Par Ilzes Trumpes zīmējumu stāstu "Tev viņa patiks" ("Mansards", 2020).
"Man daudz kas tur patīk, bet ir visādas tizlas vietas, kas man besī," es teicu un, staigājot gar galerijas sienām, ar pirkstu norādīju uz konkrētajām vietām mazajās, spīdīgajās glezniņās. "Es tev piekrītu," teica Z, "bet vismaz tas ir godīgi. Viņa varēja arī veikt baigo atlasi un atstāt labāku iespaidu. Bet šeit viņa nemēģina izlikties labāka, mēs redzam, kāda viņa ir."
*
Man rokās kautrīgas līnijas, ko ietver melni, cieti vāki. Sasveicinoties mani sagaida sniegs. Līnijas ir rūpīgas. Reizēm līnijas ir nekārtīgas. Grāmatu atverot, ir lipīga sajūta, it kā es zem ceriņu krūma būtu nejauši atradusi kādas jaunas meitenes dienasgrāmatu. Tā ir uzzīmēta dienasgrāmata.
Galvenajai varonei, līdzīgi Sniegbaltītei un Pelnrušķītei, mēdz sekot putni un peles. Viņai patīk audzēt puķes. Viņa ada un zīmē. Viņas seja atgādina princešu vaibstus no latviešu multfilmām. Katrs knaģis, ar ko viņa pakar izmazgāto veļu, izstaro mīlestību.
Dienasgrāmatas īpašniece strādā par grimētāju un kādu dienu darbā ierauga vīrieti, kas viņai iepatīkas. Viņa uzada viņam šalli, jo tuvojas rudens. Laiks tiek pavadīts pastaigās gar jūru, tiek sniegti apskāvieni un elektroniskas sirdis, bet kādā brīdī viss paliek mulsinoši. Tajā ir grūti noskatīties, it kā tev būtu draudzene, par kuru skaidri zini, ka viņa kļūdās, un gribas, lai viņa pārstāj, tomēr ietekmēt situāciju ir neiespējami. Kāds slavens režisors reiz man teica: "Viņš ir stulbs, bet tu esi nožēlojama," – un tas bija pietiekami briesmīgi, taču pilnīgi neko nemainīja. Līdzīgi maigajām puķēm, ko varone iestādījusi zemē pie lauku mājas, viņa turpina smaržot un liekties, nezaudējot ticību, ka arī trīsstūra formas dobē ir iespējams izaudzēt mīlestību. Noplūcot citātu no grāmatas: "Ceri un nepārstāj kopt."
Vīrietis ir plecīgs, ar lielu degunu un melanholisku skatienu. Šķiet, ka lielu daļu laika viņš pats ir neziņā par notiekošo. Kādā brīdī viņu sāk nomocīt paralēlās dzīves – princese ar garajiem, taisnajiem matiem un princese ar īsajiem, čirkainajiem matiem. Tuvojoties grāmatas beigām, viņa skatiens kļūst arvien trulāks un trulāks. Kādā zīmējumā viņš sadalās vairākās daļās, it kā būtu sagriezts šķēlēs vai izplūdis bezgalīgā nekonkrētībā.
Man šķiet, ka mani kāds ved, bet galīgi ne pa taisnu taku. Brīžiem tas mani tracina, jo nesaprotu, vai tas, kas mani ved, pats zina, kur iet. Reizēm tieši zīmējumu attiecības konkrētajā atvērumā vai precīzāk – fakts, ka par tām īsti nav domāts, mani padara nedaudz traku. Dažreiz ir jāgroza grāmata, lai aplūkotu vertikālos zīmējumus, un es to uztveru diezgan saasināti.
Grāmata "Tev viņa patiks" tiek pozicionēta kā grafiskais romāns. Par grafiskajiem romāniem parasti sauc komiksus ar diezgan garu, visbiežāk secīgu stāstījumu, ko veido attēli un teksts. Lielāko daļu no izdevuma "Tev viņa patiks" veido zīmējumi, bet tie nav izkārtoti paneļos un teksts ir izlasāms atsevišķi beigās. Brīžiem uzpeld domu vai runas burbuļi. Tas gan ir diezgan dīvaini, jo burbuļos nekad nav teksta, toties ir simboli – salauztas sirdis, daudzpunktes, jautājuma zīmes, dusmu zibeņi, kā arī princese ar īsajiem, čirkainajiem matiem – kā tāds nepatīkams mākonis, kas izpeld vai nu no telefonsarunas, vai no vīrieša galvas. Doma, ka otra sieviete viņu ikdienā parādās tikai šādā nereālā mākonī, man liekas laba, tā pat varētu tikt attīstīta vēl vairāk, bet ainas, kur galvenās varones dusmīgā seja tiek papildināta ar nikni zibeņojošu runas burbuli, manuprāt, tikai atkārto jau zīmējumā redzamo. Vai vēl šāds piemērs – vīrietis "Harley Davidson" krekliņā guļ un domīgi, drūmi skatās tālumā, tomēr, lai būtu tiešām skaidrs, ka viņš šobrīd domā, no viņa galvas iznirst daudzpunktes un jautājumu zīmes. Vai varone ada šalli, kas nākamajā lapā redzama vīrietim ap kaklu, un tā būtu daudz jaukāka detaļa, ja adot virs varones galvas jau nelidinātos aina ar vīrieti un šalli.
Spēcīgāk darbojas zīmējumi, kas burtiski nesaka priekšā, kas notiek, – piemēram, vīrietis sēž pie galda ar krūzi rokās, taču neparastā kārtā viņa galvu aizsedz mākoņu vāli; vai zīmējums, kurā varones kailās pēdas lidinās dažus centimetrus virs apsnigušas zemes. Šīs ainas darbojas spēcīgāk nekā jebkura salauztā sirds varoņu domu burbulī.
Kad pirmoreiz lasu zīmējumus, man grūti izsekot sižetam, varētu pat teikt – ir grūti saprast, kas vispār notiek. To vieglāk izdarīt pēc teksta izlasīšanas. Zīmējumi izstaro bērnišķīgu labsirdīgumu un tādu kā pusaudzīgumu. Kaut gan stāsts ir par mīlas trīsstūri, tajā nav ne miņas no rūgtuma. Tā vieta, kur atrodas galvenā varone, varbūt tiešām ir diezgan drausmīga, tomēr ne dusmas, ne vēlme kādam iedurt ar dunci, ne iztukšojošs izmisums grāmatā īsti nav jūtams. Ir zīmējums, kurā galvenā varone, sašutusi par tikko atklāto krāpšanu, gaisā vicina pannu, un ir vieta, kur viņa guļ zālē un raud, viņai virsū krīt rudens lapas un blakus guļ tikpat nelaimīga pele. Reizēm viņa skumst, un ir ziema, un aizlido zosis, un šajos brīžos var nojaust, ka varoni piepilda ilgas un šaubas.
*
Esmu ceļos uz grīdas. Man apkārt mētājas skičpapīru lapas, un es nevaru apstāties, es zīmēju, zīmēju, zīmēju – atņirgtus zobus, sažņaugtus pirkstus, tukšus acu dobumus, no kuriem plūst melnas, slidenas tērcītes. Ir tā, it kā manī degtu šausmīgs ugunskurs. Bet pēc tam viss noplok un paliek stipri labāk. Un tas ir liels spēks – ar zīmējumu sakārtot nesaprotamas situācijas, savaldīt izmisumu un padarīt dzīves šausmas par kaut ko savu.
Daudzējādā ziņā grāmatu "Tev viņa patiks" ir grūti vērtēt, jo to nav uzrakstījusi/uzzīmējusi jau zināma māksliniece, kas iepriekš būtu izdevusi trīs citas grāmatas. Tās autore ir grimētāja, kurai patīk zīmēt un kurai ir bijusi nepieciešamība izstāstīt stāstu ar sev pieejamajiem līdzekļiem.
Dienasgrāmatas beigas ir tādas – viņi kopā brauc uz motocikla, viņu priekšā izklājas melna šoseja, kas sadalās. Peles māj atvadas. Tad viņi sēž šūpolēs, skatieni vērsti tālumā, un, kad atvados, mani sagaida lietus.
0