Foto: "Unsplash"
 
Proza
17.06.2020

Fentanils

Komentē
1

Monitors nosēts iesāktiem, nedzīvi dzimušiem teksta dokumentiem. Kā ikvienu psihopātisku personību mani kaitina šāda nekārtība, un tā vietā, lai rakstītu, es kādu laiku veltu tam, lai atrastu un uzliktu parastās recycle bin ikoniņas vietā ugunskura bildīti un tad lēni, sapņaini pārvilktu un samestu tajā visas iesāktās lapas. Paliek gandrīz tīrs monitors. Uz fona bildes – fotokadrs no kaut kādiem nemieriem Francijā. Tas bija pavisam nesen, kādu gadu atpakaļ, bet es nudien vairs neatceros, kas tur toreiz bija lēcies. Fotogrāfijā redzamie žandarmi piesedzas ar vairogiem, kas nolieti ar dzeltenu krāsu. Tas taču bija, kā toreiz likās, kaut kas svarīgs, kaut kā liela šķietamais sākums. Bet šodien es skatos uz bildi un man vairs nav ne jausmas, kas tur bija tāds nozīmīgs. Un kāpēc šī fotogrāfija glabājas uz mana datora monitora.

Šodien es vairos no viedokļiem. Pāršķirstu feisbuka lenti, tikai ar acs kaktiņu fiksējot visus jociņus vai agresīvās diskusijas par Amerikā notiekošo, – man nav ne mazākās vēlēšanās iedziļināties nedz pazīstamu, nedz tuvu cilvēku spriedelējumos par to visu. Varbūt tas skan augstprātīgi vai patētiski, bet man šķiet, ka adekvāts, cilvēka cieņu nepazemojošs viedoklis šajā putrā vairs vienkārši nav iespējams. Tam nav nekādu izredžu izdzīvot, pie mazākās saskarsmes ar visu šo ārprāta polemiku nepārvēršoties groteskā. Es vienmēr esmu mīlējis galējības, bet nu jau pat man šķiet par daudz. Vai tad viss šis pēdējais pusgads jau tā nav bijusi viena vienīga galējība?

Piektdien pabeidzu darbu noliktavā ap vieniem naktī, pārģērbos, pametu teritoriju caur apsardzes posteni un, izgājis uz ielas, izsaucu taksi līdz traumpunktam. Mašīna atbrauca tik ātri, ka cigareti paspēju vien izvilkt no paciņas. Šofere, sieviete ar latviešu valodas skolotājas seju, bija uz priekšējā pasažieru krēsla nolikusi plīša tīģeri, lai atturētu cilvēkus no instinktīvās sēšanās blakus vadītājam. Man tas likās īpatnēji, un visu ceļu, aizmugurē sēdēdams, centos izdomāt kādu asprātīgu repliku šajā sakarā, tomēr, par laimi, neizdomāju. Traumpunktā, kur tika izmeklēta mana roka, es nez kāpēc sameloju, ka sabeidzu to iepriekšējā dienā, kaut gan dienas bija pagājušas jau trīs.

"Jums te vienmēr viss tik svaigi krāsots – izskatās kā filmās," teicu ārstei, kura pētīja manu rentgenu.

 "Lūzuma nav, bet bojātas saites un mīkstie audi."

"Labi," es atbildēju.

"Nekā laba es tur neredzu," viņa noteica.

"Ziniet, es šurp braucu ar citu taksi," es pēc brīža stāstu šoferim, "un tur meitene bija nolikusi plīša tīģeri sev blakus, lai neviens nesēstos priekšā."

"Ā! Jā, jā, jā," viņš atbild, smiedamies siltus kaukāziešu smieklus, "ir tāda mode tagad, jā... Bet es tām lietām neticu."

"Plīša tīģeriem?"

"Nē, nu vispār. Koronām."

Man ir bojātas saites ar ārpasauli, un tas nepārtraukti noved līdz kusliem, dumjiem konfliktiem, kurus es negribu, tomēr nespēju novērst. Gadiem ejot, lai arī nedaudz, bet mācos – aizvien biežāk izvēlos runāt blēņas tā vietā, lai runātu to, ko domāju. Nekādas lielas atšķirības jau tur būtībā nav. Retu reizi man sagribas ar kādu parunāt nopietni, bet šādas ieceres permanenti ir lemtas neveiksmei un palēnām tiek atmestas pavisam. Uz visa šī fona runāt nopietni laikam vispār vairs nav iespējams. Es tikai reizēm domāju – vai visi šie cilvēki man apkārt aiz saviem konceptuālajiem viedokļiem vai to demonstratīvā trūkuma, aiz nokaitinātu teicamnieku retorikas vai pārdozējušu plānprātiņu humora slēpj to pašu, ko slēpju es? Dzirkstošu, kaucošu, Ziemassvētku lampiņu virteņu nokārtu tukšumu, kurš, ļauj tikai tam vaļu, aprītu visu šo pasauli aci nepamirkšķinot?

Es vienmēr esmu bijis Floids. Mentu kājas uz mana kakla mūždien aizsprostojušas visas Piena Ceļa artērijas. Un es vienmēr esmu bijis korumpētais kops, kurš domā tikai par to, kā vēlreiz pēc maiņas nonākt mājās ar visu Floidam nozagto kabatās. Es pat nezinu, kā viņus pa īstam nodalīt vienu no otra. Pirms n-tajiem gadiem kādu nakti sēdēju pie datora un līdz rītausmai vēroju tiešraidi, kurā kruķi ķēra tos Bostonas teroraktā vainotos brāļus Carnajevus. Un man bija līdzīga sajūta kā šodien – es nespēju identificēties ar kādu konkrētu iesaistīto pusi, es vienlaicīgi biju viss. Sēdēju un vēroju, kā pasaule, kuras vienotajā organismā eksistēju arī es, – jo man vienkārši nav citas vietas – sakostiem žokļiem žņaudz pati sevi.

"Nu, ok," es saku šoferim, "jūs neticat vīrusam. Bet nu, dievam, teiksim, ticat, vai ne?"

"Allaham neticēt nevar," viņš pilnā nopietnībā atbild, "dzīve ir ticība."

"Tava vaina ir tajā, ka esi heteroseksuāls baltais vīrietis pēc trīsdesmit," man reiz teica kāds paziņa, un es domāju, ka saprotu, par ko viņš runāja. Es varu tam piekrist, jā, bet es nekad nespētu izmantot to kā attaisnojumu neiecietībai vai tumsonīgam aizkaitinājumam. Neiecietīgs un tumsonīgs es neesmu savas ādas krāsas, statistiskā vecuma vai orientācijas dēļ – es tāds esmu savas neizglītotības dēļ. Tādēļ, ka esmu vārgs un padumjš. Tas ir nekomfortabli, un visu dzīvi es cenšos ar to tikt galā, bet rezultāti nav diez ko spīdoši. Pa īstam tas nemainīsies nekad.

"Dzīve nav ticība," es saku šoferim. Man šī saruna vispār nekādā veidā nav vajadzīga, tomēr es jau atkal nepagūstu pievērt savu stulbo muti. Dzīve ir kaut kas taisni pretējs ticībai, manuprāt. Dzīve ir kā pretarguments ticībai.

Viņš klusē, un es redzu, kā viņa uzacis nepatikā nobrauc gandrīz līdz mutei. Tad es nopūšos un, pagriezis galvu, blenžu pa logu. Floids īsi pirms nāves bija rijis tās ripas – atkal neatceros, kā tās sauca, bet tā narkotika lietotājiem bieži izraisa nosmakšanu. Tas neko nemaina, protams, vienkārši ironiski.

Ir jau vēl arī citas narkotikas, kuru lietošana izsauc ložu caurumus mugurā. Un dzērieni, kuri salauž sprandu. Ziemassvētku piparkūkas, kuras normālu cilvēku pataisa par nacistisku jampampiņu. Dažus cilvēkus gribētos kā šo tekstu – izjaukt pa daļām un tad salikt atkal atpakaļ kaut kādā pareizākā, ciešamākā kārtībā, jo visas nepieciešamās detaļas ir, tikai tās nez kāda velna pēc samestas kopā, kā pagadās, un nekas nestrādā, kā nākas.

Es piepeši sadusmojos un drukāju vienu rindkopu pēc otras, gānot visu un visus, piesaucu uzvārdus, karinot birkas, izaicinot uz dueļiem, zākājot cilvēci pēdējiem vārdiem. Tad pārlasu un izdzēšu – tas ir tik sasodīti garlaicīgi. Kas var būt garlaicīgāks par muļķu strīdiem? Pat strīdēties es nekad neesmu mācējis – tāpat kā kautiņos tam tomēr vajag kaut minimālu, bet tehnisku pieeju. Tā vietā es vicinu rokas uz visām pusēm, pārsitot degunu pats sev un līdzjutējiem, izgāžos caur stikla durvīm un, sapinies mētelī, paripoju zem tramvaja.

"Atbraucām," sausi saka šoferis, apstājies pusotru kvartālu no manām mājām. Izplūdušas vainas sajūtas mākts mēģinu viņam iegrūst dzeramnaudu, bet viņš mani apsauc un iestūķē rokā atlikumu. Mašīna aizbrauc, es stāvu uz tukšas ietves ar savu sačakarēto roku un klusi lamājos. Īstenībā es taču esmu viņa pusē, lai kāda tā arī nebūtu. Es esmu nelga un visi mani draugi tāpat. Visi mani ienaidnieki ir nelgas, un pat tas šofera piesauktais Radītājs nav neko labāks. Mums vajadzētu visās baznīcās krucifiksu vietā izvietot tukla policista attēlu, kurš, ceļos nokritis, žņaudz pats sevi. Izjaukt visu pa daļām un, atmetot visas stulbības, padomāt, kā jēdzīgāk salikt visu atkal atpakaļ.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!