sarkans vispirms tad zaļš un tad tikai rozā

Šogad "Upītes kultūrtelpā" rīkojām jau vienpadsmito nometni, kur "Satori" autori nepilnas nedēļas garumā strādāja pie tekstiem par tēmu "apsēstība". Dzejas darbnīcu vadīja dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, prozas – rakstnieks Svens Kuzmins, bet eseju – publiciste Santa Remere. Šajā sērijā publicēsim daļu no nometnē tapušajiem tekstiem.

Redakcija

-
Viņi caurstaigā dobās istabas. Balta krāsns, vecvecas koka vērtnes, grīda, kas iegrimst, dārzs. Zaļumā izbirušas peoniju sārtās lodes. Viņa plauksta plata uz muguras. Viņu acīs atveras brokastis, viņš lasa viņai noplēstas kalendāra lapas, viņa smejas, veļasmašīnā sametot zeķes.
Vai auro vētra, logi atvāzti, aiz ābelēm švīkst šoseja. Tumsā uz palodzes divas ūdens glāzes. Pret rītu resns irsis sitas logā. 

-
nezvērs uz glāžainā ezera
simtdzelkšņu lapai plešoties
samaļ maigos ūdensaugus
kāds skaists atradums
atvēries zieds kā divdesmit krāsotas lūpas
starp kurām skatiens neviļus meklē zobus
sutošā lielzvaigžņu naktī
gribas izlīt pār vienu no zaļajām gultām
tik aicinošs to baisais apmērs
tomēr katrs lielāks
par bērnu putnu vai augli
ielokās duļķainā dzelmē
kā vabole aizvērtā rozē

atvere
Caur atveri zemes virsmā izplūst karsti, šķidri ieži – lava, pelni. Kad esmu viena blakus vulkānam, man ir jādomā par veciem laikiem un izdegušiem koku stumbriem, un kaut ko pilnīgi neiedomājamu, kas notika, kad man bija sešpadsmit.
Sīkā, pelēkā brezenta teltī gulēju līdzās vulkānam. No rītiem sviedu tajā lietas – salocītas vēstulītes no spilgti balta papīra, konfekšu čaukstoņu, bālu vecāsmammas kabatas lakatiņu, vilnas vesti ar rombiņiem, glāzi – zaļo smaragda tulpi, akmeņus, atrautus salijušai jūrai, es skatījos, kā vulkāns notiesā visu. Es lūkojos lavas straumēs vietās, kur zemes garoza ir ļoti plāna.

-
protams tu vari darīt tā
tu vari man neskarties
tu vari neskatīties
tu vari būt nomaļš vari būt netverams
vari iet viens tu vari nenākt atpakaļ
tu esi sasvītrots kā līniju burtnīca un svilpojošs
bet tu esi arī svešs tu kas cildina meitenes
tu kas iebrauc pirkstus man matos tad novērsies
tu uz lielā akmens
tu vari darīt to ko tu gribi un tu nevari to ko tu negribi

lietas
katrai lietai ir sava vieta
sarkans vispirms tad zaļš un tad tikai rozā
vispirms viss kas ir kantains
pēc tam viss mīkstais
un aukstais un ledainais pašā apakšā
siltos mēs salokām nevainojamos kvadrātos
bet ar mitro mēs nobraucam pār balto lai drupačas
vistrakāk tomēr ir ar nozīmēm
jo tas kas ir ar garām starām ir
citreiz apakšā lai arī vajadzētu
būt sānā īsajām
to ieraugot mani uzreiz pārņem
nepārvarama nepieciešamība
labošana man to vajag
pēc iespējas drīzāk
un kamēr nav sakārtotas attiecības
es nevaru ne par ko citu
es varu tikai par to
vienalga vai īso un garo
dzelteno un zaļo
ar osu vai viscaur tveramo
vai cauri redzamo un keramisko
ir notikusi aplamība
es atkārtoju pie sevis
gadījumā kad es nevaru
kad es neko nevaru
un es grimstu līdz ceļiem grīdā
es kustos pa leņķiem kā muša
es nevaru pakasīt savu kreiso lāpstiņu
es nevaru to vienu lietiņu
tikai mazliet mazliet pa kreisi
tikai puscentimetru pa labi
pusmilimetru pa labi
labi labi es beigšu tā ir pēdējā lieta
tomēr nekad
nav tādas pēdējās pēdīgās bēdīgās mēdīgās lietas
ir toties lietu neatbilstības
ir lietu neskaidrības
ir maldības pretīgas noklīšanas
jo lūk šo mazo kokā grebto
es vienmēr tieši šeit
bet to tumšzilo glumo
blakus melnajam plakanajam
bet lūk to – to
mēs vienkārši neaiztiekam
mēs to nekustinām
katru reizi kad man jautā
varbūt šovakar taisnstūraino apaļstūraino
varbūt varam iebīdīt iekšā sarkanajā
vienkārši pārmaiņas pēc
un man tev ir jāsaka
mana seja pārvēršas
it kā piederētu citam
nē
nē tā mēs nedarām
jo lietas ir tā un lietas ir tā
un nav variantu
un es domās uzreiz
visas planētas un kopsakarības
kā viennozīmīgu patiesību
nevainojami savienojumi
tīkls kurā varu atlaisties droši
pār baisām aizām
un pasmieties par jokiem
tomēr melnajā pašā vidū kad esmu
pašā apakšā visdziļākajā visdrūmākajā
sarkanā lēkājošā ietrīcas
tēlojot uz tapetēm
ar auriem degošas komētas
kad liels un liesmojošs punkts
traucoties sašķīst gabalos
kuri nav skaitāmi
it kā ar roku tiktu izdzēsts ar krītu vilkts cipars
noteiktā baltā vienādojumā
locekļi sasalst kā sviesti izplatījumā
es atkal esmu muša es kustos pa leņķiem
es nevaru pakasīt
es grimstu līdz ceļiem
acis neaizveramas aizas

meklētājs
paslēpies flaneļa piedurknē
paslēpies durvju stenderē
paslēpies rīta krūzītē
paslēpies limonādītē
paslēpies bērza zarā
paslēpies vaskadrānā
paslēpies dīvāna pēlī
paslēpies knaģī
paslēpies lipīgā cukurā
paslēpies logā atvērtā
paslēpies kārbiņā
paslēpies brūnajā kurpītē
paslēpies rūtotā deķī
paslēpies krītiņā
paslēpies čipsos
paslēpies jociņā
paslēpies smieklā
paslēpies palēcienā
paslēpies naktslampā
paslēpies lego klucī
paslēpies dakstiņā
paslēpies cīsiņā
paslēpies apaļā vaidziņā
paslēpies mazajā pirkstiņā
paslēpies manā rokā
paslēpies burtā

kur tu esi
kur tu esi