Pavisam nesen sabiedrībā sašutumu izraisīja kāds ārkārtīgi skumjš notikums – latviešu puisis nomira no tā saukto legālo narkotiku maisījuma smēķēšanas. Tas, protams, uzreiz tika atspoguļots medijos, nelaižot garām iespēju norādīt arī uz iespējami vainīgajām personām šajā notikumā. Vainoti tiek vecāki (kā varēja neievērot), skolas direktors un skolotāji (kā varēja neizglītot), vienaudži (kā varēja pamudināt) un citi, tādā veidā cenšoties piespiest kādu uzņemties atbildību. Šāda sabiedrības reakcija nav nekāds pārsteigums, jo novērota arī pēc citiem traģiskiem gadījumiem. Tomēr, manuprāt, ir nepieciešams par to runāt, jo vainīgo meklēšana, neiedziļinoties notikuma patiesajos iemeslos, aizēno pašu galveno jautājumu: vai ir iespējams kaut ko darīt, lai samazinātu risku, ka šādi notikumi atkārtojas?
Vecāku vainošana ir visdrošākā stratēģija. Vienmēr tiek atgādināts, ka vecākiem ir jāiemāca saviem bērniem pieņemt labākos lēmumus, kā arī laicīgi jāpamana it viss, kas notiek ar bērniem, lai laicīgi novērstu iespējamās briesmas. Reālajā dzīvē gan tā ir neiespējamā misija. Mēs varam būt vislabākie vecāki ar ārstu, psihologu un sociālo darbinieku diplomiem kabatā, taču mūsu gandrīz pieaugušie bērni, vīri vai sievas nav un nekad nebūs mūsu īpašums.
Nav iespējam aizliegt doties prom no mājas jaunietim, kurš ir gandrīz pilngadīgs. Tāpat nedrīkst saraut saites ar bērnu, uzzinot, ka viņš izklaidējas tāpat kā liela daļa vienaudžu. Šis ir ārkārtīgi grūts uzdevums, un pat speciāli izglītotiem vecākiem nav gatavas receptes, pēc kuras rīkoties šādos gadījumos. Kā ir ar tiem vecākiem, kuriem nav pat nojausmas par šādiem jautājumiem?
Vainojot vecākus, mēs ne tikai palielinām viņu vainas apziņu, bet arī ignorējam tos iemeslus, kas ir ārpus ģimenes ietekmes. Pirms daudziem gadiem mēs kopā ar kolēģiem viesojāmies kādā Šveices institūtā, kurā tiek pētīta arī narkotisko vielu lietošanas ierobežošana. Šo iestādi vadīja vīrietis, kura dēls ir miris no heroīna pārdozēšanas. Tas radīja mūsos neizpratni – vai tad sabiedrība var uzticēties cilvēkam, kurš nav bijis pietiekami labs vecāks? Toreiz saņēmām laipnu un profesionālu atbildi, ka vecāku vainošana ir šaurs skatījums uz cēloņiem, kas ietekmē cilvēka izvēli lietot vai nelietot narkotiskās vielas. Viņi uzsvēra, ka nedrīkst apšaubīt vecāku kompetenci un ieguldīto darbu tāpēc, ka dēls vai meita ir izvēlējušies tādu uzvedību, kas neatbilst mūsu priekšstatam par pietiekami labu. Arī vislabākie vecāki var netikt galā ar jautājumiem, kas skar viņu bērnu dzīvi kaut vai tikai tāpēc, ka tā nav viņu pašu dzīve.
Biežākie narkotisko vielu lietošanas gadījumi nereti tiek saistīti ar vēlmi līdzināties draugiem vai vienaudžu grupām – jauniešiem patīk narkotisko vielu izraisītās sajūtas, un daļa no viņiem tic, ka tādejādi kļūst pieaugušāki.[1] Turklāt narkotiku lietošana var būt arī daļa no aktīva sociāla dzīvesveida – piemēram, koris vai deju kolektīvs var būt tā sabiedrība, kurā izmēģināt ko jaunu. Savukārt mani kolēģi Beļģijā izveidojuši profilakses programmas jauniešiem, kas nodarbojas ar sportu, jo konstatēja, ka tieši pēc zaudētām spēlēm vai pārslodzes sportisti mēdz aizmirsties, apreibinoties ar alkoholu un narkotiskajām vielām.[2] Tāpēc vainot vienaudžus par pamudināšanu nozīmē neņemt vērā vecumposma īpatnības un jauniešu vides radīto vispārējo ietekmi.
Nosaukto iemeslu dēļ dažādu apreibinošo vielu lietotāju skaita pieaugums parasti turpinās līdz 18–20 gadiem, šajā posmā sasniedzot augstāko punktu – tad arī narkotisko vielu lietošana notiek salīdzinoši biežāk. Šīs tendences parasti tiek attēlotas grafiski kā kalns vai parabola, kurā aptuveni 20 gadi ir augstākais punkts.[3] Pēc tam lietotāju skaits samazinās. Tas tiek skaidrots arī kā vecumposma īpatnība – eksperimentēšanas periods beidzas, un cilvēki atrod darbu, veido stabilākas pāru attiecības, daži jau nodibina ģimeni. Citiem vārdiem sakot – jaunieši kļūst atbildīgāki par savu dzīvi. Protams, daži turpina lietot vielas ilgāk, ļoti maza daļa – visu atlikušo dzīvi.
Iespējams, daži no mums sāks izmantot argumentus, ka ir skolēni, kuri nekad nepamēģina un nelieto narkotikas. Tā ir taisnība, taču apgalvot, ka nelietošana ir saistīta ar labu ģimeni un audzināšanu, nevar. Tā drīzāk ir atturēšanās no jebkādas eksperimentēšanas un riska, ne tikai vielu pamēģināšanas.
Ikvienam varētu rasties jautājums, vai vispār ir iespējams kaut ko darīt, lai bērnus pasargātu? To vecāku aktivitātes, kas sekmē dažādo vielu tirdzniecības punktu aizvēršanos, ir atbalstāma iniciatīva. Taču tā nemazinās vecumposmam raksturīgo specifiku – pieprasījums joprojām pastāvēs.
Es sākšu no otra gala, proti: ko nedarīt? Profilakse jeb dažādu legālu vai nelegālu vielu lietošanas ierobežošana ir diezgan mistiska lieta. Slikti padarīts darbs var palielināt, nevis samazināt lietotāju skaitu. Dažādos pētījums konstatēts, ka informēšana par problēmām un ļaunumu, kas var skart potenciālo vielu lietotāju, nav efektīva stratēģija.[4] Potenciālais narkotiku lietotājs sadzird tikai to, ka pieaugušie viņu māna. Tas, ko viņš ir uzzinājis no vienaudžiem vai virtuālajā vidē, ir pretrunā ar pieaugušo sniegto informāciju. Viņi slēpj visus tos labumus, kas rodas lietošanas ietekmē. Tāpēc briesmīgi skati ar puspuvušām kājām un sabeigtām dzīvēm NEDARBOJAS. Jaunieši šos stāstus neasociē ar sevi. Taču šī stratēģija patīk pieaugušajiem, it īpaši politiķiem.
Kad mēs ar kolēģiem vērojām profilakses darbu Lielbritānijā, kādā no organizācijām dzirdējām stāstu, ka viņu politiķi izdomājuši izveidot profilakses autobusu. Tas braukāja pa skolām, un tā efektivitāte tika mērīta pēc noģībušo skolēnu skaita. Varbūt stāstā ir tikai daļa patiesības, bet tas viennozīmīgi pārliecināja mūs, ka biedēšana nav metode, kas jāizmanto. Tās bižainās meitenes, kuras noskatījušās kādu speciāli profilakses nolūkam gatavoto filmu sacīs: "Es nekad to nedarīšu, tas ir tik briesmīgi", patiesībā šo lēmumu būs pieņēmušas jau iepriekš. Bet tieši šo meiteņu sacītais kalpo kā medus maize filmas demonstrētājiem.
Profilakses darbā par labu metodi tiek uzskatīta tādu prasmju attīstīšana, kas palīdz pieņemt pārdomātus, apzinātus lēmumus, līdztekus palīdzot apzināties sevi kā neatkarīgu būtni, stiprinot un veidojot adekvātu pašapziņu.[5] Pusaudžiem ir jāsaprot, kādi faktori ietekmē lēmumu lietot kādu vielu. Viņiem ir jāapgūst prasmes, kas dod iespēju izvērtēt risku un atteikties. Visbeidzot – jāapzinās, kādas ir katra paša un draugu vērtības.[4] Mācīšanās procesam jābūt interaktīvam jeb jāietver aktīva jauniešu līdzdalība. Šāda veida darbu iespējams (un ieteicams) īstenot skolās un jauniešu brīvā laika centros. Protams, visās šajās iestādes ir savi plāni un programmas, kas ir gana intensīvas, lai vēl mēģinātu atrast laiku šādām aktivitātēm. Tāpēc institūcijas nevar vainot par nevēlēšanos vai neprasmi īstenot profilakses darbu. Tas drīzāk ir visas formālās un neformālās izglītības sistēmas jautājums, jo pie līdzšinējās slodzes un vēlmes saglabāt iestāžu labo reputāciju reti kurš būs gatavs atklāti sacīt, ka šādas programmas tiek realizētas.
Varbūt vēl kāds atceras – pirms vairākiem gadiem medijus pāršalca ziņa, ka kādā Rīgas skolā robežsardzes suņi paraugdemonstrējumos pie kāda no skolēniem atraduši marihuānu. Toreiz skolotājiem bija radušās aizdomas, ka tāda situācija ir, un suņu rīcības demonstrējumi bija paredzēti kā profilakses pasākumu sākums. Starp citu, puisis tiešām vēlāk radikāli mainīja savu uzvedību. Taču medijus pāršalca citu direktoru stāsti par to, ka pieminētā izglītības iestāde tāda ir vienīgā, un citās skolās bērni narkotiskās vielas nelieto. Statistikas dati gan saka pretējo – 32 % 10. klašu zēnu ir pamēģinājuši kādu nelegālu apreibinošu vielu.[6] Direktoru vainošana, kuri pēc šī mediju radītā skandāla mēģināja pasargāt savas skolas labo vārdu, ticot, ka skolu vielu lietošanas jautājumi neskar, arī nav pareiza. Es sliecos domāt, ka viņi patiešām tam tic. Nevar vainot kādu par nezināšanu, it īpaši, ja visapkārt tiek piedāvātas iepriekš pieminētās neefektīvās profilakses metodes.
Starp citu, viens no skolu direktoru uzdevumiem, kas radīts vispārējās izglītības ieguves vidē, ir skolu sacensība, kuras elements ir laba iestādes tēla radīšana un uzturēšana. Tā ir izglītības sektora mārketinga sastāvdaļa. Var sacīt, ka direktori ir pieņēmuši eksistējošos spēles noteikumus – skolas cīnās par slavu un labākajiem bērniem, nemeklējot problēmas, kas tos skar vai varētu tos skart. Noteikumi nav viņu izveidoti (lai gan viņi palīdz tiem pastāvēt nemainīgiem). Skolas primārais uzdevums šobrīd ir sagatavot labus eksāmenu kārtotājus, tāpēc citi jautājumi paliek otrajā plānā
Man ļoti sāp sirds par to ģimeni, kuras bērns palika nenosargāts. Taču tā nav nedz viņu, nedz skolas, nedz vienaudžu vaina. Es drīzāk teiktu, ka tā ir plašākas sabiedrības atbildība, jo tieši mēs esam ļāvuši šiem jautājumiem palikt neizrunātiem.
Atsauces:
1. Skatīt, piemēram: Teen Substance Abuse: Topic Overview
2. Organizācijas mājas lapa: www.cadlimburg.be
3. Grafiskais attēls pieejams šeit
Izmantojot: Substance Abuse and Mental Health Services Administration (SAMHSA). Overview of Findings from the 2003 National Survey on Drug Use and Health (Office of Applied Studies, NHSDA Series H–24, DHHS Publication No. SMA 04–3963), Rockville, MD, 2004.
4. European Communities (1998). Evaluation research in regard to primary prevention of drug abuse. Edited by Springer, A., Uhl, A. Social sciences. Cost A6.
5. Skatīt: Best practice
6. Skatīt: Eiropas skolu pētījums par alkohola un narkotiku lietošanu, 2011. gada aptaujas dati. Slimību profilakses un kontroles centrs, 2011
2