Latgalē esmu ienācēja. Sekoju vīram, kurš šeit ir iedzimtais, un nu jau 11 gadus dzīvoju Latgalē. Piecus no tiem aktīvi vadu biedrību un arī strādāju gandrīz tikai Ludzā ar nelieliem izbraucieniem ārpus tās. Un vēl – esmu ceturtdaļlatgaliete, mana baba, mammas mamma, bija no Aglonas. Vasarās mēs ar māsu bieži palikām pie viņas. Baba ar mums nerunāja latgaliski, lai nejauktu galvu Zemgales meitenēm.
Saprast, ar ko specifiska mana Latgales pieredze, var palīdzēt divi piemēri. Kad man bija 14 gadi, pēc avārijas nomira mamma, vecāki bija sen šķīrušies. Lai gan Aglonas babiņa dzīvoja brīnišķīgā, man mīļā vietā pie ezera un pati bija jauka, brīžos, kad pieaugušie sprieda, ko ar mums darīt, abas ar māsu bijām vienisprātis – tikai ne pie babas, tikai ne Latgalē. Kaut arī pašas dzīvojām mazā ciematā Lietuvas pierobežā, tik un tā šķita, ka Latgalē dzīvot ir briesmīgi. Labāk pie tēta un viņa sievas Bauskā, lai gan ar tēti bijām pavadījušas daudz mazāk laika nekā ar vecvecākiem. Fakts – gan toreiz, gan tagad no ārpuses Latgale neizskatās laba vieta dzīvošanai. Tā der tikai, lai atpūstos un brīnoties baudītu rezervāta dīvainības.
Otrs piemērs. Man labi padodas valodas. No nulles līdz brīvai runāšanai vairākas valodas esmu apguvusi divu gadu laikā – bez nopietniem kursiem, tikai uzturoties vidē, kur šīs valodas lieto. Desmit gadus dzīvojot Latgalē, esmu labi apguvusi krievu valodu. Latgaliešu valodai nesen paņēmu privātstundas, lai beidzot saņemtos tajā runāt. Kaut gan vienmēr esmu šo valodu sapratusi, man tajā nerunājas, jo apkārt to lieto reti un gandrīz neviens un nekad latgaliski nerunā tieši ar mani. Pat ja esmu lūgusi, lai to dara.
Domāju, ka tiem, kas nav paaudzēm ilgi dzīvojuši šajā multikulturālajā katlā un iesūkuši sevī robežvietas iedzimtajiem raksturīgo elastību, gatavību un bieži vien nepieciešamību pieskaņoties, šo dīvainību nesaprast. Lai kā man nepatiktu Latgalē bieži sastopamais paradums ar katru runāt tā, kā viņam vieglāk, nevis ilgtermiņā labāk, vēl mazāk man patīk, kad latgaliešu valodas rezervātvidēs tiek gandrīz agresīvi pārmesta latviešu valodas baltiskās versijas lietošana. Taču šie gadījumi ir ļoti reti.
Loba daudz navajag
Par spīti adaptācijas grūtumiem un kaitinošajam faktam, ka ikdienā pat vienā teikumā dzirdu triju valodu maisījumu, Latgale ir izrādījusies ļoti jauka vieta dzīvošanai. Elastību jau pieminēju, tomēr reizē Latgales cilvēki runā tieši un atklāti (visspilgtāk to atceros no bērnības). Rodas iespaids, ka Latgalē ir mazāk savstarpējas konkurences un ļauna prieka. Varbūt šeit nekad nav zudusi sajūta, ko gluži kā muskuli cenšas uztrenēt Zemes globālās glābšanas aktīvisti, – ka izdzīvot un labi, droši, pilnvērtīgi justies varam tikai kopā.
Latgalē ir gandrīz bīstama, taču daudzās situācijās ļoti patīkama viesmīlība. Pagājušogad, kad visas Latvijas ekonomika šūpojās inflācijas viļņos, vienīgās pašvaldības, kas piekrita rīkot pasaules latviešu ģimeņu saietu "3x3" pie sevis, bija Latgalē – Ludzā un Preiļos. Pārējie negribēja tērēties, jo saiets prasa lielu pašvaldības pretimnākšanu un galu galā izdevumus.
Latgalē ir daudz vietas. Daudz iniciatīvu, kuras vari sākt pirmais, radīt no nulles. Ir mazāk stresa, jo daudz kā trūkst vai līmenis ir nepilnīgs, tādēļ ar savu ierosmi tu visticamāk lietas uzlabosi, nevis samaitāsi. Šis ir ļoti labs lauks cilvēkam ar demiurga aicinājumu radīt, pārradīt, sakārtot. Kur lielākas grūtības, arī gandarījums ir lielāks.
Latgale noteikti ir vieta cilvēkam, kuram gribas vairāk izaicinājumu, sirsnības vai jēgas sajūtas. Kamēr mani Rīgas kolēģi stāsta, ka teātra mākslas vidē nav draugu vai ka viņi nevienam nedrīkst atzīt, ka nezina, nejūtas kompetenti, es tikai miglaini nojaušu, par ko viņi runā, jo esmu vidē, kur idejām ir atbalstoši domubiedri un manai ievainojamībai ir vieta un balss.
Kamēr zemgalieši sevi definē kā viensētniekus, kam patiesībā tie "no citas sētas" nepatīkot, Latgale mentāli ir sādžu zeme. Šeit cilvēkiem patīk būt kopā un varbūt viņi cits citam pat patīk. Vēl joprojām. Tā ir pieredze, ko citur Latvijā dabūt nav viegli.
Kamēr Rīga stundu pirms un pēc darba pavada sastrēgumos, mēs Latgalē šo pašu laiku (ja vien ir apvidus auto) varam pavadīt, vientuļi braucot pa bezceļiem, un ik vakaru nonākt mājās, kur apkārt nav ne dvēseles. Kamēr rīdzinieki iztukšo savus makus bērnu pēcstundu aktivitātēm, mums daudz kas labs ir bez maksas. Un neesošo var radīt pats, ja vien ir domubiedri vai uzņēmība.
Ir labi, daudz labāk, nekā biju domājusi. Pirmos gadus pēc pārcelšanās uz Ludzu ik nedēļu braukāju uz Rīgu, jo Ludzā nebija darba un neticēju arī, ka būtu iespējams dabūt ko tādu, kas mani patiesi interesētu, gandarītu un ļautu nopelnīt. Tikai tad, kad gaidīju meitiņu, sapratu, ka vairāk nekā četras stundas nakts vilcienā turp un atpakaļ, pa vidu nakšņojot uz grīdas pie draudzenes, vairs negribu. Galu galā man bija gandrīz 40.
Izrādījās, ka var strādāt arī tepat. Un darba ir drīzāk par daudz, nekā trūkst. Tomēr darba radīšana prasa izdomu un nervus. Tagad es ceturtdaļslodzi strādāju ar bērnu un jauniešu teātra grupām, vēl vienu ceturtdaļslodzi kopā ar vietējās mākslas skolas brīnišķīgo komandu īstenoju mākslas un kopienu iniciatīvas, bet pārējo piepelnu kā pašnodarbinātā vai pēc patikas sevi nodarbinu kā brīvprātīgā.
Tad galu galā – kas man nepatīk un ko gribu tā vietā?
Paādušais naādušuo nasaprūt
Es gribu mazākus nodokļus uzņēmējdarbībai Latgalē – tādus, kas mūs padarītu vienlīdzīgākus ar daudz intensīvāk apdzīvotām vietām, kurām ir 360 grādu tirgus, kamēr mums nav pat 180 grādu, bet ir zemāka pirktspēja un daudz zemāks apdzīvotības blīvums. Vēl labāk – atsevišķās nozarēs pierobežā vajadzētu vispār atcelt nodokļus. Es gribu, lai mūsu pierobeža čum un mudž no dulliem, uzņēmīgiem cilvēkiem, kas paši atradīs, ko pievilcīgu darīt, ja vien jutīsies kaut drusku atbalstīti savā riskā. Ja nodokļi būs stipri mazāki, cilvēki tos varbūt beidzot sāks maksāt. Un tad, iespējams, izrādīsies, ka Latgale nav tik nabadzīga, kā izskatās. Man ir stipras aizdomas, ka tā varētu būt. Vakar pēc ļoti ilgiem laikiem man kāds piedāvāja skaistuma un veselības pakalpojumu apmaksāt, pretī izsniedzot čeku.
Es gribu atbalstu abu latviešu valodas formu – latgaliskās un baltiskās – nostiprināšanai Latgalē. Ja godīgi, esam dimbā vai tuvu tam. Protams, ir brīnišķīgas latgaliskās kultūras salas kā Rogovka vai Baltinava – viedie ciemi, kur ne vien runā latgaliski, bet arī veido pašpietiekamu, bagātu kultūras, sabiedrisko un pat saimniecisko dzīvi, taču liela daļa pārējās Latgales valodas vietā lieto cūkēdienu. Tieši tas sanāk, ja vairākus ēdienus (lasi – valodas) sagāž vienā spainī. Valsts valodas centra birojam vajadzētu būt Latgalē.
Es gribu, lai mums nav nelietīgi dārgi jāmaksā par to, ka šeit ir mūsu mājas (lielākajai daļai – vienīgās). Vēl vairāk nekā citas pierobežas teritorijas tieši mēs šeit, Latvijas austrumu malā, iezīmējam Eiropas demokrātijas, Rietumu baznīcas un latviskās identitātes sākumu. Un, kā jau perifērija, mēs arī ilgāk noturam tradicionālo. Kas Latvija būtu bez tiem dullajiem, no dziļiem laukiem, mazas skolas, pļavas, meža un nabadzīga galda nākušajiem, kuros kaldinās savpatība, uzņēmība un dāsna atdevēja gēns? Līdzīgi kā villaines mala izšuvumā daudz labāk nekā vidus definē, kas šī ir par villaini, tā perifērija raksturo tautas un kultūras kodolu. Te es labprāt sasauktos pāri visai Latvijai, lai sajustu, ka esam vienā laivā ar līvu krastu, leišmalīti un citiem Latvijas nostūriem. Neņemiet mums prom, bet dodiet klāt! Mēs ar lielāko prieku turpināsim šūt Latvijas villaini. Mums tikai vajag daudz diegu. Un Latgalei vajag dubultā.
Es gribu drošības sajūtu un steidzamu, pārdomātu atbalstu lojalitātes stiprināšanai mūsu reģionā. Savā darbā un kaimiņos regulāri satieku cilvēkus, kuru ģimenes nekad nav piedzīvojušas vai apzinājušās nevienu labumu, ko mums nesusi izstāšanās no PSRS, valsts neatkarība, iestāšanās NATO un ES. Viņi vēl šobaltdien uzskaita tikai zaudējumus.
Kamēr Rīga runā par to, cik kurš ātri lidos prom, ja kara draudi kļūs pavisam reāli, lielākā daļa no mums saprot, ka nekur nepaspēs aizmukt. Mēs esam pie pašas robežas. Un patriotisms, apziņa, ka bēgļu ceļi ir gari un riskanti, vai arī bezizejas izjūta liks mums palikt šeit.
Jau iepriekš pieminēju, ka tūrists Latgali lieto kā rezervātu: ar senu valodu, kura ir nelietderīga, bet kurā ir jauki padziedāt, ar eksotiskiem rituāliem, smeķīgiem ēdieniem un tādu saldi kutinošu nostalģiju, it kā mēs būtu brīdi pasēdējuši uz babas gultas malas, kam blakus krustdūrienā izšūta sienas sedziņa, stūrī Dīva kokts, bet virtuvē vectēvs ar pašdarītu stipro dzērienu. Tad nu es gribu, lai dziļāk, skaļāk un plašāk tiktu pētīts latgaliskais šodien. Gribu, lai VKKF manu kopienu mākslas projektu nesūta uz Latgales programmu ar pamatojumu, ka mana interese esot pārāk lokāla, bet Latgales programma savukārt – atkritumu grozā, jo projekts neesot gana latgalisks.
Es gribu latgaliskuma definīciju, kas neož pēc senu amata rīku glabātuves klētiņā. Es gribu Latgali, kas līst pāri rezervāta matricai – Latgali, kurā pagātne un tagadne veido spraigu, veselīgu dialogu un ar kuru centrs veido siltu, dzīvu asinsriti abos virzienos. Latgali, uz kuru brauc ne vien pārlaist karstāko laiku un apciemot babu, bet paliek, pārceļas, atgūst spēkus un ienirst radošumā nogurušie, pārsātinātie, ziņkārīgie, izslāpušie.
Vēl pēdējā piebilde par latgaliešu valodu. Es apzināti trenējos tajā runāt un lasu latgaliešu literatūru. Un ļoti priecāšos to redzēt kultūras periodikā visā Latvijā. Es papūlējos trīs dienas un iemācījos latgaliski lasīt. Tas ir vieglāk, nekā apgūt veco druku. Un, tā kā vairāk nekā pusei Latvijas ir saknes Latgalē un valoda kaut drusciņ ir dzirdēta, iemācīties lasīt nevajadzētu būt grūti. Tikai vajag noticēt, ka ir vērts. Jo vēl viena valoda ir vēl viena domāšanas forma. Galva no tās nepārplīst, bet kļūst bagātāka. Un piekritīsiet: latgaliešu valoda ir kā vilnis ezerā, kā vēsma vītola zaros, nē, vēl vairāk – kā daiļā cimdu rakstā pārvērsts grūtums. Ieklausieties!
0