Skolēnu sagrupēšana labākajos un pārējos. Tests – kurai grupai varētu pieskaitīt manu bērnu?
Ir ierasts uzskatīt, ka skola ir tā vieta, kurā visiem bērniem tiek nodrošinātas izaugsmes iespējas, attīstot talantus un spējas. Realitāte nav tik viendabīga - ir bērni, kuri nemācās, viņu talanti vēl nav atklāti. Varbūt tāpēc, ka skolotāji nestrādā tik labi, cik vajadzētu. Tāpēc IZM izdomā visus pabiedēt ar eksāmenu cerībā, ka bērni un pedagogi sasparosies un nu tik mācīsies vai mācīs. Savukārt citi skolēni mācās un gūst sasniegumus, par ko saņem diplomus. Iespējams, viņu spējas ir atklātas un attīstītas skolā. Taču daudzos gadījumos arī vecāki pieliek pamatīgas pūles (laiku un naudu), lai palīdzētu bērniem tikt galā ar skolas radītajiem izaicinājumiem. Tāpēc jājautā, cik lielā mērā mūsdienu skola patiešām ir domāta dažādiem bērniem?
Šajā gadījumā gribu pastāstīt kādas skolotājas stāstu:
Ķīmijas skolotājs jau gadu desmitus klases skolēnus sadala labākajos un pārējos. Strādā tikai ar tiem, kas ir motivēti un zinoši. Viņš sagatavo izcilus olimpiāžu dalībniekus, skola var būt lepna. Pārējie? Viņi sēž aizmugurē un iegūst sekmīgu vērtējumu, šo skolēnu galvenais uzdevums ir netraucēt. Visi to zina un pieņem, ka tā tas būs. Pirms pāris gadiem vecāki mēģināja protestēt, taču saprata, ka nekas nemainīsies. Mēs arī mēģinājām, bet kā tu pārmetīsi skolotājam, ja viņa skolēnu sasniegumi ir patiesi vērā ņemami? Faktiski vecāki ir atraduši risinājumu – skolēni, kuriem ķīmija ir vajadzīga, bet kuri nav iekļauti spējīgāko grupiņā, strādā ar privātskolotāju.
Vai tā ir skolas vaina, ka skolotājs tā interpretējis savu darbību? Varbūt pie vainas ir IZM, kas ļāvusi izvairīties no visu skolēnu zināšanu pārbaudes eksāmenā, tā liekot skolotājam mainīties un pievērsties visiem bērniem? Varbūt tie ir skolu reitingu veidotāji, kuri, sasummējot dažu izcilo skolēnu sasniegumus olimpiādēs, rada iespēju skolām gozēties rangu tabulas augšgalā pat tad, ja daļa bērnu mācību iestādē nesaņem pietiekamu atbalstu savai izaugsmei?
Bet varbūt ieskicētā bilde nemaz nav tik traģiska? Daļa iesaistīto noteikti jutās ērti. Tie, kas tika nominēti kā spējīgākie, piedalījās profesionāli vadītās ķīmijas stundās. Iespējams, Organiskās sintēzes institūts tā ir ticis pie lieliskiem kadriem. Tie, kas elitē neiekļuva, bet zināja, ka zināšanas jāpapildina, atrada risinājumu, kā pilnveidoties emocionāli labvēlīgos apstākļos ārpus skolas. Pārējie varēja atpūsties, kas arī nav mazsvarīgi. Skolai tika lauri. Atzīsim, ka tas nebūt neizklausās slikti.
Uz skolu atnākušie bērni ir dažādi, un ķīmijas skolotāja demonstrētais dalījums ļauj izšķirt divas skolēnu grupas, kuru ietvarā atšķiras bērnu motivācija, priekšstati par sevi kā skolēnu, zināšanas un tām sekojošās iespējas līdzdarboties. Pirmo grupu veido tie skolēni, kas ir katra uz augstiem mācību rezultātiem orientēta skolotāja sapnis. Šie bērni ir gatavi ieguldīt darbu, cīnīties ar grūtībām un mācīties. Lielākoties vecāki ir tie, kas ar savu attieksmi pret mācīšanos kā vērtīgu nodarbi nopērk biļeti ērtākām sēdvietām saviem bērniem klasē. Kā to formulē kāda klases audzinātāja: "Man ir paveicies! Maniem bērniem ir tādi vecāki!"
Vecāki tieši un netieši mājās demonstrē, ka mācīšanās ir svarīga nodarbe. Viņi paši ir daudz mācījušies, iespējams, turpina mācīties, tāpēc šie bērni nemēģina izaicināt skolotājus ar jautājumu: "Kam man tas viss ir vajadzīgs?" Mācīšanās ir kā neatņemama dzīves daļa. Bērni ir gatavi darboties arī tad, ja stundā īstenotā nodarbe nešķiet vajadzīga un interesanta. Viņi piedod skolotājam ne tik veiksmīgi sagatavotas stundas, viņi ir gatavi risināt/pildīt uzdoto arī tad, ja kaut ko nav sapratuši. Bērnus mājās sagaida atbalstoša komanda, kas spēj uzmundrināt, ja piedzīvota neveiksme, skaidrot nesaprasto, tai skaitā iesaistot papildspēkus no apkārtējās vides. Tādejādi atbalsts kombinācijā ar spējām, ko attīsta ķīmijas skolotājs, veido izcilības.
Ja spējas ir ne tik spožas vai interese mazinās, izglītotie un motivētie vecāki metās palīgā. Tā kāda pirmklasnieka mamma stāstīja, ka tagad, otrajā pusgadā, skolēnam matemātika sākot radīt grūtības. Laikam jāmeklē privātskolotājs, jo viņa nespēj bērnu pietiekami atbalstīt un ieinteresēt. Mūsu kaimiņu ģimene saviem abiem vidusskolēniem ir atradusi trīs dažādus skolotājus (kā eksakti, tā humanitāri orientētus), jo mācīties ir svarīgi, bet bērni neesot pietiekami talantīgi, lai spētu visu apgūt skolā. (Vai tā nejūtas vairums skolēnu?) Visticamāk, ja kaimiņu bērni būtu jaunāki un izglītības politika piedraudētu ar obligāto eksāmenu skaita palielināšanu, privātskolotāju pulku varētu papildināt kāds fiziķis vai ķīmiķis. Pieprasījums rada piedāvājumu. Tā nav vienīgi Rīgas salīdzinoši bagātāko vecāku atbalstītā kārtība. Kāda 12. klases skolniece pēc stundām pasniedz nodarbības saviem mazpilsētā dzīvojošajiem vienaudžiem, skaidrojot to, ko viņi angļu valodā skolā nav sapratuši. Laukos gan visticamāk iedzīvotāji šāda veida atbalstu saviem bērniem sniedz salīdzinoši mazāk (1).
Īsts izglītības tirgus. Motivētās un situētās ģimenes skolotāju un skolas ietekmē to veido un izmanto nešaubīdamies, jo tā ir bērnu nākotne. Dažas skolas šajā situācijā kļūst aizvien drošākas, bērni saņem ieteikumus, kuros priekšmetos jāmeklē atbalsts ārpusē. Skolotāji saka: "Drīz jau būs ar viņu viss kārtībā, viņš ir atradis privātskolotāju." Bērni saka: "Es jau tūliņ saraušu, man jau ir privātskolotājs." Šajā sistēmā mācās arī skolotāji, daļa no viņiem faktiski sāk gaidīt, ka grūtību gadījumā skolēni kļūs par tirgus dalībniekiem, jo tas, saprotams, atvieglo mācīšanu ikdienā.
Lai gan ķīmiķis šos nepietiekami talantīgos sākumā aprakstītajā stāstā ignorēja, demonstrētie piemēri ļauj pirmajai ("labāko") grupai pieskaitīt arī tos, kas ir ne tik talantīgi, bet pietiekami atbalstīti. Ja arī jūsu atvases ir no šis kompānijas, varat laimīgi uzelpot. Vairumā gadījumu bērni tiks galā ar dažādiem skolas vai izglītības politikas piedāvātajiem izaicinājumiem. Iespējams, tieši tāpēc pētnieki dažādās valstīs ir konstatējuši, ka nevis skolēnu spējas, bet mācīšanās dispozīcija (vienkāršoti – vērtības, attieksme un tām sekojošā uzvedība) ir viņu mācību sasniegumu pamatā (2). Dispozīcijas veidošanos primāri ietekmē tieši ģimene (3).
Ķīmiķa identificētā otra skolēnu grupa, kuras galvenais uzdevums ir netraucēt, nav tik viendabīga. Te pieskaitāmi bērni, kuru vecāki cenšas palīdzēt, bet ne vienmēr zina, kā to veikt. Daži no viņiem labprāt algotu skolotājus, bet finansiālie līdzekļi ir ierobežoti. Citi vecāki rod risinājumu, stāstot, ka mācīšanās ir laba lieta, bet prasmes, laiks un vēlēšanās palīdzēt nav pietiekama, lai vārdus pārvērstu darbos. Vēl citi izvēlas stratēģijas, kas, attaisno "neveiksmes" skolā, sakot, ka spēju trūkums ir mūsu ģimeni raksturojoša iezīme. "Nu, ko nu tu, dēls/meita, satraucies, ar mani notika tieši tāpat. Paskat, esmu izdzīvojis bez tā visa." Bērni, kuru vecāki paši mēģinājuši izvairīties no mācīšanās skolā, ienākuši klasē, dažkārt nemaz nezina, ko nozīmē darīt kaut ko regulāri. Salīdzinoši mazāk bērnu mēģina nevis mācīties, bet iegūt atzītu vietu vienaudžu grupā, kļūstot par ākstiem vai stundas traucētājiem.
Izveidoto sarakstu nevar uzskatīt par noslēgtu, taču ir skolotāji, kas prot tikt galā ar šo raibo bildi. Kādā pamatskolā fizika meiteņu vidē tika iesaukta par fiziciņu, visi skolēni tā gribēja mācīties, ka pat pulciņš tika izveidots. Citā izglītības iestādē, atnākot jaunajam ķīmijas skolotājam, pēkšņi mācīties vēlējās arī tie, kas līdz šim bija nepietiekami sekmīgi. Zēni gaidīja ķīmiju tikpat stipri kā starpbrīžus. Bet starpbrīžos ķīmijas uzdevumu neformāla pārrunāšana kļuva par vienu no aktuālajiem tematiem līdzās sarunām par datorspēlēm! (Varbūt kāds jūt zināmu greizsirdību, tāpat kā es, ka šie skolotāji nav katras skolas ikdiena?)
Jaunieceltā izglītības un zinātnes ministre nesen intervijā sacīja, ka skolā galvenais ir skolotājs (4). Es varētu viņai piekrist, taču šie skolotāji viņai nepiekristu, jo viņi saka, ka skolā galvenais ir skolēns. "Smalks darbs skolā ir. Ļoti jāizjūt cilvēkbērns, lai palīdzētu viņam kļūt par to, par ko viņš ir spējīgs kļūt. Lai rodas tā sajūta, ka viņš ir. Var, nevis nevar." Starp citu, viņu skolēni arī gūst balvas, tas rada gandarījumu, bet īpašs prieks esot par Jāni, kurš, uz skolu atnācis, nespēja mierīgi nosēdēt, par mācīšanos nerunājot, bet tagad mācās universitātē.
Tā kā šie piemēri ir salīdzinoši reti, veiksmi nevar piedēvēt skolotāju sagatavošanas sistēmai, un tie nav saistīti ar izcili iekārtotiem kabinetiem (lai gan skolotāji un skolēni noteikti priecātos par to). Drīzāk jāsaka, ka šie skolotāji spēj izvairīties no tā ārējā spiediena, ko rada izveidotā eksāmenu un olimpiāžu jeb sasniegumu kultūra, turpinot mācīt bērnus, nevis vienīgi matemātiku, fiziku, latviešu valodu vai vēsturi.
Tāpēc jautājumi, kas palīdzētu pilnveidot mācīšanos skolā, manuprāt, ir citi. Vai skolas patiešām ir domātas dažādiem bērniem, arī tiem, kam raksturīgas dažādas grūtības un nepieciešams papildu atbalsts, lai tās pārvarētu? Kāds ir labs skolotājs? Kur rodas tie pedagogi, kas spēj aizraut skolēnus, radot interesi mācīties tēmas, kas citkārt uzskatāmas par sarežģītām? Vai šos resursus varētu izmantot arī citi skolā strādājošie?
TESTA ATSLĒGA:
Ja jums ir bērni un jūs esat ticis līdz raksta beigām, visticamāk, jūsu bērni jāpieskaita pirmajai, labāko grupai, neskatoties uz to, ka dažkārt mācību procesā tiek piedzīvotas grūtības. Turpiniet atbalstīt savas atvases, jo tas ir ceļš uz tālākiem labumiem, ko var gūt izglītota persona. Taču mums jāatceras, ka neesam vienīgie.
Atsauces:
(1) Piemēram, Centrālās statistikas biroja dati demonstrē, ka patēriņa izdevumi izglītībai uz vienu mājsaimniecības locekli reģionos ir izteikti atšķirīgi. Rīgā 2012. gadā tika tērēti EUR 7,4 jeb 2,2 % no ienākumiem, Pierīgā – EUR 4,47 jeb 1,6 %, Zemgalē – EUR 3,44 jeb 1,5 %; Vidzemē – EUR 2,92 jeb 1,2 %; Kurzemē – EUR 2,60 jeb 1 %; Latgalē EUR 2,35 jeb 1 %. Tāpēc dati ļauj pieņemt, ka visticamāk privātā kapitāla piesaiste izglītībai reģionos nav tik liela kā galvaspilsētā. Skatīt www.csb.gov.lv "PATĒRIŅA IZDEVUMU SASTĀVS UN STRUKTŪRA STATISTISKAJOS REĢIONOS VIDĒJI UZ VIENU MĀJSAIMNIECĪBAS LOCEKLI MĒNESĪ (euro, %)"
(2) Secinājums veikts, ņemot vērā pētījumu metaanalīzi, ko veicis Kriss Vatkins. Skatīt: Watkins, Chris (2010) "Learning, performance and improvement", INSI research matters Number 34 summer: 2-15.
(3) Piemēram, Deivids Reaijs apraksta, kā vidusšķiru pārstāvošās mātes Anglijā palīdz bērniem mācīties, sniedzot dažāda veida atbalstu, savukārt strādnieku šķirai piederošajām mātēm nav pietiekamu resursu (pieredzes, zināšanu u.c.), lai līdzvērtīgi sekmētu savu bērnu mācīšanos. Skatīt: Reay, David (1998) "Cultural Reproduction: Mothers involvement in their Children’s Primary Scholing", in M. Grenfell, D. James Bourdieu and education: acts of practical theory, London: Farmer Press, pp. 55-70.
(4) Es to dzirdēju intervijā LR1 raidījumā "Labrīt" 23. janvārī, tas pieejams: http://www.latvijasradio.lv/program/1/2014/01/20140123.htm
1