiski un pierakstīšanas vērts, sevišķi kā homoseksuālai sievietei. Es stūmu kā traka, un viņas visas ar mani kaut ko darīja – līda man starp kājām, komentēja. Man acīs bija asinsizplūdumi, visa seja un kakls vienos zilumos – diezgan ārprātīgs skats. Uz mani kliedza, ka es neprotot spiest, neprotot dzemdēt. Es vairākkārt zaudēju samaņu un tiku atkal uzmodināta. Stumjot sev pārplēsu zarnu. Tikai pēc tam, lasot savu izrakstu, es redzēju, ka man esot bijusi dzemdes disfunkcija: es stūmu, bet dzemde ne. Zarnas dzemdībās pārplēš ārkārtīgi reti, un to patiešām nebija iespējams paredzēt. Bet, par spīti visam, par spīti tam, ka viņām es biju tikai dzemdējošais mehānisms, nekas vairāk, esmu pateicīga par to, ka ar meitu viss bija kārtībā. Ja tas ir šo sieviešu nopelns, tad, lai kāda arī būtu bijusi viņu uzvedība, attieksme pret mani, tā absolūtā vienaldzība un cilvēcības trūkums – ja viņas izglāba manu meitu, tad paldies viņām par to. Cilvēcības tur ir apaļa nulle, necik. Ja galvenais, vienīgais mērķis Dzemdību namā ir izglābt bērnu, tad to viņi dara.

Kristīne. Arī man bija sajūta, ka galvenais ir bērns; sieviete ir otršķirīga. Misija viņiem ir: dabūt bērnu ārā, burtiski, vienalga, kā. Un tad vēl jautājums: kā tad tik maziņu nevarēji pati izspiest? Nedabūji pati ārā, izgāzies.

Agra. Santa, tu minēji, ka otrajās dzemdībās vēlējies savu pirmo dzemdību pieredzi labot. Kā piegāji procesam otrajā reizē?

Santa. Otrajā reizē gribēju visu izdarīt labāk – mācīties no savām kļūdām: pierakstīties pie tās pašas vecmātes, kura pasniedza kursus un kura teica, ka drīkst un vajag uzdot jautājumus, nebraukt pārāk ātri uz Dzemdību namu, bet sēdēt mājās līdz pēdējam brīdim... Tā arī darīju, jo biju apmēram sapratusi, cik tālu procesā esmu; sazinājos ar savu vecmāti, satikos ar viņu reģistratūrā, 21:00 biju palātā. Biju jau pieradusi, ka visi apčamda, aptausta, neņēmu to pie sirds. Kad biju ar savu vecmāti atsevišķā telpā, jautāju viņai, cik liels ir mans dzemdes atvērums un cik aptuveni ilgi vēl man vajadzētu gaidīt. Viņas atbilde bija: "Varbūt šodien, varbūt rīt, bērniņš noteikti būs..." Es ar viņu daudzas reizes biju tikusies sagatavošanās konsultācijās un biju teikusi, ka man svarīgas ir tikai divas lietas: lai varu saņemt epidurālo anestēziju un lai man pateiktu, cik aptuveni ilgi vēl jāgaida – lai zinātu, kā labāk sadalīt spēkus. Bet man nepateica, cik liels ir atvērums, un tad, kad aptvēru, ka esam tomēr jau dzemdību palātā, nevis pirmsdzemdību, kā iepriekš biju domājusi, prasīju pēc anestēzijas. Tajā brīdī vecmāte piemiedza manam vīram ar aci un teica: "Anesteziologs ir aizņemts." Teicu, ka pagaidīšu, un jautāju, cik ilgi vajadzētu gaidīt, uz ko vecmāte noteica: "O, nē, viņš ir ļoti aizņemts, bet es tev uzlikšu Baha ziedus..." Tobrīd jau šķita lieki teikt, ka neticu homeopātijai un ka nevajag man tos Baha ziedus, jo sapratu, ka jau atkal bezcerīgi cīnos par savām tiesībām, kamēr mani kārtējo reizi "čakarē" .

Es padevos un izspiedu bērnu, jo, jā, man ir plati gurni un stipri muskuļi, bet pēc tam palātā ieskrēja ārste, kliedzot, ka šī taču ir riska grūtniece, kāpēc viņu nepasauca? Izrādījās, ka es ļoti stipri asiņoju un mani steidzami vajag operēt – tad gan anesteziologs uzreiz atskrēja. Tā ka pirmo pieredzi labot man neizdevās – iespējams, mēģināšu vēl trešo reizi, jo man ir palikuši neatbildēti jautājumi...

Agra. Vai ir kaut kas, ko atskatoties būtu mainījušas pašas savā pieejā, rīcībā?

Kristīne. Lai arī kā es mēģinātu distancēties, manī ir kaut kāda skaudība, nožēla par pašas ķermeņa varēšanu un nevarēšanu. Prātā, protams, ir šis jautājums: kāpēc mans ķermenis nevar? Es, bez šaubām, saprotu, ka triju dienu stimulācija dara savu, bet tagad nožēloju, ka tik ļoti biju iepriekš koncentrējusies uz visiem stāstiem par "dabisko", par "sajūtām", par "intuīciju". Es no tā visa nesajutu neko, nesapratu, kas ar mani notiek, manī nebija nekādu instinktu, un pat brīdī, kad šķita, ka nu gan skaidrs, ka ir jāspiež, man pateica "stop". Es tiešām nožēloju, ka tik ļoti "iezombējos" uz to, ka nevajag lietot pretsāpju līdzekļus un anestēziju. Ja es būtu izmantojusi šīs iespējas, es sev to triju dienu laikā spēkus būtu sataupījusi.

Bet arī man, līdzīgi kā Katrīnai, ir tāda kā izmisuma pilna pateicība; kad manu meitu no manis ņēma ārā ar vakuumu, es ārstei pateicu paldies, jo man vairs nebija ne mazākās ticības, ka pati kaut ko spēju. Es biju gatava padoties – grieziet mani, dariet, ko gribat, es nevaru, es padodos.

Es atceros arī to, kā neilgi pēc dzemdībām man piezvanīja paziņa, kurai bijušas divas ideālas mājdzemdību pieredzes, un viņa atļāvās man pateikt: "Kristīne, tev notikušais ir jāizsēro." Es viņu pamatīgi pasūtīju ratā. Man tikko ir piedzimis bērns, mēs esam dzīvas – kas man vēl ir jāizsēro!? Kāpēc tu man uzbāz savu dzīves redzējumu? Tu esi izcīnījis šo cīņu, kā varēji, un cīnies arī ar savu iekšējo apsēstību ar kaut kādu ideālo scenāriju, un ar tevi ir noticis viss, no kā gribēji izvairīties... Un tad kāds tev pasaka, ka tev nav izdevies un ka tev ir jāsēro. Bet nekas no notikušā neattaisno emocionālu vardarbību, nesarunāšanos – tas ir dzemdību nodaļas personāla ziņā.

Agra. Mēs daudz (un pamatoti!) runājam par to, ka medicīnas personāls dzemdībās izturas neadekvāti, emocionāli kaitnieciski un ignorē sievietes vajadzības. Vai jums ir idejas arī par to, kā šo savstarpējo komunikāciju būtu iespējams uzlabot? Kā medicīnas personālam varētu likt labāk izprast sieviešu vajadzības, un ko varat ieteikt pašām sievietēm gatavošanās procesā, ņemot vērā, ka ilgstoši vienā veidā darbojušos mašinēriju vienas dienas laikā neizmainīsi?

Santa. Man šķiet, ka pietiktu ar to, ka tu kā mediķis katru cilvēku, kurš pie tevis nonāk, kaut mazliet centies uztvert kā indivīdu, atstājot savus priekšstatus un pārliecību par to, kā cilvēkiem jāizskatās un jāuzvedas, aiz durvīm. Ir nepieciešami kādi vienkārši psiholoģijas un komunikācijas kursi šiem darbiniekiem, un domāju, ka arī viņi paši ir jāžēlo, jo ticu, ka arī viņi paši tiek lamāti un ir stresā. Medicīnas personālam vajadzētu būt kaut nedaudz psiholoģiski sagatavotam un komfortā, nevis nomocītam, lai viņi spētu kaut nedaudz dot arī citiem. Manās pirmajās dzemdībās pie manis "patrenēties" ienāca dūla praktikante, un viņa savu darbu darīja ar acīmredzamu misijas apziņu – viņa vēl nebija ierauta tajā bezcerībā un rutīnā.

Bet no savas, no dzemdējušas sievietes, puses man šķiet, ka mums jau skolā ar abu dzimumu jauniešiem būtu jārunā par dzemdību pieredzi, lai radītu izpratni par to, kā tas notiek, kādi var būt scenāriji. Nevis uz "Laimas" fabriku jāiet ekskursijās, bet uz Dzemdību namu – lai lēmums par to, vai laidīsi pasaulē bērnu vai ne, tiek izdarīts daudz apzinātāk, arī izsverot savu ekonomisko situāciju. Vajadzīga ne tikai seksuālā audzināšana, bet arī audzināšana par to, kā ir būt par pieaugušo. Arī ģimenēs to visu ne vienmēr spēj izstāstīt un nodot tālāk; bieži vien mūsu padomju laiku mātes paliek pie stāsta: es dzemdībās šausmīgi asiņoju un negribu, lai tu zini, kādas šausmas tur notiek, citādi nobīsies. Krīti melnajā caurumā! … Un tas ir ļoti nepareizi. Šīm sarunām būtu jānotiek atklāti, godīgi un regulāri – mazāk šovu, vairāku sarunu ar īstiem cilvēkiem!

Katrīna. Ir jau, protams, uz viņu pleciem liela atbildība – vilkt tos bērniņus laukā no nedzemdējošām dzemdēm un mātēm, kas pareizi nespiež, un vēl dabūt viņus ārā dzīvus... Bet, no otras puses, ja cilvēki iet strādāt medicīnas nozarē, man grūti saprast, kā var nonākt situācijā, kur tik akūti trūkst cilvēcības. Jā, naudas noteikti trūkst. Bet es arī, piemēram, strādāju skolā – ilgi esmu bijusi skolotāja, un man arī ir gājis visādi, bet es vienmēr redzu, ka manā priekšā ir bērns, cilvēks. Es nekad neiedomāšos, ka tikai tāpēc, ka esmu nogurusi, ka uz mani saklieguši, ka man maz maksā, es varētu kaut drusciņ nebūt cilvēcīga. Man tas nešķiet pieņemami – ka medicīnas nozarē šādi ir atļauts izturēties. Mēs jau tā esam šādā brīdī pilnīgi viņu varā, nu nedrīkst izturēties kā slakteri!

Es nezinu, kā to mainīt, man šķiet, ka tas ir aizgājis dziļumā... Varbūt tā ir vara, kas sakāpj galvā? Bet ar sievietēm dzemdībās ir jārunā, ir jābūt normālai, cilvēciskai komunikācijai! Un es tiešām nesagaidu neko īpašu! Es jau iepriekš stāstīju par to, cik ļoti man palīdzēja sieviete 2. stāvā, kur man bija jāatbild uz jautājumiem, lai viņa varētu aizpildīt dokumentus. Viņa man vienkārši laipni pateica: "Atbildi uz jautājumiem ar "sss" skaņu!" – bet sajūta bija tāda, it kā mani apkamptu mana mirusī māte! Viss, ar to pietiek! Bet kāpēc viņas visas dzemdību zālē pārvērtās par trakām raganām? Kas notika? Viena no viņām bija atsaukta uz darbu brīvdienā, varbūt tāpēc bija tik ļoti nikna. Es gan nekad neatļautos arī tad, ja mani uz skolu atsauktu brīvdienā, būt rupja pret bērniem. Un es neesmu nekāds eņģelis: tā ir elementāra cilvēcība. Es vienkārši zinu, kur es strādāju – es strādāju ar bērniem; un arī viņām būtu jāsaprot, ka viņas strādā ar cilvēkiem.

Santa. Es gribēju piebilst, ņemot vērā šodienas notikumus (saruna notika 24. februārī), ka Dzemdību nams ir nomainījis logo uz Ukrainas karoga krāsām un komunicē par to, ka šī ir vieta, kur palīdz dzīvībai nākt pasaulē, tāpēc viņi iestājas pret visu, kas dzīvību apdraud. Tas man šķiet brīnišķīgs vēstījums, un vismaz viņu "fasāde" ir nomainīta: gribas viņus mīlēt un būt ar viņiem... Es bieži bērniem, garām ejot, rādu – redz, kur Dzemdību nams, tur tu piedzimi! Bet tam apakšā diemžēl ir aisberga lielākā daļa, kas vēsta ko citu... Cilvēcisko attiecību vardarbība tur nereti sākas no pirmās dzīves dienas. Šodien ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs Ukrainā uzsāktās karadarbības sakarā citēja Džonu Lenonu: "Give peace a chance!" – vārdi, kurus viņš pats iepriekš bija pieminējis, runājot par vardarbību ģimenē. Es domāju, ka mums jādod bērniņiem iespēja no pirmās dienas tikt sagaidītiem labākā pasaulē.

Katrīna. Ginekoloģe, uzzinājusi par to, kas ar mani notika, teica, lai noteikti uzrakstu iesniegumu par Dzemdību namā pieredzēto. Es to vēl neesmu bijusi spējīga izdarīt, bet droši vien vajadzētu, varbūt tas palīdzētu – visas šīs sieviešu liecības. Cieņu pret medicīnu atguvu Gaiļezerā, kur nonācu uzreiz pēc dzemdībām: arī tur ārsti tika izsaukti no brīvdienām, lai mani sašūtu – lai jaunai sievietei nesabojātu visu turpmāko dzīvi. Mani paralēli šuva ginekoloģe un ārsts, kas strādāja ar manu plīsušo zarnu, abi brīnišķīgi speciālisti.

Kristīne. Piekrītu visam, kas jau pateikts par nepieciešamību komunicēt. Ir vajadzīga individuāla pieeja, jo viss, kas saistīts ar dzemdību pieņemšanu, ar dzīvību... tas darbs taču nav iepakot vai izpakot preci. Man šķiet, ka pats medicīnas personāls sevi novērtē par zemu, pat nepieļauj iespēju būvēt to kopību... Bez uzticēšanās un cilvēcības tas nav iespējams – ir nepieciešama spēja uzticēties, nevilties, komunicēt. Ieciklēšanās uz sevi, kāda nejauša, nepārdomāta frāze var jebkādos apstākļos otru ievainot. Medicīnas personāls ir viena medaļas puse, bet man šķiet, ka mums visiem visos līmeņos vajadzētu paskatīties apkārt un ieraudzīt, ka mums blakus ir cilvēki. Padomāt, ko mēs sakām un kāpēc mēs vispār to sakām. "Pieslēgt" empātiju, jo tas ir vienīgais veids, kā būt cilvēcīgam un iejūtīgam, nezinot tieši, kam otrs ir gājis cauri. Kā māte, kas dzemdē, es gribētu, lai man pastāsta, kas notiek, lai uzticas, ka es spēšu šo informāciju uzņemt, jo es pati savukārt arī paļaujos un uzticos.

Santa. Es zinu vairākas sievietes, kuras pēc negatīvas dzemdību pieredzes pašas ir gājušas mācīties par vecmātēm vai dūlām – ar cerību kaut ko tajā visā mainīt. Bet bieži vien sanāk, ka speciālisti šajā nozarē uzreiz sadalās divās pretējās pusēs: vai nu tiks piedāvāta ezoteriskā, ideoloģiskā čubināšanās, vai tā pati necilvēcīgā gaļasmašīna, pārspīlēti garīgais vai pārspīlēti racionālais. Un man nevajag spa, man nevajag pārspīlētu aprūpi un ezoteriku, es tikai gribu, lai esi man blakus, lai izturies kaut vai tik labi, cik zobārsts, kurš pārstāj urbt tad, kad rādi, ka sāp. Man nevajag privāto vecmāti, bet esmu gatava samaksāt 150 eiro, iestājoties Dzemdību namā, kaut vai tikai par to, lai mani nenolamā.

Katrīna. Es arī piemaksātu par to, lai kaut vai mehāniski atbild uz maniem jautājumiem, un piemaksātu vēl vairāk, lai redzētu, ka tam cilvēkam neriebjas tur strādāt.