Par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizēto izstādi "Pārnēsājamās ainavas: bēgļu modernisms, atmiņas un iztēle" Džeimsa galerijā Ņujorkā.
Mūsdienās grūti atrast kādu, kam nebūtu viedokļa par bēgļu un emigrācijas tēmu šā brīža globālās krīzes kontekstā. Skaidrs, ka tēma ir aktuāla un par to jārunā un jāraisa diskusijas no dažādiem skatpunktiem. Emigrācijas mākslinieku veikums bieži pasniegts, to sentimentalizējot, piešķirot viņu darbiem sakāpinātu nacionālisma noti vai arī pretēji – distancējoties no subjektīvā un emocionālā klātbūtnes un mēģinot tēmu objektivizēt. Kādu pozīciju iespējams ieņemt, lai par to runātu? Kā piešķirt balsi trimdas māksliniekiem? Kam viņi pieder un kur iekļaujas?
Ņujorkā, Džeimsa galerijā (James Gallery), The Graduate Center, CUNY (City University of New York), nesen atklātā izstāde "Pārnēsājamās ainavas: bēgļu modernisms, atmiņas un iztēle" (Portable Landscapes: Memories and Imaginaries of Refugee Modernism), kuru organizējis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, turpinot Latvijas valsts simtgades programmu, ir viena no izstāžu "sērijām", kas pievēršas Latvijas trimdas un emigrācijas mākslas un kultūras izpausmēm, aptverot mākslinieku loku no 20. gs. līdz mūsdienām. Projekts tika aizsākts jau 2017. gadā ar izstādi Parīzē, Villa Vassilieff, turpināts ar izstādēm 2018. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un 2019. gadā galerijā Körsbärsgården Konsthall Gotlandē (2018) un mākslas centrā District Berlīnē (2019). Džeimsa galerijā redzamais projekta fokuss ir Ņujorkas latviešu emigrantu komūna, pavēršot šo tēmu plašāk – skatot to migrācijas kontekstā un bez latviešu izcelsmes amerikāņu māksliniekiem aicinot piedalīties arī autorus no Polijas, Krievijas un Austrijas.
Cik daudz ir zināms par trimdu? Cik daudz līdz šim pētīts? Kāda sensuāla un kontekstuāla pieeja mums būtu nepieciešama, lai aplūkotu šo jautājumu? Kā norādījušas izstādes kuratores – Solvita Krese, Inga Lāce un Andra Silapētere –, izstādes protagonistu dzīve un darbi rosina reflektēt par valstu un kultūru robežām. Ir iespējams skatīties uz vēsturi, kas pastāv ārpus nacionālo valstu robežām, un piedzīvot vēsturi dažādās vietās vienlaikus [1]. Izstādē parādās arī tēmas paplašinājums, mēģinot sasaistīt trimdas – bēgļu un emigrācijas – tematiku ar migrāciju kā īpašu kultūras parādību 21. gs. Tam pieskaršos tālāk tekstā.
Izstādes fokusā ir Ņujorkas kolektīva "Elles ķēķis" (Hell’s Kitchen) darbība – "Debess pagāni" (Heavenly Pagans), kā grupas biedri sevi saukuši, bija latviešu literāti un mākslinieki, kuri laikā no 1950. līdz 70. gadiem aktīvi rīkoja tikšanās, kas atbalstīja un stimulēja grupas biedru radošo darbību, kā arī palīdzēja stiprināt katra indivīda saikni ar lokālo Ņujorkas mākslas dzīvi. Grupā ietilpa virkne autoru: publiciste Mudīte Austriņa, dzejnieki Gunars Saliņš, Linards Tauns, Jānis Krēsliņš, rakstnieks Teodors Zeltiņš, mākslinieki Fridrihs Milts, Sigurds Vīdzirkste u. c. Grupas dalībnieki parasti tikās Manhetenas rietumu daļā – Linarda Tauna 41. ielas dzīvoklī, kā arī 42. ielas dzīvoklī, kur mitinājās gleznotājs Fridrihs Milts. Grupas radošais gars bijis arī magnēts citiem emigrācijā mītošajiem latviešu autoriem [2].
Izstādes ietvaros grupas radošais darbs prezentēts arhīvu materiālos – foto liecībās, dokumentu kopijās, sarakstēs u. tml., taču nezinātājam ir diezgan grūti orientēties šajos materiālos un izsekot loģiskam grupas darbības stāstam. Īpaši intriģējošs šķiet "Elles virtuves" 1956. gada manifests "Debess pagānu līdzesamības manifests" (Heavenly Pagan Cohabitation Manifesto, 1956), kas bija sava veida instruments nacionālās un kultūras identitātes saglabāšanai svešajā vidē. Kur un kā nacionālā identitāte turpina dzīvot iepriekšējo formu konstruktos? Kā tā ir mainījusies jaunā, svešā vidē un kā tai piemērojusies? Kā atbildes uz šiem jautājumiem būtu iespējams rast izstādē redzamajā arhīvu materiālā? Vai šis arhīvs uzrunā konkrētu emigrantu komūnu Ņujorkā vai arī tas piesaista plašāku uzmanību? Un – kā šī izstāde, kas notiek sadarbībā ar "The Graduate Center", CUNY, palīdz izprast tik sarežģītas tēmas?
Uz virkni jautājumu, protams, nav iespējams rast tūlītējas atbildes. Tas prasītu vēl papildu iedziļināšanos "Elles ķēķa" darbībā un tā atsevišķo biedru radošajā veikumā. Mūsdienu valodā atsauces uz "Elles ķēķa" darbību video darbā "Elles ķēķis: ekskursija paradīzē" (Hell’s Kitchen: Excursion in Paradise, 2018) izspēlē apvienības "Orbīta" mākslinieki no Rīgas – Vladimirs Svetlovs un Aleksandrs Zapoļs. Mākslinieki izveidojuši "Elles ķēķa" ceļvedi, izsekojot vietām, kas bija aktuālas tā dalībniekiem. Redzam Centrālo parku, kur Gunars Saliņš mēdza pastaigāties, ēku, kur Linards Tauns dzīvojis, bārus, aptiekas u. c. grupas pulcēšanās vietas. Līdzīgi kā latvieši no "Elles ķēķa" mēdza svešumā sapņot par vietām savā dzimtenē, teiksim, Torņakalnu, Āgenskalnu vai Maskavas forštati, tā mūsdienu mākslinieki izsapņo ņujorkiešu dzīvesvietas. Ilgošanās pēc zaudētā vai iztēlotais vēlamais ir viens no identitātes aspektiem – tas arī iezīmē jautājumus par nepiepildīto un traumatisko un liek apdomāt pielāgošanās stratēģijas, kas ieskicētas izstādē.
Kā norādīts izstādes katalogā, emigrantu dzīve veidojas ap faktu, ka viņi, apstākļu spiesti, ir pametuši savu dzimteni un jaunajā mītnes zemē meklē pielāgošanās stratēģijas. Ekonomisku un sociālu apstākļu spaidogā piemērošanās jaunam kontekstam var notikt ļoti ātri – mēģinot nocirst saikni ar iepriekšējo dzīvi – vai arī krietni lēnāk: cenšoties atturēties no saplūšanas ar dominanto kultūru, lai saglabātu piederību nacionālajai kultūrai un tās iezīmes [3]. Tātad integrācija ir atkarīga ne tikai no sociālajiem un ekonomiskajiem nosacījumiem – tā ir arī individuāla piemērošanās. Turklāt šis process jāskata politiskā kontekstā – kā to nosaka jaunajā mītnes zemē pastāvošie valsts likumi un regulas un arī sabiedrībā valdošās normas un stereotipi – kas tos veicina un kas atbalsta. Kā tas atklājas mākslā? Kā mākslinieki izvēlas par to runāt? Te būtu interesanti minēt poļu mākslinieka Karola Radziševska gandrīz hrestomātisko darbu "Amerika tam nav gatava" (America Is Not ready for This, 2012), kurš veltīts Natālijas LL (Natalia Lach-Lachowicz), poļu performanču mākslinieces, darbībai Ņujorkā 1970. gados. Šobrīd Natālijas LL darbi jau ir daļa no mākslas vēstures annālēm un viņa tiek uzskatīta par feminisma avangarda pionieri. Radziševska mērķis filmā, intervējot tādas slavenības kā Marinu Abramoviču, Vito Akonči, Ričardu Brensonu un Kerolī Šnēmani, ir norādīt uz vairākām strukturālām mākslas vides problēmām, kas pastāvēja toreiz un ir aktuālas vēl šodien, – uz seksismu (sieviešu mākslas pilnīgu ignoranci) un diskrimināciju (mākslinieku–cittautiešu apzinātu izslēgšanu no mākslas vides un viņu radošo un karjeras iespēju minimizēšanu), taču Natālijas LL piemērs ir viens no tiem, kas izgaismo arī mākslas vidē valdošo liekulību – šis darbs ar savu nepastarpināto vēstījumu ļauj iztēloties situācijas un noskaņu, ar kādu, iespējams, emigrācijā saskārās arī latviešu komūna.
Ebreju izcelsmes mākslinieces Džūdijas Blūmas-Redijas ģimene, baidoties no holokausta, emigrēja no Vīnes uz Ņujorku. Savos darbos viņa pievēršas ģimenes arhīviem, radot telpu, kas ne tikai ietver zaudētās atmiņas, bet arī meklē identitāti jaunajā mītnes zemē, izgaismojot traumu, ar kādu viņas ģimenei bija jāsaskaras. Piemēram, video darbā māksliniece strādājusi ar sava tēva filmēto videoarhīvu, kas ataino laiku no viņas jaunības gadiem līdz pat brīdim, kad ģimene devās no Amerikas uz Parīzi. Redijas vecāki pielāgojās, mēģinot kļūt par "normāliem" amerikāņiem. Iejušanās svešā vidē un kultūrā notiek, ne tikai apgūstot un adaptējot šīs kultūras iezīmes un paradumus, bet arī mēģinot saplūst ar jauno vidi, tuvinoties jaunajam, pēc iespējas pielāgojot, izdzēšot vai aizmirstot veco identitāti. Tas bieži attiecas gan uz sava veida tradīcijām, kas tiek "atstātas mājās", gan uz valodas lietojumu. Mēģinot notušēt sevī "citādo", jaunā identitāte ietver nepietiekamības sajūtu – tu nekad neesi pietiekami labs un vienmēr esi "citādais", atšķirīgais. Klasisks piemērs ir mēģinājums tikt vaļā no akcenta – it kā tas būtu apliecinājums par pilnīgu iekļaušanos jaunajā vidē.
Tieši šos aspektus – sublimējošo identitātes veidošanos un frustrāciju – izstādes ietvaros būtu gribējies redzēt vairāk: kādi identitātes pārveidošanās aspekti ir klātesoši emigrācijas mākslinieku praksē? Kā tie izpaužas? Jo īpaši: kā šie aspekti transformējas vizuālā valodā? Viens no piemēriem, kas tam daļēji pievēršas, akcentējot iekšējo pretestību kā pašsaglabāšanās formu, ir Ņujorkā mītošā mākslinieka Artūra Virtmaņa instalācija "Uz tiltiem bez atgriešanās" (On the Bridges of No Return, 2019), kas veltīta Gunara Saliņa mantojumam. Darbu veido poētiska Rīgas ainava ar Daugavas tiltu, kuru sagrāva Otrā pasaules kara laikā, un Saliņa teksti, kurus Virtmanis ekspresīvā valodā, oglei birstot uz grīdas un apmeklētājiem to "iznēsājot" pa visu telpu, izdzejojis vizuālā dejā, kas atgādina upi. Darba tiešā un metaforiskā tumšo nokrāsu ainava nenoliedzami kļūst par izstādes centrālo darbu, kas ir veltījums atmiņām, laikam un cilvēka dzīvei, kuru vienmēr nes neparedzamības "upe".
Raksta sākumā minēju, ka vēl viens no aspektiem, ko izstāde raksturo, ir migrācija: iesaistīti arī tie mākslinieki, kuri nav devušies citviet, apstākļu spiesti, bet gan savas iniciatīvas pēc. Šajā gadījumā vairāk gribu vērst uzmanību uz Viktora Timofejeva un Artūra Virtmaņa praksi. Viņi ir tie, kuriem migrācija ir daļa no dzīves un kultūras 21. gs. ietvaros. Jēdziens "migrācija" mūsdienās ietver kustību: cilvēki pārvietojas, atstājot aiz sevis pēdas un vienlaikus projicējot jaunus, provizoriskus galamērķus [4]. Artūra Virtmaņa pienesums izstādē atklājas refleksijā un dialogā ar aizgājušās paaudzes mantojumu, savukārt Viktors Timofejevs darbā "Node" (2017–2019), izmantojot latīņu alfabētu, spēlējas ar valodu un tās uztveri, kā arī ar virtuālo telpu, kas paredz citus pieredzes nosacījumus. Viktora darbs man lika aizdomāties par to, kā iespējams runāt par dažādu paaudžu telpisko pieredzi – ne tikai par identitāti, kas zaudēta, un par to, kas pārveidojusies, bet arī par iespējamiem skatpunktiem uz 20. gs. un 21. gs. mākslas un kultūras mantojumu – kādi būtu iespējamie naratīvi, kas savieno un saista tik atšķirīgas paaudzes un viņu pieredzi. Ja ceļojums pāri okeānam pirms gadsimta bija notikums, kas mainīja kāda cilvēka dzīvi, tad šodien tā ir dzīves maza daļa, kam vairs netiek piešķirts nozīmīgums. Kā runāt par šīm atšķirīgajām un sašķeltajām pasaulēm? Kā laikmetīgā kultūra, arī mākslas izstādes, var pievērsties šim jautājumam – identitātēm, kas tapušas un joprojām veidojas, atrodoties, radot un esot nepārtrauktā kustībā starp divām vai vairākām vietām, telpām, kultūrām un identitātēm?
[1] Portable landscapes: Memories and Imaginaries of Refugee Modernism. – Ņujorka, 2019.
[2] Turpat.
[3] Turpat.
[4] Art and Visibility in Migratory Culture: Conflict, Resistance and, Agency (Thamyris/Intersecting: Place, Sex and Race), Ed. by Mieke Bal, Miguel Hern Ndez-Navarro, Miguel a. Hernandez-Navarro. – Brill, Netherlands, 10. lpp.
0