"Smukuma" vizuālais tēls – pārveidotais pilsētas uzraksts. Autors Reinis Hofmanis.
 
Recenzija
04.09.2013

Īstenība vai rupjība?

Komentē
22

Mākslas projekta "Tukuma piezīmes" ietvaros fotogrāfs Reinis Hofmanis šovasar divas dienas – 27. un 28. jūlijā – pilsētas svētku laikā fotografēja Tukuma iedzīvotājus un svētku dalībniekus, tādējādi izveidojot darbu sēriju "Smukums". Taču fotogrāfijās nav redzami ne svētku dalībnieki, ne Tukuma iedzīvotāji, bet gan kaut kādi laboratorijas dzīvnieki.

Savā ziņā uz to vedināja jau pats studijas aprīkojums – baltais fons liek domāt par sterilitāti, bet spožā gaisma – par zinātnisku interesi, kas sava pētījuma labad ignorē eksperimentā iesaistīto objektu labsajūtu (piemēram, to faktu, ka viņiem varētu žilbt acis). Galu galā nedabiskajā apgaismojumā šo cilvēku āda ir ieguvusi neveselīgi rozā toni, kas tos dara līdzīgus sivēntiņiem, bet sejas izteiksmēs iegūlis pārspīlēts asums, pat eksaltācija, ko mēmais fons, saprotams, tikai pastiprina, bet konteksta trūkums – padara tās mazliet neadekvātas. Fotogrāfa skatiens, kas nepazīst kompromisus, detalizētā precizitātē ir fiksējis katru auduma saburzījumu un auguma virsmas reljefu, gaļīgās ādas krokas un grumbas, tauku pleķi uz krekla un līdz galam neizvilktu bikšupriekšas rāvējslēdzēju. Šie portreti raisa līdzjūtību, bet, raugoties viņu smaidošajās, priecīgajās sejās, pārņem neveiklības sajūta – it kā darīšana būtu ar pa pusei idiotiem, kuri neapzinās sava stāvokļa bezcerību vai ķermeņa kroplumu, bet naivā bezrūpībā turpina uzskatīt sevi par skaistuma iemiesojumu. (Cik gudri rīkojās tā svētku dalībniece, kas "Smukuma" fotosesijas laikā bija uzlikusi masku!)

Turklāt, it kā ar to vēl nebūtu gana, šeit sajūtama arī tāda kā pārākuma apziņa – lūk, viens laikmetīgais fotogrāfs no Rīgas ieradies uz provinciālu mazpilsētu un ar tās iedzīvotājiem izrīkojies ne pēc labākās sirdsapziņas, citiem vārdiem, viņus piečakarējis. Tas, ko viņi lētticīgi uztvēruši kā draudzīgu žestu, patiesībā ir gluži aukstasinīgs eksperiments, kura mērķis ir palūkoties, kas notiek ar cilvēku, kurš ir "iedzīts stūrī". Par to uzzināju no paša fotogrāfa izstādes atklāšanā, kurā jutos diezgan neveikli. Starp citu, šo "stūra efektu" lielā mērā ietekmēja arī atvērtās fotostudijas īpatnība – tā atradās vietā, kur satiekas divas ielas, un iekštelpa tiešām beidzas ar stūri. Tiesa, raugoties fotogrāfijās, nekādas īpašas "stūra psiholoģijas" vēsmas nav jūtamas.

Iespējams, fotografēšanās brīdī nevienam neprofesionālim nemaz neradās kādas aizdomas un līdz ar to vēlme painteresēties, kādas tad galu galā izskatīsies bildes. Taču arī post factum jeb izstādes atklāšanā es nemanīju neko citu kā vien pateicību un prieku par "tik smukām bildēm", kā arī pārliecību, ka Tukuma iedzīvotājiem, rudenī viesojoties Kultūras namā, redzēt sevi vai savus paziņas attēlotus šādā veidā būs visnotaļ patīkami. Tika uzsvērts, cik svarīgi ir tas, ka attēlotie bildēs smaida, to uzskatot par fotogrāfiskās veiksmes ķīlu. Šķiet, ironija par šo "smukumu" tā arī nav tikusi uztverta. Vai arī – nebūdami pārliecināti par savām šaubām, tukumnieki vienkārši izvēlas klusēt, aizbildinoties, ka viņi jau "neko no šādām lietām nesaprotot"?

Kāda gan varētu būt mazpilsētas iedzīvotāju zināšanu vai pieredzes bagāža, kas ļautu spriest par attēlu kvalitāti un nojaust to implicētos pieņēmumus? Droši vien vairumam no viņiem pastāv trīs references avoti. Pirmais – pašu ģimenes albuma fotogrāfijas, otrais – vienmēr neizdevušās pases fotogrāfijas, trešais – pārsaldinātās (lai gan viņi to tā neuztver) salonbildes, kur prasmīga meistara rokās katrs dadzītis pārvēršas par krāšņu rozi. Zīmīgi, ka, uzklausot Reini Hofmani izstādes atklāšanā, uzzinu, ka sērija "Smukums" bija iecerēta galvenokārt kā pretstats tieši salonmākslai, tās klajajam melīgumam, kas balstīts glaimos un vēlmē izlikties nemanām cilvēku trūkumus. Salonfotogrāfijas uzdevums ir apmierināt sava pasūtītāja estētiskās jūtas pašam par sevi, bet sašutums, ko gluži dabiski būtu jāizjūt "Smukuma" valgos noķertajiem, ir gaidāma un pat vēlama reakcija. Taču jau minētās iztrūkstošās konfrontācijas dēļ Reiņa drosmei tā arī nerodas iespēja sevi pa īstam parādīt.

Arī izstādes kuratore Līga Lindenbauma skaidro, ka projekts jau sākotnēji bijis iecerēts duāls – no vienas puses, "smukums", no otras – šaubas par to. Reiņa Hofmaņa izvēlēto pieeju viņa pamato: "Cilvēki tur ir tādi, kādi viņi ir. Bez izskaistinājuma un notušējuma." Arī pats fotogrāfs šādus laboratorijas apstākļus, kur fotografējamais ir burtiski kā uz delnas, uzskata par piemērotāku un īstenībai tuvāku. Šāds apgalvojums patiešām varētu šķist ticams – vai tad spožā gaismā nevar ieraudzīt vairāk nekā puskrēslā, vai tad vairāk faktu zināšanu negarantē adekvātāku īstenības tvērumu? (Gribas gan pajautāt – cik daudz faktu galu galā ir nepieciešams? Varbūt nevajadzētu apstāties pie fotografēšanas vien, bet attēliem pievienot arī rentgena uzņēmumus? Šis absurdais domu gājiens parāda, ka arī "laborantam" jāsamierinās ar nosacītību, atsakoties no pārāk augstām ambīcijām.)

Svarīgākā atziņa par šo izstādi varētu būt tāda – īstenība (vai patiesība, ja vēlaties) nav kāds detaļu apkopojums, drīzāk otrādi. Pārlieku fokusēts skatiens uz nesvarīgiem sīkumiem palaiž garām to, kas potenciāli varētu būt gana svarīgi, lai kāda cilvēka portretu vispār par tādu sauktu. Citiem vārdiem, runa ir par tiem pašiem kokiem un mežu. Tam, "kādi cilvēki ir", izrādās, ir diezgan nosacīts sakars ar viņu drēbēm, ādas krāsu vai miesasbūvi. To, manuprāt, lieliski apliecina tādu fotogrāfu kā Intas Rukas vai Andreja Granta darbi, kuros parasti jaušams gan cilvēcisks dziļums, gan, ja tā var teikt, mājiens par cilvēka dvēseles nemirstību. Atzīšos, ka šādā pieejā balstīta fotogrāfija man šķiet daudz tuvāka, turklāt tā patiešām kaut ko spēj parādīt par tiem cilvēkiem, ko tā attēlo. Savukārt "Smukuma" fotogrāfijās Tukuma iedzīvotāji atstājuši vien saburzītus vrakus ar vecuma un tukluma, taču ne dzīvības pazīmēm. Un tas mani nemaz nepārsteidz, jo noticēt, ka tukumnieki tiešām ir tādi, kādus tos redzu šajās fotogrāfijās, es nudien nespēju.

Kopumā nepatīkamajai situācijai pieņēmums par "Smukuma" sērijas atrautību no tajās redzamajiem cilvēkiem patiesībā sniedz negaidītu risinājumu. Tas projektu ļauj uztvert vienkārši kā subjektīvu fotogrāfa skatiena izteiksmi, kas bija apbruņojies ar noteikta veida "optiku". Savā ziņā es spēju Reini Hofmani saprast. Viņš mēģinājis noskaidrot, ko var panākt portreta žanrā, metot līkumu klišejām un fotogrāfijas klasiķiem, turklāt darbojoties atvērta tipa studijā, kur ieeja nav liegta nevienam un tātad darba apstākļi ir diezgan neparedzami. Droši vien viņš vēlējies būt "neuzpērkams". Un droši vien patiešām ir reizes, kad fotogrāfam "augsto ideālu" labad jābūt nedaudz cietsirdīgam... Mēdz taču teikt, ka uz (īstiem) māksliniekiem ierobežojumi un likumi (tostarp rupjības un pieklājības normas) neattiecas, ir pat dzirdēts, ka viņu uzdevums ir tās apšaubīt un pārkāpt. Ja paraugās mākslas vēsturē, katrs jauns mākslas valodas paņēmiens vai stratēģija bieži vien izraisīja sabiedrības sašutumu un protestus, bet kopš 20. gadsimta otrās puses, kad mākslas interaktīvais elements kļuvis jau par neatņemamu tās sastāvdaļu, mākslas darba tapšanā arvien biežāk iesaistās ar mākslu tieši nesaistīti cilvēki, par kuru emocionālo un fizisko labsajūtu darba realizācijas laikā reizēm nav pārliecības.

Vienīgais, kas mani mulsina šajā gadījumā, ir neveikluma sajūta Tukuma iedzīvotāju priekšā. Nav jau nekas traks, protams, tomēr es gribētu zināt, kā pats fotogrāfs ir ticis ar to galā. Var arī tā viņu nemaz nebija piemeklējusi?

Reiņa Hofmaņa fotogrāfiju izstāde "Smukums" Tukuma pilsētas Kultūras nama foajē apskatāma līdz 24. novembrim (kases darba laikā pēc lūguma to atvērs dežurants) vai mājaslapā www.smukums.lv.

Tēmas

Jana Kukaine

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
22

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!