Geju parādes un Krievijas "krusta karš" Ukrainā – skatījums reliģiskā perspektīvā

Latvijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, konservatīvie un nacionālistiski noskaņotie kristieši ārkārtīgi dedzīgi iestājas pret geju (paplašināti ņemot, LGBT+ kopienu) būšanu. Katru gadu piedzīvojam ažiotāžu ap praida parādēm. Ir labējie kristieši un kristīgās kopienas, ieskaitot Latvijas lielāko baznīcu galvas, kas protestos pret praidiem stājas pirmajās rindās – gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Tanī pašā laikā esmu novērojis starp pašiem praktizējošajiem kristiešiem neizpratni par kristīgo līderu ekskluzīvo koncentrēšanos tieši uz homoseksualitātes morāli, bet atstājot novārtā daudzas nozīmīgas sociālas un ekonomiskas problēmas.

Kāpēc tā? Kas tik ļoti motivē kristīgos anti-LGBT aktīvistus? Un cik tālu cīņa var iet? Izrādās, ka ekstrēmā gadījumā ar to var attaisnot pat pilna mēroga karu – kā nesenā sprediķī [1] (6. martā, pēdējā svētdienā pirms Pareizticīgo baznīcas ievērotā gavēņa) pauž Krievijas Pareizticīgo baznīcas galva, patriarhs Kirils, motivācija cīņai pret LGBT atzīšanu un citām Rietumu liberālisma izpausmēm iegūst vairs ne vien morālu vai politisku, bet jau metafizisku pamatojumu. Viņa skatījumā tā ir cīņa starp lielāku kosmisku ļauno un dievišķu labo, cīņa par dvēseļu pazudināšanu vai glābšanu, cīņa par to, kas nonāks pie Dieva kreisās rokas (kā kreisie LGBT atbalstītāji) un kas nonāks pie Dieva labās rokas (kā labējie, taisnie LGBT pretinieki). Patriarhs ir pārliecināts, ka pēdējie šajā cīņā neaizstāv tikai savu morālo pārliecību vai vērtības, bet gan īsteno Dieva gribu. Ja liberālisma iznīdēšanai ir vajadzīgs karš, tad tas ir attaisnojams. Tas ir svēts karš, Dieva karš! Ir attaisnojami vardarbīgi iznīcināt varu, kas pārstāv kreiso, liberālo ideoloģiju, un tas jādara pašu iznīcināmo dvēseļu glābšanas labad. Lūk, Luhanskas un Doņeckas separātistu "tautas republikas" grib saglabāt tradicionālās, pareizticīgās kristīgās vērtības un neatzīst Ukrainas ievēlēto liberālo, uz Eiropu un tās sekulārajām vērtībām orientēto valdību, kas it kā īstenojot "genocīdu" pret pareizajiem krieviem Donbasā. Tāpēc ir pamats šo "nacistisko" valdību gāzt, ar varenu militāru spēku iekarojot un okupējot Ukrainas valsti. Un pietiekams konkrēts attaisnojums iebrukumam Ukrainā, pēc patriarha domām, ir tur notiekošās praida parādes.

Citāts no svētā tēva sprediķa: "Astoņus gadus ticis mēģināts iznīcināt to, kas pastāv Donbasā. Bet Donbasā noraida, fundamentāli nepieņem tā sauktās vērtības, kuras šodien piedāvā tie, kas pretendē uz pasaules varu. Šodien ir tāds tests, ar kuru pārbauda lojalitāti šai varai, sava veida caurlaide uz to "laimīgo" pasauli, pārmērīgā patēriņa pasauli, šķietamās "brīvības" pasauli. Vai jūs zināt, kas ir šis tests? Tests ir ļoti vienkāršs un tanī pašā laikā šaušalīgs – tā ir geju parāde. Daudziem izvirzītā prasība rīkot geju parādi ir tests, ar kuru pārbauda lojalitāti tai varenajai pasaulei; un mēs zinām – ja cilvēki vai valstis noraida šīs prasības, tad viņi neiekļaujas tajā pasaulē, viņi kļūst tai sveši [..] Un geju parāžu uzdevums ir demonstrēt, ka grēks ir viena no cilvēka uzvedības formām. Lūk, kāpēc, lai iekļūtu šo valstu klubā, obligāti nepieciešams rīkot geju parādi. Nevis izteikt politisku paziņojumu "mēs esam ar jums", nevis parakstīt kādas vienošanās, bet sarīkot geju parādi. Un mēs zinām, kā cilvēki pretojas šīm prasībām un kā šī pretestība tiek apspiesta ar spēku. Tas nozīmē, ka mēs runājam par Dieva likuma nosodīta grēka uzspiešanu ar varu, kas nozīmē ar varu uzspiest cilvēkiem Dieva un Viņa patiesības noliegšanu."

Lai nostiprinātu savu politisko ietekmi, valstu vadītāji dažkārt ļoti sekmīgi manipulē ar reliģiozo pilsoņu emocijām. Spilgts piemērs ir ASV eksprezidents Donalds Tramps, kurš, atbalstot dažas konservatīvas nostādnes morāles jautājumos, daudzskaitlīgajiem evaņģēliskajiem kristiešiem ASV kļuva par Dieva sūtītu mesiju. Tas notika, neņemot vērā viņa paša apšaubāmo morālo stāju, ja domājam kaut vai par tādiem kurioziem kā sacensības, cik melošanas gadījumu izdosies saskaitīt prezidenta ikdienas komunikācijā ar sabiedrību. Evaņģēliskajiem kristiešiem šāda uzticēšanās prezidentam atmaksājās, vismaz citā "karstajā" morāles jautājumā. Daudzās ASV pavalstīs Trampa politikas rezultātā laika rats tika pagriezts atpakaļ pirms 1973. gada tiesas prāvas – Roe pret Veidu – pagrieziena punkta sieviešu tiesību atzīšanā abortu jautājumā.

Baltā nama saimnieka līdzinieks Kremlī ne mazāk veiksmīgi izmanto tautas reliģiski balstīto pārliecību savā labā. Starp citu, vēl pirms Trampa prezidentūras Putins guva plašu atzinību ASV evaņģelikāļu vidū kā valsts vadītāja paraugs, aizstāvot tradicionālās kristīgās ģimenes vērtības no tādiem apdraudējumiem kā feminisms, abortu atzīšana un seksuālo minoritāšu tiesības. Prominenti evaņģēlisti savā laikā pat izteicās, ka arī ASV būtu vajadzīgs tāds prezidents, kāds ir Putins. Zināmā mērā šīs ilgas piepildīja Tramps. Lai gan diez vai šie amerikāņu kristīgie Putina atbalstītāji vēl joprojām tā domā tagad, pēc viņa liktenīgā lēmuma iebrukt Ukrainā.

Trampa kristīgo atbalstītāju ticību viņa misijai neiedragāja viņa izgāšanās, tēlojot praktizējošu kristieti, bet nezinot, kā uzvesties dievkalpojumā un kas rakstīts Bībelē. Prezidents Putins šajā ziņā ir daudz rafinētāks – nevainojami pareizi izpilda pareizticīgo rituālus templī, atbilstīgi citē Bībeli. Tā 18. marta uzrunā par godu Krimas pievienošanas Krievijai 8. gadadienai, domājot par Ukrainas "specoperācijas" varoņiem, Putinam nākot prātā Svēto Rakstu vārdi: "Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem." (Domājams Donbasā, atbrīvojot viņus no "genocīda".)

Šajā sakarā var piebilst, ka diez vai ir pareizi teikt – Putina nodoms ir atjaunot PSRS. Jāatceras, ka padomju iekārta iestājās pret baznīcām un kristietību. No aukstā kara laika Putins saglabā tikai retoriku par Rietumu dekadenci un izkurtējušo morāli, tanī pašā laikā uzņemoties Krievijas Pareizticīgās baznīcas aizbildņa lomu. Ņemot vērā Putina paša reliģiozitāti un atbalstu baznīcai, nodoms drīzāk varētu būt atjaunot carisko impēriju, kurā darbojas baznīcas un valsts bizantiskais "simfonijas" (saskaņas) modelis. Ne velti Putins Krievijas "garīgās drošības" kontekstā ir izteicies, ka Krievijas "garīgais vairogs" ir tikpat svarīgs kā kodolieroču vairogs. "Garīgā drošība" ir nacionālās drošības sastāvdaļa, kas izpaužas nacionālajā pašapziņā un sabiedrības morālajā un politiskajā vienotībā, uzticībā valdībai, tās iekšpolitikai un ārpolitikai. Tautas apziņa jāpasargā no svešām idejām un vērtībām, tās pareizticīgā identitāte jānosargā gan no Rietumu ateisma un sekulārisma, gan no Rietumiem ienākošajām jaunajām reliģiskajām kustībām. 2014. gada Valdaja kluba runā Putins izteicās šādi:

"Nopietns izaicinājums Krievijas identitātei ir saistīts ar notikumiem pasaulē gan ārpolitiskos, gan morālos aspektos. Mēs redzam, cik daudzas eiroatlantiskās valstis patiesībā noliedz savas saknes, tostarp kristīgās vērtības, kas veido Rietumu civilizācijas pamatu. Viņi noliedz morāles principus un visas tradicionālās identitātes: nacionālās, kulturālās, reliģiskās un pat seksuālās identitātes. Viņi ievieš politiku, kas daudzbērnu ģimenēm piešķir vienādu statusu ar viendzimuma partnerattiecībām, ticību sātanam vienādo ar ticību Dievam." (Līdzīgi motīvi parādās arī pēdējā, 2021. gada Valdaja runā, bet tā vairs nav pieejama Latvijā sakarā ar Krievijas vietņu masveida bloķēšanu.)

Mēs nekad neuzzināsim, vai Kremļa saimnieks tikai pārliecinoši spēlē svētā pravieša lomu vai arī pēdējā laikā patiešām jau pats sevi uzskata par Dieva sūtītu mesiju, kas vispirms atbrīvos ukraiņu tautu no viņus pašus domājami pazudinošā Rietumu dekadentā "nacistu režīma" un atkal atgūs Ukrainu Krievijai reizē ar 2019. gadā atšķēlušos Ukrainas Pareizticīgo baznīcu, varbūt pat atjaunojot Kijivai tās vēsturiskā garīgā centra jeb "slāvu Jeruzalemes" statusu kopš Krievzemes kristianizācijas laika pirmā gadu tūkstoša nogalē.

Tieši no Kijivas Krievzemes izveidojās Krievija, Ukraina un Baltkrievija, un acīmredzot tagad ir pienācis laiks šīs brāļu tautas atkal apvienot jaunajā Krievijas impērijā. Baltkrievija (Lukašenko personā) to grib pati, bet Ukrainā jāpieveic tā daļa, kas pretojas, orientējoties uz Rietumiem (kaut arī absolūti lielākā daļa!). Šo slāvu tautu konsolidēšanas ieceri ilustrē arī patriarha Kirila nesenāks, 3. aprīļa sprediķis Krievijas Bruņoto spēku katedrālē [2]. Tanī svētais tēvs uzsver, cik mieru mīloša ir Krievijas valsts un krievu tauta, un  liek noprast, ka kara izraisīšanā vainīgi Rietumi, jo tie ir sakūdījuši un atbalsta Ukrainas nepaklausīgo daļu:

"Tie visi [karā iesaistītie] ir Svētās Krievzemes ļaudis un tautas, tie visi ir mūsu brāļi un māsas. Bet, tāpat kā viduslaikos, vēloties novājināt Krievzemi, dažādi spēki sarīdīja brāļus citu pret citu, iedzenot savstarpējā naidā, tā noticis arī šodien."

Šie vārdi, kaut arī nepieminot ukraiņus, patiesībā nozīmē ukraiņu tautas identitātes izdzēšanu jaunās Svētās Krievzemes paspārnē. Tie rezonē ar Putina pirmskara uzrunas apgalvojumu, ka ukraiņu tautai nav savas identitātes.

Putins ved karu ne tikai tāpēc, lai novērstu domājamu apdraudējumu situācijā, kad kaimiņvalsts grasās pievienoties NATO. Tas viņam ir arī morāls karš, lai apturētu brāļu tautas pievienošanos Eiropas Savienībai, kur tiek atbalstīti tādi netikumi kā dzimumu līdztiesība, seksuālo minoritāšu tiesības u. tml., kas grauj ortodokso tikumību. Tas viņam ir arī "krusta karš" pret noklīdušās brāļu tautas pievienošanos Rietumu "ļaunuma impērijai".

Katrā gadījumā Putinu par tādu mesiju uzskata liela daļa pavalstnieku. Pirms 2012. gada vēlēšanām pats patriarhs Kirils nodēvēja prezidenta Putina iepriekšējos 12 valdīšanas gadus par "brīnumu" Krievijas valstij un Pareizticīgo baznīcai – izteiciens, kas jau tapis par mēmu interneta vidē. Varbūt Vladimirs Putins ir reinkarnējies kņazs Vladimirs, kurš 988. gadā pieņēma Bizantijas kristietību, padarot to par jaunās Krievzemes valsts reliģiju? Vai Vladimirs (Putins) tagad izcīna kosmisko cīņu ar viltus (ebreju) mesiju Volodimiru (Zelenski)? Vai Putina (no путь – ceļš) sūtība ir izvest Krieviju uz pasaules valdīšanas ceļa? Reliģiskas misijas apziņa, nacionālisms, šovinisms, ksenofobija un karojoša ortodoksu vērtību aizstāvība kopā veido ārkārtīgi bīstamu ideoloģisku "Molotova kokteili". Lai cīnītos pret liberālisma "grēku", ir "attaisnojami" bombardēt daudzdzīvokļu mājas, slimnīcas, skolas, bērnudārzus, pansionātus, nogalinot simtiem un tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju, ieskaitot bērnus. Nav vairs tālu no attaisnojuma varbūt pat "armagedona" izraisīšanai, nospiežot "kodolpogu", jo "mēs" taču izdzīvosim, "ar mums" ir Dievs. Droši vien nekas, ka ierindas karavīri masveidā aplaupa, izvaro, spīdzina un pēc tam nogalina civilos iedzīvotājus kā Bučā un citviet. Pati misija taču ir svēta. Nav arī tālu attaisnojums "armagedona" izraisīšanai, nospiežot "kodolpogu", jo "ar mums" ir Dievs.

[1] Sprediķi skat. http://www.patriarchia.ru/db/text/5906442.html
[2] Sprediķi skat. http://www.patriarchia.ru/db/text/5914188.html