Par grāmatām
26.02.2020

Grāmata anonīmām mīlestībām

Komentē
0
Saglabā

Par Ingas Pizānes dzejas krājumu "Siena, ko nosiltināt" (Jāņa Rozes apgāds, 2019).

Ja man piecās minūtēs būtu jāuzraksta skumjš mīlestības dzejolis, es noteikti ķertos pie pārbaudītiem (un tamdēļ notrulušiem) rīkiem. Manu vientulību pārstāvētu ziema un aukstums, un dzejoļa nobeigumā kādu cerīgu noti viestu pirmās pavasara dvesmas. Varbūt saltā istabā, laikā vai dzīvē mīļotais būtu radiators, kuru šoreiz, par nelaimi, kāds atslēdzis. Vai šajā kontekstā vārdam "atslēdzis" nav nevēlama nozīme, kas liek domāt par bezsamaņu? Ai, laiks beidzies, dzejolis gatavs.

Inga Pizāne latviešu dzejā ir jau gandrīz desmit gadu, un, ja pie debijas krājuma "Tu neesi sniegs" (Jāņa Rozes apgāds, 2016) vēl varēja piemiegt acis uz bieži klišejiskiem un savstarpēji līdzīgiem tēliem, tad no otrās grāmatas šķiet normāli gaidīt ko vairāk. Tomēr nekā. Arī "Sienā, ko nosiltināt" sastopam īsus, liriskus dzejoļus verlibrā ar dažām atskaņām, un tajos arī dominē dabas tēli kā iekšējās pasaules atainojums – ziema kā vientulība, pavasaris kā jauna mīlestība – un sadzīves ainas.

Ar pamatiem var iesākt daudz, bet Pizāne bieži izmanto paredzamas kombinācijas. Šajā pašsaprotamajā dzejas pasaulē tēli tiek piesaukti kā iepriekš gatavas vienības, kuras iezīmē jau pazīstamus asociatīvos laukus. Attālināšanos attiecībās piesaka atšķirīga gaume kafijā ("Tev garšo melna, man balta" (11. lpp.)), zūdošas cerības pārstāv vīstoši ceriņi (30., 32. lpp.), nespēju sazināties simbolizē grāmatas titulsiena, kuru nevar nonest, bet varētu vismaz nosiltināt (13. lpp.). Tēli reti padodas dziļākai interpretācijai, jo to paredzamība noplicina nianses. Turklāt reizēm autore pēdējās rindās pati pasaka priekšā aforismam līdzīgu domu: "Cilvēks ir viesnīca, kurā pārnakšņo vientuļas sirdis" (33. lpp.), "klusums / ir vienīgais, / kas var mainīt pasauli" (44. lpp.) un tamlīdzīgi. Paredzams arī dzejoļu formāts, kas reizēm atgādina rūpīgi pildītu radošās rakstīšanas uzdevumu, kurā jāiekļauj konkrēti paņēmieni. Lūk, metonīmija ("skropstas", nevis "acis" 7. lpp.), lūk, uzskaitījums (24. lpp.), lūk, anafora (41. lpp.), taču šie rīki bieži kalpo par rāmi, lai tekstu vispār padarītu par dzejoli, nevis noder konkrētā dzejoļa satura atainojumam. Lasītājam dzejolī ir ļoti šauri.

Daudzviet traucē arī paviršs vai neskaidrs valodas lietojums. Vietām viens teikums pārtapis divos, lai ievērotu runas valodā esošu pauzi ("Nav sāpīgi atsvešināties. // Ja ir kāds, kam tuvoties" (11. lpp.), "tu pienāc pie manis un jautā, vai es tevi mīlu. Kaut mazliet?" (8. lpp.)). Svešvārdi, nosaukumi, uzsvērti vārdi un tiešā runa – visi reizēm nonāk slīprakstā, tādējādi saputrojot man galvu: kāpēc izcelts vārds "retvītot", un kāpēc izcelts vārds "piedod"? Visa cita starpā par retorisku jautājumu kļuvis izsaukums "Ja man būtu vairāk laika!" (22. lpp.), kas pat nav jautājums, kur nu vēl retorisks. Šādi sīkumi izsit no teksta, un trūkst gana spēcīgu iespaidu, kas šos misēkļus atsvērtu. Mērķtiecības trūkums reizēm attiecināms arī uz saturu. Piemēram, 42. lpp. liriskā varone sevi pielīdzina lietotnei, bet šī paplašinātā metafora attiecību nianses drīzāk sedz, nevis izceļ. Aicinājums atjaunot programmu ir skaidrs analogs rūpju izrādīšanai, toties aicinājums "skaties, lai neuzkaros, / un, lūdzu, nejauši neizdzēs" mulsina, jo nav skaidras šo situāciju paralēles attiecībās – nejauši aizmirst, nejauši pamest? Ārpus tehnoloģiju-attiecību paralēlēm dzejolī trūkst detaļu, kas šo analoģiju iedzīvinātu, un par šādām neizmantotām iespējām ir sevišķi žēl.

Dzejoļi reizēm beidzas tur, kur tie varētu sākties: 27. lpp. tiek pieteikts konflikts starp jūtām un prātu, kurā prāts liedz ļauties, bet jūtu specifika aizmālēta ar metaforām ("lavīnām, plūdiem, cunami"), turklāt prāta motivācija tiek noklusēta. Tieši detaļās būtu iespējams rast konfliktu, kas šo formātu padarītu nemirstīgu, bet bez tām jel cik paliekošu vai spēcīgu iespaidu šajā gadījumā radīt nav izdevies.

Krājumā ir arī veiksmīgi dzejoļi, lielākoties grāmatas otrajā pusē. Gan "manas rokas šai vasaras svētdienā" (35. lpp.), gan "es esmu tāds lukturis" (39. lpp.) piedāvā mazas, glītas, pabeigtas ainas, kuras satur kopā veiksmīgi izvēlēts tēls – attiecīgi džemperis un lukturis. Taču citviet šādās ainās konkrētu, spēcīgu tēlu tomēr trūkst. Piemēram, 16. lpp. attēlots neveiksmīgs randiņš restorānā, kur "plakstiņi top par sienu", bet viesmīles skatiens, kas pavada promejošos mīlniekus, ir "Kā rudens. Kā laiks". Dzejoļa kompozīcija ir tīra un skaidra – plakstiņu siena uzsver pāra nespēju sazināties, bet rudens, šķiet, iezīmē attiecību norietu. Tomēr arī te izvēlētās metaforas nerada priekšstatu par kādu tieši Pizānei piederīgu tēlu sistēmu – šāda anonimitāte ir lielākais grāmatas trūkums. Ja ar pierastajiem tēliem neveido jaunas asociācijas, dzejas pasaule paliek anonīma, un tik anonīma mīlestības dzeja šķiet piemērota anonīmām mīlestībām.

Kas palīdz atcerēties mīlestības dzejoli? Nesen "Poetry Magazine" lasīju rakstu par amerikāņu dzejnieku Valteru Bentonu, kura salkanās mīlas vārsmas 20. gs. vidū iekaroja neskaitāmu lasītāju sirdis, par spīti tam, ka Bentons reizēm neviļus nonāk līdz absurdam, te pielīdzinot pilnmēnesi maukai, te mīļotās kaunuma matus salātlapām. Bentona tēli savu lasītāju atmiņā palika ar klajumu, ar bezkaunīgo vērienu, kas viņa erotiskajai mīlas dzejai piestāvēja.

Šogad ar mani ir maz dzejas, bet kaut to tomēr atceros. Kad atgriezos studenta gaitās Londonā, līdzi paņēmu Arta Ostupa "Žestus" un abus Ilmāra Šlāpina krājumus, jo tobrīd rakstīju recenziju par "Es nemāku, komatus". Vēlāk internetā nopirku Donalda Džastisa kopoto dzeju un Hannas Salivenas "Trīs dzejoļus". Nu esmu atvedis arī Ingmāras Balodes otro krājumu, Arvja Vigula otro un trešo krājumu, Annas Auziņas "Annas pūra govi" un Amandas Aizpurietes trešo krājumu. (Šķiet, ka es par daļu krājumu domāju pēc secības, nevis pēc nosaukumiem. Māra Melgalva trešais, Ojāra Vācieša priekšpēdējais…) Man atmiņā vienmēr paliks Ilmāra kucēns Birmā, Ingmāras pagalms ar diviem hasīdiem, Arvja "tas nebiju es" zvans no ārzemju telefona būdiņas, Annas dušas caurums mīlestībai. Kad dzirdēšu vārdus "Tēt, debesis!", varbūt iedomāšos par Ostupu. Neviens no tēliem nav pavisam jauns, bet šie dzejoļi ir gana stipri, lai tos piesavinātos.

No šīs grāmatas es ar patiku atcerēšos tos dzejoļus, kas norāda uz savu pasauli un aicina tajā uzkavēties. Lukturi no 39. lpp., bāru "Pēdējā cerība" no 51. lpp., krēslus no 56. lpp., bet kopumā man šādu iespaidu trūkst. Pizāne mūs aizvien vadā pa pazīstamām vietām. Kad grāmata kādu mēnesi nolikta malā, būs grūti atcerēties, vai prātā palicis iespaids no šīs vai kādas plašākas, vispārīgākas dzejas pasaules.

E. F. Kuks

E. F. Kuks ir dzimis 1997. gadā, Rīgā. Izbauda popmūziku, debates un melno tēju. Šobrīd Londonā studē antropoloģiju un apgūst ivritu. Lēnām kaut ko saprot.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!