Ar bērniem
20.11.2013

Jautājumu (ne)uzdošana mācoties

Komentē
0

Mans dēls, kurš otro gadu studē eksaktās (lasīt – perspektīvās) zinātnes, tik tikko sāka darbu kādā pētniecības institūtā. Ir gandarījums redzēt, ka darbs un mācības rada patiesu vēlēšanos piedalīties procesā un izzināt pasauli. Acis spīd, un ikdienas soļa elastība demonstrē aizrautību. Nav vairs to garo mīmiku, emocionāli pavadošo runu, smago nopūtu, kas raksturoja mācīšanos vidusskolas periodā. Taču nesen skolas pieredzes radītā ietekme mani pārsteidza nesagatavotu. Pārnācis no darba, dēls paziņoja, ka šodien nav sapratis visu to, ko stāstījis viņa priekšnieks, bet tas jau nekas neesot, nākamajā vai aiznākamajā reizē viņam tas pielekšot. Teiktais ļāva pieņemt, ka šobrīd viņš var strādāt, arī nepietiekami izprotot konkrētus jautājumus.

Es, sadzirdējusi savādo domu un darbību gaitu, uzdevu jautājumu, ko pēc atbildes saņemšanas, skatoties no dēla pozīcijas, var uzskatīt par naivu.

Es: "Vai tad nav vieglāk pajautāt un uzreiz noskaidrot to, ko nesaproti?"

Dēls: "Vai tad tu nekad skolā neesi gājusi?"

Mana atvase skolā ir iemācījusies, ka jautājumu uzdošana ir personu nekompetenci raksturojoša. "Tev ir kauns, ka tu nezini, nu kaut kā tā," vēlāk dēls komentēja. Pieņemot, ka viņš ir salīdzinoši kautrīgs, izprašņāju savu sabiedriski aktīvo meitu un viņas klasesbiedrenes, kuras ir kādas gana prestižas (citas!) skolas vidusskolnieces. Meitenes apgalvoja, ka vairumā gadījumu jautājumu uzdošana patiešām skolā nav vēlama.

Viņas gan iezīmēja plašāku un salīdzinoši atšķirīgu situācijas interpretāciju. Viena skolotāja apvainosies, jo domās, ka nav pietiekami labi stāstījusi. "Mēs negribam, ka viņa tā domā. Viņa ir laba skolotāja." Cits skolotājs pazemos to, kurš jautās: "Noliks visas klases priekšā." Nākamais vienkārši ignorēs jautājumu, iespējams, taupot laiku, lai paspētu aptvert visu stundā paredzēto saturu. Patīkami esot dzirdēt atbildi no skolotājas: "Labs jautājums, to mēs varētu pārrunāt vēlāk." Tas nozīmē, ka jautāt drīkst, nekas, ka lielākoties termiņš "vēlāk" parasti neiestājas. Jautāšanas atļaušana vien esot pozitīva lieta.

Klausoties meitenēs, atcerējos senāk dzirdētu skolotājas stāstu. Viņa, mācot bioloģiju, esot pārtraukusi vidusskolēnu jautājumus un iesākto diskusiju par specifiskiem ģenētiskiem jautājumiem, kas bērnus interesēja, jo citādi nevarot paspēt aptvert visu paredzēto mācību saturu. Tas bijis sāpīgs lēmums (ne velti tika stāstīts), bet skolotāja atrada pārliecinošu attaisnojumu – galu galā zaudētāji var būt paši bērni, jo citādi viņu sekmes eksāmenā (ja viņi to izvēlēsies) būs nepietiekami labas.

Tātad orientēšanās uz paredzētā mācību satura pietiekamu apgūšanu varētu būt viens no iemesliem, kāpēc jautājumus skolā nevēlas dzirdēt. Iedomājieties, ja visi trīsdesmit sadomās ko pajautāt. Var pat teikt, ka skolotāji ir iemācījušies sevi pasargāt no iespējamām nobīdēm (piemēram, skolēnu zinātkāres) – tas var traucēt apgūt to, kas ir jāiemāca šodien. Nevis skolēna patiesa interese un vēlēšanās izzināt, bet gan satura pārnese no skolotāja uz skolēnu ir mācīšanās procesu raksturojoša, un tāda izpratne, protams, ļauj izvairīties no jautāšanas, pat atsakoties no tās.

Rodžerss[1] teiktu, ka bērni šajā sistēmā pārvērsti par tūristiem, kas seko skolotājiem, kuri viņus izvada pa dažādām tēmām un jautājumiem. Skolotāju uzdevums ir paspēt apskriet pietiekamu "objektu" skaitu. Skolēni šajā procesā tiek uztverti kā trauki (pasīvi subjekti), kuros skolotājam jāiepilda noteikts daudzums zināšanu. Individualitāte, specifiskās spējas, indivīdu intereses tūrisma laikā nav būtiskas.

Jautājumu uzdošanai gan ir arī citas, ne tikai izziņas funkcijas. Dažkārt cilvēki (arī skolēni) uzdod jautājumus, lai parādītu, ka ir klausījušies, stieptu laiku, demonstrētu savu kompetenci un cīnītos par varu. Lūk, piemērs iz kādas citas skolotājas dzīves. Viņa mācījās augstskolā, lai papildinātu savu CV ar ierakstu par grādu, un studējot ņēma līdzi adīkli, kas noderēja tad, kad sākas jautāšana. Jautājumi esot bijuši infantili, bet lektore, laimīga par atsevišķu klausītāju pausto interesi, turpinājusi runāt par visiem zināmo, elementāro. Toreiz vienojāmies, ka tas ir tā sauktais skolotājas (lektores) aplaimošanas veids (pleasing teachers), kad tie, kuri mācās, rīkojas saskaņā ar skolotāja gaidām, lai iegūtu labvēlīgu attieksmi pret sevi. Šajā gadījumā studenti, kas jautāja, (iespējams) radīja priekšstatu, ka lektore viņus ir ieintriģējusi, bet faktiski notiekošais nav nekādi saistāms ar interesi par konkrēto tēmu. Viņi mēģināja atbalstīt lektori, tā (iespējams) veidojot labvēlīgas savstarpējās attiecības, kas varētu noderēt turpmāk. Tātad jautājumu uzdošana var būt savstarpējo attiecību veidošanas instruments. (Tieši tāpat kā nejautāšana situācijās, kad skolotāja gaidas ir atšķirīgas.)

Ne visiem skolēniem ir dota iespēja jautāt. Dažkārt šādas tiesības ir "jānopelna". Skolā daži audzēkņi skolotāja aplaimošanas fenomena ietekmē arī "nopelna" iespējas jautāt. Reiz redzēju kādu stundu, kurā skolotāja ignorēja vienas meitenes jautājumus, bet atbildēja citiem bērniem, kas faktiski uzdevumu bija izpratuši. Pieminētā meitene patiešām nezināja, kas viņai jādara, un skolotāja dusmojās, uz visiem viņas jautājumiem dažādās balss toņkārtās atbildēja: "Lasi, kas tur ir rakstīts, un tu sapratīsi." Skolotāja laikam negribēja būt pozīcijā, kas apdraud viņas profesionālās spējas pietiekami skaidri paskaidrot neizprasto. Iespējams, viņa nebija gatava veltīt vairāk pūļu un uzmanības kādam, kurš atpaliek. Bērni to juta, un tie, kam ir svarīgas labas attiecības ar skolotāju, jautājumos ietvēra informāciju, kas norādīja, ka tā atbilde, ko sagaida skolotāja, ir rokā. Jautājumi nozīmēja sasniegumu demonstrējumu, skolēni tos veidoja pēc principa: "Esmu uzrakstījis tā un tā. Vai tā ir labi?", un skolotāja var uzelpoti atbildēt: "Jā, ļoti labi!" Jautātāji bija tie, kas zināja pareizās atbildes, citi klusēja kā partizāni un spēlē neiesaistījās. Skolotāja bija gandarīta, labie skolēni dubulto uzdevumu – saprast, izdarīt un demonstrēt skolotājai, ka viņa ir pietiekami laba, – bija izpildījuši.

Visas aprakstītās situācijas, lai arī pilnīgi atšķirīgas, demonstrē, ka izzinošu jautājumu uzdošana nav ikdienas mācīšanos skolā raksturojoša. Bērni (un pieaugušie) iemācās dažādos "spēles" noteikumus, kas saistīti ar jautājumu uzdošanu, saprotot, kad ir labāk paklusēt un kad ir izdevīgi sevi izrādīt vai skolotāju paslavēt, uzdodot "pareizo" jautājumu. Sevis pasargāšana no nevēlamas situācijas virzības un skolotāja aplaimošana ir tipiskākās apgūtās stratēģijas, ar ko esmu sastapusies tās pilsētas skolās, kurā dzīvojam. Manuprāt, tās raksturo mācīšanos, kas ierobežo dabiskās spējas un interesi izzināt pasauli. Bet varbūt es pārspēlēju.

Mans dēls ir pielāgojies tam, ka jautājumus skolā (un nu jau darbā un augstskolā) neuzdod, un joprojām ir "perspektīvs". Tajās sfērās, kas viņu interesē, viņš atrod atbildes uz neskaidro. Gan pēc laika un "braucot" pa apkārtceļiem, nevis pa taisno. Ja kāds varētu apgalvot, ka tieši skolā viņš ir iemācījies patstāvīgi darboties, mācīties un strādāt, iepriekš rakstīto ieteiktu mest mēslainē. To nu varat izlemt paši, nemēģinot mani aplaimot.

[1] Karls Rodžerss (Carl Rogers), psihologs, cilvēkcentrētās mācīšanās teorijas autors; idejas, kas izmantotas tekstā, ir no grāmatas Freedom to Learn  for  the 80’s.

 

Solvita Lazdiņa

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!