Īstenība vai rupjība?

Cik jauki,ka katram drīks būt viedoklis;)arī tiem,kas neko diži nesaprot no tā, par ko runā.Manuprāt - saistošs projekts,lai gan es būtu to visu pasniedzis daudz savādāk un šitā hipergaišā padarīšana manī izraisa tikai izbrīnu(varbūt tas kā tēmas koncepts- gaišais ir foprši,SMUKI?),BET- pluss par radošāku pieeju kā visiem un ikvienam.
Tāpēc jau mēs esam tik smuki, ka esam tik dažādi.
Un tonis"nez vai tie naba cilvēciņi perifērijā saprot,ka šitais nerullē un es to zinu, jo zinu VISU" gan ir snobiski aizvainojošs.
LAI VISIEM RADOŠI GAIŠS UN SMUKS VAKARS!

Tikko uzdūros šādai lapai:
http://www.tvnet.lv/about/contacts
Interesanti, vai portretētie cilvēki jūtas skaisti, dabiski vai izmantoti? :))) Tas tā, pārdomām, cik dažādi redzam

Man gribas piebilst, ka autore, atšķirībā no komentētājiem, redzējusi bildes izstādē. Ir starpība. Un zibspuldzes apgaismojumā ir tieši tik daudz dabiskuma, cik zibens gaismā. Ja nebūtu tehnikas, cik cik bieži cilvēkus tādā aplūkotu? Droši vien daudzi nomirtu, savus radus zibens gaismā tā arī neieraugot :)
Man patīk autores drosme un aicinājums izteikt savu viedokli, un tam ir tiesības būt, tāpat kā šim projektam.
Bet par laimi tas, kā cilvēki redz sevi fotogrāfijās, ļoti atšķiras. Citam arī šopēta un izskaistināta bilde nav gana laba. Pieņemu, ka daudzi portretējamie ir patiesi apmierināti. Tāpat ļoti atšķiras tas, kā redzam cilvēkus. Kas vienam neglīts- otram skaists. Bez īpaša nodoma un ļaunprātības.
Par pieminēto Intu Ruku- kādriez, saskatījusies glamūra bildes, brīnījos, nu kā var tik nesmuki fotografēt cilvēkus? Ar visiem trūkumiem, neizsskaistinot :) Pat jautāju viņai- vai portretējamajiem tiešām patīk šīs bildes? Jo man likās, ka visi taču grib sevi redzāt skaistākus :) Kaut kas mainījās un tagad Intas Rukas portreti patīk. Kaut kas pievilcīgs ir arī Reiņa Hofmaņa bildēs. Varbūt tieši tas pieminētais smaids un iekšējais lepnums par sevi, kas nesamaitā pat pases bildes estētika.

Jāpiekrīt dažiem iepriekšējiem komentētājiem, ka nevaru saskatīt recenzijas autores iedomas par darbu mērķiem un attieksmi, kad aizeju uz minēto mājaslapu.

Jebkurš var izzīst no pirksta iedomas par to, ko īsti autors ir domājis ar savu darbu un par savu foto subjektiem. Bet šādām iedomām patlaban neredzu citu pamatu, kā vien noteikti atražotie stereotipi.

P.S. Jā, man patīk cilvēki šais fotogrāfijās.

Ko Jūs cepaties? Cilvēki kā cilvēki. Bez izskaistinājumiem. Dabīgi! Tādi kādi arī pa ielu staigā. Vai esat maz apskatījušies apkārt? Nu ja ir tas pleķis uz krekla vai saburznīts mantelītis - nu tad ir! Neviens jau neliek pašiem portretējamiem tādiem apkārt staigāt. Acīmredzot viņiem tas ir ok un mākslinieks tikai fiksējis momentu. Viss kārtībā. Veiksmi māksliniekam!

Diemžēl arī Arņa Balčus projekts Tukuma ziņas līdzinājās žurnāliņam, kurā spicais Rīgas mākslinieks paņirgājās par lētticīgajiem Tukumniekiem, kas iedomājušies, ka dzīvo "Smukumā", lai gan īstenībā mākslinieka skatījumā tas ir īsts "caurums"....Tā sauktā laikmetīgā māksla sāk palikt ļoti vienveidīga savās koncepcijās un ārpus Rīgas bieži tiek iznests tas sliktākais.

Mazā frīgīdā pašizceptā kritiķe diletante Kukaine vienkārši ir tikusi pie bildes, kas viņai pašai nepatīk. Nav tajā atpazinusi savu "smuko" purniņu, tagad savus kompleksus pasniedz kā "recenziju". Tas tādā īsteni latviskā stilā - snobiski, provinciāli, veceniski...

bravo! paldies autorei par rakstu, piekrītu par 100%! bildes skatoties, mani pārņēma neomulīga sajūta: it kā esi liecinieks kam tādam, kas parasti "ar neapbruņotu" aci nav redzams vai nav "acīmredzams". tagad ir. un es nezinu, kam to tā ir labāk, jo speciālais izgaismojums un attēla sīkās detaļas, patiešām, mūsu uzmanību no cilvēka novērš, liekot pievērsties "āriņas" (I.Zanderes vārdiem runājot) detalizētai izpētei. manuprāt, tas laupa cilvēka cieņu. nosaukums izstādei bezjēdzīgs, jo tas nerunā ne par smukumu, ne nesmukumu, vien par fotogrāfa aroganci.

Savādi - laikam ir svarīgāk redzēt cilvēku...es lāgā nepamanīju sīkumus, par kuriem runā autore, jo tie veido tēlu kopumā...es pamanīju acis, piemēram...šķiet, ka autorei nepatīk viņas pašas fotogrāfija pasē un iespējams, viņa rediģē bildes, kas nejauši uzņemtas viesībās...tomēr realitāte ir neatkarīga, nevis iedomāta. Spoguļošanās ir tik pievilcīga nodarbe tāpēc, ka tā ļauj realitāti ignorēt un koriģēt. Fotogrāfijās bez fotošopa mēs esam kailāki, nekā gribētos pašiem to atzīt, bet tāpēc ne mazāk (vai vairāk) pievilcīgi. Vai problēma nav nespējā REDZĒT?

Šis "Kaut kas pievilcīgs ir arī Reiņa Hofmaņa bildēs. Varbūt tieši tas pieminētais smaids un iekšējais lepnums par sevi, kas nesamaitā pat pases bildes estētika."

Precīzi pateica to, ko domāju, aplūkojot bildes, bet vārdus neatradu.

Jā, piekrītu, tā ir ar to mākslu.
Katrā gadījumā - paldies par recenzijas autorei, paldies fotogrāfam. Būtiskākais taču, lai māksla publiku - patērētāju neatstātu vienaldzīgu, radītu pārdomas. Tas ir noticis.

--Biju pavasarī uz izstādi Nagļi ,kur bija Latgales ciema iedzīvotāji fotogrāfēti. Tur bija pavisam cits iespaids - dabīgi,īsti cilvēki, ar nolasāmu vai nojaušamu stāstu sejās, stājā utt.--

Izlasot aprakstu, skaidrs par kādām fotogrāfijām ir runa. Ne tikai profesionāļu, bet arī amatieru albumos ir šādas bildes iz-latgolas, kurās lūkojoties var sajust tēlu īpašo, dziļo lauku auru. Tantuki vai onkulīši uz soliņa, pie sētiņas, būdiņas, dubļiem, ar divriteni, zirgu, kazu. Panošmulējušies bērņuki naivā vienkāršībā. Skatītāja acs jauš viņu likteņa dziļumu, apjūsmo vienkāršumu, aizkustinās utt. Redz, te ir īstums, nevis mūsu sačakarētajā lielpilsētā...

Personīgi kaitina šis stils, jo nekas nevar būt banālāks, kā cilvēku pārvēršana šādās kultūras-mākslas klišejās.
Autors jau zina, ko ieraudzīs, to arī saredz un attēlo. Tie nav dzīvi, reāli cilvēki, bet tikai līdzeklis kārtējai sērijai par smeldzīgi skaisto dzīvi dziļajos laukos. Līdzīgas sajūtas pārņem skatoties uz bildēm ar plikajiem, badīgajiem, un plikajiem smaidošajiem Āfrikas bērneļiem.

Nē, nu, šī ir varbūt mana subjektīvā nepatika pret noteiktu stilu. Nezinu, vai varētu objektīvi recenzēt šāda stila izstādi.

Apskatījos bildes.
Jāsaka - tieši šādus cilvēkus katru dienu redzu sev apkārt un uzlūkoju viņu neideālos vaibstus, ķermeņus un dzīves bez nepatikas.
Atvainojiet, bet, manuprāt, tieši recenzijas autore ir tā, kura norāda uz provinciālu kroplumu, nevis fotogrāfs.
Šeit būs vietā angļu idioma "beauty is in the eye of the beholder".
Šis man liek domāt, piemēram, par slaveniem aktieriem, kuri nav baidījušies stāties fotoobjektīva priekšā tādi, kādi ir - bez grima, ar visām krunkām. Protams, tas visdrīzāk parasti notiek, skaidrāk apzinoties, kāds būs rezultāts, bet... ne mazāk neglīti ir nosaukt provinces iedzīvotājus par muļķiem, kuri prot novērtēt tikai izskaistinātas salonbildes, kur poza apslēpj tauciņu un gaisma krunciņas. Kāpēc tāda augstprātība un aizbildnieciskas rūpes par nabaga cilvēciņiem, kuri pat salīdzināti ar laboratorijas dzīvnieciņiem?
Un vēlreiz uzsvēršu - bildēs saskatīju daudz skaista.
Atbildi, kas Jums šajās bildēs traucē, būtu derīgi pameklēt. Noteikti nāks par labu.

Izskatās, ka R. H. pirms fotosesijas aizrautīgi skatījies Soundgarden video Balck Hole Sun.

Drīzāk nožēlojami ir tad, ja smukumu spēj ieraudzīt tikai iemācītos standartos, nevis dabiskajā - tajā kas ir.
Parasti saku - skaties dabā - nav divu vienādu nedz koku, nedz puķu. Katrs koks ar kko atšķirsies, bet cilvēki ir izdomājuši skaistuma standartu un tagad nu tik pēc vien mēra un nosaka, kas ir skaists un kas nav. Drīzāk tāda pseidointeliģenta spriešana ir lielāks kaitējums nekā foto, kur izcelts dabiskums (ja tādus foto vispār ar kaitējumu var sasaistīt)

Jā, sirreāliste, katram savs. Man ir tā,ka vakaros - mākslīgajā apgaismojumā es sev šķietos īsta skaistule esam, bet rīta saules staros pie loga sevi aplūkojot spogulī , nē cenšos to maksimāli reti darīt. Kāpēc bojāt sev garīgo.
Bet - man jūlijā viena radiniece bija Tukuma slimnīcā un tad es tur pāris reizes pa to pilsētu pagrozījos. Tur dzīvo ļoti skaisti cilvēki - nezinu kāpēc fotogrāfijās tādas vaska figūras iznākušas.

nezinu un pat negribu zināt visus tehniskos sīkumus, bet paskatoties fotogrāfijas - vieni vienīgi ķēmi, ne dzīvi un skaisti cilvēki.
Nepatika , ļoti nepatika man šīs fotogrāfijas. Tie cilvēki tur izskatās viens par otru nesmukāki un kaut kādi nedabiski nesmuki.

Biju pavasarī uz izstādi Nagļi ,kur bija Latgales ciema iedzīvotāji fotogrāfēti. Tur bija pavisam cits iespaids - dabīgi,īsti cilvēki, ar nolasāmu vai nojaušamu stāstu sejās, stājā utt. Laikam Maskalāns bija autors, neatceros precīzi.

Tā vien rādās, ka skaistuma izpratne ir izkropļota. Ja vien par skaistu tiek uzskatīts fotošopēts, glancēts un glamurīgs. Bet cilvēki iepazīstas, iepatikās viens otram, bez šīs hiperbolizētās izpratnes par skaistumu. Šīs fotogrāfijas drīzāk ir kā spogulis.

ivara zviedra sindroms

ja būtu jāizvēlas skaists līdz perfektumam vai laimīgs, kā mēs darītu? raksta autore lieka, ka zina.

Anti reklāma rada labu reklāmu. Par to žetons autorei.
Ir tāda punkta teorija, kur to pašu punktu var apskatīties no bezgalīgiem skatpunktiem, šajā gadījumā par Reiņa izstādi, aprakstot to un tās ideju. Paldies par autores skeptisko viedokli, tas zināmā mērā paver plašāku spektru, ko tā katram ir iedevusi. Vieniem varbūt saistas bildes, citiem sašutumu. Citiem pilnīgi neko..Tācu liekas muļķīgi un pat diezgan nesmuki, es atvainojos, no..st Tukuma iedzīvotājus, uzskaitot viņu vērtību skalu un izprati par šajā gadījumā smukumu un bildi un rezultātu kā tādu. Šajā gadījumā spriest it kā viņu vārdā ir nedaudz stulbi un diezgan subjekīvi. Ja autore vēlas izpaust savu viedokli, tad lai to dar pilnībā no sevis nevis it kā citu vārdā, neatsaucoties konkrēti uz iesaistītajām personām šajā projektā.

Un tagad nedaudz par smuko. Šis jēdziens mūsdienu sabiedrībā ir palicis kā ļoooooti izstiepts jēdziens. Piemēram ienam liekas, ka ir skaisti krāsoties, citam liekas skaisti ir nekrāsoties. Kas tad īsti cilvēku padara smuku? Skaistas bildes? Labs apgaismojums? Vairākos slāņos noklāta kosmētika? Katram ir savs priekštats par skaisto un sava filozofija. Un liekas, ka Reiņa gadījumā te vairāk ir filozofiskā ideja. Un ja to grūti uzvert, tad vai nu skatītājam ir zināmas problēmas ar uzveri vai arī šī ideja tomēr nav pienāčīgi nolasāma. Protams tā ir mana teorija un nekas cits, kā pats autors to vislabāk zin, ko viņš vēlējās arto pateikt un parādīt plašākai sabiedrībai.

Un meklēt skaisto caur gaismas avotiem, atribūtiem vai kosmētiku un dažādām izļurkātām pozām lmanā skatīkumā liekas pat nedaudz absurdi, taču to var veiksmīgi sakombinēt, bet tas jau cits stāsts. Bet "smukumā" nolasu to, ka lai kāds būtu šis apgaismojums, cilvēku sejas visos tās sīkumos, parāda to, ka cilvēka būtība, kas mīt viņā pašā ir tas pat smukākais un ja tukumieši priecājas un nekaunās no izteiktajām grumbām un citām niansēm, kas it kā padara ilvēku atbaidošu. Taču tieši tas padara cilvēku smukums. Un ja tas tiek salīdzināts ar Grantu un Rutku, tad jau atkal žetons, ka šie darbi tiek pielīdzināti tādiem māksliniekiem.
"Smukums" tika pacelts gaismā un būs, kam tas nepatiks un būs kam tas patiks. Life is Life.

Tomēr liekas, ka šī būs mākslīga problēma, kas radusies recenzentei pārāk absolutizējot savus subjektīvos iespaidus. Ir ļoti grūti pamanīt, kur šeit būtu nodarīts pāri pašiem modeļiem. Nav pamata pieņemt, ka tukumnieki nav īsti sapratuši, kādā projektā viņi piedalās.
Bet, ja runājam par to, kādas ir mākslas un ētikas attiecības, tad daudz lielāks pamats uzdot šo jautājumu ir saistībā ar biomākslu, kur šīs attiecības tiek apzināti problematizētas (piemēram, Gintera fon Hāgensa (Gunther von Hagens) darbos).