Recenzija par izstādi "Šķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju".
Norises vieta: laikmetīgās mākslas centrs "kim?", Rīga,
19. jūnijs – 2. augusts, 2015
When there's no-one else in sight
In the crowded lonely night
Well I wait so long
For my love vibration
And I'm dancing with myself
Billy Idol "Dancing With Myself"
Laikā, kad tapa izstāde "Šķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju", Īrijā vēlētāji nobalsoja par geju laulību likumību, bet pēc mēneša augstākā tiesa Amerikas Savienotajās Valstīs legalizēja viendzimuma laulības visos štatos. Arī Igaunija atrodas tajā pusē. Latvija gan vēl šaipus.
Kaspara Vanaga kūrētā izstāde, kas veidota, sadarbojoties ar Geriju Everetu, "Homotopia Liverpool" dibinātāju, laikmetīgās mākslas centrā "kim?" tika atklāta gandrīz reizē ar Eiropraida gājienu un ir zīmīga ar to, ka ir pirmā šāda tipa izstāde Latvijā, kas veltīta "šķērsā" jeb queer jautājumiem. Šeit, rakstā, apzināti lietošu jēdzienu "šķērsais" termina "zilais" vietā. Manuprāt, jēdziens "šķērsais", ko ieviesis Vanags, ir daudz ietilpīgāks un daiļrunīgāks nekā līdzšinējie queer latviskojumi, jo tas ne tikai apzīmē homoseksuālu, aseksuālu vai transseksuālu personu, bet gan daudz plašāku spektru – dažādas identitātes, kuras atrodas marginālijās. Kā norāda Vanags, "šķērsais" ir pretstats "taisnajam" (burtiski tulkojot no angliskā straight, kas apzīmē heteroseksuālu personu) jeb taisnprātībai. Filozofe un rakstniece Beatrise Presidado (jeb Pols B. Presidado) norāda, ka "queer nav ne identitāte, ne izskats, bet gan kritiska nostāja attiecībā pret to, kā identitātes tiek radītas un ieviestas". [1]
Viens no šķērsā stūrakmeņiem ir būt par alternatīvu normālajam jeb normatīvajam, t.i., tradicionālajām, konvencionālajām vērtībām. Īpaši Latvijā ģimenes vērtību popularizēšanas kontekstā šis jēdziens iegūst sevišķu skanējumu, jo šeit daudzkārt cita veida attiecības ārpus heteroseksuālām tiek uztvertas par novirzi, šeit sekss ir "atļauts" tikai guļamistabā, aiz mājas sienām starp vīrieti un sievieti, labākajā gadījumā pēcnācēju radīšanai, šeit sabiedrība pieprasa skaidru dzimuma identitāti – būt par sievieti vai vīrieti un to paust utt. Izstāde, kā noradīts preses materiālos, "aizlienējot open-source mentalitāti, izvairās no klasiskā citādības pretnostatījuma normatīvajam" un mēģina palūkoties uz šīm ambivalencēm no atšķirīga skatpunkta, darot tēmu pieejamu ikvienam, kuram "šķērsā" jēdziens ir tuvs, neatkarīgi no seksuālās identitātes, dzimuma, piederības vai uzskatiem. Izstādes auditorija nav tikai cilvēki, kuri sevi pieskaita LGBT, bet jebkurš skatītājs, kurš tic brīvai izvēlei būt par jebko un tikt tajā atbalstīts.
Kaspars Vanags izstādē aicinājis piedalīties virkni mākslinieku gan no Latvijas, gan ārvalstīm, kurus ciešāk vai attālāk saista "šķērsā" koncepts. Izstādes pamatakcents ir ekspozīcijas ievads pirmajā stāvā, kur masīva kaste – kubs uz stabiem – apvieno Tom of Finland (īstajā vārdā Touko Lāksonens) oriģināldarbus, homoerotikas klasiku ar latviešu ilustratora Edgara Ozoliņa zīmējumiem un skicēm, kas vietējā vidē pazīstami kopš padomju laikiem, gan no populārajiem Zentas Ērgles izdevumiem, gan latviešu "kamasūtras" ābeces "Mīlestības vārdā". Abu autoru darbi zināmā mērā atrodas konfrontācijā viens ar otru, Ozoliņa uzmetumiem aptverot kuba sienu ārējās šķautnes, savukārt Tom of Finland darbiem aizslēptiem atrodoties objekta iekšpusē – uz tiem iespējams palūrēt tikai caur šķērsu sienā veidotu svītru vai arī piekļūt, izlienot cauri sienas apakšējai malai. Ne tikai savveida arhitektoniskā spēle, bet arī izvēle savienot šos abus autorus ir diezgan oriģināls un pat pārgalvīgs paņēmiens, kā iespējams lūkoties uz šķērsā identitāti, īpaši vēsturiskā kontekstā.
No Ozoliņa arhīviem izceltie zīmējumi un skices paver interesantu ainu, kurā dominē ideāli ķermeņu parametri, aprēķini, kalkulācijas un vīzijas par iztēloto "Sin City", kas, kā kurators norādījis pavadošajā izstādes tekstā, bijusi iztēlota kā Baltijas brīvības cīnītāju armija, kura pēc Otrā pasaules kara nodibinājusi bāzi Islandē. Tur vairošanās process militārajiem mērķiem ir viens no galvenajiem uzdevumiem. Ozoliņš uz vienas no skicēm piemetinājis: "Manas tēmas ir sekss, nacisms (politika) un militārisms." Bildītes ar sieviešu krūšu un gurnu izmēriem vedina pat tālāk par klišejisko "plati gurni = laba bērnu dzemdētāja" domu, velkot paralēles ar silikona panākumiem un citiem "amerikānisma" patapinājumiem. Blakus "Merilinas tipa" sieviešu ideālam, kurš tā vien šķiet nācis no kādas "Playboy" žurnāla lappuses, izvērsta militārā tematika, īpaši pievēršoties Ķīnai. Pārspīlēts konservatīvs normatīvisms, kas robežojas ar nacismu, jāskata gan kā sava veida pretreakcija padomju režīmam, gan zāles personiskās dzīves frustrācijai. Ambivalentais fantāziju raksturs, ko Ozoliņš izkopj ar grafiķim raksturīgu rūpīgu un autentisku stilu, visspilgtāk, šķiet, atklājas dažos seksa pozu paraugos – pārmiju pozās, ko autors pārsvītrojis ar sarkanu uzrakstu "Fantastika". Noteiktu normatīvu ceļvedis ir arī izdevums "Mīlestības vārdā", kaut savā laikā tas kalpojis par zem spilvena rūpīgi slēptu masturbēšanas rokasgrāmatu līdzvērtīgi mūsdienās populārajiem pornosaitiem.
Tom of Finland darbu vēsturiskais fons un konteksts ir cits nekā Ozoliņa ilustrācijās. Miesās uzpumpētie, ādās vai lateksā ietērptie milzu tēviņi ar uzbudinātiem locekļiem ir Touko darbu galvenā tēma. Fantāziju objekts, tāpat kā latviešu autora darbos, ir jebkurā gadījumā tāls un nepieejams, tomēr atšķirība ir tajā, kuru šīs fantāzijas uzrunā un uz ko tās vēlas iedarboties. Tātad auditorijā. Ja Touko darbi 70. gados bija zīmīga geju meinstrīma pornogrāfijas daļa, ar laiku kļūstot par šīs subkultūras neatņemamu klišeju, tad Ozoliņa ilustrācijas, īpaši Zentas Ērgles darbos, veidoja stereotipu kaudzi veselai paaudzei. Tie uzbūra ainas ar puiku un meiteņu pasaulēm un visu, kas no tā izriet – kā jāizskatās un kā jārīkojas. Šā brīža nacionāli konservatīvā spārna paaudze, kura Saeimā asi iestājas par ģimenes vērtībām un tikumības likumu, visticamāk, ir uzaugusi tieši ar šīm ilustrācijām.
Ja pirmā stāva ekspozīcijas saturs ne tikai izaicina un liek pārskatīt "šķērsā" vēsturisko fonu, bet arī katram pašam pārjautāt iespējamos valdzinājuma avotus, kas ieslīd stereotipu un fantāziju straumē, tad otrais stāvs izstādi turpina diezgan romantiski klusinātā, pat maidzinātā gaisotnē, darbu autoriem lielākoties pievēršoties ķermenim – kā erotiskam, seksuālam, manipulatīvam un politiskam objektam (pēdējais gan iezīmējas ne pārāk spilgti, tomēr nojaušams). Bez Vladislava Nastavševa pieklusinātā teksta kāpņu telpā, kuram gandrīz iespējams paskriet garām, otrā stāva izstādes struktūru ievada Armīna Ozoliņa darbs "Jauna zīme" (2000) – plūstoši, sarkani aizkari, kuru slīdošais raksturs veido tādu kā telpisku struktūru. Simpātiska šķiet no pirmā stāva paturpinātā arhitektoniskā domāšana izstādes iekārtojumā, kas tur aizsākto spēli ar kubu, svītru un ķermenisku iejaukšanos transformē tālāk, metaforiski iezīmējot "šķērsā" konceptu. Ar to tiek arī atgādināts, ka gan ķermenis, gan arhitektūra ir performatīvi.
Ekspozīcija iezīmē zināmu nostalģisku vai pat melanholisku noti, robežojoties ar vieglām skumjām. Kas ir tieši šo apcerīgo sajūtu objekts un avots? Telpas kompozīcijas pamatu bez Ozoliņa kustīgās instalācijas veido arī mākslinieces Alīsas Koenes "Patīk, patīk" (2009) darba sastāvdaļa – smarža, kas, kā viņa norādījusi, sastāv no dzintara, muskusa, bergamota, melnā pipara, kadiķa mizas, aizsargtērpa šķiedrām, lavandas, "Lenor April Fresh" mīkstinātāja, neroli un ilangilanga ēteriskajām eļļām. Aromāts atgādina ko līdzīgu pastiprinātai svaiga ķermeņa smaržai, kas var saistīties ar iemīlēšanos. Mākslinieces video kolāžā redzamas Holivudas aktrises no dažādām filmām, kuras portretētas ilgu brīžos, atrodoties tajā ekstātiskajā stāvoklī, kad pārņem nepārvarama vēlme saplūst ar alku objektu. Tiekšanās pēc kāda stāvokļa, vēlme transformēties, kļūt par ko citu, iegūt vēlamo, ar to identificēties vai saplūst ir šīs izstādes vadmotīvs. To apliecina arī citi darbi – piemēram, Viļņa Vēja nelielās video portretu pasāžas "Recepte" (2015), kas apdzied jaunību un ķermeni, arī Zakarijas Drakeres un Rīsa Ernsta sērija "Attiecības" (2008–2013), kas dokumentē divu jauniešu kopdzīvi un mīlas stāstu piecu gadu garumā, kuru laikā Zakarija pārtop no vīrieša par sievieti, savukārt Rīss no sievietes par vīrieti. Jāteic, jau minēto autoru darbi uzrunāja daudz vairāk nekā pasaulslavenā mākslinieka Volfganga Tilmansa projekciju sekvence "Laimīgais turpinājums" (2015), kur viņš pievērsies jaunu vīriešu ķermeņu romantiskiem vai erotiskiem attēlojumiem – tādiem kā mirklīgiem uzņēmumiem, apdziedot jaunību.
"Tu nekad nevari iegūt tādu ķermeni, kādu gribi, jo ķermenis ir kas vairāk," [2] norāda Presidado. Ķermenis ir politisks instruments. Fantāzija jeb fikcija kā reālākā no realitātēm ir iespējamākais ceļš uz vēlamo. Līdz ar to baiss vairs nešķiet pat skaistais ķermenis bez galvas – kāds tas maigi portretēts Ata Jākobsona darbā "Amor Pius" (2015).
[1] No raksta Beatriz Preciado, some kind of queer oracle, skatīts 09.07.2015.
[2] No intervijas ar Beatrisi Presidado, skatīts 10.07.2015.
4