Gaiss un eņģeļi

Latviešu valodā Džons Donns (John Donne, 1572–1631) līdz šim tikpat kā nav tulkots; publicēti ir bijuši tikai daži Jāņa Krēsliņa atdzejojumi. Donns parasti tiek saistīts ar Anglijas metafiziķu skolu, tomēr viņa daiļrade tālu pārsniedz septiņpadsmitā gadsimta priekšstatus un struktūras. Dzejnieka dzīves laikā publicēti ne vairāk par septiņiem astoņiem dzejoļiem un tikai divi ar viņa vārdu. Nedaudzie Donna dzejas cienītāji nodeva manuskriptus no rokas rokā, un vienīgi mūža otrajā pusē viņš kļuva plašāk pazīstams kā sprediķu autors. Pēc Donna nāves viņa dzeju sāka publicēt, un viņš uz laiku kļuva par autoritāti, taču drīz vien tika aizmirsts uz vairākiem gadsimtiem, lai tā īsti novērtēts tiktu vien 20. gs. sākumā, kad vairāki dzejnieki, tostarp Viljams Batlers Jeitss un Tomass Stērns Eliots, atklāja, cik augstā līmenī Donna tekstos savienojas intelekts ar kaislību. Donnu mēdz dēvēt par Šekspīra pretmetu: ja Šekspīrs pārstāv renesanses humānismu, tad Donna sarežģītā valoda un pievēršanās mūžīgajām vērtībām saistāma ar baroka noskaņām. Tomēr arī Donnam viss cilvēciskais nebija svešs, un jo īpaši mūža pirmajā pusē viņš sarakstīja daudzus sievietēm veltītus mīlas dzejoļus. Pie tiem pieder pirmie trīs no šeit publicētajiem atdzejojumiem, savukārt Laura Veipa atdzejotais "Lāsts" var izskatīties greizsirdībā izteikts, taču visdrīzāk skar tos, kas cenšas izskaidrot Donna daiļradi.

Anna Auziņa

Gaiss un eņģeļi

Es divkārt, trīskārt tevi iemīlēju
Pirms pazinu pēc vārda vai pēc vaibsta;
Tāpat ar’ balsī, liesmā, kura gaist,
Nāk eņģeļi un ļaujas pielūgsmei;
              Un tomēr, brīnišķs, skaists bij’ neesošais,
Kur biji, bet kur tevi neredzēju.
              Bet dvēs’le, kura lolo mīlas alkas,
Vien dzīvo, ja tā miesā iemājo,
              Un netiek pārspēts mīlas avots smalkais –
Tāpat ar’ mīlu vajag iemiesot;
              Un, kas tu biji, Mīlai jautājot,
Biju gatavs lūgt,
Lai mana mīla tava miesa kļūtu,
Un tavās acīs, pierē, lūpās būtu.

Kaut cerēju tā mīlai svaru dot,
Kas neļautu tai straumē zvāroties,
Ar nastu, kurā aizrautība dziest,
Tad mīlas laiva tika pārslogota;
              Uz katru tavu matu mīlu šķiest –
Nav mīla amatnieks, kam tevi rotāt;
              Nedz nekurienē, nedz ar galējībās,
Kuru spožums izklīst, mīla mīt;
              Lai spārns un vaibsts tev teju gaisā vijās,
Kā eņģelim, ko knapi saskatīt;
              Būs mana mīla tavā ievīstīta.
                             Lūk, šis šķīrums smalkais,
Starp eņģeļiem un tīru gaisu velkams,
Šķir sieviešu un vīru mīlas alkas.

Attēla buršana

Kad skatos tavās acīs cieši
      Mans attēls tajās spoži kaist;
Bet as’rā , kas uz vaiga riešas
     Tas slīkst un steidzīgi tad gaist;
Ja tumšās spējas sevī rastu
     Caur attēliem vai noburt prastu
     Cik veidos tad tu mani nāvē vestu?

Nu as’ras tavas dzēris esmu
           Un izgaisīšu līdz ar tām;
Mans attēls dzisīs, zudīs baiļu dvesma,
       Es - pasargāts no ļaunām burvībām;
Un tomēr vienvienīgu bildi
        Tev atstāšu, ko glabā sirdī,
              To sargā, vien ar mīlu pildi.

Drudzis

Ak, nemirsti, jo lādēšu
Ik sievieti, kad zudīsi;
Es tevi slavēt nespēšu,
Tām līdzi miņā mitīsi.

Tu aiziet nevari, to zinu es;
Šo Zemi pamest – tas ir mirt;
Kad aiziesi no pasaules,
Tai būs ar tavu elpu irt.

Kad dzisīs tev, pasaules dvēsle, dvesma,
Aiz tās paliks karkass bezjēdzīgs;
Šķiet daiļavas tik vien tavi rēgi esam
un dižie vīri kā tārpi zemē slīks.

Tie gudrie, kas grib zināt kāda pekle
šo Zemi aprīs, vai tad nu jūs
starp zinībām ar nejaudājāt meklēt –
ka gals šis viņas baismais drudzis būs?

Tu pazudināt sevi neļauj
Tev nebūs ļaunas mokas ciest,
Jo dziļākai to tumsai jākļauj,
Kas tādu drudzi spētu viest.

Šī kaite karstas meteoru lodes
Kas ātri tevī augs un rims;
Skaistums, it viss, ko, mīļā, nes,
Ir netricināms debess jums. 

Pa prātam bij’ man tava dzīvošana,
Bet redzu tevī dziestam cerību;
Tad labāk, lai tu esi mana
kaut stundu, ne citas – mūžību.

Lāsts

Ikviens, kas domā, jauš vai teicas zinām,
Kas mana mīļā, lai no lāsta mirst.
              Lai naudassoma viņam irst,
              Uz mīlu sirdi trulu uzvedinot,
Kas ļaujas tiem, ko naidā iepazinis.
Lai to pat nelga sauc par atkritēju,
Lai citiem meli tas, ko viņai apzvērējis,
Lai baidās zaudēt, kaunas uzvarējis.

Kļūs krampji ģikts, un bēdas ēdīs prātu
No domas, kurš tam ļaunu nodarījis.
              To sirdsapziņa netirdīs,
              Bet slikta slava. Ne grēks lai māc,
Bet tas, ka tieši viņas dēļ ir tā.
Lai agrā, ilgā nabadzībā pūst
Bez zemes, kas tam pienākusies būtu,
Ja bastards nelaizītu viņai krūti.

Lai, nodevību nosapņojis, murgo,
Ka tiešām plānojis, un atzīstas,
Un mirst bez kādas liecības.
              Varbūt tā dēlos sveša asins urgo,
Tie mantos tikai to, ka viņus pulgos:
Jeb pašam jābaro šie parazīti,
Līdz viņiem nāksies tēvu apraudzīt.
Viņš maizes dēļ ļaus sevi apgraizīt.

Lai sievasmāšu inde, trumpotāju zobs
Un ko viens otram tirāns, vergi vēl,
              Un veltes pienes dārzi, metāls cēls,
Ik zvērs un putns, zivs; un ļaunais sods,
Kas mūžam apdziedāts un pravietots,
Un pārējais, ko likšu šajā sarakstā,
Šo vīru skar. Ja sieviete ir tā,
Tai jau pirms mana uzlikts dabas lāsts.

(Atdzejojumi tapuši 2020. gada "Satori" vasaras nometē, to autori (dzejoļiem atbilstošā secībā) – Edvards Kuks, Gundega Šmite, Anna Belkovska, Lauris Veips.

Ilustrācijas veidojušas mākslas akadēmijas studentes – Gunta Urbanoviča (titulilustrācija), Dzelde Ieva Mierkalne, Elīna Skrapce, Karīna Putra (secīgi).)